Vienīgais iekarotājs
Propagandas mašīna apgalvo, ka Staļina mērķis karā bija sagraut "fašismu". Daži propagandisti gan palabo, atceroties, ka Hitlers tomēr bija nacists, nevis fašists. Tomēr abos gadījumos doma ir viena – Staļins gribēja atbrīvot pasauli no ļaunuma.
Lai kā censtos propagandisti, Staļins bija citās domās un to nemaz neslēpa. Nu jau ne vienā vien mācību grāmatā ir publicēta viņa runa partijas plēnumā 1939.gada 19.augustā. Tajā ir skaidri pateikti komunistu nodomi. Pirmā pasaules kara laikā daudzās Eiropas valstīs (Vācijā, Ungārijā, Austrijā) kara grūtību dēļ komunistu vai tiem līdzīgu uzskatu paudēju idejas bija kļuvušas ļoti populāras, un viņi bija tuvu varas sagrābšanai. Tomēr kara grūtības tika pārvarētas, un pat cītīgā tā sauktā Kominternes (Komunistiskā internacionāle bija starptautiska komunistu organizācija, kas darbojās no 1919. līdz 1943.gadam) darbība nespēja nekur izraisīt "strādnieku revolūciju". Savā runā Staļins norādīja, ka komunisti mierīgā ceļā nevar panākt neko. Tiem ir vajadzīgs karš, kas izraisa jaunas grūtības. Izmantojot tās, komunisti var cerēt paplašināt savu impēriju.
"Staļins hartai pievienojās, lai nezaudētu sabiedroto atbalstu, tomēr jau Teherānas konferencē faktiski cīnījās par to, lai saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu iegūtās zemes paliktu PSRS."
Kara sākumā Staļins bija Hitlera sabiedrotais un atklāti iekaroja, bet, arī kļuvis par Hitlera uzbrukuma upuri, savus nodomus nemainīja. Antihitleriskajā koalīcijā Staļins bija vienīgais, kura mērķis bija iekarot.
Karam sākoties, Rietumu valstis kā Antihitleriskās savienības pamatu noslēdza Atlantisko hartu. Tajā bija skaidri noteikts galvenais sabiedroto darbības princips: valsts robežu nemainīšana, ja tam nepiekrīt tajās dzīvojošās tautas. Staļins hartai pievienojās, lai nezaudētu sabiedroto atbalstu, tomēr jau Teherānas konferencē faktiski cīnījās par to, lai saskaņā ar Molotova- Ribentropa paktu iegūtās zemes paliktu PSRS. Arī pēc kara Staļins bija vienīgais, kas dažādos veidos ieguva jaunas teritorijas. Izmantotas tika arī pēckara grūtības, tāpēc komunistu tiekšanos pēc varas pārtrauca Māršala plāns, kas ļāva karos cietušajām Eiropas valstīm sakārtot savu saimniecību.
"Neesošās" kaujas
PSRS laikā skolas grāmatās tika kultivēta šāda kara aina: PSRS karavīri varonīgi karo, bet Rietumos nekādu kauju nav. Rietumu valstu līderi tikai piedalās konferencēs un izmanto PSRS karavīru gūtos labumus.
Tā ir viena no populārākām vēstures falsifikācijām. Patiesībā ārpus PSRS bija divi lieli kara teātri, un tur notikušās kaujas apmēros neatpalika no PSRS teritorijā izvērstajām.
Pirmais kara teātris bija Ziemeļāfrika. Izvēršot uzbrukumus cauri sabiedrotajai Itālijai piederošo Lībiju, Hitlers vēlējās iegūt ceļu uz Austrumiem, kas bija bagāti ar dabas resursiem. Tas viņam ļautu ne tikai bagātināt impērijas krājumus, bet arī apvienot spēkus ar otru sabiedroto - Japānu.
Sabiedrotajiem Ziemeļāfrika savukārt deva iespēju apdraudēt un kontrolēt nacistu un fašistu spēkus Eiropas austrumos un dienvidos.
Pirmais lūzums kara gaitā tika panākts tieši šajā kara teātrī. Tas notika 1942.gada oktobrī Otrajā Alameinas kaujā Ēģiptē. Rietumu sabiedrotie guva uzvaru, kam sekoja nacistu kapitulācija Ziemeļāfrikā, sabiedroto spēku koncentrācija šajā reģionā un iebrukums Itālijā, lai šī Hitlera sabiedrotā no kara izstātos. Alameinas kaujā piedalījās ap 400 tūkstošiem dalībnieku, kas ir gandrīz tikpat, cik Staļingradas notikumos.
Otrs teātris bija Klusais okeāns un tā piekraste, kur pret Japānu pamatā cīnījās ASV un briti, jo PSRS ievēroja ar Japānu noslēgto neuzbrukšanas līgumu. Arī te kauju apmēri nebija mazi. Tiesa gan, tie notika uz teritoriāli nelielām salām, tāpēc te netika iesaistītas tik lielas karaspēka vienības.
Abi minētie kara teātri "darbojās" visu kara laiku, un kara beigās tiem vēl pievienojās trešais - Rietumu fronte. Arī te viss balstījās uz Rietumu spēkiem. Pie tā visa vēl jāpiebilst, ka ASV atbalstīja PSRS ar pārtiku un kara materiāliem, kā arī regulāri bombardēja nacistu okupēto teritoriju, bremzējot kara materiālu ražošanu.
Līdz ar to par mītu var uzskatīt apgalvojumu, ka Hitlera un tā sabiedroto sagrāvē PSRS bija vadošā loma. Uzvara tika veidota kopīgi, varbūt pat demokrātiskām Rietumu valstīm bija lielāki nopelni, jo tās apvienoja visus totalitārisma pretiniekus, kamēr komunistiskā PSRS uzticību nevairoja.
Lielie upuri
Propagandas mašīna parasti apgalvo, ka PSRS karā nesa lielākos upurus. Statistika gan rāda, tad visvairāk (ap 17%) iedzīvotāju zaudēja Polija. PSRS zaudējumus vērtē ar 14%, un tikpat ir arī Lietuvai. No tās daudz neatpaliek Latvija ar 11 procentiem.
Tam jāpievieno vēl kāda nianse - lielā zaudējumu neproporcionalitāte. Vācija uzskata, ka tās kopējais kara upuru skaits (kritušo, ievainoto, pazudušo karavīru un civiliedzīvotāju) vērtējams ar 10 miljoniem, bet PSRS savus zaudējumus vērtē ar 24 miljoniem. Milzīga neproporcionalitāte parādās arī kauju upuru skaitā. Staļingradas kaujā cieš 850 tūkstoši vācu un to sabiedroto karavīru, bet pretējā pusē ir aptuveni 1,2 miljoni cietušo. Kurskā nacistu pusē tiek zaudēti ap 200 tūkstošiem karavīru, PSRS - pat ap 900 tūkstošiem.
"PSRS laikā skolas grāmatās tika kultivēta šāda kara aina: PSRS karavīri varonīgi karo, bet Rietumos nekādu kauju nav. Rietumu valstu līderi tikai piedalās konferencēs un izmanto PSRS karavīru gūtos labumus."
Kaujās abām pusēm bija vienādi apstākļi, un pēc loģikas sakautajiem (nacistiem) bija jābūt ar lielākiem upuriem. Tātad lielie PSRS upuri saistāmi ar veidu, kā totalitārajā PSRS tika vests karš: uzvara par katru cenu, represijas pret karavīriem un viņu tuviniekiem, soda bataljoni, bads slikto piegāžu dēļ. Traģiskas sajūtas pārņem arī, lasot Ļeņingradas blokādes upuru atmiņas. Pat šādos apstākļos bija komunistu ierēdņi, kuri iemanījās masveidā zagt pārtiku.
No visa minētā būtu gan jāsecina, ka lielie kara upuri PSRS vairāk saistāmi nevis ar karu, bet ar totalitārisma attieksmi pret cilvēka dzīvību, jo paralēli karam cilvēkus slepkavoja arī Staļina totalitārā iekārta.
Un kā ar mācībām?
Abi pasaules kari iemācīja Rietumu lielvalstis skatīties uz pasauli citādāk. Tie pārliecināja, ka militārais spēks ir slikts ietekmes nostiprināšanas līdzeklis. Tāpēc labāk piemirst to, kurš konfliktā ir uzvarējis, bet gan veidot kopīgu drošības sistēmu, lai tās aizsegā varētu attīstīties galvenais ietekmes līdzeklis - saimnieciskās un tehnoloģiskās saites. Ne visi šajā jaunajā ietekmes izpausmē jūtas spēcīgi, tāpēc dažiem ir vajadzīgas leģendas, kas uzkurina vēlmi atkal lietot spēku. Svarīgi ir to saprast un viņiem nepievienoties, kā arī atturēt no tā citus.
