Tiesa, kad 1919.gada rudenī tika izdota pavēle par ārvalstu pilsoņu atvaļināšanu, izrādījās, ka bez daudziem lietuviešiem, igauņiem un poļiem Latvijas armijā dienē arī Baltkrievijas Tautas Republikas, Ukrainas Tautas Republikas, Krievijas un citu zemju pilsoņi, kuri faktiski bija vietējie iedzīvotāji, bet vienkārši izmantoja iespēju atstāt dienestu. Tolaik tika atvaļināts arī kaut kādā ceļā Latvijā nonākušais dienvidslāvu (visticamāk – serbu) tautības kapteinis Mirko Brankevičs. Tomēr bija vismaz divi gadījumi, kad Latvijas armijā pilnīgi brīvprātīgi iestājās divi ārvalstu pilsoņi. Viens no viņiem bija amerikāņu lidotājs pulkvežleitnants Džozefs Stēlins, otrs – zviedrs kapteinis Gesta Mellins. Gan pieminētā amerikāņa, gan zviedra nopelni Latvijas neatkarības karā ir pietiekami nozīmīgi, lai par tiem uzrakstītu vairāk, turklāt tie atklāj līdz šim nezināmas un interesantas Brīvības cīņu epizodes.
No Vīnes militārās akadēmijas līdz Latvijas armijai
Ideja par zviedru brīvprātīgajiem cīņās par Latvijas neatkarību pavīdēja, jau veidojoties Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem. 1918.gada nogalē bija iecere uzaicināt Landesvēra komandiera amatā kādas neitrālas (piemēram, Zviedrijas) valsts virsnieku. Tomēr nerealizējās ne viens, ne otrs. Taču Latvijas armijas sastāvā ietilpa vismaz viens brīvprātīgais no Zviedrijas – jau pieminētais Gesta Mellins, kurš atšķirībā no amerikāņa lidotāja piedalījās vairākās kaujās. Arī vēlāk, pēc neatkarības kara, Mellins savu dzīvi saistīja ar Latviju.
"Latvijai topot, tai bija patiesi draugi arī Zviedrijā, kas bija gatavi ziedot dzīvību par Latvijas brīvību."
Gesta Mellins piedzima 1899.gada 11.jūlijā Gēteborgā turīgā un inteliģentā ģimenē, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Stokholmā. Galvaspilsētā Gesta beidza reālskolas kursu vidusskolā, kur līdzīgi citiem izgāja ikgadējo militāro apmācību. Tālākais var būt izskaidrojams vien ar kādiem nezināmiem ģimenes apstākļiem vai vienkārši romantisku vēlēšanos karot, kāda tolaik bija vērojama samērā daudzu Zviedrijas un citu neitrālo valstu jauniešu vidū. Pēc skolas beigšanas 1917.gadā astoņpadsmitgadīgais jauneklis nokļuva Austroungārijā un iestājās ķeizarienes Marijas Terēzas Vīnes militārajā akadēmijā. Pasaules karš tuvojās beigām un zviedru jaunietim neizdevās iegūt Austroungārijas impērijas virsnieka dienesta pakāpi. Kad 1918.gada rudenī impērija Antantes valstu ārējā spiediena un iekšējās revolūcijas, kā arī daudzo tajā dzīvojošo tautu nacionālās atdzimšanas kustības rezultātā sabruka, 1.novembrī akadēmija tika slēgta.
No Vīnes Gesta devās uz bijušās impērijas poļu apdzīvoto daļu, nonākot senajā Polijas galvaspilsētā Krakovā, kur šajā laikā strauji veidojās dažādas poļu institūcijas un arī bruņotās vienības ar mērķi atjaunot Polijas valsts neatkarību. 1918.gada 9.novembrī viņš brīvprātīgi iestājās poļu t. s. "Virsnieku leģionā" kā horunžijs (kavalērijas apakšvirsnieks). Minētā vienība, kura pārsvarā sastāvēja no bijušajiem Austroungārijas armijas karavīriem poļiem, tika iekļauta jaunizveidotās Polijas armijā un jau pēc dažām dienām piedalījās ukraiņu nacionālā karaspēka padzīšanā no Pšemišļas un Ļvovas, abām pusēm ciešot smagus zaudējumus. Poļi guva uzvaru, bet jaunais zviedrs par kaujas nopelniem tika paaugstināts par virsnieku. Tomēr 1919.gada februārī veselības stāvokļa dēļ Gesta no Polija armijas izstājās un atgriezās Zviedrijā, kur ārstējās nervu slimnīcā Stokholmā līdz 1919.gada 15.jūnijam (ļoti iespējams, redzot Ļvovā notiekošo slaktiņu, neizturēja puiša nervi). Tomēr uzreiz pēc izrakstīšanās viņš atkal devās prom no valsts un šoreiz nokļuva Rīgā.
Dienesta sākums Latvijas armijā
1919.gada 1.jūlijā, uzreiz pēc Cēsu kaujām, Mellins igauņu artilērijas bombardētajā galvaspilsētā iestājās 1.latviešu atsevišķajā brigādē, bet 18.jūlijā kā kornets1 tika ieskaitīts Latvijas armijas 1.jātnieku divizionā. Mellinu iecēla par 2.eskadrona jaunāko virsnieku.
Šajā laikā divizions bija pārvietots uz Augškurzemi ar štābu Jēkabmiestā (tagadējā Jēkabpilī), bet eskadroni veica izlūkošanu apkārtnē. 8.augustā vads, kurā dienēja arī Mellins, tika nosūtīts Malienas bataljona rīcībā uz Vidzemi cīņai ar pāri frontes līnijai iesūtītajām komunistu bandām Lubānas apkārtnē.
"Latvijas valdība Mellinam kā “Latvijas armijas brīvprātīgajam” piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru."
Interesanti, ka 1919.gada vasarā jaunizveidotajā Latvijas armijas Aviācijas grupā centās iestāties vēl viens zviedru brīvprātīgais – virsleitnants Holmstrēms, kurš apgalvoja, ka ieradies Rīgā pēc armijas virspavēlnieka un diplomātiskā pārstāvja Stokholmā Frīdriha Grosvalda uzaicinājuma. Viņš arī apgalvoja, ka saņēmis "oficiālu vietas piedāvājumu" no Aviācijas grupas priekšnieka, tomēr pēc sarakstes visaugstākajā līmenī viņam tika atteikts.
Augustā sakarā ar armijas kavalērijas pārstrukturizāciju Mellina eskadrons tika iekļauts Vidzemes divīzijā. Pirms diviziona atstāšanas komandieris kapteinis Aleksandrs Lēvings, kurš, starp citu, arī bija zviedriskas izcelsmes, tomēr dzimis Latvijā, izdeva pavēli: "1.kavalērijas divizionam pēc viņa īsas, bet slavenas pastāvēšanas izformējoties, izsaku visiem virsniekiem un kareivjiem savu visizjustāko paldies par parādīto varonību kaujās, krietno un apzinīgo dienesta pienākumu izpildīšanu. Sevišķi pateicos kareivjiem, ka tie visgrūtākos apstākļos un kritiskajos brīžos ir pratuši ieturēt kā iekšējo, tā arī ārējo disciplīnu, kas vēlreiz pierāda, ka kareivji ir sapratuši viņiem uzlikto svēto pienākumu pret daudzcietušo mūsu dārgo Tēviju – Latviju. Mani, no diviziona šķiroties, pavadīs viena vēlēšanās, lai jūs visus arī uz priekšu vadītu tā apziņa, ka nekādi upuri nav par lieliem, kurus mēs nesam uz Latvijas altāra."
Kaujas ar Bermonta spēkiem
1919.gada augusta beigās eskadrons caur Pļaviņām ieradās Rīgā, kur Mežaparka noliktavās tika papildināts un izveidots 2.Vidzemes eskadrons. Jātnieki tika iesaistīti arī kārtības uzturēšanā pilsētā. 22.septembrī eskadronu no Artilērijas noliktavām Mežaparkā pārvietoja uz Torņakalnu un no turienes sūtīja patruļās uz Olaini, bet 2.vadu, kurā dienēja Mellins, – uz Baldones apkārtni. Bijušais kareivis Augusts Beimanis vēlāk atcerējās: "Mūsu otram vadam divu virsnieku vadībā bija jājāj uz Baldoni, pēc tam apmetāmies Mercendorfas muižā. Pie Klapa kroga novietoja posteni. Jājām dienu un nakti patruļās pa ceļu no Rīgas uz Bausku."
