AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
16. novembrī, 2015
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Politika
3
3

„Sveša negribam, bet sava arī nevienam nedosim” jeb Latvijas robežu vilkšana

FOTO:Artūrs Kapša/ LETA

Latvijas valsts izveidošanai ar tās proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī vien bija par maz. Bija nepieciešams nospraust jaunās valsts robežas. Process, kā tas notika, izvērsās gana ilgs, negatīvi ietekmēja Baltijas valstu vienotību starpkaru periodā, un, no latviešu viedokļa raugoties, iespējams, nesa vairāk zaudējumu nekā ieguvumu.
īsumā
  • 1917.gada rudenī Latviešu pagaidu nacionālā padome pieņēma lēmumu par latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanu un noteica, ka Latvijā ietilpst Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Taču vienoties par robežām ar abām Baltijas kaimiņvalstīm izrādījās sarežģītāk, nekā sākotnēji varēja iedomāties.
  • Robežu jautājumā nācās pieņemt ne vienu vien sāpīgu kompromisu; to noteikšanā galvenā loma bija nevis baltiešiem, bet britu ierēdņiem, kuri uzņēmās vidutāju un šķīrējtiesnešu lomu. 
  • Latvijas valsts robežas ar kaimiņvalstīm galīgi tika noteiktas pēc atbilstošu starptautisku līgumu pieņemšanas: 1927.gadā ar Igauniju, 1930.gadā ar Lietuvu, 1923.gadā ar PSRS un 1936.gadā ar Poliju. Polija 1920.gadā okupēja Viļņas apgabalu, ar to iegūstot 105 kilometru sauszemes robežu ar Latviju. 1939.gada septembrī, kad Padomju Savienība okupēja Polijas austrumu daļu, Latvijas–Polijas robeža kļuva par Latvijas-PSRS robežas daļu.
  • Ar jaunajām savstarpējām robežām nav bijusi apmierināta neviena no Baltijas valstīm. Tas teorētiski ļauj secināt, ka robežstrīdos sasniegts kompromiss.

Rodoties idejai par latviešu valsti, loģiskākais tās robežu modelis bija apvienot visas latviešu apdzīvotās teritorijas, kuras tobrīd bija sadalītas starp trim Krievijas impērijas guberņām – Kurzemes guberņu, kā arī Vidzemes un Vitebskas guberņu latviskajām daļām. 1917.gada rudenī Latviešu pagaidu nacionālā padome, postulējot, ka Latvijai jābūt "patstāvīgai demokrātiskai republikai", pieņēma lēmumu par latviešu apdzīvoto teritoriju apvienošanu un noteica, ka Latvijā ietilpst Kurzeme, Vidzeme un Latgale. Taču vienoties par robežām ar abām Baltijas kaimiņvalstīm izrādījās sarežģītāk, nekā sākotnēji varēja iedomāties, ņemot vērā to it kā līdzīgo ģeopolitisko situāciju Pirmā pasaules kara izskaņā, un prasīja pieņemt ne vienu vien sāpīgu kompromisu. Robežu noteikšanā galvenā loma bija nevis baltiešiem, bet britu ierēdņiem, kuri uzņēmās vidutāju un šķīrējtiesnešu lomu. 

Igaunijai tiek Valkas lielākā daļa un vienīgā sala

Domstarpības par robežām aptumšoja Baltijas valstu attiecības jau Brīvības cīņu laikā. Saskaroties ar Bermonta karapulku iebrukumu 1919.gada rudenī, Latvijas Pagaidu valdība vērsās ar lūgumu pēc militāras palīdzības pie Igaunijas valdības, kurai tobrīd bija pamats atbalstīt latviešus cīņā pret kopējo ienaidnieku. Apmaiņā pret atbalstu Igaunijas puse Latvijai izvirzīja virkni materiālu prasību, kā arī pretenzijas uz Valku un daļu tās apkaimes. Jāatzīmē, Valka tobrīd bija apriņķa centrs, turklāt izteikti latvisks. Saskaņā ar 1893.gada tautas skaitīšanas datiem, pilsētā dzīvoja 4453 latvieši un 3594 igauņi, bet no visa apriņķa iedzīvotājiem 93,2% bija latvieši. Latvijas valdība igauņu priekšlikumu noraidīja un viņu palīdzību bermontiādes laikā nesaņēma. Igauņi no Rīgas nekavējoties atsauca savus bruņuvilcienus.

