"Viens gan priecē – visi tie pašlabuma meklētāji, mēroties ar krāniņiem, būs arī izrakuši lielu aizmirstības bedri saviem zeltainajiem darbiem. Jau tagad gandrīz kā neviens viņus nezina, bet paies vēl gadi 20, un vairs nebūs pat svarīgi kaut ko atcerēties (vismaz 99% gadījumu)." Tā rakstīja kāds "fotogrāfijas" speciālists, kura vārdu neminēšu, lai pasargātu viņa reputāciju. Šis cilvēks ilgus gadus ir fotogrāfijas eksperts dažādās kultūras ministrijas padomēs un komisijās, kurās vērtē "pašlabuma meklētājus". Tas bija viņa redzējums un atbilde pēc manas uzstāšanās "Dienas" diskusijā, kurā runāju par Gleizda, Baloža, Spura, Bindes, Janaiša, Brieža un citu fotogrāfu mantojuma saglabāšanu Latvijā. Es atcerējos, kā "Dienas" diskusijas istabā trīs kultūras ministrijas ierēdnes pusotru stundu ar pārliecību klāstīja, kā tiek saglabāts kultūras mantojums.
Izveidojās absurda mozaīka
Mūsdienu pasaulē fotogrāfija jau sen ir pārvērtusies reliģijā. Tā ir pārņēmusi vairākus miljardus cilvēku. Lai fotogrāfija nepārvērstos par globālu miskasti, cilvēce ir izstrādājusi vērtību, institūciju un mehānismu sistēmu. Pastāv ne tik daudz fotogrāfijas radīšanas problēma, cik tās selekcionēšanas un saglabāšanas problēma. Pastāv muzeju, galeriju un arhīvu institūts. Tie glabā nenovērtējamus dārgumus – nākamo paaudžu mantojumu. Fotogrāfijas pasaulē pastāv sava veida Bībeles:
- Kolinas Neiloras Starptautiskā enciklopēdija "Contemporary Photographers". Colin Naylor. "St. James Press", Čikāga un Londona (1982.g., atkārtoti izdevumi 1988., 1995.g.). 10 redaktori, 210 eksperti no visas pasaules trīs gadus gatavoja šo zinātnisko darbu. 1234 lappusēs atsevišķos rakstos un fotogrāfijās ir parādīta XX gadsimta 850 lieliskāko 44 valstu fotogrāfu daiļrade. Latvijas fotomākslu pārstāv Vilhelms Mihailovskis, Gunārs Binde, Egons Spuris.
- Starptautiskā enciklopēdija "Encyclopedie internationale des Photographes". Michel Auer. "Camera obscura", Šveice (1985.g.). Divos sējumos 1680 lappusēs ir atainoti 1680 visu laiku un tautu – kopš fotogrāfijas izgudrošanas mirkļa – fotogrāfu portreti. Izdevumā ir 2500 ilustrācijas par 170 vēstures gadiem. Latvijas fotomākslu pārstāv Ilmārs Apkalns, Gunārs Binde, Jānis Gleizds, Aivars Āķis, Vilhelms Mihailovskis, Egons Spuris, Andrejs Grants.
Autoritatīvāki, nozīmīgāki, ietekmīgāki un fundamentālāki izdevumi pasaulē iepriekš nav bijuši un nav arī pašreiz. Šie izdevumi ir visu pasaules mākslas zinātnieku, mākslas vēsturnieku, muzeju un galeriju darbinieku, kuri saistīti ar fotogrāfiju, darba instruments.
Fotogrāfija ir dzīva mūsdienu māksla. Tā ir trauksmaina un dinamiska. Bet Latvijas Fotogrāfijas muzejā pēc pastāvīgās ekspozīcijas aplūkošanas tu nonāc pie secinājuma, ka fotogrāfija ir mirusi 1940. gadā. Tā, parādot pēdējo godu, ir apglabāta stikla vitrīnu sarkofāgos.
