Ar vienas balss pārsvaru 2015. gadā ECT Lielā palāta lietā “Vasiliauskas pret Lietuvu” diemžēl neatzina, ka pēdējo Lietuvas nacionālo partizānu noslepkavošana bija daļa no PSRS apzināti īstenotās politikas iznīcināt Lietuvas nāciju, iznīcinot tās aktīvo pretošanos, kas atbilstoši Lietuvas tiesu analīzei bija genocīda pazīme.1 Tā bija pirmā reize, kad es rakstīju atsevišķās domas par pretošanās kustības Baltijas valstīs vēstures faktiem un analizēju jautājumu, vai genocīda aizliegums starptautiskajās tiesībās aptver PSRS politiku un darbības, aktīvi un masveidā iznīcinot Baltijas valstīs nacionālās pretošanās kustības, īpaši iepriekšējā gadsimta 1940. un 1950. gados. Atsevišķajās domās, balstoties Latvijas arhīva materiālos, es secināju, ka “lietuviešu nacionālisma iznīcināšana PSRS bija nepieciešama, lai panāktu Lietuvas tautas pakļaušanu padomju režīmam un tā ideoloģijai”2, līdz ar to es un vēl 7 tiesneši neuzskatījām, ka Lietuvas tiesas būtu patvaļīgi notiesājušas Vasiliauski par genocīda noziegumu saistībā ar pretošanās kustības dalībnieku nošaušanu. Juridiskajā literatūrā Eiropā šis spriedums ir plaši komentēts, vairāk piekrītot atsevišķajām domām. Viens no komentētājiem, balstoties kritikā, kuru veltīju savās atsevišķajās domās ECT veiktajai starptautisko tiesību analīzei, rakstīja šādi: “Atsaucoties tikai uz dažiem tiesību rakstiem vai grāmatām, nevarētu pilnībā izkliedēt šaubas, ka ECT būtu efektīvi pildījusi savas funkcijas kā reģionāla tiesu iestāde, lai atrastu pierādījumus vai paražu tiesības attiecībā uz genocīda aizlieguma tvērumu 1953. gadā, proti, vai tas bija šaurāks vai plašāks, salīdzinot ar Genocīda konvencijas II. pantu.”3 Ar gadiem kolēģi citās valstīs ir norādījuši, ka par šiem un citiem notikumiem Baltijas valstīs viņiem nav informācijas. Mūsu vēstures izpēte un nešana pasaulē ir milzīgs darba lauks, bet tas ir obligāti veicams darbs.
Lēmums saistīt Latvijas tautas pretošanās kustības pieminēšanu ar Latvijas Centrālās padomes (LCP) 1944. gada 17. marta Memoranda (Memorands) pieņemšanas dienu manā vērtējumā ir juridiski viskorektākais risinājums ar būtiskām juridiska argumenta nozīmes sekām. Noteikti ir jāatzīst arī tas, ka šim datumam saistībā ar nacionālās pretošanās kustības stāstu ir spēcīga emocionāla rezonanse. Vispirms Latvijas Centrālās padomes darbu lielā mērā sekmēja tās priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes, mūsu valsts pirmā prezidenta dēla, personība, savukārt viņa dzīves pēdējie mēneši un dienas paliks mūsu vēsturiskajā atmiņā, jo tie ir emblemātiski gan Čakstes dzimtas nozīmei un gara spēkam, cīnoties par Latvijas valstiskumu, gan tautas ciešanām no okupācijas varām un milzīgajiem cilvēciskajiem zaudējumiem, kas diemžēl ir iecirsti dzīvajā tautas organismā.
Īpaši nelielām tautām ir vajadzīgas lielas personības, un ir ļoti svarīgi mūsu vēsturiskajā atmiņā tām dot pienācīgu vietu.
Šis lekciju cikls, kas katru gadu notiks 17. martā, ir veids, kā turēt godā mūsu cilvēkus un naratīvu cauri laikiem. Man ir milzīgs gods un liela atbildība būt Konstantīna Čakstes lekciju tradīcijas aizsācējai. Paldies par doto uzticību!
Memoranda juridiskā nozīme valsts nepārtrauktības gaismā
Ļoti īsi atsaukšu atmiņā dažus vēstures faktus un, protams, akcentēšu LCP Memoranda juridisko nozīmi valsts nepārtrauktības doktrīnas gaismā. Latvijas Centrālo padomi izveidoja 1943. gada augustā. Svarīgi ir tas, ka tās kodolu veidoja 4. Saeimā pārstāvēto četru lielāko partiju – sociāldemokrātu, Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales Kristīgo zemnieku un katoļu – pārstāvji. Tas ir juridiski nozīmīgi, ja salīdzinām LCP ar citām pretošanās kustībām, kuras darbojās dažādās Latvijas vietās abu okupāciju laikā. Kaut arī neizdevās visas šīs kustības apvienot zem vienas vadības struktūras, kas, vērtējot Latvijas tautas pretošanās kustību caur valdības emigrācijā veidošanas perspektīvu, būtu bijis vērā ņemams fakts, bet, protams, ne vienīgais, tomēr situācijā, kad latviešu politiskajai un pilsoniskajai kopienai emigrācijā neizdevās izveidot valdību, tieši šādam LCP sastāvam ir vēl lielāka juridiskā nozīme no Latvijas valsts nepārtrauktības prasības viedokļa, jo vismaz līdz 1969. gadam, kad mūžībā aizgāja Jāzeps Rancāns, Latvijas valsts priekšstāvju institūciju emigrācijā reprezentē reāli tautas vēlēti cilvēki.
Jāatgādina, ka no Satversmes viedokļa pēc 1934. gada 15. maija K. Ulmaņa īstenotā valdības apvērsuma Saeimas deputātu pilnvaras joprojām bija spēkā, un viņiem bija leģitīmas tiesības paust Latvijas tautas gribu. Ja arī Satversme netika ievērota, tomēr ir skaidrs, ka K. Ulmanis nebija tiesīgs vienpersoniski mainīt tajā noteikto konstitucionālo iekārtu un ka apvērsums bija antikonstitucionāls. Līdz ar to pēc 1934. gada maija Satversme turpināja būt spēkā, tobrīd nedarbojoties, taču valsts varu bija tiesīgi īstenot brīvās un demokrātiskās vēlēšanās ievēlētie priekšstāvji, proti, LCP pārstāvētie 4. Saeimas deputāti un Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, kurš līdz savai nāvei pārstāvēja Valsts prezidenta institūtu. Šis pienākums pēc tam pāriet Jāzepam Rancānam.
Tā kā Memorandu parakstīja 4. Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš, vicepriekšsēdis Kārlis Pauļuks un vicepriekšsēdis Jāzeps Rancāns kopā ar gandrīz 190 ievērojamiem latviešu elites pārstāvjiem, tas leģitīmi pauž Latvijas tautas brīvo gribu okupācijas laikā. Tieši Memorands ir konstitucionāla atbilde apvērsumiem, ultimātiem, lūgumiem, okupācijas varu plāniem. Tas ir tobrīd pēdējais leģitīmais konstitucionālais brīdis un dokuments, kas pārapstiprina Latvijas sūtnim Lielbritānijā K. Zariņam jau 1940. gada 17. maijā piešķirtās ārkārtējās pilnvaras aizstāvēt Latvijas valsts intereses starptautiski. Memorands balstās demokrātiskas Latvijas interesēs. Memorands pamato Latvijas nācijas tiesības uz pašnoteikšanos un tās dabiskās tiesības uz pašaizsardzību pat ar ieročiem rokās un tādējādi pieprasa Satversmes varas un Latvijas armijas atjaunošanu.
Ir vietā vilkt paralēles ar brīvās pasaules šābrīža attieksmi un atbalstu Ukrainas brīvības cīņām un ierobežoto atbalstu, kuru saņēma okupēto Baltijas valstu pēdējo leģitīmo valsts institūtu pilnvarotie sūtņi ārvalstīs Otrā pasaules kara un okupācijas laikā.
Es domāju, ka pamazām un lēnām, tomēr cilvēce nostiprina kopīgas morāles dimensiju tajā, kā tauta izturas pret tautu.
Es pie šīs domas atgriezīšos, nonākot pie tēzēm par demokrātijas spēku. Zinu, ka šī doma daudziem šķiet utopiska, taču, vai Rietumu atbalsts Ukrainai vēl pirms diviem gadiem nešķita utopija? Vienlaikus Baltijas valstu vārda saglabāšana starptautiskās politikas un dokumentu pierakstos un atsevišķu publiskās varas, ko īstenoja mūsu diplomāti, aktu atzīšana Aukstā kara laikmetā 50 gadus arī bija utopija, un vēl jo vairāk to varētu attiecināt uz mūsu 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā pausto nepārtrauktības prasības pieņemšanu, kas daudziem ekspertiem vēl arvien šķiet vienīgi fikcija. Tomēr tas viss notika, un mēs zinām, ka valsts nepārtrauktība nav fikcija, ja vien paši to gribam un spējam ievērot.
Ir svarīgi uzsvērt, ka LCP Memorandā sniegtais juridiskais vērtējums Padomju okupācijas un Latvijas iekļaušanas PSRS prettiesiskumam, kā arī Vācijas okupācijas varas nostājas kritika, kura uzskatīja Latviju par PSRS daļu, bija vienīgā un tik ļoti nepieciešamā juridiski pamatotā leģitīmas valsts varas pārstāvju pozīcija, kuru pēc tam varēja paust mūsu diplomāti ārvalstīs. Memorands definē valsts nepārtrauktības prasību tieši tik vienkārši, proti, “[..] pēc starptautiskām tiesību normām Latvijas Republika tiesiski turpina pastāvēt”. Konstantīna Čakstes brālis, senators Mintauts Čakste, kurš arī parakstīja Memorandu un kuram pēc brāļa nāves tika uzticēts vadīt LCP darbu, 1949. gadā sagatavoja ļoti svarīgu publikāciju Amerikas Starptautisko tiesību žurnālā (American Journal of International Law), kurā jau toreiz izskaidroja PSRS demagoģisko darbošanos ar starptautisko tiesību principiem un kritizēja ANO bezdarbību valstu vienlīdzības principa un tiesību aizstāvībā. Pirms šis raksts tika publicēts, Latvijas sūtnis ASV A. Bīlmanis to izmantoja kā pamatu juridiskās pozīcijas paušanai par Latvijas tiesisko statusu ANO dalībvalstu diplomātiem.
Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta Memorands ir iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā. Taču Memorands ir ne tikai Latvijas atmiņa, bet arī konstitucionāla ranga juridisks akts līdzās citiem šāda veida aktiem, jo tādi mums ir vairāki, kas apstiprina tautas izvēli par labu savai demokrātiskajai valstij un tās nepārtrauktībai. Latvijas valsts proklamēšanas aktu, Satversmi kopā ar visiem spēkā esošajiem konstitucionāla ranga dokumentiem var salīdzināt ar Lielvārdes jostu, kurā viena zīme ir pamats nākamajai un musturs rit tālāk cauri laikam.
Demokrātija toreiz un tagad
LCP Memorands, kaut arī it kā nepieprasa “demokrātijas atjaunošanu” tieši šādā formulējumā, tomēr par to pašsaprotami runā, proti, 2. punktā pieprasot saskaņā ar 1922. gada Satversmi sastādīt “Latvijas valdību uz koalīcijas pamatiem”. Tādējādi Memorands kontrastē ar preambulā norādīto, ka ienaidnieks pieteiktajās it kā demokrātiskajās vēlēšanās 1940. gada jūlijā “pielaida tikai vienu komunistu un līdzskrējēju sarakstu”. Memorands apliecina Latvijas spēcīgāko demokrātisko tradīciju, proti, dažādi viedokļi, daudzas partijas, koalīcijas valdība. No šodienas skatpunkta mēs varētu teikt, ka esam noguruši no koalīcijas valdībām un zinām, cik to darbs ir apgrūtināts. Pat tik pārliecināts demokrāts, kāds bija pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste, arī bija noguris no ievērojamā skaita politisko partiju jau valsts pastāvēšanas pirmajos gados. Nešaubīgi, vadīt Tautas padomes un Satversmes sapulces darbu bija monumentāls uzdevums, un vajadzēja īpašu talantu un harizmu tādā laikā un apstākļos spēt pieņemt konstitucionālus dokumentus, kuri pēc neatkarības atjaunošanas lielā mērā noteic mūsu identitāti šodien un dod virzību nākotnei. Vienlaikus, spriežot pēc Čakstes runām, viņš ticēja pārstāvības institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un profesionālām apvienībām, vārda brīvībai un izglītībai.
Jānim Čakstem brīva Latvija var pastāvēt tad, ja tauta ticēs valsts idejai, bet šo ticību bija jānostiprina Satversmes sapulcei, proti, parlamentārisma mehānismam.
Vislabāk viņa izpratni var atainot, viņu citējot: “Satversmes sapulce pati par sevi ir vienības simbols visā valstī. Satversmes sapulcē kopojas visas tautības, visas partijas, visādi uzskati un virzieni, kādi valda tautā. Mūsu uzdevums ir vienot tautu zem viena karoga, un šim vienošanas darbam jānotiek Satversmes sapulcē. Ja mēs vienotiem spēkiem strādāsim un nešķelsimies pēc saviem uzskatiem, tikai tad mēs varēsim veikt uzdevumus, kas mums ir uzlikti, un ievadīt mūsu jauno valsti normālā dzīvē.”4
Memoranda teksts un vēsturiskais konteksts mums varētu vienmēr atgādināt, ka Latvijas tautas spēks ir tajā, ka tās DNS ir viedokļu dažādības genoms, līdz ar to politisko ideju konkurence, un ka pret to nostāties ir bīstami, kā to varētu apliecināt valdības vadītāja K. Ulmaņa lēmumi 1940. gada vasarā. Taču tas ir tikai viens aspekts demokrātijas principā. Kopš pirmajiem neatkarīgas valsts idejas aizmetņiem, kurus piedēvējam Miķelim Valteram, neatkarīgas demokrātiskas valsts ideja ir ne tikai saistīta ar latviešu tautas brīvības, bet arī ikvienas personas brīvības ideju. Tautas padomes platformā ietverta pamattiesību un mazākumtautību tiesību ideja. Savukārt Latvijas valsts 1918. gada 18. novembra proklamēšanas akts “Latvijas pilsoņiem pasludina, ka patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski – republikāniska valsts” veidos sev Satversmi “tuvākā nākotnē”, sasaucot Satversmes sapulci “uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata”.5
Es domāju, mums vienmēr ir jāatceras, ka dzimumu vienlīdzības princips, kas raksturo Latvijas demokrātijas pirmos soļus, arī ir dziļi latviešu tautas kultūrā un ka mēs ar to varam būt lepni Eiropā, jo, piemēram, Francijā gan pasīvās, gan aktīvās vēlēšanu tiesības sievietēm kļuva pieejamas pilnībā vienīgi pēc Otrā pasaules kara. Neatkarīgas demokrātiskas Latvijas valsts spēks bija plurālisms un vienlīdzīgas tiesības, un vienošanās cieņā pret savu valsti. Fakts, ka Satversmē neizdevās iekļaut otro daļu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem, bija problēma un parādīja jaunās valsts demokrātiskās kultūras vājās vietas. Šo faktu un tā ietekmi uz Latvijas valsts un tautas attīstību būtu nepieciešams padziļināti izpētīt. Taču man šī epizode atspoguļo to, ka demokrātiskas valsts lielākais izaicinājums ir vairākuma un indivīda attiecību līdzsvarošana. Vairākumam ir nepieciešama izpratne, ka tam ir vajadzīgs katra indivīda, arī citādi domājoša, atbalsts katru dienu, tieši tādēļ vairākums ciena gan atsevišķas domas, gan citādo. Savukārt katram indivīdam, kuru šī valsts pieņem, ir jāciena demokrātiskas valsts pamati. Šajā vienlaikus slēpjas demokrātijas spēks un izaicinājums. Tas zināmā mērā ir nepārtrauktais cilvēces izaicinājums – brīvs cilvēks brīvu cilvēku kopienā.
Cilvēces vēsture rāda, ka, aizmirstot par katra cilvēka brīvību, ir daži soļi līdz visas kopienas brīvības zaudējumam.
Kad Latvijā sākās Trešā atmoda, mēs primāri demokrātiju saistījām ar daudzpartiju (vismaz divu) sarakstu, brīvās vēlēšanās vēlētu pārvaldības institūtu atgūšanu un tieši tādu demokrātiju kā pretnostatījumu opresīvai vienas partijas iekārtai. Šāda izpratne atsauc atmiņā valsts dibināšanas pirmsākumus. Taču bija jārēķinās, ka brīvā pasaule pati bija spērusi lielu soli brīvības un demokrātijas attiecību izpratnes attīstībā. Kopš Otrā pasaules kara beigām Rietumu pasaules ideja, ka cilvēka cieņa nevar pastāvēt, ja cilvēka brīvība un tiesību izmantošana netiek nodrošināta uz vienlīdzīgiem pamatiem, bija kļuvusi par universālo cilvēces sevis izpratnes paradigmu un demokrātiskās pasaules moto.
Lai gan Rietumu pasaules pamatos aizvien ir apgaismības filozofu idejas, proti, Ruso teorija par sabiedrisko līgumu, kas lika pamatus teorijai par tautu kā vienīgo varas avotu demokrātijā, kuru tālāk precizē Monteskjē artikulētais varas dalīšanas princips, kā arī Loka indivīda dabisko tiesību ideja, jo šo tiesību aizsardzība esot vienīgais valdības veidošanas pamats, taču demokrātijas koncepts turpina augt līdzi laikam. Ir minētie, laika pārbaudi izturējušie, vispārpieņemtie pamati, kas ir demokrātijas būtība, tomēr sabiedrības attīstība un sevis lielāka izzināšana attīsta un maina demokrātijas elementu saturu un tvērumu. Manuprāt, 20. gadsimts cīnās par Kanta morāles filozofijas vietu cilvēku un tautu attiecībās. Kanta filozofija ir iedvesmojusi mūsdienu cilvēktiesības un to centrālo ideju par vienlīdzību un racionālu cilvēku autonomiju. Ar cilvēktiesību ienākšanu konstitūcijās un starptautiskajos dokumentos 20. gs. tiek nostiprināta morālā dimensija cilvēku kopīgās sadzīvošanas formām. “Kants piešķir mūsdienu cilvēktiesību teorijai ideālu par potenciāli universālu racionālu indivīdu kopienu, kas autonomi nosaka morālos principus vienlīdzības un autonomijas nodrošināšanai. Kants sniedz līdzekli, lai attaisnotu cilvēktiesības kā cilvēka saprāta autoritātē balstītas pašnoteikšanās pamatu.”6 Vai mēs esam sasnieguši šādu morāles dimensiju mūsu valstīs un valstu savienībās? Nē, bet mēs cenšamies. Es gribētu teikt, ka Krievijas karš pret Ukrainu ir šādas morāles katalizators visupirms jau tām pasaules valstīm, kuras sevi uzskata par brīvām, tostarp Latvijai. Jā, atbalsts Ukrainas uzvarai šajā karā ir cīņa par morāles vērtībām brīvajā, demokrātiskajā pasaulē. Tas ir tik nopietni un monumentāli! Cik fundamentāla ir atšķirība starp valsts neatkarību un piespiešanā balstītu valsts pārvaldību bez cilvēka cieņas kā vērtības, no vienas puses, un neatkarīgu, katra cilvēka vērtībā, proti, morālē, balstītu valsti, no otras puses, parāda Ukrainas varoņa Da Vinci izvadīšana pēdējā gaitā, kad visa tauta nolieca galvu dziļā cieņā šā viena cilvēka priekšā. Savukārt agresora armija pat nezina, kur ir tās kritušie kareivji.
Kaut arī mēs esam savas vēstures rezultāts un būtu sarežģīti nosaukt cilvēces vēsturi par morālē balstītu, taču pamazām esam sapratuši, ka cilvēkam ir nepieciešama morālā dimensija, tautai ir vajadzīga kopējā morālā dimensija un tikai brīvs cilvēks brīvā tautā var uz to tiekties. Tikpat spilgti to parāda Latvijas vēsture, un mēs šodien esam šeit, pateicoties daudzu cilvēku pašaizliedzībai pret pārspēku to vērtību vārdā, kuras mēs saistām ar morālo dimensiju, proti, brīvība, demokrātija un cilvēka cieņa. Konstantīns Čakste bija augstas morāles cilvēks.
Es beigšu ar Eiropas Savienības Tiesas atklāto principu, interpretējot Savienības pamatlīgumus un Kopenhāgenas kritērijus, kuri arī Latvijai bija jāizpilda ceļā uz dalību ES. Savienības Tiesa uzsvēra, ka ES dalībvalstīs nedrīkst samazināties demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsardzības līmenis salīdzinājumā ar uzņemšanas Savienībā brīdi. Nedrīkst notikt demokrātijas lejupslīde. Vai mums ir izpratne, kā to panākt 21. gadsimta izaicinājumu kontekstā? Vai, citiem vārdiem sakot, kas saista Latvijas pirmo prezidentu Jāni Čaksti ar vienu no 20. gs. beigu ievērojamākajiem politikas domātājiem Franci Fukujamu? Čakste izteica brīdinājumu un deva padomu: “[..] interešu taisnīgai saskaņošanai, [..] pretešķību izlīdzināšanai jābūt par mūsu mērķi. Lai to sasniegtu, vispirms izbeidzama politisko partiju savstarpēja ķengāšanās. Cīņai jānorisinās vienīgi par principiālas dabas jautājumiem. Sevišķi neatkarīgai presei un arī visai sabiedrībai jo enerģiski jāuzstājas pret tām partijām, kas cenšas izmantot mazāk apzinīgas aprindas un lieto demagoģiskus aģitācijas paņēmienus.”7 Fukujama turpina, norādot, ka Krievija ir iemācījusies izmantot sociālās platformas kā ieroci pret tās demokrātiskajiem oponentiem. Komunikāciju un tehnoloģiju laikmetā demokrātijai ir daudz iespēju, bet ir tie paši riski, par kuriem runā jau Čakste. Fukujamas atbilde sasaucas ar Čakstes teikto, proti, cilvēkam piemīt spēja racionāli izdomāt, kā dažādībai/atšķirīgiem viedokļiem kalpot kopīgiem mērķiem un demokrātijai, nevis to graut.8 Demokrātiskiem uzskatiem un darbībām piemīt spēks virzīt kopēju un katra cilvēka harmonisku attīstību, un Latvijas racionālais cilvēks kodolā ir demokrāts.
Šī ir Inetas Ziemeles uzruna Konstantīna Čakstes lekciju ciklā Nacionālās pretošanās kustības atceres dienā.
1 Vasiliauskas v Lithuania (app. No. 35343/05). ECT Lielās palātas spriedums. 20.10.2015.
2 Visas atsevišķās domas ir apkopotas krājumā: Ziemele, I. Separate Opinions at the European Court of Human Rights. Rīga: Riga Graduate School of Law, 2017.
3 Panov, Stoyan (2016). Case Note: Case of Vasiliauskas v Lihuania in the European Court of Human Rights. Genocide Studies and Prevention: An International Journal. Vol. 10, Iss. 3, p. 81–87.
4 Čakste, J. Taisnība vienmēr uzvarēs. Rīga: Jumava, 2009, 17. lpp.
5 1918. gada 18. novembra Uzsaukums Latvijas pilsoņiem. Pieejams: šeit.
6 Caranti, L. Kant’s theory of human rights. Cushman, T. (ed.) Handbook of Human Rights. Routledge, 2011, p. 35–44.
7 Čakste, J. Ibid., 22. lpp.
8 Fukuyama, F. Identity. Contemporary Identity Politics and the Struggle for Recognition. London: Profile Books, 2018, p. 182.
