NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
14. augustā, 2020
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Latvijai 100
21
21

Pirms 100 gadiem kaujās pie Varšavas izšķīrās arī Baltijas valstu liktenis

Rīgas miera sarunas Melngalvju namā 1920. gada rudenī. 1921. gada martā noslēgtais Rīgas miera līgums starp Poliju un Padomju Krieviju izbeidza 1914. gadā aizsākušos karadarbību Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā.

FOTO: no Polijas Kara muzeja arhīva.

Lai gan par Latvijas Neatkarības kara beigām tiek uzskatīts 11. augusts, kad tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, mūsu valsts liktenim izšķirīgi notikumi norisinājās apmēram 400 kilometru plašā teritorijā austrumos no Polijas galvaspilsētas Varšavas, kur 1920. gada 13.–25. augustā notika Polijas un Padomju Krievijas kara izšķirīgā kauja. Tajā, ciešot smagus zaudējums, poļu karaspēkam izdevās paglābt no boļševiku vadoņu iecerētās “pasaules revolūcijas” lavīnas ne vien savu valsti, bet arī visu Centrālo Eiropu un Rietumeiropu, kā arī, neapšaubāmi, Baltijas valstu neatkarību.

īsumā
  • Padomju frontes pavēlnieks M. Tuhačevskis pavēlē karaspēkam rakstīja: “Rietumos izšķiras pasaules revolūcijas likteņi, pāri Polijas līķim ved ceļš uz pasaules ugunskuru. Uz priekšu – uz Viļņu, Minsku, Varšavu!”
  • Poļu karaspēks, kas augustā atradās ļoti smagā un, pēc dažu Rietumu lielvalstu novērotāju domām, pat bezcerīgā stratēģiskā situācijā, tomēr spēja apturēt uzbrūkošo Sarkano armiju un pēc tam atsviest to atpakaļ.
  • Apzinoties draudu pieaugumu, Latvijas puse centās nodrošināt savas neatkarības juridisko aizstāvību visiem iespējamiem līdzekļiem, tostarp parakstot miera līgumu 11. augustā, kad Polijas liktenis šķita izlemts.

Brīvs ceļš uz “pasaules revolūciju”

Faktiski Polija kara stāvoklī ar Padomju Krieviju atradās kopš 1919. gada pirmajiem mēnešiem, kad karadarbība notika Baltkrievijā, Lietuvā un arī Latvijā.

Polijas armija nolūkā atbrīvot Ukrainas teritoriju un eventuāli realizēt Polijas valsts galvas un armijas virspavēlnieka Juzefa Pilsudska ideju izveidot federatīvu valstu savienību kopā ar Ukrainas Tautas Republikas spēkiem pārgāja plašā uzbrukumā Sarkanajai armijai 1920. gada aprīļa beigās (tieši tādēļ no Latgales steigšus tika izvestas kaujasspējīgās poļu 1. un 3. leģiona kājnieku divīzijas).

Sākotnēji tika gūti panākumi. Maijā tika ieņemta Kijeva, taču jau jūnijā stāvoklis mainījās – Kijeva bija jāatstāj, bet 4. jūlijā Sarkanā armija pēc papildspēku pienākšanas pārgāja plašā pretuzbrukumā Baltkrievijā, burtiski sagraujot Polijas karaspēku un piespiežot to strauji atkāpties, pat bēgt uz savu etnisko teritoriju.

Padomju frontes pavēlnieks Mihails Tuhačevskis pavēlē karaspēkam rakstīja: “Rietumos izšķiras pasaules revolūcijas likteņi, pāri Polijas līķim ved ceļš uz pasaules ugunskuru. Uz priekšu – uz Viļņu, Minsku, Varšavu!”

5. jūlijā patvērumu Latvijā rada vairāki simti poļu karavīru, kas, bēgot no uzbrūkošās boļševiku kavalērijas zobeniem, pārpeldēja pāri Daugavai. Viņiem tika dota pajumte, un ar Polijas militārā pārstāvja gādību tos nogādāja Liepājā, no kurienes pēc dažām nedēļām viņi ar kuģi devās uz Poliju. Cita starpā, kad Polijas armijas 18. ulānu pulka divizions šādi meklēja patvērumu Latvijā, kopā ar vairākiem poļiem Daugavā noslīka arī divi latviešu jātnieki, kas bija izsūtīti uz otru krastu sakaru uzturēšanai ar poļiem. 

Augusta sākumā poļiem neizdevās apturēt boļševiku spēku uzbrukumu uz Bugas upes līnijas, tika atstāts Brestas cietoksnis, faktiski Sarkanajai armijai šķietami pavērās brīvs ceļš uz Varšavu, kam noticēja ne tikai padomju spēku komandieris M. Tuhačevskis, bet arī Padomju Krievijas līderi Maskavā ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā, sākot domāt par “pasaules revolūcijas” plānu īstenošanu.

Izšķirīgā kauja par Varšavu

6. augustā Polijas armijas virspavēlnieks Juzefs Pilsudskis pavēlēja armijai atkāpties līdz Vislas upes līnijai, lai tur mēģinātu apturēt ienaidnieku, un sagatavoties galvaspilsētas aizstāvēšanai. Visā Polijā sākās masveidīgs brīvprātīgo (ieskaitot sievietes un bērnus) pieplūdums armijā, veidojot jaunas vienības.

Kauja par Varšavu sākās 13. augustā, kad M. Tuhačevska padomju rietumu frontes spēki maksimāli pietuvojās Varšavai no austrumiem, poļiem Radziminas rajonā atsitot uzbrukumu un piespiežot boļševiku vienības nedaudz atkāpties un ieņemt aizsardzības līniju. Vienlaikus notika izmisīgas aizstāvēšanās kaujas ziemeļos no galvaspilsētas.  

Tālākos poļu panākumus nodrošināja realizētais sekmīgais armijas virspavēlnieka Juzefa Pilsudska manevrs, 16. augustā veicot boļševiku spēku apiešanu no Vepšas upes un vienlaikus saistot to galvenos spēkus kaujās galvaspilsētas priekšlaukā.

Tāpat izšķirīgi izrādījās vēl divi faktori – Aleksandra Jegorova komandētie padomju dienvidrietumu frontes spēki pēc tās padomes locekļa Staļina iniciatīvas bija iestrēguši pie Ļvovas, mēģinot to ieņemt, tādējādi Varšavas kaujā nepiedalījās. Kas ļoti būtiski – pretēji boļševiku vadoņu stāstītajam saviem karavīriem par to, cik liels ir poļu strādnieku un zemnieku prieks par “atbrīvošanu”, realitāte bija pilnīgi cita.

Bjalistokā steigšus sastādītajai un galvenā čekista Feliksa Dzeržinska izveidotajai Polijas boļševiku valdībai (pagaidu revolucionārajai komitejai ar komisāru latvieti Ivaru Smilgu) atbalsta praktiski nebija – padomju karaspēks pie Varšavas nonāca pārtikas un atpūtas trūkuma dēļ pārguris un demoralizēts.

16. augustā poļu trieciengrupas, kurās eliti veidoja arī 1. un 3. leģionu kājnieku divīzijas, kas ziemā bija piedalījušās Dienvidlatgales atbrīvošanā, izdarīja negaidītu pretuzbrukumu no dienvidiem, pie Kockas pārraujot ienaidnieka aizsardzības līniju un sagraujot tā kreiso spārnu, tādējādi ielaužoties Varšavai tieši uzbrūkošā padomju karaspēka aizmugurē.

Minētais manevrs izraisīja strauju boļševiku rietumu frontes karaspēka sabrukumu un dezorganizētu atkāpšanos uz austrumiem.

Frontes līnija

Boļševiku bēgšana un Rīgas miers

Poļu karaspēks, kas augustā atradās ļoti smagā un, pēc dažu Rietumu lielvalstu novērotāju domām, pat bezcerīgā stratēģiskā situācijā, tomēr spēja apturēt uzbrūkošo Sarkano armiju un pēc tam atsviest to atpakaļ.

Turpmākajās nedēļās poļu spēki sekoja bēgošajam padomju karaspēkam, līdz augusta beigām gūstot vēl vairākas uzvaras un nodrošinot “pasaules revolūcijas” idejas drauda likvidāciju Eiropai.

Septembrī Rīgā tika uzsāktas miera sarunas, sekoja pamiera noslēgšana, bet 1921. gada martā noslēgtais Rīgas miera līgums starp Poliju un Padomju Krieviju izbeidza 1914. gadā aizsākušos karadarbību Centrālajā Eiropā un Austrumeiropā.

Kaujā kopumā piedalījās apmēram 120 tūkstoši poļu un apmēram 115 tūkstoši padomju spēku karavīru. Vairāk lielgabalu un ložmetēju bija padomju spēkiem (600 pret 500 un 4450 pret 1780). Poļu pusē krita 4000 karavīru, bet vēl aptuveni 10 tūkstoši pazuda bez vēsts (liela daļa krita, pārējie nonāca gūstā). Boļševiku pusē krita 25 tūkstoši karavīru, bet 65 000 nonāca poļu gūstā. Vēl desmitiem tūkstoši karavīru, bēgot no poļiem, šķērsoja Vācijas (Austrumprūsijas) robežu, kur tika internēti un varēja atgriezties Krievijā tikai pēc kara noslēguma.

Traģiski un situācijas sarežģītību apliecinoši – uzbrūkošās Sarkanās armijas sastāvā brīvprātīgi vai piespiedu kārtā bija samērā daudz latviešu karavīru. Poļu gūstā un internējumā Vācijā nonāca apmēram 2000 latviešu karavīru (lielākā daļa no viņiem atgriezās Latvijā, atlikušie devās uz Krieviju).

“Brīnums pie Vislas”

Lielbritānijas diplomāts un Sabiedroto misijas loceklis Polijā 1920. gadā Edgars d’Abernons nosauca šo vēsturisko notikumu par 18. ievērojamāko kauju pasaules vēsturē (1931. gadā izdotajā grāmatā “The Eighteenth Decisive Battle of the World: Warsaw”, 1920). Polijā starpkaru periodā tā tika nodēvēta (ņemot par piemēru 1914. gadā sekmīgo Parīzes aizstāvēšanu pret Vācijas karaspēku, kas notika šķietami bezcerīgos apstākļos, tādēļ tika nosaukta par “Brīnumu pie Marnas”) par “Brīnumu pie Vislas”: šis apzīmējums literatūrā tiek lietots arī mūsdienās.

Kauja tika uzskatīta par vienu no iespaidīgākajiem Polijas neatkarības cīņas simboliem, tai pat tika piešķirts mitoloģizēts oreols saistībā ar katoļu baznīcai un poļu tautai būtisko Dievmātes Marijas Debesbraukšanas dienu – 15. augustu, kad debesīs virs kaujas lauka parādījusies Dievmāte, iedvesmojot karavīrus cīņai par brīvību. Mūsdienās 15. augusts ir Polijas armijas diena tieši saistībā ar 1920. gada kauju par Varšavu.

Latvijas misija Varšavā

Pasliktinoties Polijas armijas stāvoklim frontē, sarežģījās arī Latvijas diplomātiskās un militārās pārstāvniecības darbs Varšavā (strādāja tur kopš 1919. gada novembra). Militārais pārstāvis Mārtiņš Hartmanis 13. jūlijā ziņoja, ka nelielais ziņojumu skaits saistīts ar pastāvīgu kurjeru trūkumu un to nosūtīšanas dārdzību. Viņš rakstīja, ka pagaidām nevar ierasties Rīgā, jo “lietas tik drudžainas, ka nepieciešams turēt roku uz pulsa”.

Kad stāvoklis frontē vēl vairāk pasliktinājās, pārstāvniecības darbinieki Varšavā kļuva par lieciniekiem poļu tautas patriotisma vilnim, kas arvien pieauga, Sarkanajai armijai tuvojoties Polijas galvaspilsētai. Sekretāru Pēteri Oliņu poļu sievietes kādā kafejnīcā kauninājušas, ka viņš nav armijā un frontē, kur jābūt katram poļu vīrietim (pēc pārpratuma noskaidrošanas franču valodā sievietes atvainojušās un aizsteigušās meklēt nākamo dīkdieni). 7. augustā P. Oliņš ziņoja, ka ārvalstu pārstāvniecības izbrauc uz Poznaņu, respektīvi, bēg no boļševiku tieši apdraudētās pilsētas.

Viņš pats un militārā pārstāvja palīgs leitnants Gustavs Celmiņš gatavojās palikt galvaspilsētā un “atstāt to pēdējā brīdī reizē ar poļu valdību”. Saskaņā ar P. Oliņa vērtējumu stāvoklis bija draudošs, ielās tika rakti ierakumi un uzstādīti dzeloņdrāšu aizžogojumi, tomēr nekārtīgā atkāpšanās bija beigusies un pieauga Polijas armijas pretestība.

