NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
30. oktobrī, 2015
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
3
6
3
6

Igaunijas armija Latvijas neatkarības karā. Ārvalstu armijas un ārzemnieki Latvijas neatkarības karā (VII)

Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas armijas virsnieki pie igauņu bruņuvilciena Cēsu stacijā. Centrā, ģērbies mētelī, Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns. 1919.gada 6.jūnijs.

FOTO: LNVM krājums

Igaunijas neatkarība tika proklamēta 1918.gada 24.februārī, kad tās teritoriju pameta boļševizētās Krievijas armijas atliekas pirms vācu karaspēka ienākšanas. Šajā laikā Igaunijas un Latvijas ciešās vēsturiskās saites cita starpā simbolizē arī apstāklis, ka pirmais Igaunijas neatkarības karā kritušais karavīrs bija latvietis Jānis Muižnieks cīņā pret bēgošajiem sarkangvardiem Tallinā 1918.gada 25.februārī.
īsumā
  • Kopš viduslaikiem Ziemeļvidzeme un Dienvidigaunija atradās vienotu administratīvu veidojumu robežās, kas, Latvijai un Igaunijai proklamējot neatkarību, izraisīja teritoriālas nesaskaņas.
  • Netika izslēgta pat bruņota konflikta iespēja ar igauņiem, no kā Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu brīdināja diplomātiskais pārstāvis Parīzē Oļģerts Grosvalds.
  • Latvijas un Igaunijas robežstrīdu 1920.gada jūlijā atrisināja jaukta robežkomisija Lielbritānijas pārstāvja Džeimsa Simpsona vadībā, Valkas pilsētu sadalot divās daļās.

Taču vācu okupācijas vara nepieļāva Igaunijas valdības darbību. Tikai 1918.gada novembrī, pēc Vācijas impērijas sabrukuma, mūsu kaimiņvalsts ieguva reālu neatkarību. Vairāku apstākļu sakritības rezultātā (liela igauņu karavīru skaita atrašanās dzimtenē, Somijas atbalsts u.c.) Igaunijas valdībai un armijas pavēlniecībai izdevās samērā ātri atbrīvot savu teritoriju no igauņu komunistu varas iestādēm, Sarkanās armijas un arī Padomju Latvijas armijas daļām. Tiesa, pirms tam arī paši igauņi bija spiesti atkāpties no Valkas, kuru viņi jau sākotnēji uzskatīja par savu pilsētu.

1918.gada 8.decembrī ar Latvijas varasiestāžu piekrišanu uz laiku Valkā izvietotās Igaunijas armijas Dienvidaustrumu vienības štāba priekšnieks informēja Latvijas Pagaidu valdības vadītāju Kārli Ulmani, ka vācu okupācijas iestādes pieprasījušas igauņiem atstāt Valku un pat "arestējušas" 50 šautenes. Tāpēc, ievērojot kopīgos mērķus, Kārlim Ulmanim tika lūgts panākt, lai vācieši netraucē igauņu aizsardzības darbību Valkā ("izskatās, ka vācieši ar nodomu vēlas nodot mūs ar sasietām rokām boļševiku rokās"). Tajā brīdī tas gan neko nedeva, un vēl nelielajiem igauņu spēkiem bija jāatkāpjas.  

Igaunijas armijas cīņas Dienvidigaunijā un Ziemeļlatvijā

Igaunijas armijas vienības jau 1919.gada 14.janvārī atbrīvoja Tartu un drīz pēc tam tuvojās Valkai. Janvāra beigās šeit noritēja sīvas igauņu kaujas ar Padomju Latvijas armiju, kura centās noturēties Mehikormas–Rūjienas–Ainažu līnijā un darboties saskaņā ar Padomju Krievijas 7.armiju, kas vienlaikus mēģināja veikt ofensīvu Ziemeļigaunijā. Abi virzieni padomju pusei dažādu apstākļu rezultātā izrādījās neveiksmīgi. Igauņi Padomju Latvijas uzbrukumu atsita un pārgāja pretuzbrukumā, bet 26.janvāra vakarā kaujas notika jau pavisam netālu no Valkas.

Turpmākajās dienās tās turpinājās Valkas ziemeļu pievārtē apmēram 15–20 grādu salā, abām pusēm ciešot smagus zaudējumus. 27.–31.janvārī igauņu spēki atbrīvoja visu Dienvidigauniju un dažus Latvijas pagastus, iegūstot bagātīgas trofejas. 31.janvārī Padomju Latvijas vienības atkāpās no Valkas, kur nākamajā dienā iegāja Igaunijas armija. Tajā pašā dienā tika ieņemta arī Verava, bet 4.februārī – Pečori, kas armijai deva iespējas plašāk izmantot savā rīcībā esošos bruņotos vilcienus Pečoru–Valkas līnijā (atbildot uz to, padomju puse nekavējoties sabojāja posmus vēl savā rīcībā esošajās dzelzceļa līnijās no Valkas uz Vecgulbeni un Strenčiem).

"Frontē arvien pamanāmāka bija latviešu strēlnieku daļu karavīru un virsnieku nevēlēšanās karot ar Igaunijas nacionālo armiju."

12.februārī Igaunijas armija sāka jaunu uzbrukumu Ziemeļvidzemē, un cīņas norisinājās ar mainīgām sekmēm. Igauņu un Igaunijas armijā esošā somu vienība guva panākumus Alūksnes iecirknī, padomju puse sākumā zaudēja, bet tad ar 7.latviešu strēlnieka pulka uzbrukumu atguva Mazsalacu. 21.februārī somiem izdevās ieņemt Alūksni, bet pēc nedēļas – 28.februārī – pilsētu atkal ieņēma 6.latviešu padomju strēlnieku pulks. Tikmēr frontē arvien pamanāmāka bija latviešu strēlnieku daļu karavīru un virsnieku nevēlēšanās karot ar Igaunijas nacionālo armiju.     

Latviešu karaspēku vienību izveide Igaunijas armijas sastāvā

1919.gada 7.janvārī no Liepājas uz Tallinu kā Latvijas Pagaidu valdības militārais pārstāvis Igaunijā izbrauca kapteinis Jorģis Zemitāns, kurš 20.janvārī panāca Igaunijas puses piekrišanu sešu latviešu pašaizsardzības rotu izveidošanai lielākajās Igaunijas pilsētās (Tallinā, Tartu un Pērnavā) no tur esošo 19–35 gadus veco latviešu bēgļu un karavīru vidus. Janvāra beigās Tallinā personiski ieradās Pagaidu valdības vadītājs K.Ulmanis, iegūstot no igauņu puses principiālu piekrišanu latviešu karaspēka vienību izveidei Igaunijas teritorijā.

Tālākās sarunas šajā jautājumā uzturēja diplomātiskais pārstāvis J.Ramans un J.Zemitāns, kuri 18.februārī pilnībā bez sakariem ar valdību Liepājā (esošās situācijas dēļ vienkārši nepastāvēja sakaru iespējas) parakstīja ar Igaunijas valdību vienošanos, kas paredzēja Igaunijas armijas palīdzību Latvijas teritorijas atbrīvošanā un Latvijas karaspēka izveidi Igaunijas armijas pakļautībā. Saskaņā ar šo līgumu Igaunijas teritorijā tika iekļauta Valka, pieci Valkas apriņķa pagasti un divi Valmieras apriņķa pagasti (vēlāk gan Latvijas Pagaidu valdība atteicās atzīt līgumu par spēkā esošu, atsaucoties uz Latvijas puses parakstītāju pilnvaru trūkumu, kas saprotamu iemeslu dēļ izraisīja Igaunijas puses neapmierinātību un pat sašutumu).

"Zināms saspīlējums starp latviešu sabiedrību un igauņu varasiestādēm Valkā un citur pastāvēja līdz pat 1920.gada vasarai."

Tikmēr 1919.gada janvāra beigās Igaunijas armijas karaskolas kadetu grupa ar kuģi bija ieradusies Liepājā un no turienes - Oskara Kalpaka komandētā 1.atsevišķā latviešu bataljona štābā Rudbāržos. Pēc dažām dienām viņi piedalījās bataljona veiktajā Skrundas  ieņemšanā. Savukārt pirmajos igauņu karaspēka atbrīvotajos Latvijas pagastos (Lodes, Ipiķu, Arakstes, Ķoņu, Ternejas, Rūjienas) un Rūjienas pilsētā jau janvārī sāka atjaunoties sabiedriski politiskā darbība. 26.janvārī Ķirbēnos notika pirmā zemnieku sapulce, kurā tika nolemts veidot bruņotas patruļas un nosūtīt tās uz pagastiem. Tāpat tika nolemts aplikt pašiem sevi ar nodokli (trīs rubļi no pūrvietas) par labu jaunveidojamā karaspēka vajadzībām. Pēc Valkas atbrīvošanas ar vietējo latviešu sabiedrisko darbinieku un igauņu militāro varasiestāžu piekrišanu pilsētā un atbrīvotajā apriņķa daļā februāra beigās tika izsludināta mobilizācija. Pirmajā no tām karaspēkā ieskaitīja 60 virsniekus un 1471 karavīru, no kuriem daudzi stājās ierindā ar saviem zirgiem un pat ratiem. Tomēr zināms saspīlējums starp latviešu sabiedrību un igauņu varasiestādēm Valkā un citur pastāvēja līdz pat 1920.gada vasarai un pat pastiprinājās (tas bija saistīts ar abu pušu atšķirīgajām interesēm attiecībā uz pilsētas un apgabala valstisko piederības noteikšanu).

Mobilizētie tika nosūtīti uz Tartu, kur tika uzsākta apmācība. Lielā karavīru skaita dēļ igauņu puse sākotnēji iecerētā bataljona vietā atļāva dibināt vienu kājnieku pulku, kas tika nosaukts par 1.Valmieras kājnieku pulku, vienu rezerves bataljonu un vienu artilērijas bateriju. 28.martā pulks iesaistījās kaujās, sākot uzbrukumu Alūksnes virzienā un sekmīgi turpinot cīņas 31.martā izveidotās Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā līdz pat 1919.gada vasarai, kad pēc Cēsu kaujām tika izveidota vienota Latvijas armija. Jāpiezīmē, ka kaujās Vidzemē igauņu spēku sastāvā aktīvi piedalījās arī jau pieminētie somu karavīri, kā arī dāņu rota.

Igaunijas teritoriālās pretenzijas uz Valkas pilsētu

1919.gada oktobrī, Bermonta karaspēka uzbrukuma sākumā Rīgai, Latvijas galvaspilsētā ieradās divi igauņu bruņotie vilcieni, turklāt to artilērijas atbalsts Latvijas armijas vienībām izrādījās ļoti nozīmīgs. Pēc tam, neskatoties uz kritisko situāciju, vilcieni tika atsaukti, jo sarunas Tallinā par vispārēju atbalstu no Igaunijas puses un tās nosacījumiem nonāca strupceļā – pārāk augsto, praktiski neizpildāmo Igaunijas puses prasību dēļ. Galvenokārt tās skāra teritorijas jautājumus.

Kopš viduslaikiem tagadējā Ziemeļvidzeme un Dienvidigaunija atradās vienotu administratīvu veidojumu robežās, kā rezultātā šeit bija vērojama ievērojama latviešu un igauņu etniskā sajaukšanās, kas 20.gadsimtā, Latvijai un Igaunijai kļūstot par neatkarīgām valstīm, izraisīja zināmas teritoriālas nesaskaņas un pat strīdus. Galvenokārt tie skāra apgabala nozīmīgāko centru  Valku un apkārtējos pagastus.