Bermonta karaspēka uzbrukuma priekšvakarā eskadrons atradās frontē no Olaines līdz Ķekavai un izpildīja sakaru dienestu starp karaspēka daļām. Pa vienam vadam atradās Baldonē, Kalnciemā un Majoros. Jau no pirmās uzbrukuma dienas tie piedalījās kaujās ar bermontiešiem. A.Beimanis stāstīja: "Kādu rītu, gaismai austot, satikām "bermontiešus" – izlūkus, kas atklāja uz mums šauteņu uguni. Bija redzams, ka viņiem seko liela karaspēka kolonna no Bauskas puses. Auļos aizjājām uz Mercendorfas muižu. Virsnieki pavēlēja visiem būt kaujas gatavībā un zirgu mugurās. Sākās stiprs kaujas troksnis pie Ķekavas. Uz Rīgu pa parasto ceļu nevarējām jāt, tādēļ devāmies uz Daugavas pusi. Pa ceļam mūs apšaudīja vācu lidmašīna. Pie Ikšķiles ar plostu pārcēlāmies pāri Daugavai. Mūsu virsnieki sazinājās ar Rīgas štābu. Saņēmām rīkojumu atkal celties pāri Daugavai un jāt pa Kurzemes pusi, kamēr satiekam bermontiešus. Bija smaga sajūta celties pāri lielai upei, kur ienaidnieks var mūs iznīcināt. Jājām uz Jaunjelgavas pusi. Savus garos pīķus atstājām uztura ratos Ikšķilē, jo tie traucēja šaušanu jājot. Bija lietaina diena, visiem bija slapjas drēbes." Sekoja nakts Tomes muižā, tad sadursme ar bermontiešu jātnieku grupu pie Vecmuižas, jājiens uz Rembati, pārcelšanās pāri Daugavai un pievienošanās pārējam eskadronam Rīgā.
"Daugavpilī izvietotajā Jātnieku pulkā Mellina vārds skanēja vēl ilgstoši, jo zviedrs nodibināja savā vārdā nosauktu ceļojošu kausu, kurš tika izcīnīts vienības gadskārtējās sacensībās."
11.oktobrī eskadrons tika iedalīts Dienvidu frontes rezervē (vienlaikus tam bija jāizveido "skrejošā pasta līnija" no frontes štāba Skolas ielā 1 līdz Kreisā kaujas rajona priekšnieka štābam ar posteņiem Rīgā, Rumpmuižā, Cekulē un Liepasmuižā), bet 15.oktobrī tika pārcelts Latgales divīzijas komandiera rīcībā Bolderājā, kur, ieņemot fronti Buļļusalā, kopā ar kājniekiem piedalījās atvairīšanas kaujās. 16.oktobrī Mellins tika pārvietots uz blakus esošo 7.Siguldas kājnieku pulku, pārdēvēts par virsleitnantu un iecelts jaunākā virsnieka amatā. Pulka vienības 3.novembrī atbrīvoja visu Buļļusalu un pēc tam piedalījās desanta operācijā Rīgas Jūrmalā Sabiedroto flotes artilērijas atbalstā, bet vēlāk arī Pārdaugavas atbrīvošanā. It visur pulks bija iesaistīts nopietnā kaujas darbībā.
Sevišķu uzdevumu virsnieks Informācijas dienestā
Nākamajā dienā pēc Pārdaugavas atbrīvošanas – 1919.gada 12.novembrī – Mellins tika piekomandēts Ārlietu ministrijai un nosūtīts "dienesta darīšanās" uz Stokholmu. Rīgā viņš atgriezās tikai 1920.gada 1.martā un tika ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štāba Informācijas nodaļā par sevišķu uzdevumu virsnieku. Viņš iesniedza ārlietu ministram divus vācu valodā rakstītus pārskatus par Zviedrijas ārējo un iekšējo stāvokli. Drīz sekoja paaugstinājums kapteiņa dienesta pakāpē par "nopelniem Latvijas neatkarības labā" un 1921.gadā, armijai pārejot uz miera laika štatiem, ieskaitīšana Galvenā štāba virsnieku papildē. Lūk, ko atestācijā par G.Mellinu 1920.gada septembrī rakstīja viņa toreizējais priekšnieks Aleksandrs Plensners: "Izpilda pienākumus kārtīgi. Fizisku defektu nav. [..] Prot valsts valodu un ir neliekuļotas simpātijas pret latviešiem. Informācijas dienestam ļoti noderīgs."
