Pēdējos divos trijos gados Latvijas dizaineri sasparojušies un piedāvā visai plašu dizaina lietu klāstu, kas pašmāju tirgū mēģina konkurēt ar importētajām precēm. Daudziem gan pietrūkst spējas izgatavot vai saražot piedāvāto produkciju pietiekamā daudzumā, lai varētu uzsākt nopietnu biznesu ne tikai pasaules, bet kaut vai vietējā mērogā.
Latvijā dizains mūsdienu izpratnē attīstās divos virzienos: agrāk radīto lietu interpretācija; un skandināvu jeb ziemeļnieku stilam pietuvinātais dabiskums, formu tīrība.
Pirmā virziena spilgts piemērs ir zīmola „Purpurs” papīra lietas ar latviskām zīmēm, „Latvijas Dizaina studijas” mēbeles ar latviskiem rakstiem audumu apdarē, arī Nīderlandē dzīvojošās keramiķes Māras Skujenieces trauki (meistardarbnīcai „Anna Barons”), kas rada asociācijas ar lielām diegu un dziju spolēm, netieši norādot uz amatniecības nozīmi Latvijā. M. Skujeniece: „Nekad nevarētu būt īsti holandiska, neesmu tur augusi. Nevaru iedomāties, ka līdzīgi holandiešu dizaineram man rastos vēlēšanās apspēlēt kurpes vai tulpes. Tā vienkārši nav mana kultūra, nav manas saknes. Turklāt ar latviskumu saprotu ne vien, un pat ne tik daudz, kaut ko tautisku un folklorisku, bet galvenokārt padomju laika sadzīvi un lietu pasauli, kurā esmu izaugusi.” (Dizaina Studija, Nr. 4, 2006)
"Latvietim piemīt nekur neredzēts radošais potenciāls, jau dabas dota krāsu izjūta."
Un taisnība - ne tikai etnogrāfiskas, bet vēl nesenās padomju laika lietas - tējkannu, servīzi, visparastāko gaļasmašīnu –, mūsdienīgi interpretējot, var izmantot dizaina radīšanai. Šādas lietas rada sajūtu asociācijas, kas arī ir viens no dizaina uzdevumiem. Savukārt pasaules mērogā tās izskatās neparasti un unikāli.
Lakonisko, skandināvu stilam pietuvināto virzienu raksturo, piemēram, Reno Lagzdiņa jaunā galda versija „Ygrek” („AB virtuves”), izgatavots no finiera saplākšņa, arī MDF. Pārsteidz ar netipisku vieglumu un atgādina no papīra izlocītu mēbeli. Jāpiemin arī zīmola „ZNAK” tapetes, kas lielākoties veidotas sadarbībā ar Latvijas māksliniekiem.
Bērzu sulas „ar dizainu”
Pozitīvas tendences Latvijas dizaina attīstībā iezīmējas arī interjera dizaina un arhitektūras žurnāla „Deko” konkursam „Gada balva dizainā 2008” iesniegtajos darbos. Vairākos izmantoti etnogrāfiski raksti, kas ieausti mēbeļu audumos, izšūti spilvendrānās, iespiesti piezīmju mapēs. Latviskas zīmes – Ūsiņš, Mēness, Saule, Pērkons – izmantotas mūsdienīgu sveču radīšanai, savukārt „Mammalampa” izgatavotajās zīdpapīra lampās saskatāma līdzība ar tautumeitas bizi.
Izstādes darbos izpaužas arī lakonisms un funkcionalitāte, piemēram, „1plus1studijas” darinātais grāmatplaukts un pakaramais, kam idejiski piešķirts latvisks nosaukums – „Mēbeļu komplekts direktoram Rainim”.
Vienmēr patīkami apmeklēt galeriju „Garage”, kur gaisā virmo kaut kas no latviskās unikalitātes. Lietas pasniegtas arī gaumīgā iesaiņojumā. Piemēram, tumšās stikla pudelēs ar veclaicīga stila etiķeti var iegādāties bērzu sulas. Produkts pavisam vienkāršs, bet pievienoto vērtību tam piešķir tieši noformējums. Braucot ciemos pie draugiem ārzemēs, līdz ar gaumīgo pudeli iespējams uzdāvināt mazu daļiņu no Latvijas garšas un smaržas.
Arī uzņēmums „Munio Candela” atradis veidu, kā skaisti pārdot Latvijas smaržu, proti, izgatavojot sojas sveces ar Latvijas laukos lasītiem augiem. Nākotnē uzņēmums plāno noformējumam piešķirt arī pielietojumu - biosadalošajā kartona vāciņā būs iestrādātas dažādu augu sēkliņas. Vāciņu varēs iestādīt puķu podā vai piemājas zemē. Kartonam sadaloties, tas kļūs par dabīgu mēslojumu augu sēklām.
"Viena no lielākajām dizaineru problēmām jau ilgstoši ir saiknes pārrāvums ar ražotāju."
Latvijā pazīstami interjera dizaineri, kuri ikdienā tiekas ar vietējiem ražotājiem, dodas uz starptautiskām izstādēm, atzīst: latvietim piemīt nekur neredzēts radošais potenciāls, piemēram, dabas dota krāsu izjūta. Interjera dizainere Santa Meikulāne uzskata, ka šī latvieša bagātība jāizkopj un jāattīsta.
Nav tālu jāmeklē, lai pārliecinātos, ka esam šo unikalitāti mantojuši no senčiem – pietiek apskatīt kāda muzeja fondu krājumu, lai pārliecinātos, cik saskanīgi izvēlētas krāsas tautastērpos, seģenēs, grīdsegās, dvieļos.
Taču, lai Latvijas dizainu padarītu atpazīstamu uz pasaules skatuves un tas nestu augļus, ar paša dizainera spēkiem vien nepietiek. Lielisks piemērs ir Somijas asociācija „Design Forum Finland”, kuras viens no redzamākajiem veikumiem ir valsts atbalstītais dizaina veikals „Design Forum Shop” ar labākajiem somu dizainera darbiem.
Vai latviešu dizaineram mainīt vārdu?
Viena no lielākajām dizaineru problēmām jau ilgstoši ir saiknes pārrāvums ar ražotāju. Nespēja veidot auglīgu sadarbību atklājas arī profesionālās dizaina izstādēs (ikgadējā mēbeļu izstādē Ķīpsalā, dizaina dienu laikā Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, „Deko” dizaina lietu izstādē). Tajās lielākoties aplūkojami kvalitatīvi darbi, kas izgatavoti dizainera paša rokām pēc pasūtījuma kādā no ražotnēm par dizainera personiskajiem līdzekļiem vai pat ar paša tehnoloģijām. Taču trūkst sadarbības ar ražotāju kā preces pasūtītāju un virzītāju tirgū.
Latvijā vairāk vai mazāk veiksmīgi attīstās tie dizaineri, kas izveidojuši savas darbnīcas un iegādājušies jaunas tehnoloģijas. Tas nozīmē nepieciešamību savu produkciju virzīt tirgū, nodarboties ar mārketingu, organizēt piedalīšanos izstādēs u.tml. Pēdējam punktam bieži vien vairs neatliek pietiekami laika, un dizainers, kas reizē ir arī sava dizaina ražotājs, paliek iestrēdzis vietējā tirgū. Šajā ziņā labs piemērs ir interjera dizaina studija „VV Stils”, kas veido interjera dizainu un paši izgatavo gandrīz visas nepieciešamās lietas – sākot no lampām līdz mēbelēm. Šim nolūkam izveidotas savas metāldarbnīcas, bet, piemēram, mīkstās mēbeles tiek pasūtītas mēbeļu rūpnīcā „B-12”.
Dizainers, kam ir tikai radošais talants un kas ir spēcīgs tikai dizaina jomā, iemanto kaut ko līdzīgu mākslinieka statusam, tā īsti nespējot attīstīt vērienu. Atskatoties pagātnē, labi redzams, ka jau senos laikos amatnieki strādāja savām rokām un savu preci paši arī realizēja tirgū. Taču mūsdienās dizainam ir augstākas prasības nekā klūgu pinumiem, māla podiem, vardēm piemājas dārzā un koka karotēm virtuvē. Ražotāji apgalvo, ka dizaineriem nav pietiekamas izpratnes par ražošanas procesiem, par konkrētu tehnoloģiju iespējām un izmaksām. Iespējams - nav dūmu bez uguns, jo dizaineram kā jaunas lietas radītājam grūti neuzskatīt sevi par sava veida „dievu”, kura radošās idejas taču ražotājam nesīs neticami lielu peļņu un veiksmi. Ja ne uzreiz, tad vismaz jau nu tālākā nākotnē noteikti! Dizaineram ir visai aizskaroši vai pat neiespējami diskutēt par katru detaļu, kuru tas ar izkopto gaumes izjūtu uzskata par būtisku. Ražotājam tikpat neiespējami ir saprast, kāpēc kādai lietai jākļūst būtiski dārgākai, ja vizuāli tā īpaši nemainās un turklāt nav garantijas, ka tāpēc konkrētā mēbele būs vairāk pieprasīta.
"Laiks, kad jutāmies izslāpuši pēc rietumnieciskā, ir beidzies, jau pietiekami esam to baudījuši. Vietā nāk pašu radītas vērtības, kas tuvākas sirdij, mājai un arī kopējam valsts budžetam."
Smaidu gan izraisa ražotāju vēlēšanās sadarboties ar ārzemju partneriem, lai tāpēc vien iegūtu melodisku franču vai itāļu dizainera vārdu. Protams, var jau ražotājs oponēt, ka pasaules mesē dizainera vārds „Jānis Avotiņš” neko neizsaka, bet, piesaucot vārdu „Arne Jakobsens” vai „Filips Starks”, vieta un uzmanība garantēta. Latviešu ražotājam gan sadarbība ar šādiem pasaules līmeņa dizaineriem nestu tikai veiksmi, taču par šādiem gadījumiem pagaidām vēl nav dzirdēts. Acīmredzot pārāk dārgi, taču tas būtu ieguldījums ilgtermiņā, jo automātiski plašākā mērogā kļūtu pazīstams arī ražotāja vārds. Atliktu vien apliecināt savu kvalitāti, un vēlāk, iesaistot pašmāju dizainerus, arī tiem tiktu nodrošināta vārda atpazīstamība. Piemēram, ja dizainers strādā franču mēbeļu kompānijā „Ligne Roset”, šis fakts vien viņa vārdam piešķir augstu pasaules līmeņa novērtējumu.
Un tomēr – ir cerība!
Iespējams, kaut kas dizaina attīstībā mainīsies tālākā nākotnē, kad praksē ieviesīs Dizaina informācijas centra, LR Kultūras ministrijas un Kultūras un radošās industrijas izglītības centra gada nogalē izstrādāto radošās industrijas izglītības pilnveides projektu, kas sola ielikt labus pamatus dizaina izglītības programmās. Šis projekts ietvers sadarbību ar ražotājiem, kas nodrošinās pašu galveno – dizainera ciešāku saikni ar uzņēmējiem jau no skolas sola, un, iespējams, dizaineram vairs nebūs jābūt „cilvēkam orķestrim”, kam jāstrādā no idejas līdz zīmolam. Svarīgs faktors būs arī jauna mācību programma un materiāli tehniskās bāzes uzlabošana. Vienlaikus tiks saglabāta etnogrāfisko īpatnību apgūšana. Bieži tās tiek izmantotas par izejas punktu latviešu profesionālā dizaina attīstībai. Liela daļa mūslaiku Latvijas dizaineru balstās uz šo ritma izjūtu, formām, krāsu, proporciju, kas nāk no etnogrāfijas. Taču tam visam jāiet roku rokā ar jaunām tehnoloģijām un iespējam. To pašu labi zināmo dzintaru varētu izmantot modernākās dizaina versijās, jo pats par sevi tas ir unikāls, izturīgs un viegli veidojams materiāls, turklāt pasaulē maz izmantots. Pašlaik dzintars asociējas vien ar suvenīru bodītēm Vecrīgas ielās, kuru produkcija nesoļo līdzi ne laikam, ne dizainam.
Ticēsim un cerēsim, ka Latvijas dizainam ir nākotne! Un ka latviešiem un ražotājiem būs lepnums par latviešu dizaineriem un viņu radītām lietām. Manuprāt, laiks, kad jutāmies izslāpuši pēc rietumnieciskā, ir beidzies, pietiekami jau esam to baudījuši. Vietā nāk pašu radītas vērtības, kas tuvākas sirdij, mājai un arī kopējam valsts budžetam. Mana sajūta – Latvijas dizainam IR nākotne, milzīga nākotne!