Pašā Valkas pilsētā pirms Pirmā pasaules kara latviešu iedzīvotāji bija nelielā pārsvarā. Igauņu varasiestāžu veiktā iedzīvotāju reģistrācija 1919.gada 1.augustā uzrādīja 7705 igauņus, 6560 latviešus, 784 ebrejus, 481 krievu, 337 vāciešus un 310 citu tautību pārstāvjus. Igauņiem pilsētā piederēja vairāk nekustamo īpašumu nekā latviešiem (attiecībā 5:3), tomēr Lugažu un Putraskalna priekšpilsētas bija latviskas (pirmajā – 1372 latvieši un 326 igauņi, otrajā – 256 latvieši un 148 igauņi), savukārt Purakulas priekšpilsēta – izteikti igauniska. Latviešu apdzīvotas teritorijas atradās arī tagadējā Igaunijas teritorijā un otrādi, piemēram, igauņi apdzīvoja Liellugažu muižas apkārtni, strīdīga bija Veclaicenes pagasta piederība, kur igauņi veidoja pavisam nelielu vairākumu utt.).

"Kaujās Vidzemē igauņu spēku sastāvā aktīvi piedalījās arī somu karavīri, kā arī dāņu rota."

Rezultātā vēlāk Latvijas un Igaunijas robežstrīdu 1920.gada jūlijā atrisināja jaukta robežkomisija Lielbritānijas pārstāvja Džeimsa Simpsona vadībā, Valkas pilsētu sadalot divās daļās. Ar rezultātu pilnībā nebija apmierināta neviena puse, kas ir diezgan likumsakarīgi. Stāvokļa nopietnību šajā laikā apliecina arī fakts, ka netika izslēgta pat bruņota konflikta iespēja ar igauņiem, no kā 5.jūlijā Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu brīdināja diplomātiskais pārstāvis Parīzē Oļģerts Grosvalds: "Ja eventuāli ar igauņiem izceltos bruņota sadursme, tad, atļaujos aizrādīt, ka mūsu attiecības ar Sabiedrotajiem, kuras tagad ir labas, tiktu galīgi izpostītas un kopīgā Baltijas tautu lieta no tā ciestu augstākajā mērā. Tādēļ no tādas sadursmes visnotaļ jāizbēg."

Viss atrisinājās mierīgā ceļā, taču zināmi sarežģījumi bija, un tie skaidri apliecina, ka Latvijas un Igaunijas attiecības topošās Versaļas-Rīgas sistēmas ietvaros nebija nekāds izņēmums, un robežu noteikšana starp jaunizveidotajām valstīm arī šajā gadījumā sagādāja zināmas problēmas. 

***

Noslēdzot rakstu sēriju par citu valstu armiju un karavīru dalību Latvijas neatkarības karā, vēlreiz jāuzsver - kaujās Latvijas teritorijā bija iesaistītas visu kaimiņvalstu - Igaunijas, Polijas un Lietuvas, kā arī šo armiju sastāvā esošas mazākas nacionālas vienības (somi, dāņi Igaunijas armijā, baltkrievu rota Lietuvas armijas sastāvā, franču karavīri Polijas armijā). Minētais, no vienas puses, bija ļoti būtiska palīdzība Latvijas valdībai un armijai, kas atradās vissarežģītākajā un grūtākajā politiski militārajā situācijā reģionā, no otras puses – notika pašu šo valstu interesēs un daudzos gadījumos bija saistīts ar pārspīlētām teritoriālām prasībām pret Latviju. Taču neatkarīgi no tā kaimiņvalstu karavīru nestie upuri par Latvijas teritoriju atbrīvošanu bija smagi, un tos izteiksmīgi simbolizē gan viņiem piešķirtie Lāčplēša Kara ordeņi, gan daudzie igauņu, poļu un lietuviešu karavīru brāļu kapi Latvijas teritorijā. Arī šodien mums jānoliec galvas tur gulošo karavīru priekšā.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU