Kas ir vārda brīvība, un vai to var ierobežot?

Vārda brīvībai nav stingri noteiktas definīcijas. Ikvienam  no mums ir sava un, iespējams, diametrāli atšķirīga izpratne par šī jēdziena būtību, izpausmes formām un "sarkanajām līnijām", kuras pārkāpt nedrīkst. Vienas pareizās atbildes nebūs.

LV portāls jautā: Kas ir vārda brīvība? Vai un kurā brīdī pieļaujama tās ierobežošana?

Satversmes 100.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Tā tam arī jābūt. Vārda brīvība ir arī viens no demokrātiskas iekārtas pamatelementiem.

To zina ikviens – gan tie, kas pauž savus uzskatus, aizstāv savu viedokli un gatavi parakstīties zem katra vārda, gan tie, kuri vienkārši vārdus palaiž vējā, nevēloties par tiem atbildēt, pēc laika mēģinot mainīt pateikto vārdu jēgu.

Ir situācijas, kad vārda brīvība var nonākt konfliktā ar vairākām cilvēktiesībām, piemēram, privātās dzīves neaizskaramību, goda un cieņas aizskaršanu, robežoties ar naida kurināšanu vai aicinājumu uz vardarbību. Tādēļ noteiktā kārtībā un apjomā šie ierobežojumi pastāv. Tomēr, kaut vai tikai pieļaujot domu izvirzīt jaunus ierobežojumus, argumentiem ir jābūt ļoti pamatotiem, izvērtētiem un visai sabiedrībai un žurnālistiem saprotamiem.

Ierobežojumi atsevišķos likumos žurnālista darbu nedrīkstētu iegrožot – ir jāstāsta par notikumiem un norisēm, arī negācijām, kuras sabiedrību interesē. Noklusēšana vai izlikšanās kaut ko neredzam nevienu problēmu neatrisinās. Žurnālista ierocis ir vārds un to nedrīkst atņemt, notrulināt, ierobežot. Tomēr jāuzsver, ka naida runa nav vārda brīvības jautājums, un tas skaidri jānodala.

Vārda brīvība ir viens no tiem jēdzieniem, kura pamatnozīme ir samērā skaidra, bet robežas diezgan izplūdušas. Vārda brīvība paredz, ka uzskata paudējs var pats noteikt, ko runā, raksta vai citādi vēsta, un citi nedrīkst kavēt šos uzskatus paust. Tomēr, ko nozīmē, ka "pats nosaka", un ko nozīmē "nekavēt", ir strīdīgs jautājums. Piemēram, vārda brīvība neparedz, ka citiem ir mani jāuzklausa. Ja kāds nepiekrīt manam viedoklim un aicina citus šo viedokli nepieņemt, neņemt vērā, neuzklausīt, nepublicēt – vai tas netraucē man paust savu viedokli?

Manuprāt, vārda brīvības galvenais mērķis ir mazināt vardarbību sabiedrībā. Tā neaizsargā no jebkura veida vardarbības, jo, piemēram, manipulācija ar sabiedrisko domu arī ir vardarbība plašākā nozīmē, un nevar teikt bez atrunām, ka šajā gadījumā cilvēks "pats nosaka", ko saka. Tomēr pastāv atšķirība starp sabiedrību, kurā par uzskatu paušanu liek cietumā vai nogalina, un sabiedrību, kurā cilvēki tiek ietekmēti ar vārdu palīdzību. Ideālā gadījumā demokrātijā vardarbība tiek nomainīta ar brīvu diskusiju un viedokļu apmaiņu.

Nezinu, vai šis ideāls ir sasniedzams, bet vārda brīvība kā mērķis, manuprāt, ir vienmēr jāpatur prātā. Pat tad, kad ir viegli attaisnot tās ierobežošanu. Tipisks piemērs ir valsts noslēpums. Droši vien lielākā daļa piekritīs, ka ir nesaprātīgi visiem stāstīt visu. Tomēr vēsture liecina, ka valsts noslēpums dažkārt tiek izmantots, lai no sabiedrības slēptu politiskajai elitei nepatīkamu informāciju. Bez ierunām attaisnojot vārda brīvības ierobežošanu, sabiedrība rada iespējas ar to manipulēt. Vārda brīvība nav tikai abstrakta ideja vai nodeva Eiropai, tās ierobežošanai ir reālas sekas, kas ietekmē reālu cilvēku likteņus.

Vārda brīvībai ir divi lieli virzieni. Viens virziens ir pilnīga brīvība bez nosacījumiem, kas ļauj cilvēkiem izpausties plašāk, ietverot izteiksmes brīvību, kas ir vairāk nekā runātais vai rakstītais. Šī brīvība par sevi bez nosacījumiem un mērķa reizēm rada iemeslu šaubām un jautājumiem.

Otrs virziens paredz, ka vārda brīvībai ir konkrēti uzdevumi un mērķis, un šis nosacījums nav vārda brīvību ierobežojošs. Vārda brīvība ir viena no cilvēktiesību sastāvdaļām un attiecas uz jebkuru personu. Caur vārda brīvību var nodrošināt citas brīvības, nodrošinot sabiedrībai pieeju viedokļu dažādībai un iespēju publiski izteikt savu viedokli, uzņemoties atbildību par izteikumiem. Pilnvērtīga un daudzveidīga diskusija ved pie izsvērtiem lēmumiem, ietverot dažādu grupu intereses. Vārda brīvība sevī ietver arī visa veida ironiju, kritiku un dažāda veida interpretācijas.

Tomēr tā ir ierobežojama, ja tiek pausti klaji meli, notiek apmelošana, diskriminācija un neiecietība, kura balstās uz cilvēka piederību konkrētai grupai, piemēram, piederību etniskajai grupai vai profesionālajai videi. Tāda veida vērtējumi neved tajā virzienā, kam vārda brīvība būtu izmantojama.

Vārda un preses brīvība ir viens no demokrātiskas atklātas sabiedrības stūrakmeņiem. Vārda brīvība garantē ikviena sabiedrības locekļa tiesības brīvi paust savus uzskatus par visdažādākajiem sabiedrības dzīves jautājumiem, pat ja tie atšķiras no sabiedrības vairākuma uzskatiem. Izmantojot vārda brīvību, indivīds arī var saņemt dažāda veida informāciju un prasīt sabiedrībai būtiskas informācijas sniegšanu no valsts un pašvaldību iestādēm. Vārda brīvības nozīme, pirmkārt, ir skatāma plašākā sabiedrības kontekstā, jo tā nodrošina indivīda līdzdalību sabiedrības dzīvē un nepārtrauktu viedokļu apmaiņu sabiedrībā, ļaujot diskutēt par vispiemērotākajiem sabiedrībai būtisku jautājumu risinājuma modeļiem. Otrkārt, pieeja dažāda veida informācijai un iespēja paust savu viedokli ir būtiska katra cilvēka pašizaugsmei un attīstībai.

Vārda brīvība aptver dažādas komunikācijas formas. Tā aizsargā ne tikai publikācijas presē, bet arī izteikumus dažādās interneta vietnēs, teātra un filmu sižetus un grāmatu saturu. Turklāt persona var izvēlēties savu attieksmi pret kādu notikumu paust ne tikai vārdiski, bet arī publiski izmantojot noteikta veida simbolus, ietverot savas idejas karikatūrās, plakātos vai gleznās. Lai gan vārda brīvība primāri ir vērsta uz sabiedrībai būtiskas informācijas aizsardzību, tā zināmās robežās aizsargā arī reklāmas un citus komerciāla rakstura izpausmes veidus.

Mūsdienu informācijas sabiedrībā publiskiem izteikumiem ir ļoti liels spēks. Patiesībai neatbilstošas informācijas publiskošana var gan nepamatoti aizskart kādas personas godu un cieņu, gan nodarīt neatgriezenisku kaitējumu kāda uzņēmuma reputācijai. Tādēļ, neskatoties uz vārda brīvības īpašo lomu demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanā, atsevišķos gadījumos ir pieļaujama un nepieciešama vārda brīvības ierobežošana.

Pamatoti gan var rasties jautājums, kur novilkt robežu starp tiem gadījumiem, kad vārda brīvību ir nepieciešams vai – tieši pretēji – nepieļaujams ierobežot? To lielā mērā nosaka katras valsts vēsturiskās tradīcijas, politiskā kultūra un citi faktori. Tāpat jāņem vērā konkrētā situācija, kurā izteikumi pausti, kāds ir bijis autora mērķis, kā sabiedrība ir šos izteikumus uztvērusi.

Visbiežāk tiesību aktos kā leģitīmie mērķi vārda brīvības ierobežošanai tiek minēti, pirmkārt, citu personu tiesību aizsardzība, piemēram, novēršot informācijas par personas privāto dzīvi nepamatotu publiskošanu, otrkārt, valsts un sabiedrības drošības aizsardzība, piemēram, aizliedzot naidu kurinošus izteikumus vai ierobežojot valsts noslēpumu saturošas informācijas publiskošanu. Treškārt, vārda brīvības ierobežošanas pamatā var būt nepieciešamība nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju, respektīvi, lai kādā noziegumā apsūdzētās personas netiktu presē atzītas par vainīgām jau pirms tiesas sprieduma. Visbeidzot, vārda brīvības ierobežošana var tikt saistīta ar intelektuālā īpašuma aizsardzību, piemēram, novēršot nelegālu kino vai mūzikas darbu izplatīšanu.

Taču, lai ierobežotu vārda brīvību, nepietiek tikai ar iepriekšminēto mērķu uzskaitījumu. Valsts institūcijām katrā konkrētā gadījumā ir jāveic rūpīga izvērtēšana un jāsniedz pārliecinoši argumenti, kādēļ konkrētajā gadījumā leģitīma mērķa aizsardzības intereses ir pārākas par nepieciešamību garantēt vārda brīvību.