1920.gada 28.oktobrī G.Mellins Rīgas Sv. Jēkaba luterāņu baznīcā apprecējās ar Mariju Martu Vasariņu, turklāt uz kāzām uzaicinājumu saņēma arī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1921.gadā, atrazdamies sanatorijā Tallinā, G.Mellins iesniedza lūgumu Latvijas varas iestādēm: "Tā kā es tagad sastāvu Latvijas Apsardzības ministrijas virsnieku papildus nodaļā un esmu dzīvu dalību ņēmis Latvijas atbrīvošanas cīņās pret visiem viņas ienaidniekiem, esmu apprecējis Latvijas pavalstnieci un visas manas dzīves intereses tagad ir saistītas ar Latviju, tādēļ vēlos palikt par Latvijas pilsoni un lūdzu uzņemt mani savas valsts pavalstniecībā." Lūgums tika atstāts bez ievērības līdz laikam, kamēr iesniedzējs samaksās zīmognodevu, ko Gesta kaut kādu iemeslu dēļ tā arī neizdarīja.
Triju Zvaigžņu ordenis un žurnālista gaitas
1922.gada janvārī G.Mellins tika atvaļināts no dienesta Latvijas armijā, tomēr Daugavpilī izvietotajā Jātnieku pulkā viņa vārds skanēja vēl ilgstoši, jo zviedrs nodibināja savā vārdā nosauktu ceļojošu kausu, kurš tika izcīnīts vienības gadskārtējās sacensībās. Latvijas valdība viņam kā "Latvijas armijas brīvprātīgajam" piešķīra Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru.
1921.–1923.gadā G.Mellins aktīvi darbojās latviešu presē, rakstot gan par Zviedrijas aizsardzības politiku, agrāro un saimniecisko situāciju kopumā, studentiem, mākslu un literatūru, Igaunijas floti, situāciju Austrijā, iemesliem, kāpēc Zviedrija neatzīst Latviju de iure, nacionālās apziņas un gara jautājumiem utt. Raksti tika publicēti laikrakstos "Latvijas Kareivis", "Brīvā Zeme", "Latvijas Sargs" un "Zemgale". Arī vēlāk, līdz pat 1931.gadam, G.Mellina publikācijas par dažādiem jautājumiem (situāciju Padomju Krievijā, zviedru teātri u.c.) parādījās Latvijas presē.
"1924.gadā Mellins liecinieka statusā piedalījās Andrieva Niedras un viņa līdzdalībnieku tiesas prāvā."
1924.gadā viņš liecinieka statusā piedalījās Andrieva Niedras un viņa līdzdalībnieku tiesas prāvā, liecinot, ka 1919.gada sākumā Zviedrijas presē publicēta nepareiza informācija par Latvijas stāvokli un aicinājums brīvprātīgi pieteikties cīņai pret boļševismu Latvijā kopā ar vāciešiem.
1920.gadu vidū G.Mellins kļuva par Stokholmas konservatīvās preses līdzstrādnieku (viņš strādāja avīzē "Stockholms Dagblad", bet no 1931.gada bija nedēļas žurnāla "Svensk Damtidning" redaktors), cita starpā darbojoties arī Ārvalstu preses pārstāvju savienībā Rīgā.
Daudz rakstīja arī par Latviju savā valstī. 1929.gada maijā, kad Stokholmā viesojās prezidents Gustavs Zemgals, Latvijas žurnālisti tika uzaicināti viesos pie Gestas Mellina tēva Stokholmas vasarnīcu rajonā. Savukārt 1929.gada vasarā, viesojoties Rīgā Zviedrijas karalim, starp ārzemju korespondentiem bija arī G.Mellins. Viņš vairākkārt pavadīja uz Rīgu zviedru teātra trupas, Nacionālajā teātrī tulkojot oficiālās runas pēc izrādēm (1929.gada februārī un 1930.gada martā).
1931.gada maijā tika šķirta Gestas laulība ar latvieti Martu, kura 1935.gadā atguva Latvijas pilsonību, savu Zviedrijas pasi nosūtot atpakaļ zviedru sūtniecībai Rīgā. Diemžēl pēc tam vēsturē pagaidām pazūd arī Gestas Mellina pēdas. Taču šī zviedru karavīra nopelni Latvijas neatkarības karā ir vērā ņemami un tādēļ šis raksts ir vienlaicīgi gan nepelnīti aizmirstā atgādinājums, gan apliecinājums tam, ka, Latvijai topot, tai bija patiesi draugi arī Zviedrijā, kas bija gatavi ziedot dzīvību par Latvijas brīvību.
1Šī kavalērijas dienesta pakāpe Latvijā atbilda virsleitnanta pakāpei. Mellinam par labu šeit netika ievērota Polijas bruņotajos spēkos pastāvošā atšķirīgā dienesta pakāpju sistēma, saskaņā ar kuru kornets varēja būt arī leitnants.