Lai saglabātu Latvijas – un ne tikai savu – fotogrāfisko mantojumu, es 40 gadu laikā vācu latviešu fotogrāfijas "zelta" kolekciju. Tajā ir vairāk nekā 300 visu labāko XX gadsimta Latvijas fotogrāfu darbu. Mainot pret savām fotogrāfijām, saņemot kā dāvanu ar autora veltījumu, pērkot. Vēl manā kolekcijā ir 400 citu latviešu fotogrāfu, ne tik diženu, bet lielisku, manu laikabiedru fotogrāfijas. Prieku sagādā manu draugu – krievu, igauņu, lietuviešu un daudzu citu mazāk zināmu, bet man dārgu autoru fotogrāfijas. Kopumā manā kolekcijā ir vairāk nekā 2000 fotogrāfiju. Jūs nevarat iedomāties, kas tas ir par prieku un kas tā ir par bagātību – un ne tikai dvēselisku! Ceru – kādreiz šī kolekcija kļūs par Latvijas tautas īpašumu. Bet kam lai uztic šīs vērtības un uzdod saglabāt?
Paldies dievam – ir citi muzeji, kur glabājas Latvijas fotogrāfijas mantojums.
Pasaulē
10 Egona Spura darbi – Ročesteras starptautiskajā fotogrāfijas centrā Amerikā, blakus leģendārajiem Edvarda Steihena un Ričarda Avedona, Roberta Kapa un Vernera Bišopa darbiem.
10 Leona Baloža darbi un 10 Gunāra Bindes darbi – Parīzē, Francijas Nacionālās bibliotēkas grafikas nodaļā, līdzās tādu ģēniju kā Leonardo da Vinči un Albrehta Dīrera, Fransisko Goijas un Tulūza-Lotreka gravīrām.
30 Vilhelma Mihailovska darbi – Elizejas muzejā (Mussée de l’Elysée) Lozannā, blakus Dagēra un Man Reja, Filipa Halsmana un Annijas Leibovicas fotogrāfijām; 11 darbi – Francijas Fotogrāfijas muzejā (Musee Francais de la Photographie) līdzās Etjēna Atžē un Henrija Kartjē-Bresona, Eliota Ervita un Brasaī fotogrāfijām; 7 fotogrāfijas izvietotas kolekcijā "World Press Photo" kopā ar tūkstoti citu fotožurnālistikas medaļas "Zelta acs" īpašnieku darbiem Amsterdamā, 5 darbi – Brāļu Lumjēru galerijā Maskavā, kopā ar Aleksandra Rodčenko un Dmitrija Baltermanca, Maksa Alperta un Jevgeņija Haldeja fotogrāfijām Spānijas, Vācijas, Čehijas, Krievijas, Igaunijas un Lietuvas muzejos un galerijās.
Latvijā
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas Gunāra Janaiša pagājušā gadsimta 70.-90. gadu Latvijas kultūras hronikas fotogrāfijas. Turpat – neliela Vilhelma Mihailovska darbu kolekcija (40 fotogrāfijas) "Latvija šeit un tagad".
Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā ir atvērts Leona Baloža fonds – tūkstošiem fotogrāfiju un negatīvu, starptautisko izstāžu apbalvojumu kolekcija.
Gunāra Bindes fotogrāfijas – Doles un Alūksnes muzejos.
Jāņa Gleizdes fotogrāfijas – Rēzeknes muzejā, memoriālā istaba atvērta viņa dzimtajā Rogovkā.
Pateicoties Intas Kaņepājas pūlēm, Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā ir izveidots Vilhelma Mihailovska fonds, kurā tiek glabāta kolekcija "Manas 365 dienas" (151 fotogrāfija), "Latvija šeit un tagad" (2899 fotogrāfijas un 7669 negatīvi).
Attieksme pret Aivara Āķa darbību var būt dažāda, tomēr skandāli ap viņu aizmirsīsies, bet 300 Latvijas autoru fotogrāfijas, ko viņš ir nodevis Valsts arhīvam, paliks.
Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā tiek glabāta Vilhelma Mihailovska kolekcija "Ojārs. Atgriešanās" (20 lielformāta fotogrāfijas).
Elektroniskas glabāšanas privātajā arhīvā Latvijā tiek uzglabātas 75 stundas ciparu formātā pārveidotu videoierakstu par Vilhelmu Mihailovski un Latvijas kultūras telpu 1990.–2009. gados.
