Latvija nākamos trīs gadus būs ANO Cilvēktiesību padomes locekle. Par to ANO Ģenerālā asamblejā no organizācijas gandrīz divsimt dalībvalstīm nobalsojušas 175. Latvija Cilvēktiesību padomē, kas ir nozīmīgākā starptautiskās organizācijas cilvēktiesību struktūra, darbosies no 2015. līdz 2017.gadam.
Padomē ir 47 dalībvalstis, kuras pārmaiņus uz trīs gadu termiņu izraugās saskaņā ar reģionālo grupu principu. No Āfrikas Padomē darbojas 13 valstis, tikpat no Āzijas, no Latīņamerikas – astoņas, no Austrumeiropas – sešas un no Rietumeiropas un citu valstu grupas – septiņas valstis. Latvija darbojas Austrumeiropas grupā. No nākamā gada 1.janvāra Padomē darbu uzsāks 15 jaunievēlētās valstis: Albānija, Bangladeša, Bolīvija, Botsvāna, Gana, Indija, Indonēzija, Katara, Kongo, Latvija, Nīderlande, Nigērija, Paragvaja, Portugāle un Salvadora. Latvija uz vietu Padomē pretendēja jau 2006.gadā, taču nesekmīgi.
Cilvēktiesību padome – galvenais cilvēktiesību sargs
ANO Cilvēktiesību padome - svarīgākā ANO struktūra cilvēktiesību jomā - ir starpvaldību institūcija, kas atbildīga par cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, kā arī cilvēktiesību pārkāpumu risināšanu pasaulē.
Padome dibināta 2006.gadā, aizstājot ANO Cilvēktiesību komisiju, kas tika kritizēta par politizāciju, kā arī autoritātes un efektivitātes trūkumu. Izveidojot Padomi, tika ieviesti vairāki jauni mehānismi – Vispārējā periodiskā pārskata (Universal Periodic Review) sistēma, Konsultatīvā komiteja (veic ekspertīzi par tematiskiem cilvēktiesību jautājumiem) un sūdzību procedūra. Par nozīmīgāko jaunievedumu ir uzskatāms pirmais no tiem – vispārējā pārskata sistēma paredz, ka Padome izvērtē cilvēktiesību situāciju visās ANO dalībvalstīs, nodrošinot vienlīdzības principa ievērošanu Padomes darbā.
"Valstu izvērtēšanā tiek ņemti vērā to valdību viedokļi, ANO institūciju, ekspertu, nevalstisko organizāciju sniegtā informācija."
Padome ir pastāvīga institūcija ar vismaz trijām regulārām sesijām gadā, kas kopumā veido ne mazāk kā desmit nedēļas gadā, Padomes 47 dalībvalstis ievēlē Ģenerālā asambleja – galvenā ANO lēmējinstitūcija, kurā pārstāvētas visas dalībvalstis. Ja trešdaļa dalībvalstu izsaka pieprasījumu, tad iespējams sasaukt īpašo sesiju sistemātisku cilvēktiesību pārkāpumu un krīzes situāciju gadījumos. Līdz šim ir notikušas 22 speciālās sesijas, no kurām pēdējā - 2014.gada septembrī par cilvēktiesību situāciju Irākā, informē ĀM.
Vispārējā periodiskā pārskata sistēma – svarīgais kontroles instruments
Vispārējās periodiskās pārskata sistēmas ietvaros Padome izvērtē to, kā ANO valstis pilda savas saistības cilvēktiesību jomā. Katru gadu tiek izvērtēti 48 valstu (gan Padomes dalībvalstu, gan novērotājvalstu) iesniegtie nacionālie ziņojumi par cilvēktiesību jautājumiem tajās. Valstu izvērtēšanā tiek ņemti vērā to valdību viedokļi, ANO institūciju, speciālo procedūru mandātu turētāju, nevalstisko organizāciju sniegtā informācija, kā arī citu valstu rekomendācijas. Ziņojuma izskatīšana notiek interaktīva dialoga formā starp izskatāmo valsti un citām ANO dalībvalstīm. Tajā ietvertās rekomendācijas nav juridiski saistošas, bet par valsts akceptēto rekomendāciju izpildi tai jāatskaitās nākamā pārskata cikla ietvaros. 2012.gadā sākās pārskata otrais cikls, kura ietvaros valstis sniegs informāciju par pirmajā ciklā saņemto rekomendāciju izpildi, kā arī jauniem sasniegumiem cilvēktiesību aizsardzības jomā. Latvija savu nacionālo ziņojumu aizstāvēja 2011.gadā, savukārt otrā cikla ietvaros nacionālā ziņojuma izskatīšana paredzēta 2016.gadā, informē ĀM.
