No lietas apstākļiem izriet, ka darba devējs bija informējis prasītāju, ka viņas amata vieta tiek likvidēta, viņai piedāvāts cits amats un šo darba līguma grozījumu nepieņemšanas gadījumā viņai tiks uzteikts darbs sakarā ar darbinieku skaita samazināšanu. Prasītāja uzteikumam piekrita, bet pirms uzteikuma termiņa beigām viņai iestājās pārejoša darbnespēja, tādēļ viņa darba devējam lūdza uzteikuma termiņā neieskaitīt darbnespējas laiku. Tā kā prasītājas darbnespēja turpinājās vairāk nekā sešus mēnešus, darba devējs viņai uzteica darbu ar jaunu uzteikumu, informējot, ka darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas tādēļ, ka prasītāja pārejošas darbnespējas dēļ nav veikusi darbu nepārtraukti vairāk nekā sešus mēnešus. Darbiniece cēla tiesā prasību, lūdzot atzīt otro darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu un atjaunot viņu darbā, jo ar otro uzteikumu neatļauti ticis vienpusēji atsaukts pirmais uzteikums, kuru savukārt prasītāja lūdza atzīt par joprojām spēkā esošu. Rīgas pilsētas tiesa noraidīja prasību, savukārt Rīgas apgabaltiesa atzina otro uzteikumu par spēkā neesošu un atjaunoja prasītāju darbā.
Senāta spriedumā skaidrots, ka darba devējam, ievērojot, ka darba tiesiskās attiecības turpinās, ir tiesības uzteikt darbinieka darba līgumu ar otru patstāvīgu uzteikumu, ja pirmā uzteikuma termiņa tecējuma laikā rodas jauni apstākļi, kas dod darba devējam tiesisku pamatu jaunam uzteikumam. Tāpat darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu sakarā ar jauniem apstākļiem uz jauna pamata darba devēja celtās prasības par darba līguma izbeigšanu izskatīšanas laikā. Attiecībā uz konkrēto gadījumu Senāts norādīja, ka apgabaltiesa nebija ņēmusi vērā, ka darbinieks savas tiesības pieprasīt uzteikuma termiņā neieskaitīt pārejošas darbnespējas laiku var izmantot tiktāl, ciktāl ar tām netiek liegts darba devējam izmantot pēc būtības Darba likuma 101. panta pirmās daļas 11. punktā paredzētās tiesības uzteikt darba līgumu (ja darbinieka pārejoša darbnespēja pārsniedz minētajā tiesību normā norādīto laiku). Izskatāmajā lietā nebija zudis pirmā uzteikuma pamats, bet darba devējs konstatēja jaunu, vēlāk radušos pamatu uzteikumam, līdz ar to otrais uzteikums nebija pirmā uzteikuma grozījums, bet jauns patstāvīgs uzteikums.
Vienlaikus Senāts atzina, ka apgabaltiesa uz lietas apstākļiem nepamatoti attiecinājusi Darba likuma 103. panta trešo daļu par uzteikuma atsaukumu. Senāts norādīja, ka uzteikuma atsaukums vērsts uz konkrēta mērķa – darba tiesisko attiecību ar darbinieku atjaunošanas un turpināšanas – sasniegšanu. Apgabaltiesa konkrētajā gadījumā nav ņēmusi vērā, ka darba devēja nemaz nevēlējās atsaukt pirmo uzteikumu, t. i., nevēlējās, lai prasītāja kā darbiniece turpinātu darba tiesiskās attiecības. Gluži pretēji – tā nepārprotami vēlējās izbeigt darba tiesiskās attiecības, tikai uz cita pamata, kas bija šķērslis, kurš liedza noslēgties darba tiesisko attiecību izbeigšanas procesam uz pirmā uzteikuma pamata. Tādējādi otrais uzteikums izslēdza pirmā uzteikuma atsaukšanu.
Lieta SKC-53/2026 (C770989424)