Vidzeme un Igaunijas dienvidu daļa līdz Pirmā pasaules kara beigām atradās Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. Līdztekus pretenzijām uz visu Valku, ko uzturēja gan Igaunija, gan Latvija, mūsu ziemeļu kaimiņi vēlējās iegūt arī Apes, Veclaicenes, Ipiķu, Lodes un Ainažu pagastu teritorijas, pamatojoties uz igauņu tautības iedzīvotāju esamību tajās. Savukārt Latvija uzturēja prasības uz teritorijām vairākos Igaunijas pagastos, kurus apdzīvoja latvieši, taču neveidoja tur iedzīvotāju vairākumu.

"Latvijas valdība igauņu priekšlikumu noraidīja un viņu palīdzību bermontiādes laikā nesaņēma. "

Gala rezultātā šķīrējtiesa, kuru vadīja britu pulkvedis Stīvens Džordžs Talentss, 1920.gada jūlijā strīdīgās teritorijas sadalīja šādi: Latvija ieguva Lugažu priekšpilsētu Valkā, kā arī Ainažu, Jaunrozes, Veclaicenes un Ipiķu pagastus. Savukārt Igaunijai tika Cores un Plāteres pagasti un daļa Ombuļu pagasta. Taču galvenais kaimiņu ieguvums bija lielākā un vērtīgākā Valkas daļa. Nebūdams ar to mierā, Latvijas ārlietu ministrs Meierovics iesniedza demisijas rakstu, kuru pamatoja: neesmu spējis aizstāvēt Latvijas intereses, pieļaujot Valkas nozīmīgākās daļas nonākšanu Igaunijas rokās. Valdības vadītājs Kārlis Ulmanis gan Meierovica demisiju nepieņēma.

Sāpīgs Latvijas zaudējums robežu dalīšanas laikā bija arī Roņu sala. Tās iedzīvotāju lielāko daļu – ap 250 cilvēku no apmēram kopumā trim simtiem - gan veidoja 17.gadsimtā Zviedrijas lielvalsts laikā ienākušie zviedri, kuri 1919.gadā, tāpat kā citās Igaunijas salās dzīvojošie tautieši, izšķīrās par pievienošanos Igaunijai, bet 1943.-1944.gadā, bēgot no padomju okupācijas, aizbrauca uz Zviedriju. Tādējādi ne Igaunijai, ne Latvijai nebija pamata pretendēt uz Roņu salu pēc etniskā principa. Tomēr Latvija sākotnēji uzstāja: sala, kas piederēja Vidzemes guberņai, atrodas Latvijas teritoriālajos ūdeņos (arī ģeogrāfiski ievērojami tuvāk Latvijai nekā Igaunijas salām), turklāt tajā ir bāka un telegrāfa stacija, kas nepieciešamas kuģu satiksmei ar Rīgu.

Roņu salas piederības jautājuma izlemšanu nodeva abu pušu valdībām. 1920.gada 15.jūnijā Igaunija pieņēma valsts konstitūciju, kurā vienpusēji pasludināja salu par Igaunijas sastāvdaļu un norīkoja tur savu pārvaldnieku. 1923.gada novembrī, slēdzot aizsardzības savienības līgumu ar Igauniju, Latvijas puse tika nostādīta dilemmas priekšā – uzturēt pretenzijas uz salu vai atteikties no aizsardzības savienības ar Igauniju. Rīga, vēlēdamies izveidot aizsardzības aliansi ar Igauniju, turklāt saprazdama, ka izredzes atgūt salu ir mazas, piekāpās. Tādējādi Igaunija pie savām vairāk nekā 1500 salām pievienoja vēl vienu, bet Latvija palika bez nevienas salas Baltijas jūrā. Vienīgais mierinājums – zeme salā ir neauglīga, ostas tās akmeņainajā piekrastē izveidot nav iespējams, un šīs teritorijas paturēšana prasītu ievērojamas ikgadējas dotācijas.