Pats pieejamākais, drošākais un pārliecinošākais fotogrāfa daiļrades mantojuma saglabāšanas veids ir izdot viņa FOTOALBUMU. Visa pēckara perioda laikā Latvijā dienas gaismu ieraudzīja tikai četri Latvijas fotogrāfijai veltīti un četri enciklopēdiski izdevumi, kuros tika parādīta fotogrāfu daiļrade.
Jānis Gleizds, Jānis Tihonovs, Leonīds Tugaļevs, Jānis Kreicbergs, Gunārs Binde, Māra Brašmane, Andrejs Grants, Jānis Vītiņš, Zenta Dzividzinska, Leons Balodis, Pēteris Jaunzems, Inta Ruka, Vilhelms Mihailovskis – šo autori albumi atrodas arī manos plauktos. Tāds prieks – ticiet uz vārda, turēt rokās jaundzimušo autorizdevumu vai fotoalbumu. Šo laimi esmu izjutis jau deviņas reizes – deviņi autoralbumi ar kopējo tirāžu 68 000 eksemplāru. Viens no maniem albumiem ir izdots ārzemēs – Maskavā. Prieku rada tas, ka jebkurā Latvijas provincē bibliotēkas plauktos ir tavi izdevumi. Mani albumi ir gan Eiropas galvaspilsētu bibliotēkās, gan otrpus okeānam – pats nosūtīju.
Ļoti skumji: tādā fotogrāfiskā valstī kā Latvija 60 gadu laikā ir izdoti albumi tikai "velna ducim" autoru. Salīdzinājumam: mūsu brāļi lietuvieši katru gadu ar valsts atbalstu izdod līdz pat 40 fotoalbumu un noteikti – gadagrāmatu – līdz 300 fotogrāfijām, viss pats interesantākais, kas ir radīts gada laikā.
"Atstāsim aizvainojumu pagātnē un sāksim kaut ko darīt fotogrāfijas vārdā, mūsu nākotnes, galu galā – Latvijas vārdā. "
Savas personālizstādes Viļņā galerijā "Prospektas" laikā es apmeklēju Lietuvas fotomākslinieku savienības bibliotēku (tajā glabājas 10 000 fotoalbumu no visas pasaules) un lūdzu parādīt grāmatas un albumus no Latvijas. Mani pieveda pie milzīga sastatņu plaukta ar cieši pieblīvētiem izdevumiem. Vienā plauktā rēgojās tukšs caurums. Šajā tumšajā "iegruvumā" atradās VISI Latvijas fotogrāfiju izdevumi par pēdējiem 60 gadiem. Apmēram 30 izdevumi. Tie nestāvēja cieši viens pie otra ar muguriņām – tie GULĒJA! Nebija spēka pret kaut ko atbalstīties. Man bija neērti, lai gan tur bija visi mani deviņi autorizdevumi. Es sāku bezspēkā raudāt.
Es varu parādīt vēl kādus 40 ārzemēs izdotus fotoalbumus un monogrāfijas no savas bibliotēkas, kuros pēdējo 40 gadu laikā manas fotogrāfijas tika parādītas kopā ar citu izcilu pasaules klases fotogrāfu darbiem. No šiem vārdiem reibst galva, bet viņi dod man spēku. Nadars, Ansels Adams, Jozefs Sudeks, Augusts Zanders, Eižens Smits, Diāna Arbus, Jusufs Karss, Ralfs Gibsons, Jans Saudeks, Antans Sutkus, Annija Leibovica…
Paradoksāli, bet, ja mūsu "fotogrāfijas vadoņi" ignorē Latvijas fotogrāfu radošo mantojumu, tad Latvijas sabiedrība viņus augsti godina:
1985. gadā Jānim Gleizdam un Gunāram Bindem tika piešķirts Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums.
1989. gadā par dokumentālās filmas "Augstākā tiesa" (režisors Hercs Franks) radīšanu Vilhelmam Mihailovskim tika piešķirta Valsts prēmija (kinogrupas sastāvā).
1993. gadā Latvijas Kultūras fonds piešķīra Spīdolas balvu Intai Rukai par fotogrāfiju kolekciju "Mani lauku ļaudis".
Prēmija "Rīgas balva" 2004. gadā tika piešķirta Leonam Balodim par Rīgas tēla radīšanu un 2007. gadā Vilhelmam Mihailovskim par fotogrāfiju kolekcijas "Rīdzinieku portreti" radīšanu.
Prēmija "Cicerona balva" 2006. gadā tika piešķirta Vilhelmam Mihailovskim par fotogrāfiju kolekcijas "Latvija šeit un tagad" radīšanu.
Ar Triju Zvaigžņu ordeni tika apbalvoti: Jānis Gleizds, Leons Balodis, Pēteris Korsaks, Gunārs Binde, Inta Ruka, Vilhelms Mihailovskis.
Kopš 2007. gada mājaslapā http://www.starephotography.com/articles/abstract/index.php ir izvietots amerikāņu autora Seth Willis Jr. raksts "Abstract Photography", kas ir pārpublicēts desmitos pasaules mājaslapu. Raksts beidzas ar vārdiem: "Ja jūs vēlaties nodarboties ar fotografēšanu, iesaku jums vispirms pievērsties izcilo personību izteikumiem – čehu Jozefa Sudeka un Jaromira Funkes, Laslo Mohoi-Nada, latvieša Vilhelma Mihailovska, Kartjē-Bresona un Ansela Adamsa." Es varu minēt daudzus piemērus, kas liecina – mūsu fotogrāfi ar saviem darbiem ir piesaistījuši uzmanību ārzemēs. Bet vai mēs esam interesanti paši sev?
Jaunā laika cinisms un garīgā inflācija ir atraidījuši estētiku un humānās Spura un Gleizda, Baloža un Mihailovska fotogrāfiju vērtības... Pasaules krīze te nav pie vainas. Ir briesmīgāks jēdziens – garīgā krīze.
Pats brīnumainākais tajā visā – darbojošos personu absolūtais vairākums (fotogrāfijas vecmeistari un iesācēji, kuratori un menedžeri, žurnālisti un patērētāji, kultūras organizatori un ierēdņi) ir ārkārtīgi apmierināti ar to, kas notiek fotogrāfijā. Miers un klusums. Bet dvēsele sāp…
Jā, sāp. Bet mans tēvs kopš pašas bērnības man novēlēja: "Labāk rūgta patiesība, nekā saldi meli." Cits dižens cilvēks, Ojārs Vācietis, kad man bija slikti, teica: "Nedrīkst iegrimt tumsā!"
Atstāsim aizvainojumu pagātnē un sāksim kaut ko darīt fotogrāfijas vārdā, mūsu nākotnes, galu galā – Latvijas vārdā.
Piedāvāju visu ieinteresēto personu kopīgu sadarbības plānu Latvijas fotogrāfiskā mantojuma saglabāšanai.
Kas ir jāpadara
Jāizveido fonds "Latvijas Fotomantojums" (LFM) ar atbilstošu juridisku pilnvarojumu.
Jāizveido vienota datubāze "Latvijas fotogrāfi" (dosjē, kuros tiks atspoguļotas biogrāfijas, izstādes, izdevumi u.tml.), un tā pastāvīgi jāpapildina.
Bibliotēkās pēc izdevumiem "Māksla", "Studija", "Fotokvartāls", "Literatūra un Māksla" u.c. jāizveido pilnīgs publikāciju katalogs par fotogrāfiem. Kserokopēt.
Internetā jāizveido mājaslapa "Latvijas fotogrāfi".
Jāpārveido ciparu formātā un jāieskanē Latvijas vadošo fotogrāfu kolekcijas. Faili tiek nodoti elektroniskā glabāšanā LFM.
"Esmu pārliecināts – viss, ko rada mākslinieks, kopumā pieder Latvijai. "
Visu minēto var veikt atbilstošu Latvijas augstskolu studenti, ietverot to mācību procesa darbos (semināri, konferences, kursa darbi, praktiskie mācību darbi).
