Dizains – visas valsts tēls
Latvijai ir bagātas dizaina tradīcijas. Kas darāms, lai Latvijas dizains atgūtu savu labo slavu pasaulē?
Valsts institūcijām jāiesaistās dizaina popularizēšanā. Pirmkārt, valsts ekonomikā pastāv nepareizas vīzijas, ka uzņēmēji paši visu atrisinās, otrkārt, valstī nav konkrētas stratēģijas, kā to darīt. Uzņēmēji vieni paši nevar attīstīt ražošanu, šeit jāiesaista augsta līmeņa zinātnieki un dizaina mākslinieki, bet vajadzīgs kāds, kas koordinē viņu darbību, un šo funkciju varētu uzņemties valsts. Ir jābūt valsts mērķprogrammām, ar kuru palīdzību tiek veicināti jauni projekti ražošanā.
Ekonomisti kļūdaini uzskata, ka zinātnieks ir tāds pats uzņēmējs, kas ies un pats organizēs savu izgudrojumu ieviešanu. Ir jāsaprot, ka izgudrotājam tas ir nogurdinoši, viņš ir aizņemts un viņam bieži pietrūkst laika. Šobrīd ir tā, ka ražotāji neko nezina par mūsu sasniegumiem, savukārt mēs nezinām par viņu vajadzībām. Zinātniekiem arī nav lieku līdzekļu, lai brauktu uz attālu Latvijas pilsētu, konkrēti, Līvāniem, un palīdzētu kādam uzņēmumam, kam klājas slikti. To varētu darīt ar vienas valsts dizaina mērķprogrammas palīdzību.
Ir tā sauktais monitorings, kad saskaņā ar konkrētu programmu tiek sekots līdzi tautsaimniecības ražošanas procesam un, kad uzņēmumam nepieciešams, arī palīdzēts, piemēram, iedodot ražotājam par velti projektu (un mums ir šādi projekti). Viņš sāk ražot, un pēc laika, kad ražošana nostabilizējusies, valsts atgūst šos līdzekļus. Rezultātā – nav problēmu. Taču šai saiknei jābūt nepārtrauktai, tikai tad var rasties ģeniāli projekti. Mūsu centrā ir daudz radošo darbu, kas stāv un gaida savu pielietojumu, trūkst vienīgi savstarpējas koordinācijas, lai izgudrojumus novadītu līdz ražotājiem.
"Ir jābūt valsts mērķprogrammām, ar kuru palīdzību tiek veicināti jauni projekti ražošanā."
Pozitīvs piemērs ir Francija, kur ir Komiteja ekonomiskai darbībai ārzemēs, kas par valsts līdzekļiem gadā sarīko vismaz 200 izstādes. Viņi paņem vienu nelielu ražotāja izstrādājumu, aizved uz izstādi (ražotājs pat pats nebrauc), un, ja ražojums ir pietiekamā līmenī, ierēdņi atved šim ražotājam pasūtījumus, un šis mazais ražotājs – zinātnieks, dizaineris – kļūst liels, vidējs un ļoti liels. Tā parasti notiek: veiksmīgi projekti veido attīstību.
Zinātnisko sasniegumu patentu izrādīšana citiem ir labākais Latvijas tēla veidošanas paņēmiens pasaulē. Mēs spodrinām valsts tēlu ar zilajām govīm un citām nenopietnām lietām, tiklab to varētu darīt ar zinātniskajiem sasniegumiem.
Kāda runa var būt par dizainu un tā pielietojumu, ja Latvijā ir vāja ražošana?
Jā, mērķtiecīga valsts nozaru attīstība Latvijā nenotiek. Epizodiski mums ir sekmīgi projekti, bet arī tie netiek reklamēti kā pozitīvs piemērs. Būtībā viss atrodas pašplūsmā. Rezultātā nav redzams, ka Latvija šajos 15-18 gados būtu gājusi uz priekšu dizaina jomā, lai gan mums jau no 60. un 70.gadiem ir tikpat bagātas dizaina tradīcijas kā Zviedrijā, un Latvija varētu būt tikpat attīstīta kā Zviedrija, pie tam nekonkurējot ar to.
Kaut vai piemērs ar stikla rūpniecību. Tā bija atdota privatizācijai, galu galā nenotika sekmīga sadarbība ar Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) un Latvijas Dizaineru savienības (LDS) vadošajiem stikla dizaina speciālistiem, un nozare – ar ārzemju investoru līdzdalību, kuri nav informēti par Latvijas dizaina un zinātnes sasniegumiem – tiek likvidēta.
Latvijas vadošie dizaina un zinātnes speciālisti, protams, nezināja šos investoru plānus, ka viņi, teiksim, pēc pusgada grasās likvidēt ražošanu Līvānos vai Grīziņkalnā. Ja mēs būtu zinājuši, par velti būtu devuši viņiem projektus, lai tikai ražo, noslēdzot Licences līgumu par sadarbību. Būtu nauda – samaksātu, turklāt nozare nebūtu iznīcināta. Katram, kas kādā nozarē strādā 10-20 un kā mēs – 30 gadus, ir iestrādes, kas ir augstākas nekā vidējais tirgus līmenis. Tās būtu nodotas, un nozare sekmīgi attīstītos.
Dizaina idejas kā eksportprodukts
Kā mums pietrūkst? Vai jūsu idejas šobrīd vispār kādam vajadzīgas?
Tā jau nav, ka nevajag. Iedod kādam ražotājam ideju par velti, viņš ražos, bet viņš nonāks strupceļā, jo nav šīs saiknes ar zinātnieku, kura patents viņam pieder. Zinātniekiem arī nav lieku, teiksim, 30 tūkstošu latu, ko samaksāt par patentēšanu visai Eiropai. Te ar konkrētām attīstības programmām varētu iesaistīties valsts.
Privatizācija piecpadsmit gadu garumā, kad nepārtraukti mainījās īpašnieki un viņi nekontaktējās ne ar zinātniekiem, ne dizaina māksliniekiem, ir izdarījusi savu. Valstī nav pozitīvas virzības, bet ir nepareiza ideoloģija, ka visu noteiks tirgus. Tā varbūt ir pareiza Zviedrijā, bet ne Latvijā. Mums ir citādi – te, kā jau minēju, visu laiku ir mainījušies īpašnieki. 40.gadā visus izveda, pēc tam nāca padomju vara, un šajā laikā dizaina sadarbība ar rūpniecību bija visai virspusēja un epizodiska. Arī tagad vīzija, ka ārzemnieki sāks lielu attīstību Latvijā, nav attaisnojusies.
Vai dizains var palīdzēt uzlabot ražošanu?
Veiksmīgs dizaina izmantojums varētu palielināt produkcijas ražošanu. Piemēram, mēs varētu ātrā laikā desmitkāršot mēbeļu ražošanu, ja mums valsts līmenī būtu laba mēbeļu attīstības dizainprogramma. Arī Latvijas produktiem nepieciešams labs dizains... Es varētu minēt neskaitāmus piemērus, kur labs dizains ir palīdzējis attīstīt ražošanu un palielinājis tirgus noietu.
Pastāstiet, ar ko nodarbojas Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina un ergonomikas centrs (RTU DEC)!
RTU DEC ar RTU Senāta lēmumu dibināts 2002.gadā. Tas nodarbojas ar Latvijas dizaina mākslas un ergonomikas jautājumu zinātnisku izpēti un palīdz ieviest dizaina mākslas un zinātnes sasniegumus Latvijas tautsaimniecībā.
Mēs piedāvājam valsts, pašvaldību un privāto uzņēmumu pārstāvjiem savus dizaina projektus un par šiem projektiem sniedzam bezmaksas konsultācijas. Varam konsultēt viņus par jaunajām tehnoloģijām, piemēram, pārklājumu, stikla, emaljas izmantošanu u.c. Un pēc tam – viņi ar saviem izstrādājumiem varētu apgādāt visu Eiropu!
"Zinātnisko sasniegumu patentu izrādīšana citiem ir labākais Latvijas tēla veidošanas paņēmiens pasaulē. Mēs spodrinām valsts tēlu ar zilajām govīm un citām nenopietnām lietām, tiklab to varētu darīt ar zinātnes sasniegumiem."
Kā pozitīvu piemēru varu minēt mūsu darba rezultātā radīto Vienoto ielu nosaukumu un norāžu sistēmu ar un bez apgaismojuma (Informācijas norādes sistēma – INS). Tās praktisks pielietojums šobrīd redzams Rīgā, Cēsīs, Bauskā, Saulkrastos, Salacgrīvā (VIA Baltica ietvaros), kā arī Aucē, Olainē, Jēkabpilī, Siguldā (2007.gadā sakarā ar pilsētas 800 gadu jubileju) un citās Latvijas pilsētās, kur ielu krustojumos uz informācijas norādes stabiem autovadītāji un gājēji var iegūt ziņas par svarīgiem pilsētas objektiem un to atrašanās vietu. INS dizaina objekti ar energoekonomisko apgaismojumu ir ES mēroga novitāte, tie labi iekļaujas ainavā, veido sakoptu un pozitīvu pilsētvidi. INS ir patentēta un ir vispilnīgākā sistēma ne tikai LR, bet arī ES mērogā.
Kas jādara uzņēmējam, kurš vēlētos izmantot jūsu centra palīdzību?
Jāvēršas Dizaina un ergonomikas centrā, atsūtot pieprasījumu par interesējošo nozari pa e-pastu: dec@tvnet.lv.
Kāda ir valsts līdzdalība RTU DEC piedāvāto dizaina projektu ieviešanā dzīvē?
LR Izglītības un zinātnes ministrija atbalsta un finansē pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes padomes akcepta tirgus orientētos pētījumus, ko veic zinātnieki un ražotāji, savstarpēji sadarbojoties. Tas ir ļoti pozitīvs un pareizs valsts atbalsts.
Tagad ir arī plašas iespējas iegūt ES finansējumu jaunu izstrādājumu radīšanai, taču jāsaprot, ka jebkurš tautsaimniecības pasākums gūs maksimālus rezultātus, ja tajā tiks pielietoti zinātnes un dizaina sasniegumi ilgstošā laikā, respektīvi, ja to radīšanā un tālākā ieviešanā dzīvē piedalīsies zinātnieki, dizaina mākslinieki un citu vadošo nozaru speciālisti visu ražošanas laiku, nevis epizodiski.
Latvijas „Nokia”, kur tu esi?
ASV futurologs Alvins Toflers definējis trīs sabiedrības attīstības stadijas – agrāro, industriālo un informatīvo. Kuru ceļu, jūsuprāt, ies Latvija?
Perspektīvākais būtu harmoniskais variants, tātad harmoniski būtu jāattīsta visi trīs virzieni – agrārais, industriālais un informatīvais –, izmantojot Latvijas zinātnes un mākslas sasniegumus. Tā mēs visātrākā laikā izveidotu augsti attīstītu labklājības valsti, kas dotu maksimāli pozitīvu ieguldījumu arī ES attīstībā (saskaņā ar Lisabonas stratēģijas pamatnostādnēm).
Kurš ir tas intelektuāli ietilpīgais Latvijas produkts, ar kuru mēs šodien varam iziet pasaulē? Kaut vai tāds kā 30.gados rūpnīcā VEF ražotais mazais fotoaparātiņš „Minox”?
Kā jau teicu, Latvijas dizains un zinātne ir uzkrājuši lielu potenciālu, un tādu izstrādājumu ir pietiekami daudz. Kā vienu no tiem varu minēt Latvijas 4.Dizaina izstādē ar galveno balvu apbalvoto, universālo galda lampu ar gaismas regulatoru. Ar to varētu iekarot ne tikai Latvijas un ES, bet arī pasaules tirgu.
"Privatizācija piecpadsmit gadu garumā, kad nepārtraukti mainījās īpašnieki un viņi nekontaktējās ne ar zinātniekiem, ne dizaina māksliniekiem, ir izdarījusi savu. Valstī nav pozitīvas virzības, bet ir nepareiza ideoloģija, ka visu noteiks tirgus."
Vēl viens izcils izstrādājums – RTU absolventu brāļu Eglāju radītā katamarānu jahtu izstrādājumu sistēma. Pēc projekta autora Alda Eglāja informācijas – pasaules tirgus apjoms gadā ir 6 miljardi ASV dolāru. Latvija varētu nodrošināt ap 10% šā tirgus, pateicoties Latvijas projekta novitātēm, kas izvirza Latvijas izstrādājumu pasaules tirgus līderos no drošības viedokļa (jahtas pretapgāšanās automāta izgudrojums).
Ko darīt, lai rītdiena būtu labāka?
Toreiz mēs cerējām, ka triju gadu laikā sasniegsim vajadzīgo līmeni. Vairāk arī nevajag. Galvenais ir mērķis, un ir jāmaina stratēģija – valstī ir nepareiza konkurences stratēģija.
Ir vajadzīgas divas lietas – zinātne un dizains –, un tās jāsaista vienlaicīgi. Ar valsts programmu palīdzību, nedibinot milzīgas aģentūras, organizācijas, to iespējams izdarīt. Piemēram, ir jābūt programmai stikla rūpniecības atjaunošanai vai arī citai valsts programmai. Un visas atrunas par dārgajiem energoresursiem un citām ražošanas grūtībām patiesībā nepārliecina, jo Somijā un Anglijā energoresursi ir vēl dārgāki, bet Skandināvijā, neraugoties uz to, piemēram, stikla dizaina izstrādājumu ražošana ir augstā līmenī.
Mēs par daudz skatāmies atpakaļ, meklējam dažādus attaisnojumus un par maz domājam, ko darīt, lai rītdien būtu labāk. Pasaules mēroga atklājumi „jāietērpj” reālā produktā, un Dizaina un ergonomikas centrs var palīdzēt attīstīt jebkuru nozari. Latvijas mākslai ir augsts līmenis un novērtējums pasaulē. Visur, kur iesaistās Latvijas mākslinieki, veidojas pozitīvs rezultāts.
Tātad – kas vispirms jādara?
Pirmkārt, kā jau teicu, jābūt valsts mērķprogrammām, ko mēs gribam. Pašlaik tādu vispār nav, ir tikai neskaidras vīzijas, ka konkurence atrisinās visu.
Mums ir konsultatīvie centri lauksaimniecībā, bet nav neviena rūpniecībā. Latvijas Investīciju attīstības aģentūrai jāstrādā Latvijas attīstībai, sadarbojoties ar LMS, LDS, DEC vadošajiem nozaru dizaina speciālistiem un veidojot konkrētas Latvijas nozaru attīstības programmas.
Mākslinieku savienības kongresā pirms dažiem mēnešiem tika pieņemta rezolūcija, ka dizaina jomā jāstrādā ar uzņēmumiem. Te nav vajadzīgi lieli līdzekļi, jo būtībā ir tā, ka kādreiz jau ir pilnīgi gatavs izstrādājums un tas tikai „jālaiž tautās”. Līdzekļu arī mums ir pietiekami, jo ir ES līdzekļi.
Lisabonas stratēģija paredz līdz 2010.gadam izveidot šo jauno savienību par vadošo pasaulē. Lai arī par to jau sāk šaubīties, vai tas iespējams, uzskatu, ja šāda vajadzība rastos, Baltijas valstu, tai skaitā Latvijas, devums dizaina jomā, pateicoties zinātnieku lielajam potenciālam, varētu būt nozīmīgs.