Lietuvai piešķir Sventāju un Palangu

Latvijas-Lietuvas jaunierīkojamās robežas pamatā bija Krievijas impērijas Kurzemes guberņas dienvidu robeža. Saskaņā ar to Latvijai pienāktos latviešu un lietuviešu līdztekus apdzīvotā Sventāja un Palanga Kurzemes guberņas dienvidrietumos. Taču, ņemot vērā, ka Klaipēdas apgabals tolaik neatradās Lietuvas kontrolē, lietuvieši, saprazdami, ka paliek bez izejas uz Baltijas jūru, izvirzīja pretenzijas uz Palangu un teritoriju līdz Sventājai.

Lietuvieši izvirzīja teritoriālas pretenzijas arī uz pārsvarā latviešu apdzīvotajiem kādreizējās Kauņas guberņas Ukru, Panemūnes un Aknīstes pagastiem, kā arī lielākoties lietuviešu apdzīvotajiem Mažeiķiem, kurus šķērsoja Rīgas-Jelgavas-Liepājas dzelzceļa līnija.

Lielākais Lietuvas pretenziju objekts bija galvenokārt latviešu apdzīvotais Ilūkstes apriņķis un Daugavpils, kuru kaimiņvalsts ārlietu ministrs pasludināja par vēsturiski piederīgām Lietuvai. 1920.gada septembrī par strīdīgajām teritorijām starp latviešu un lietuviešu bruņotajiem formējumiem Subates apkaimē izcēlās bruņots konflikts ar savstarpējām apšaudēm, kurā dzīvību zaudēja vismaz viens un tika ievainoti vairāki lietuviešu karavīri.

"Lietuvieši, saprazdami, ka paliek bez izejas uz Baltijas jūru, izvirzīja pretenzijas uz Palangu un teritoriju līdz Sventājai. "

"Mēs negribam karot, bet tikai darīt galu mūsu kaimiņu – leišu – bezkaunīgajai uzbāzībai. (..) Sveša mēs negribam, bet sava arī nevienam nedosim," rakstīja Latvijas armijas Zemgales divīzijas komandieris Oskars Dankers. Taču, iesaistoties abu pušu militārajai virspavēlniecībai un valdībām, plašāku konfliktu izdevās apvaldīt. Atrisinājuma rašanā iesaistījās Lielbritānija, par arbitru Latvijas-Lietuvas robežstrīdā nosūtot diplomātu Džeimsu Jangu Simpsonu.

1921.gada martā šķīrējtiesa no strīdus teritorijām Latvijai piešķīra Ilūkstes apriņķi. Kā kompensāciju par Palangu un Sventāju Latvija ieguva līdz tam Kauņas guberņai piederīgos Ukru, Panemūnes un Aknīstes pagastus, nelielas teritorijas uz dienvidiem no Bauskas un Žagares apkārtnē. Mažeiķus ieguva Lietuva, kā dēļ Latvija 20.gados bija spiesta Rīgas–Liepājas dzelzceļu izbūvēt caur Saldu. 

No Krievijas saņem Abreni

Par Latvijas ieguvumu robežu nospraušanas procesā varēja uzskatīt Abreni, tagadējo Pitalovu. Šis apgabals vēsturiski bijis robežteritorija, kuru apdzīvojuši balti, somugri un slāvi. Novads līdz vācu krustnešu invāzijai ietilpa latgaļu zemē Atzelē, kurš rietumos robežojās ar lielo latgaļu zemi Tālavu. Ar šo faktu tiek skaidrots arī  Pitalovas vēsturiskais nosaukums – pie Tālavas. Latgaļu apdzīvotās zemes atradās uz rietumiem no Veļikajas upes un Sebežas, teritorijā, kura aptvēra Abrenes pilsētu un apriņķa lielāko daļu.

18.gadsimtā Abrene kļuva par Pleskavas guberņas daļu. 1919.gada janvārī Brīvības cīņu laikā Latvijas armija ieguva kontroli pār Pitalovu un tās apkārtni. 1919.gada 10.jūnijā Latvijas delegācijas Parīzes Miera konferencei adresētajā memorandā tika konstatēts, ka "latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzas apriņķa robežu un Petrogradas-Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas (Kārsavas) un Pitalovas stacijām". 1920.gada 11.augustā Rīgā starp Latviju un Krieviju tika noslēgts Miera līgums, saskaņā ar kuru Abreni kopā ar sešiem pagastiem iekļāva Latvijas teritorijā. Pitalovu pārdēvēja par Jaunlatgali. 1933.gadā tā ieguva pilsētas tiesības, bet 1938.gadā tika nosaukta senās latgaļu zemes Abrenes vārdā.

"Pitalovu pārdēvēja par Jaunlatgali. 1933.gadā tā ieguva pilsētas tiesības, bet 1938.gadā tika nosaukta senās latgaļu zemes Abrenes vārdā."

1944.gada 23.augustā pēc Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija "lūguma" Abrenes pilsētu un sešus apriņķa pagastus (Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils) no Latvijas atdalīja un pievienoja Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijai. Pēc Latvijas un Krievijas robežlīguma ratifikācijas 2007.gadā Latvija atteicās no pretenzijām uz kādreizējās Abrenes teritorijām.

Tomēr nevar sacīt, ka Latvija pēc Pirmā pasaules kara robežas vilkšanā ar Krieviju bija tikai ieguvēja. Brīvības cīņu laikā 1920.gada janvārī Latvijas-Krievijas pamiera līgumā noteica demarkācijas līniju, kas sakrita ar latviešu apdzīvotā Ludzas apriņķa austrumu robežu. Miera līguma parakstīšanas laikā Krievijas PFSR piekāpās robežas ziemeļu daļā Pitalovas apkaimē, kur Latvija ieguva minētās teritorijas, bet Krievijas Republika - dienvidu daļā, Drisas upes apkaimē, lielākoties tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Krievijas pusē tādējādi nonāca daudzu latviešu apdzīvotā Akniša, Jaunroze, Pridruiska, Rosica, Sebeža, Drisa. Latvijai neizdevās iegūt arī Lauru koloniju – latviešu ieceļotāju kopš 19.gadsimta vidus apdzīvotu vietu Pleskavas guberņā, kura vēlāk nonāca Igaunijas teritorijā.

Iegūst robežas ar Igauniju, Lietuvu, PSRS un Poliju

Latvijas valsts robežas ar kaimiņvalstīm galīgi tika noteiktas pēc atbilstošu starptautisku līgumu pieņemšanas 1927.gadā ar Igauniju, 1930.gadā ar Lietuvu, 1923.gadā ar PSRS un 1936.gadā ar Poliju. Polija 1920.gadā okupēja Viļņas apgabalu, ar to iegūstot 105 kilometru sauszemes robežu ar Latviju. 1939.gada septembrī, kad Padomju Savienība okupēja Polijas austrumu daļu, Latvijas–Polijas robeža kļuva par Latvijas–PSRS robežas daļu.

Ar jaunajām savstarpējām robežām nav bijusi apmierināta neviena no Baltijas valstīm. Tas teorētiski ļauj secināt, ka robežstrīdos sasniegts kompromiss. Formāli tā arī ir: "Apmainīto zemes gabalu kopplatība līdzinās 1280 pūrvietām, kuras mēs apmaiņas kārtā dodam igauņiem un tikpat no viņiem saņēmām," par zemju dalīšanu ar Igauniju 1924.gada 3.jūnijā raksta "Policijas Vēstnesis". Arī par Latvijas–Lietuvas zemju pārdali var teikt to pašu: Latvija Lietuvai atdeva 283,3 kvadrātkilometrus zemes, Lietuva Latvijai – 290 kvadrātkilometru.

Faktiski, novērtējot zemju dalīšanas rezultātus bezkaislīgi, gan nav noliedzams, ka abām minētajām Latvijas kaimiņvalstīm tikušas lielākoties vērtīgākās strīdīgo robežteritoriju daļas – piejūras zemes un vienīgā sala teju 12 kvadrātkilometru platībā stratēģiski nozīmīgā vietā.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU