Pulcēšanās brīvība – vai brīva no maldīgiem lēmumiem

Iespējams, tieši attiecīgo notikumu plašās rezonanses dēļ dažkārt rodas iespaids, ka likums „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” praksē tiek izmantots vien tādēļ, lai lemtu un risinātu domstarpības, kas saistītas ar tradicionāli martā vai jūnijā notiekošajiem domstarpības raisošajiem piemiņas un atceres pasākumiem. Šis likums ir piemērojams ikreiz, kad ir runa par pulcēšanos sapulces, gājiena vai piketā veidā – neatkarīgi no pasākuma norises ģeogrāfiskās vietas, dalībniekiem, viņu mērķiem un uzskatiem.

Tā kā likums nešķiro, kas un kādu motīvu vadīti sanākuši vienkopus, piemēram, studenti, piketējot pret budžeta vietu samazinājumu augstskolās, vai pilsētas iedzīvotāji, iebilstot pret vietējās slimnīcas slēgšanu, vai domubiedru grupa, protestējot pret elektroenerģijas tarifu paaugstināšanu vai iestājoties par seksuālo minoritāšu tiesībām, attiecībā uz pulcēšanās brīvības izpausmes norisi un organizatorisko kārtību visiem ir paredzēti vienādi noteikumi. Tie ietverti likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normās, kuru saturu praksē savās publikācijās plaši ir analizējuši gan juristi un tiesībzinātnieki, gan arī tiesa, tostarp Satversmes tiesa.

Kā izriet no juristu publikācijām, savulaik Latvijas prakse pulcēšanās brīvības īstenošanā kalpojusi par pamudinājumu pieteikumam Satversmes tiesā, kas pārbaudīja vairāk nekā desmit attiecīgā likuma normu atbilstību augstāka juridiskā spēka normām un 2006. gada 23. novembra spriedumā par atbilstošām Satversmes, kā arī Latvijas starptautiskajām saistībām atzina vien divas. Tādējādi minētajam konstitucionālās tiesas spriedumam sekoja apjomīgi likuma grozījumi, un, kā atzīst Tiesībsarga biroja juriskonsulte Līga Biksiniece-Martinova, šobrīd salīdzinājumā ar pirmsākumiem pulcēšanās brīvības tiesiskais regulējums ir daudz demokrātiskāks un cilvēktiesībām atbilstošāks, arī tiesu prakse ir iedibinājusi konkrētas atziņas.

Tomēr, kā liecina notikumi, kas iegūst publisku rezonansi, likuma izmaiņas vien gaidīto efektu – pēc iespējas pilnīgāku cilvēktiesību ievērošanu - negarantē, jo tā piemērotājiem uz šīm normām tāpat ir savs un atšķirīgs skatījums, kas joprojām mēdz nonākt pretrunā ar ekspertu un tiesību prakses atziņām.

Pulcēšanās brīvības praktiskās izpausmes

Pulcēšanās brīvība ir viena no Satversmē nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām, tādējādi uzsverot tās īpašo statusu. Kā to savā 2006. gada spriedumā ir norādījusi Satversmes tiesa, pulcēšanās brīvība ir būtisks tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnosacījums un demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp arī kritizējot valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Tādējādi, īstenojot Satversmes 103. pantā paredzētās tiesības, personas var kopīgi apspriest nozīmīgas problēmas, izteikt atbalstu valsts īstenotajai politikai vai arī to nosodīt. Tiesas ieskatā, pulcēšanās brīvība nodrošina personām iespēju darīt zināmu plašākai sabiedrībai savu viedokli vai uzskatus.

Satversmes 103. pantā noteiktais, ka valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību, precīzi atspoguļojas arī likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 1. pantā, tālāk jau konkrētāk uzskaitot un definējot pulcēšanās brīvības izpausmes veidus un kārtību.

Tātad atbilstoši likumdevēja nostādnēm pulcēšanās brīvība praktiski var izpausties kā sapulce, gājiens vai pikets. Saskaņā ar likumā sniegto skaidrojumu sapulce ir organizēta pulcēšanās nolūkā tikties ar cilvēkiem un izteikt kādas idejas un viedokļus. Attiecīgi sapulcei tiek pielīdzināta arī sanāksme, mītiņš vai citāda tamlīdzīga pulcēšanās.

"Pulcēšanās brīvība ir viena no Satversmē nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām, tādējādi uzsverot tās īpašo statusu."

Savukārt gājiens ir organizēta pārvietošanās pa ceļiem, ielām, laukumiem, ietvēm vai citām satiksmei izbūvētām teritorijām ar tādu pašu nolūku – vēlmi paust kādas idejas un viedokļus. Šim pulcēšanās izpausmes veidam pielīdzina arī demonstrācijas, procesijas vai citādu tamlīdzīgu pārvietošanos.

Turpretim pikets ir pasākums, kura laikā viens vai vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem, transparentiem vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un viedokļus, bet netiek teiktas runas vai uzrunas.

Neraugoties uz likumdevēja sniegto pulcēšanās brīvības izpausmju veidu raksturojumu, lai izvairītos no iespējamiem pārpratumiem, papildus arī noteikts, uz kādiem pasākumiem un notikumiem likuma normas nav attiecināmas. Pie tiem pieder reklāmas un izklaides pasākumi, ko rīko uzņēmumi savās vai nomātās telpās vai teritorijās; izrādes, koncerti, sporta sacensības u. c. līdzīgi pasākumi šim nolūkam paredzētās vietās; bēru ceremonijas, kā arī pasākumi, kurus rīko privātpersonas ārpus sabiedriskām vietām izklaidei, svinībām vai citādiem privāta rakstura mērķiem. Tāpat, piemēram, par sapulci minētā likuma izpratnē nav uzskatāmas darba devēja rīkotās sanākšanas darbiniekiem, lai ar tiem pārrunātu uzņēmuma organizatoriskās lietas, veicamos uzdevumus u.tml.

Jāpiebilst, ka pulcēšanās jēdziens ir skaidrots arī administratīvo tiesu praksē. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments jau 2006. gada 12. decembra spriedumā ir pamatojis: „Vārds „pulcēšanās” pats par sevi norāda uz vairāku cilvēku dalību. Ja persona viena pauž savus uzskatus, tad šajā gadījumā tā īsteno savas tiesības uz vārda brīvību, nevis pulcēšanās brīvību.” Tāpēc, kā uzskata Senāts, ar pulcēšanās brīvību tiek aizsargāta vairāku personu sanākšana vienkopus, kas īstenota ar nodomu un ir saistīta ar konkrētu mērķi – paust informāciju vai viedokļus noteiktā jautājumā. Savukārt L. Biksiniece-Martinova šo raksturojumu vēl papildina ar nosacījumu par pasākuma publiskumu (proti, kā jau minēts, pulcēšanās brīvības kontekstā netiek runāts par privātiem vai izklaides pasākumiem slēgtās telpās vai teritorijās u.tml.).

Pašvaldības lēmums un tā pārsūdzēšanas iespēja

Tātad, kad izlemts par labu kādai no publiskajām norisēm, tās organizatoram vispirms ir jāvēršas ar pieteikumu tajā pašvaldībā, kuras administratīvajā teritorijā ir plānots attiecīgais pasākums. Ja pasākums notiek vairāku pašvaldību ietvaros, pieteikums iesniedzams katrā no tām.

Attiecībā uz pienākumu iesniegt pieteikumu gan jāņem vērā likuma 12. pantā paredzētās nianses, proti, izņēmumi, kad šāds pieteikums nav nepieciešams, piemēram, par sapulcēm un gājieniem, kurus rīko valsts iestādes vai pašvaldības vai arodbiedrības darbavietu telpās u.c. Taču pieteikums būs vajadzīgs vienmēr, ja iecerētā sapulce, gājiens vai pikets traucē transporta un gājēju kustību.

Tātad šādu pieteikumu pašvaldībā iesniedz ne agrāk kā četrus mēnešus un ne vēlāk kā desmit darbdienas pirms attiecīgā pasākuma norises. Ja par notikumu, saistībā ar kuru šis pasākums tiek rīkots, objektīvi nebija iespējams uzzināt agrāk par noteiktajām desmit dienām, pieteikums tāpat iesniedzams ne vēlāk kā 24 stundas pirms plānotā pasākuma norises.

"Pieteikums pašvaldībā ir iesniedzams ne atļaujas prasīšanai, bet lai informētu iestādi."

Likums izvirza konkrētas prasības gan par to, kāda informācija norādāma pieteikumā pašvaldībai, gan arī kādi dokumenti tam pievienojami. Kad pārbaudīta atbilstība šīm un citām normām, pašvaldība pieņem atbilstošu lēmumu, - tostarp likums paredz, ka pastāv arī iespēja aizliegt pasākuma norisi, ja ir konstatēts, ka tā rīkošana apdraudēs citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.

Pašvaldības lēmums par aizliegumu dot piekrišanu pasākuma rīkošanai ir administratīvais akts. Līdz ar to gan pašvaldības noteiktos ierobežojumus, gan aizliegumu rīkot pasākumu var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā. Šai sakarā L. Biksiniece-Martinova skaidro, ka, piemēram, atšķirībā no Administratīvā procesa likumā noteiktā šo administratīvo aktu pārsūdzēšanai ir paredzēta speciāla kārtība. Proti, tiesa šīs lietas izskata triju dienu laikā no pieteikuma saņemšanas, un tās spriedums ir izpildāms nekavējoties. Savukārt attiecīgo Administratīvās rajona tiesas spriedumu var pārsūdzēt, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam.

Pamatojot šādas speciālas kārtības izvēli, administratīvo tiesu praksē ir norādīts, ka likums nosaka saīsinātu pieteikuma izskatīšanas termiņu, lai nodrošinātu savlaicīgu tiesas kontroli pār vietējās varas pieņemtā lēmuma tiesiskumu. Tas nozīmē: lai pēc tiesas nolēmuma personai vēl būtu iespējas sarīkot sev vēlamajā laikā sapulci, gājienu vai piketu. „Ir svarīgi ne vien tas, lai personai būtu iespēja pārsūdzēt tai nelabvēlīgo pašvaldības lēmumu pulcēšanās brīvības sakarā, bet arī lai tas notiktu savlaicīgi. Tas nozīmē, ka lieta jāizskata un tiesas nolēmums jāpasludina vēl līdz plānotajam pasākumam, lai to varētu īstenot gadījumā, ja tiesa pašvaldības noteiktos ierobežojumus atzīst par prettiesiskiem,” skaidro Tiesībsarga biroja pārstāve. Pretējā gadījumā, tas ir, ja tiesas lēmums taptu zināms jau pēc iecerētā pasākuma laika, tas interesentiem nekādi nepalīdzētu īstenot savas vēlmes un baudīt pulcēšanās brīvības dotās iespējas.

Atļauja vai saskaņojums

Runājot par šādiem, ar pulcēšanās brīvību saistītiem pasākumiem, nereti tiek lietoti dažādi formulējumi, piemēram, ka piketa rīkošanai ir nepieciešama attiecīgās pašvaldības atļauja vai arī organizatoram ir pienākums iecerēto gājienu saskaņot ar vietējās varas iestādi. Tādējādi tiek lietoti divi atšķirīgi jēdzieni – atļauja un saskaņojums, bet - kurš no tiem ir piemērotāks?

Tiesībsarga biroja pārstāve L. Biksiniece-Martinova saka, ka savulaik likums bijis orientēts uz atļauju sistēmu, taču jau minētais 2006. gada Satversmes tiesas spriedums šai ziņā ir viesis korekcijas.

Tātad Satversmes tiesa savā spriedumā ir analizējusi: „Satversmes 103. pants noteic, ka “valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību”, t.i., pulcēšanās brīvību iespējams īstenot, attiecīgo pasākumu iepriekš piesakot. Latviešu literārajā valodā ar jēdzienu „pieteikt” apzīmē pienākumu „oficiāli paziņot, darīt zināmu”. Šajā jēdzienā neietilpst pienākums saņemt iepriekšēju atļauju, lai īstenotu savas pamattiesības.” Tālāk, izmantojot vēl citas, ne tikai gramatisko, tiesību normu iztulkošanas metodes, Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversme pulcēšanās brīvības īstenošanai paredz paziņošanas sistēmu, turpretim tolaik likumā iekļautais regulējums kopumā liecinājis par atļauju sistēmu kā pulcēšanās brīvības īstenošanas priekšnoteikumu.

Ņemot vērā šos faktus un apsvērumus, kas izriet gan no dažādiem starptautiskiem dokumentiem, gan institūciju nostādnēm, Satversmes tiesa atzina: Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas un to piemērošanas prakse neliecina par obligātu valsts pienākumu atteikties no atļauju sistēmas pulcēšanās brīvības īstenošanā. Tomēr Satversmes 103. pantā ir izdarīta izvēle par labu paziņošanas sistēmai, tāpēc atļauju sistēmu pulcēšanās brīvības īstenošanā var ieviest vien tad, ja tiek veikti atbilstoši grozījumi konstitūcijā.

Pēc tiesas ieskatiem, gan paziņošanas, gan atļauju sistēma ir pulcēšanās brīvības ierobežojums, taču tie ir savstarpēji izslēdzoši – abi vienlaikus nevar pastāvēt, ne arī regulēt kādas pamattiesības īstenošanu. Tomēr, tiesas ieskatā, paziņošanas sistēma personai nodrošina plašākas iespējas īstenot attiecīgo pamattiesību nekā atļauju sistēma. Tātad jāsecina, ka Satversme garantē plašāku pamattiesības aizsardzību. Līdz ar to, ja Satversmes 103. pantā no iespējamiem diviem variantiem – paziņošanas vai atļauju sistēma – kā pulcēšanās brīvības ierobežojums ir izraudzīta paziņošanas sistēma, tad „likumdevējs šo konstitucionālo ierobežojumu nevar ignorēt un noteikt cita veida ierobežojumus”. Šādā gadījumā likumdevējam ir pienākums konstitucionālo ierobežojumu konkretizēt likumā, un šā brīža normatīvais regulējums tam jau ir pietuvināts.

"Pulcēšanās brīvības kontekstā jēdzienu „miermīlīgs” nedrīkst tulkot vienīgi gramatiski."

Tādēļ, kā norāda L. Biksiniece-Martinova, pašlaik pieteikums pašvaldībā ir iesniedzams ne vairs atļaujas prasīšanai, bet gan iestādes informēšanas nolūkā. Tomēr tas nenozīmē, ka šī darbība ir maznozīmīga formalitāte, jo nav izslēgta iespēja lemt arī par pasākuma aizliegumu. Šāda tēze izriet arī no konstitucionālās tiesas prakses, kurā minēts: paziņošanas sistēma nenozīmē, ka pašvaldībai vai citām valsts institūcijām būtu liegts iejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā. Likumdevējam ir jāparedz saprātīgs paziņošanas sistēmas mehānisms, kas sevišķos gadījumos ļauj pieteikto pasākumu aizliegt vai arī tā norisi pārtraukt.

Miermīlīgas pulcēšanās izpratne

Kā jau minēts, likumdevējs pašvaldībai ir piešķīris tiesības pamatotā gadījumā lemt par attiecīga pasākuma aizliegumu vai ierobežojošu noteikumu paredzēšanu tā norises laikā. Pēdējo gadu prakse liecina, ka, piemēram, galvaspilsētas pašvaldība šīs tiesības ir izmantojusi ne reizi vien. Piemēram, gan šā, gan aizvadītā gada martā atkal tika sacelta ažiotāža ap piemiņas un atceres dienu pasākumiem galvaspilsētā, kur Rīgas dome tiem nedeva savu svētību, bet Administratīvā rajona tiesa nolēma par pretējo.

No likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” pirmā panta izriet, ka valstij ir jāgarantē un jāaizsargā miermīlīgas pulcēšanās brīvības izpausmes. Lai gan tas ir tikai viens vārds – miermīlīgs – likuma normā, praksē bieži vien tieši tā dēļ šķēpi tiek lauzti visvairāk. Proti, pašvaldības nedod piekrišanu iecerētajam pasākumam, atsaucoties uz to, ka ir paredzamas dažādas radikāli pretēju viedokļu izpausmes, kas var provocēt arī iespējamas fiziskas vardarbīgas sadursmes un norāda uz iespējamību par pasākuma nemiermīlību. Tādējādi, pēc pašvaldības domām, valsts un sabiedrības drošības vai indivīdu veselības un tikumības aizsardzības interesēs šādas potenciāli nemiermīlīgas aktivitātes nebūtu pieļaujamas.

Taču, kā tas ir izkristalizējies tiesībzinātnieku un tiesu prakses atziņās, pulcēšanās brīvības kontekstā jēdzienu „miermīlīgs” nedrīkst tulkot vienīgi gramatiski un pārlieku sašaurināti. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments un Administratīvā rajona tiesa, skatot ar pulcēšanās brīvību saistītas lietas, ir atsaukušās gan uz starptautiski atzītiem, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktiem principiem, un norādījušas: pieteiktā sapulce, gājiens vai pikets ir jāuzskata par miermīlīgu, ja to organizētājiem ir miermīlīgi nodomi. Savukārt tas, ka organizētājiem ir miermīlīgi nodomi, ir jāpieņem, ja vien nav skaidru pierādījumu par pretējo un to, ka organizētāji paši aicinās uz vardarbību vai to izraisīs.

Turklāt, tiesas ieskatā, par miermīlīgu sapulci, gājienu vai piketu ir jāuzskata arī tādi pasākumi, kas var saniknot kādu sabiedrības daļu vai aizvainot personas, kurām ir citādi uzskati nekā tie, kas tiek pausti demonstrācijā. Tā, piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments jau savā 2007. gada 15. novembra spriedumā konkrēti ir norādījis, ka, realizējot pulcēšanās brīvību, kas ir saistīta ar mazākuma iedzīvotāju grupu atšķirīgu ideju un uzskatu paušanu, lielā mērā gluži loģiski jau ir sagaidāmas citādi domājošas sabiedrības daļas pretreakcijas.

Tāpat šis jautājums rūpīgi ir vērtēts arī Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 10. marta spriedumā. Tajā pamatots, ka sabiedrības drošības vai citu cilvēku tiesību apdraudējuma iespējamība pati par sevi nevar liegt pulcēšanās tiesības izmantošanu. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību komisijas praksē paustu viedokli, Senāts atkārtoti uzsver, ka miermīlīga pulcēšanās brīvība attiecas uz visiem, kam ir nolūks rīkot miermīlīgu demonstrāciju. „Apstāklis, ka ir iespējama vardarbīga pretdarbība (vardarbīgas atbildes demonstrācijas) vai pastāv ekstrēmistu ar vardarbīgiem nolūkiem iejaukšanās iespējamība, pats par sevi nevar atņemt šīs tiesības. Pat ja pastāv reāls risks, ka publiskais gājiens radīs traucējumus (nekārtības), kas būs ārpus gājiena organizētāju kontroles, gājiens nenonāk ārpus Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. panta (šis pants reglamentē pulcēšanās un biedrošanās brīvību) tvēruma tikai šā viena iemesla dēļ. Kā jau tika minēts iepriekš, valstij ir pozitīvs pienākums veikt nepieciešamās darbības, lai miermīlīgas pulcēšanās dalībnieki netiktu traucēti un lai apdraudējums tiktu novērsts. Un šeit arī būtu jāizpaužas gan Satversmē, gan likumā noteiktajam pienākumam garantēt un aizsargāt personu tiesības pulcēties.”

Tātad dažādu, pat krasi atšķirīgu viedokļu esamība pati par sevi nedod pamatu apgalvojumam, ka iecerētais pasākums nav uzskatāms par miermīlīgu un attiecīgi automātiski dod pamatu tā aizliegumam.