Speciālās procedūras – vērtē cilvēktiesību pārkāpumus pasaulē kopumā un valstīs atsevišķi
Būtisks Padomes darbības elements ir speciālās procedūras, kuru ietvaros darbojas neatkarīgi cilvēktiesību eksperti jeb ziņotāji. To mandātā ietilpst ziņošana un ieteikumu sniegšana par cilvēktiesību situāciju no tematiskās vai konkrētu valstu problemātikas viedokļa. Pašlaik ir izveidoti 38 tematiskie, kā arī 14 valstu mandāti. Tematisko mandātu ietvaros tiek pētītas būtiskas cilvēktiesību pārkāpumu jomas pasaulē, piemēram, reliģijas brīvības ierobežojumi, vardarbība pret sievietēm u.c. Savukārt valstu mandāta gadījumā tiek analizēta cilvēktiesību situācija atsevišķās valstīs vai teritorijās. Patlaban tas notiek attiecībā uz situāciju Baltkrievijā, Kambodžā, Centrālāfrikas Republikā, Kotdivuārā, Eritrejā, Ziemeļkorejā, Haiti, Irānā, Mali, Mjanmā, kopš 1967.gada okupētās Palestīnas teritorijās, Somālijā, Sudānā un Sīrijā.
Neatkarīgie eksperti sniedz ziņojumus ANO vai nu personīgi, vai kā darba grupu locekļi. Ekspertu mandātā ietilpst dažādu cilvēktiesību jomu uzraudzība un rekomendāciju sniegšana. Speciālo procedūru mandātu turētāji dodas valstu vizītēs, sūta informācijas pieprasījumus valdībām, vada ekspertu konsultācijas, nodrošina sabiedrības informētību. Pēc vizītēm tiek sagatavoti ziņojumi, kas satur vizītes laikā iegūto informāciju un eksperta sagatavotās rekomendācijas. Tās nav juridiski saistošas. Katru gadu tiek iesniegti ziņojumi Padomei, un vairums mandātu turētāju iesniedz ziņojumus arī ANO Ģenerālajai asamblejai.
"Ziņotājus darbam pilnvaro Padome, tomēr viņi nav ANO darbinieki, kā arī nepārstāv nevienu konkrētu valsti."
Ziņotājus darbam pilnvaro Padome, tomēr viņi nav ANO darbinieki, kā arī nepārstāv nevienu konkrētu valsti, tādējādi nodrošinot savas darbības objektivitātei nepieciešamo neatkarību. Ziņotāji par savu pienākumu izpildi nesaņem atalgojumu, skaidro ĀM. Stājoties amatā, ziņotāji apņēmušies savus pienākumus pildīt neatkarīgi, efektīvi, kompetenti. Ziņotājs var pildīt attiecīgos pienākumus ne ilgāk kā sešus gadus.
Latviju ANO speciālo procedūru mandātu turētāji ir apmeklējuši četras reizes: 2004.gadā – Darba grupa par patvaļīgu aizturēšanu, 2007.gadā – ziņotājs par mūsdienu rasisma formām, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un neiecietību, 2008.gadā – ziņotāja bērnu tirdzniecības, prostitūcijas un pornogrāfijas jautājumos, 2012.gadā – ziņotājs par valstu ārējā parāda un citu starptautisku finanšu saistību ietekmi uz valstu spēju pilnvērtīgi īstenot cilvēktiesības. 2005.gadā Baltijas valstis un Poliju apmeklēja ziņotājs par cilvēktiesību situāciju Baltkrievijā, kuru šī valsts atteicās uzņemt.
Pastāvīgais ielūgums – "mums nav ko slēpt"
Pastāvīgais ielūgums (standing invitation) nozīmē valsts paustu gatavību uzņemt ANO speciālo mandātu turētājus, kad tie to vēlas (praksē vizīšu laiki tiek saskaņoti). Proti, pastāvīgais ielūgums pārējai pasaulei par valsti vēsta: "Mums cilvēktiesību jomā nav ko slēpt," skaidro ĀM pārstāvis Kārlis Eihenbaums. Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas 2001.gadā ANO izsniedza pastāvīgo ielūgumu. 2007.gadā Latvija uzsāka iniciatīvu, aicinot šim piemēram sekot to vēl neizdarījušās valstis.
Kopš iniciatīvas uzsākšanas pastāvīgo ielūgumu izsniegušo valstu skaits ir palielinājies no 57 līdz 109. Latvija regulāri šo jautājumu aktualizējusi Padomē un divpusējos kontaktos ar ielūgumu vēl neizsniegušajām valstīm. 2014.gada 19.septembrī Latvijas vēstnieks ANO Ženēvā Raimonds Jansons uzrunāja Padomi, aicinot dalībvalstis izsniegt pastāvīgos ielūgumus un uzlabot sadarbību ar speciālo procedūru mandātu turētājiem.
Iespēja stiprināt reputāciju un atvairīt pārmetumus
Ievēlēšana ANO Cilvēktiesību padomē ir apliecinājums Latvijas sasniegtajam cilvēktiesību jomā nacionālajā un starptautiskajā līmenī, vēsta ĀM. Latvijas prioritātes, darbojoties Padomē, ir sieviešu tiesības, dzimumu līdztiesība un vārda brīvība, tajā skaitā virtuālajā vidē. Pagājušajā nedēļā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sociālajā vietnē Twitter paudis, ka Latvija savu dalību Padomē izmantos arī, "lai aktīvi iestātos par tatāru un ukraiņu tiesībām okupētajā Krimā". Latvija tāpat turpinās savu ilggadējo iniciatīvu - aicināt ANO dalībvalstis izsniegt pastāvīgo ielūgumu ANO ziņotājiem un darba grupām. Ministrija norāda, ka ievēlēšana Cilvēktiesību padomē Latvijai ļaus sniegt ieguldījumu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanā visā pasaulē.
"Tas, ka Latvija ievēlēta ANO Cilvēktiesību padomē, tiešām ir sasniegums; 2006.gadā Latvija pretendēja, bet netika ievēlēta. Vērtējot no nacionālā viedokļa, ievēlēšana ir sasniegums arī tāpēc, ka Latvijas pārstāvniecība starptautiskajās politiskajās institūcijās kopumā ir maza," norāda politikas zinātņu doktore Gunda Reire.
"Cilvēktiesību padomē nonāk arī tādas valstis, kurām pašām ir ievērojamas cilvēktiesību problēmas."
Latvijas izvēlētās prioritātes dalībai Padomē ir cienījamas un saprotamas, taču iespējas īstenot savus mērķus šajā struktūrā ir visai ierobežotas, atzīst politoloģe: Cilvēktiesību padome tāpat kā ANO kopumā ir neefektīva institūcija, ko nosaka valstu dažādās intereses šajā organizācijā. Konkrētajā gadījumā apgrūtinājumu nosaka fakts, ka Padomē valstis tiek uzņemtas nevis pēc to sasniegumiem cilvēktiesību jomā, bet saskaņā ar reģionālo bloku principu. Tādējādi šajā ANO struktūrā nereti nonāk arī tādas valstis kā, piemēram, Ķīna, Pakistāna, Kuba, Saūda Arābija - kurām Padomes darbības jomā pašām ir ievērojamas problēmas, norāda G.Reire.
Līdzšinējā prakse liecina, ka šādas valstis ir spējušas ietekmēt ANO lēmumus savās vai savu sabiedroto interesēs un pat kavējušas humāno krīžu atrisināšanu valstīs, kuras tās piemeklējušas. ANO Cilvēktiesību padome nav spējusi pieņemt kritiskas rezolūcijas par cilvēktiesību stāvokli Ķīnā un Krievijā, kā arī nav paudusi pietiekami nosodošu attieksmi saistībā ar Sudānas genocīdu Darfūrā un Roberta Mugabes režīma noziegumiem Zimbabvē. Tomēr, neraugoties uz organizācijas neefektivitāti, Latvija savu dalību Drošības padomē var izmantot, lai iestātos par risinājumiem, kas šo struktūru padarītu efektīvāku, uzsver G.Reire.
Lai gan lielu iespēju redzēt savu prioritāšu piepildījumu, darbojoties Cilvēktiesību padomē, Latvijai nav, šis statuss dod arī neapšaubāmas priekšrocības. Viena no tām – mūsu valstij būs vieglāk atvairīt un atspēkot pastāvīgos Krievijas pārmetumus par mazākumtautību cilvēktiesību neievērošanu, uzskata bijušais Latvijas ārlietu ministrs un diplomāts Georgs Andrejevs. Līdzīgu viedokli pauž arī G.Reire: nākamajos trīs gados Latvijai pavērsies lielākas iespējas aizstāvēt savu pozīciju, starptautiskajā arēnā skaidrojot ar Krievijas pārmetumiem bieži saistītos jautājumus par valodas politiku, izglītību mazākumtautību skolās, nepilsoņu problēmu un vēsturi, kā arī spēcināt savu reputāciju kā demokrātiskai valstij, kura respektē cilvēktiesības.
