Lielbritānijas līdzdalības lietderība ekonomiski un politiski integrētas Eiropas izveidē ir viena no britu politiskās virtuves aktuālākajām tēmām un valdību klupšanas akmeņiem jau kopš kopējā tirgus attīstības pirmsākumiem. Lai gan referendumi Lielbritānijā notiek ļoti reti (tādi bijuši tikai divi) - zīmīgi, ka referendums, kas notiks rīt, 23. jūnijā, būs jau otrais tautas balsojums par Lielbritānijas palikšanu Eiropas saimē. Pirmā reize, kad briti pauda attieksmi pret pievienošanos pārnacionālai Eiropas organizācijai, bija 1975. gada referendums par dalību Eiropas Ekonomikas kopienā, kad ar lielu pārsvaru – 67 procentiem balsu – tika pausts pārliecinošs iedzīvotāju atbalsts. Tiesa, toreiz referendums nepielika punktu diskusijām par Lielbritānijas vietu Eiropā un, vairāk vai mazāk, tā bijusi aktuāla vienmēr.
Arī pašā kontinentā (kā briti, distancējot sevi no pārējiem eiropiešiem, ikdienas sarunās mēdz dēvēt kaimiņus Lamanša otrajā pusē) Lielbritānijas dalība Eiropas kustībā nebūt ne vienmēr bijusi pieņemta kā pašsaprotama un vēlama. Savstarpējās attiecības raksturoja nianse – kad 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca klajā ar aicinājumu Eiropas valstīm apvienot ogļu un tērauda ražošanu pārnacionālas nozari pārraugošas institūcijas vadībā (t.s. Šūmana plāns), franči pat nebija uzskatījuši par vajadzīgu to iepriekš paziņot Lielbritānijas kolēģiem, lai gan dienu iepriekš informācija tika nodota, piemēram, ASV valsts sekretāram Dīnam Ačisonam. Vēsturnieka Tonija Džada izklāstā franču ārlietu ministrijai tas sagādāja zināmu baudu kā "pirmā no daudzām sīkām atriebēm par agrākiem angloamerikāņu pieņemtajiem lēmumiem, neapspriežoties ar Parīzi".
Eiropas Kopienas pamati – bez Lielbritānijas
Saprotams, ka Lielbritānija Šūmana aicinājumu atraidīja un tās valdība nepiedalījās Eiropas Savienības priekšteces – Eiropas Ogļu un tērauda kopienas – izveidē 1951. gadā un izstājās no sarunām, kas notika pirms Romas līguma parakstīšanas 1957. gadā, ar ko tika izveidota Eiropas Ekonomikas kopiena jeb t.s. kopējais tirgus un Eiropas Atomenerģijas kopiena "Euratom". 1951. gada maijā tobrīd opozīcijā esošais Lielbritānijas politiķis, bijušais premjerministrs Vinstons Čērčils, paužot viedokli par Šūmana plānu, uzsvēra britu īpašās attiecības ar Eiropu, kuras labāk raksturojot prievārds [kopā] "ar", nevis "no". "Mēs esam kopā ar Eiropu, nevis daļa no Eiropas. Mums ir pašiem sava Nāciju Sadraudzība [Commonwealth of Nations] un Impērija." Sadraudzība vai Impērija, kā to daudzi joprojām mēdza saukt, bija lielākais izejvielu un pārtikas avots un, kā tolaik šķita, neatņemama britu nacionālās identitātes daļa. Vēsturnieka Tonija Džada ieskatā "politikas veidotāju vairākumam šķita acīm redzami neapdomīgi (..) un praktiski neiespējami padarīt Lielbritāniju par daļu no jebkādas kontinentālās Eiropas sistēmas, kas varētu atgriezt to no šīs otras pašas valsts eksistences dimensijas".
"Lielbritānijas dalība ES prasa aptuveni 440 miljonus eiro nedēļā jeb vairāk nekā 20 miljardus eiro gadā – tā ir nauda, ko valsts varētu ieguldīt, piemēram, veselības aprūpes sistēmā."
Līdz ar to "atturēšanās iemesli bija gan psiholoģiski, gan praktiski," secina cits britu vēsturnieks Normans Deiviss. "Tā kā britiem nebija jāizcieš okupācijas pazemojums, daudzi no viņiem joprojām loloja ilūzijas par suverenitāti un pašpietiekamību." Lielbritānija "nejuta vajadzību atbrīvoties no vēstures", vēlāk savās atmiņās rakstīja Žans Monē (Francijas politiķis, Šūmana plāna idejas autors un pirmais Eiropas Ogļu un tērauda kopienas prezidents). No tiesas, atšķirībā no kontinentālās Eiropas rūgtās pieredzes, britu sīvā un nāciju vienojošā cīņa Otrajā pasaules karā šķietami apliecināja visu pareizo un labo, ko spēja sniegt tās institucijas un paražas. Ideja par pārnacionālu izpildvaru kaut tikai divu preču – ogļu un tērauda - ražošanā britu pašlepnumam lika justies, mazākais, neomulīgi.
Pievienošanās Eiropai – zaudējums, nevis triumfs
Pēckara pirmajā desmitgadē politiskajā jomā Lielbritānija kā karā uzvarējusī valsts vēl arvien jutās kā pasaules lielvara, ko pastiprināja fakts, ka tā sēdās pie viena sarunu galda ar Padomju Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm svarīgākajās Otrā pasaules kara konferencēs – Teherānā, Jaltā, Potsdamā. Arī turpmākajos gados Lielbritānija deva priekšroku attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, dalībai NATO un sadarbībai ar Nāciju Sadraudzības valstīm (lielākoties Lielbritānijas impērijas sastāvā bijušās valstis), nevis karā izpostīto un pazemoto Eiropu, kas izrādīja gatavību atteikties no nacionālā pašlepnuma un interesēm, lai tikai izvairītos no Otram pasaules karam līdzīgām traģēdijām nākotnē.
Bija vajadzīgi vairāk nekā desmit gadi un pieaugoša starptautiska izolācija, līdz briti spēja aptvert, ka pasaule ir mainījusies un agrākās ietekmes sfēras sniedza ierobežotas priekšrocības ekonomikā un politikā. ASV bijušais valsts sekretārs Dīns Ačesons 1963. gadā pauda britiem neglaimojošu secinājumu: "Britānija ir zaudējusi impēriju, bet vēl nav atradusi savu vietu."
Taču 1961. gadā, kad Konservatīvās partijas premjerministrs Harolds Makmilans, atzīstot, ka Lielbritānijas interesēm tomēr atbilst iesaistīšanās Eiropas kopējā tirgū, iesniedza oficiālu pieteikumu iestājai EEK, pretī tika saņemts pazemojošs atteikums tā brīža Francijas prezidenta ģenerāļa de Golla izteiktā veto dēļ. Šī paša iemesla dēļ Lielbritānijai neizdevās pievienoties EEK arī 1967. gadā un tikai ar trešo mēģinājumu 1973. gadā, teju ceturtdaļgadsimtu pēc Šūmana un Monē aicinājuma, tai kopā ar Dāniju un Īriju tas izdevās. Tiesa, atšķirībā no pārējiem eiropiešiem, kam vienotas Eiropas ideja nozīmēja sava veida triumfālu uzvaru par spīti kara un totalitāro režīmu nodarītajam postam, Lielbritānijai pievienošanās Eiropai drīzāk nozīmēja sakāvi, kas, iespējams, arvien gruzd nacionālajā apziņā.
Neskatoties uz to, divus gadus vēlāk notikušais referendums apliecināja, ka britu lēmumam ir pārliecinošs sabiedrības vairākuma atbalsts. Daudzējādā ziņā tas skaidrojams ar to, ka citu labāku alternatīvu tobrīd nebija. Taču, vai tāda ir šobrīd?
Eiropas Savienība – trako krekls vai ilgtermiņa izdevīgums
Nenoliedzami, Eiropas Savienība nav gluži tā Eiropas Ekonomikas kopiena, kurai briti, pragmatisku apsvērumu vadīti, pievienojās pirms 43 gadiem. No reģionāla līmeņa sešu valstu ekonomiskas vienošanās 1951. gadā tā izaugusi masīvā 28 valstu pārnacionālā organizācijā, kas izvirza pretenzijas uz politisku ietekmi globālajā pasaulē, ko šobrīd reprezentē ES Augstā pārstāve ārpolitikas un drošības politikas jomā Federika Mogerini no Itālijas. Tirdzniecības sarunas ar trešajām pasaules valstīm, tai skaitā kādreizējās Lielbritānijas impērijas sastāvā bijušajām valstīm, vada ES, nevis dalībvalstis katra par sevi.
Neskatoties uz Eiropas kopējā tirgus priekšrocībām, kas nodrošina brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu apriti, uzņēmēji un institūcijas ir spiestas ievērot neskaitāmas ES regulas un direktīvas, kuru dēļ centienus ievērot ES prasības briti mēdz dēvēt par "trako kreklu" – kreklu ar pagarinātām roku piedurknēm, kuras, atsietas aiz muguras, neļauj cilvēkam brīvi kustēties. Nemaz nerunājot par augstajām izmaksām, kuras Lielbritānija ik gadu veic ES budžetā, un pieaugošās migrācijas izraisītajām sociālajām problēmām. Pēc Savienības pretinieku aplēsēm Lielbritānijas dalība ES prasa aptuveni 440 miljonus eiro nedēļā jeb vairāk nekā 20 miljardus eiro gadā – tā ir nauda, ko valsts varētu ieguldīt, piemēram, veselības aprūpes sistēmā. Tās bēdīgais stāvoklis uz pārējās Eiropas Savienības fona, starp citu, tomēr varētu daudzus mudināt balsot par labu palikšanai nīstajā Savienībā. Neskatoties uz to, ka veselības aprūpes jautājumi netiek regulēti ES līmenī, attīstītāko dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēma britiem ir arvien kā dadzis acī un iemesls kritizēt savu valdību neizdarībā.
Dalības ES aizstāvji gan uzsver, ka ekonomiskie ieguvumi daudzkārt pārsniedz tēriņus, turklāt izstāšanās gadījumā Lielbritānijai tik un tā būtu jāveic iemaksas ES budžetā, jāievēro ES regulējums un jārespektē personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās principi, līdzīgi, kā to dara Norvēģija un Šveice, lai saglabātu turpmāko pieeju kopējam Eiropas tirgum. Pēc Savienības atbalstītāju domām, Lielbritānijai ir jāskatās nākotnē, nevis jādzīvo pagātnes atmiņās par kādreizējās impērijas spozmi un līdzīgi kā pirms pievienošanās EEK izstāšanās gadījumā Lielbritānijas starptautiskā ietekme mazinātos. Sēžot pie viena sarunu galda ar ES dalībvalstīm, Lielbritānijai ietekmēt Savienības kopējo politiku iespēja ir lielāka.
Lai gan oponenti uzskata, ka izstāšanās gadījumā ir iespējams sarunu ceļā panākt labvēlīgus nosacījumus, lai Lielbritānijai arī turpmāk būtu pieejams ES kopējais tirgus, "pret" nometnes kampaņas lielākais trūkums ir skaidru atbilžu neesamība, kas "Brexit" gadījumā notiks, jo precedenta, ka kāda valsts būtu izstājusies no ES, līdz šim nav bijis.
Ironiski, taču tieši par to pirms 65 gadiem bažījās britu ārlietu ministrs Ernests Bevins, attaisnojot Lielbritānijas atteikšanos pievienoties Šūmana plānam ar vārdiem: "Kad kaut ko tik svarīgu liek uz spēles, mēs nevaram pirkt kaķi maisā."
Vai briti būs tikpat pragmatiski, kā allaž, pārliecināsimies 23. jūnijā.