Aizliegums uz pieņēmumu pamata nav pieļaujams

Reizēs, kad pašvaldība, apšaubot iecerētā pasākuma miermīlīgo norisi, ir lēmusi par tā pilnīgu vai daļēju aizliegumu, nereti kā viens no galvenajiem un būtiskākajiem apsvērumiem ir atsauces tieši uz ziņām, tostarp no drošības iestādēm, par iespējamām nekārtībām un pat fizisku vardarbību pieteiktā pasākuma laikā. Šai sakarā pašvaldība arī atsaucas uz likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 3. panta otro daļu, kas nosaka: šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas ir noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu sabiedrības veselību un tikumību, kā arī citu cilvēku tiesības un brīvības. Līdz ar to arī drošības iestāžu informācija par iespējamām nekārtībām vai kādiem nodarījumiem pasākuma norisē, pašvaldības ieskatā, ir pietiekams arguments izmantot tai likumā dotās tiesības.

Arī šis aspekts nav palicis ārpus tiesu prakses uzmanības un ir rūpīgi vērtēts. Tātad attiecībā uz varas iestāžu rīcībā esošu iepriekšēju informāciju par iespējamiem apdraudējumiem pieteiktā pasākuma norises laikā Augstākās tiesas Senāts ir norādījis: pulcēšanās brīvības ierobežošanas pamatā nevar būt jebkura saņemtā informācija par iespējamu pretdarbību, tajā skaitā fizisku. Citādi iespējama situācija, ka pretēji domājoša sabiedrības daļa (arī atsevišķi cilvēki) jebkurā gadījumā, izplatot šādu informāciju, var panākt sev vēlamu citu cilvēku pulcēšanās brīvības ierobežošanu.

"Valsts aizsardzību konkrētiem pasākumiem nedrīkst diferencēt pēc tajos pausto ideju atbilstības valsts vai noteiktas sabiedrības daļas uzskatiem."

Tādēļ, pēc Senāta domām, informācija par iespējamiem apdraudējumiem pieteiktā pasākuma norises laikā, tostarp policijas sniegtā informācija, ir vērtējama kopsakarā ar valsts pienākumu apdraudējumus novērst. Pulcēšanās brīvības ierobežojums būtu attaisnojams tikai tad, ja konkrētajos apstākļos veicamie pasākumi apdraudējumu novēršanai būtu tik lieli un apjomīgi, ka to veikšana nebūtu saprātīga.

Līdz ar to, pēc tiesas ieteikuma, katrā konkrētā gadījumā, kad ir saņemta informācija par iespējamiem apdraudējumiem pieteiktā pasākuma laikā, pirms lēmuma pieņemšanas sakarā ar pieteikto pasākumu (tostarp gājienu) pašvaldībai, sadarbojoties ar policiju (un ja nepieciešams arī ar citām valsts institūcijām), ir jānoskaidro, vai valstij ir iespējams ar saprātīgiem un atbilstošiem līdzekļiem novērst attiecīgos apdraudējumus. Tostarp jāizvērtē, kādi ir policijas iestāžu resursi un pieejamie līdzekļi iespējamo apdraudējumu novēršanai un kārtības un sabiedrības drošības nodrošināšanai konkrētā pasākuma laikā.

Tādējādi, ievērojot iepriekš norādīto, tai skaitā pulcēšanās brīvības īpašo vērtību un nozīmi, pašvaldībai ir īpaši rūpīgi jāizvērtē, vai konkrētā tiesība konkrētos apstākļos ir ierobežojama. Tiesa norāda, ka pašvaldībai, lemjot par pulcēšanās brīvības ierobežošanu, ir rūpīgi jāizvērtē konkrētā situācija, nevis jāvadās pēc vispārīgiem teorētiskiem pieņēmumiem. Šim nolūkam tiesa dod šādu rīcības recepti: lai atzītu, ka pulcēšanās brīvības ierobežošana ir pieļaujama, ļoti precīzi jākonstatē un jāizvērtē tie apstākļi, kas pamato šādu nepieciešamību.

Pašvaldībai ir konkrēti un precīzi jādefinē gan apstākļi, kas liecina par iespējamu apdraudējumu, gan potenciālās sekas, gan apdraudējuma novēršanas iespējas. „Tas izriet no pulcēšanās brīvības būtības un arī no indivīda tiesībām zināt, kāpēc konkrētos apstākļos tiesība tiek ierobežota. Tātad nepietiek ar to, ka vispārīgi tiek norādīts uz kādiem apstākļiem, kas liecina par apdraudējumu esamību. Pašvaldībai ir jākonstatē, ka apdraudējums sabiedrības drošībai ir reāls.”

Kā norādīts Administratīvās rajona tiesas praksē, cilvēku pamattiesību ierobežošana uz pieņēmumu pamata nav pieļaujama. Līdz ar to iestāde nevar aizliegt gājienu, pamatojot to vienīgi ar iespējamību, ka pasākuma laikā tiks pārkāptas likumdošanas prasības.

Valsts pienākums aizsargāt pasākuma norisi un dalībniekus

Tātad situācijās, kad ir pamats pieņēmumam par iespējamām domu vai pat fiziskām sadursmēm pasākuma laikā, tiesa savā praksē īpaši uzsver valsts pienākumu rūpēties par pasākumu norisi, nevis visu ērtības labad to vienkārši aizliegt.

Kā to ir skaidrojusi Satversmes tiesa, attiecībā uz pulcēšanās brīvību konstitūcijas 103. pantā lietotais jēdziens “aizsargā” prasa ne vien valsts neiejaukšanos šīs tiesības īstenošanā, bet arī šīs tiesības īstenošanas aizsardzību. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai sabiedriskās ēkas, ielas un laukumi būtu pieejami personām, kas vēlas rīkot sapulces, gājienus vai piketus, un lai personas, kas piedalās šādos pasākumos, būtu aizsargātas. Tāpat, tiesas ieskatā, no Satversmes 103. panta izriet personas subjektīvās tiesības pieprasīt, lai sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktajā kārtībā ir iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no attiecīgā pasākuma pretiniekiem.

Ne mazāk būtiskas ir arī tiesas paustās atziņas, ka valsts, aizsargājot pulcēšanās brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura. Valsts aizsardzību konkrētiem pasākumiem nedrīkst diferencēt pēc tajos pausto ideju atbilstības valsts vai noteiktas sabiedrības daļas uzskatiem. Tieši tajā apstāklī, ka pulcēšanās brīvība ir efektīvs instruments, ko mazākums var izmantot sava viedokļa paušanai, slēpjas pulcēšanās brīvības lielā nozīme demokrātiskā sabiedrībā.

Līdzīgu viedokli pauž arī Tiesībsarga biroja pārstāve, uzsverot, ka pulcēšanās brīvības īstenošanas kontekstā ir jāvērtē vienīgi konkrētie objektīvie apstākļi un fakti, izslēdzot varas pārstāvju subjektīvo attieksmi pret iecerēto pasākumu vai tā dalībniekiem. Uz šo aspektu uzmanību vērsusi arī Satversmes tiesa: „Tā kā pulcēšanās brīvība parasti kalpo mazākuma interešu un viedokļa publiskai paušanai, valsts pienākums šajā gadījumā ir būt tolerantai un ar tai piešķirto mehānismu palīdzību neapspiest šā viedokļa paušanu tikmēr, kamēr vien tas ir uzskatāms par demokrātiskā sabiedrībā pieļaujamu.

Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību.”

Šāds uzstādījums un prakse, ka ir aizsargājama arī tāda pulcēšanās, kuras laikā paustie viedokļi vai idejas var saniknot kādu sabiedrības daļu vai aizvainot personas, kurām ir citādi uzskati nekā tie, kas tiek pausti demonstrācijā, izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem. Tajos papildus arī paredzēts, ka valstij ir jānodrošina, lai demonstrācijas dalībniekiem būtu iespēja piedalīties demonstrācijā bez bailēm, ka viņus varētu fiziski iespaidot citādi domājošie. Tomēr vienlaikus šī autoritatīvā tiesa arī secinājusi: valstij ir pienākums izvēlēties saprātīgus un atbilstošus līdzekļus, lai nodrošinātu miermīlīgu ar likumu atļautas demonstrācijas norisi. Tomēr, kaut arī valstij pastāv plaša rīcības brīvība atbilstošāko līdzekļu izvēlē, valsts nevar absolūti garantēt, ka pulcēšanās noritēs miermīlīgi.