Pēc zinātniski pētnieciskā darba tiek organizēta autora izstāde fotomuzejā. Materiāli tiek nodoti glabāšanā. Šādi ar cieņu pieejot, no mantinieku puses ir iespējami fotogrāfiju un veselu kolekciju dāvināšanas akti.
Ir nepieļaujama paša jēdziena – muzejs – diskreditācija, rīkojot fotogrāfu-iesācēju izstādes – ar viņiem arī ir jāstrādā, bet citādi… Nekādā gadījumā nedrīkst rīkot konkursus par iespēju eksponēt autordarbus muzejā. Autorizstāde muzejā – tas ir visaugstākais gods, kas ir jānopelna ar pārdrošu radošu darbu. Autori ir jāielūdz. Izstāde muzejā nav pārejoša – tas ir ieguldījums fotogrāfijas mākslā. Tās mantojumā.
Fotogrāfiju iegāde kolekcijām. Tas ir nopietns un smags darbs, kuru var paveikt viegli, tikai MĪLOT, citādi tas nav iespējams. Es to apzinos – savācot unikālu kolekciju ar 2000 fotogrāfijām. Ar visu savu vēlmi iemācīt mīlēt es nespēju – tas ir no Dieva.
Īpašs stāsts ir par jaunajiem. Viņu darbi ir jāsāk krāt jau tagad, negaidot, kamēr viņi kļūs par klasiķiem.
Izdevējdarbība
Es piedāvāju izdot fotoalbumu "Latvijas fotogrāfu radošais mantojums pasaules muzejos". Izveidošana, makets – Vilhelms Mihailovskis, honorārs nododams LFM. Praktiski visas autoru fotogrāfijas ir Mihailovska krājumā, jāsaskaņo ar mantiniekiem un autoriem.
Piedāvāju izdot "Latvijas fotogrāfijas antoloģiju". Izveidošana, makets – Vilhelms Mihailovskis, honorārs nododams LFM.
Piedāvāju izdot monogrāfiju "Vilhelms Mihailovskis. Mana dzīve – fotogrāfija" – 300 lappušu teksta (autora esejas, autora raksti, recenzijas, 200 dokumentālās fotogrāfijas par laiku, honorārs nododams LFM).
Visu minēto iespējams iemiesot trīs gadu laikā, noslīpējot modeli un ieliekot pamatus nākotnei. Nav nepieciešami papildu līdzekļi no budžeta – tie ir. Nekas nenotiks, ja daļa fotogrāfiju līdzekļu, kas tiek piešķirta caur Kultūrkapitāla fondu, trīs gadu laikā tiks nodota LFM fondam mantojumu saglabāšanas projekta realizācijai. Turpmākā šī virziena darbība pāries uz pašfinansēšanos.
Es apzinos, ka oficiālie ierēdņi negatīvi novērtēs manus priekšlikumus, citādi jau nevar būt – neviens nevēlas atbildēt par to, ko viņi nav izdarījuši.
Un beidzamais. Pats svarīgākais man, bet domāju, ka ne tikai man. Esmu pārliecināts – viss, ko rada mākslinieks, kopumā pieder Latvijai.
Esmu gatavs visu savu radošo mantojumu nodot Latvijas tautai. Tas ir
- kolekcija "Latvijas fotogrāfijas zelta laikmets 20. gadsimta 70.-90. gadi", "Latvijas fotogrāfija" u.c. – kopā 2000 fotogrāfiju;
- 300 fotoalbumi, tai skaitā unikāli albumi, vienīgie Latvijā;
- 300 starptautisku izstāžu katalogi;
- autorkolekcija – ap 5000 izstāžu oriģinālu;
- autora arhīvs – daži tūkstoši uzglabāšanas vienību.
Vienīgais noteikums: fonds paliek nedalāms, glabājas vienā vietā un ir pieejams atklātai izmantošanai. Fonda patroni ir tiesību pārņēmēji.
Uz šo manu priekšlikumu lūdzu Jūs dot atbildi – jebkuru. Lai man būtu tīra sirdsapziņa pašam rīkoties ar savu mantojumu. Pārāk daudz ir ielikts manā liktenī – vesela dzīve, un ne tikai mana.