8. augustā uz Poznaņu aizbrauca daļa Latvijas pārstāvniecības darbinieku, bet G. Celmiņš apņēmās palikt “līdz pēdējam”, izbraucot “dažas stundas pirms eventuālās lielinieku ienākšanas”. 9. augustā P. Oliņš telegrafēja, ka Sarkanās armijas labais spārns tuvojas Mlavai un Varšavas evakuācija turpinās (šajā laikā pārstāvniecībā bija palicis tikai viņš un G. Celmiņš). Pilsēta gatavojās izšķirīgajai kaujai. P. Oliņš un G. Celmiņš uz Poznaņu devās tikai 15. augusta vakarā, Polijas militārās izredzes vērtējot kā “ne tik tumšas”.

Nākamajā dienā Polijas armija panāca izšķirīgo lūzumu karadarbībā un ar kaujām devās uz austrumiem. Tāpēc Latvijas un citas diplomātiskās pārstāvniecības drīz atgriezās Varšavā.

Situācija draudīga arī Latvijai

Latvijas valdība un armijas virspavēlniecība norises frontē vēroja ar milzīgām bažām. Jūlijā Rīgā tika atsāktas jūnijā Maskavā pārtrauktās miera sarunas ar Padomju Krieviju, un Latvijas delegācija vairs neuzstāja uz plebiscītu Drisas apriņķī, par kura organizēšanu bija panākta vienošanās iepriekš.

Vienkārši šajā traģiskajā situācijā, apzinoties draudu pieaugumu, Latvijas puse centās nodrošināt savas neatkarības juridisko aizstāvību visiem iespējamiem līdzekļiem, tostarp parakstot miera līgumu 11. augustā, kad Polijas liktenis šķita izlemts.

Draudi Baltijas valstu neatkarībai šajās dienās no Kremļa skanēja gandrīz atklāti, piemēram, kara un jūras lietu komisārs (ministrs) Ļevs Trockis runāja par drīzu sarkanā karoga uzvilkšanu pilsētās pie Baltijas jūras, padomju miera sarunu delegācijas vadītājs Ādolfs Joffe pat oficiālajā uzrunā 11. augusta banketā par godu miera parakstīšanai pārmeta Latvijai sabiedrošanos ar Padomju Krievijas ienaidnieku (Poliju), par ko var prasīt atbildību utt.

Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics jau jūlijā sarunā ar Polijas diplomātisko pārstāvi Rīgā bija atzinis – ja Polija kritīs, apdraudēta būs arī Latvijas neatkarība –, bet Ārlietu ministrijas 24. jūlija pārskatā tika konstatēts, ka Polijas ofensīva Ukrainā Latvijā uztverta ar zināmām bažām, taču to, ka “notikumi dabūs tik strauju tempu”, neviens nav varējis iedomāties, jo Polijas armija atstājusi ļoti labu iespaidu. Un tālāk: “Galīga [Polijas] satriekšana mūs apdraud, un diezgan spēcīga Polija etnogrāfiskās robežās mums ir no paša lielākā svara [..] Jācer tomēr, ka Poliju pilnīgi sagraut lieliniekiem tomēr neizdosies, poļu tautas masās mostas nacionālā apziņa.” Skaidrs, ka 16.–17. augustā, saņemot pasaules telegrāfa aģentūru izplatīto informāciju par notikumu pavērsienu pie Varšavas, Latvijas valdības locekļi un situāciju pārzinošie politiķi un virsnieki atviegloti uzelpoja. Pasaules revolūcijas idejai pagaidām bija pielikts punkts. 

Kara norišu dēļ tikai augusta sākumā Latvijā, Bulduros, sākās Baltijas valstu konference, kas sākotnēji bija plānota martā, pēc tam – maijā. Rīgā ieradās Polijas, Somijas, Lietuvas, Igaunijas un nedaudz vēlāk arī Ukrainas Tautas Republikas pārstāvji. Galvenais mērķis bija militāras aizsardzības savienības izveidošana, kā arī saimniecisku, tiesisku, kultūras, medicīnas un citu jautājumu apspriešana. Konferences gaitā bija ļoti pamanāmas Polijas un Padomju Krievijas frontē notiekošā politiskās sekas, cita starpā tā arī neļaujot sasniegt konferences mērķi – militāras un politiskas savienības izveidi (septembrī sākās Polijas un Lietuvas konflikts par Viļņu, ko boļševiki atkāpjoties bija tālredzīgi “atdevuši” Lietuvai, taču tas jau ir atsevišķs stāsts). Tāpat kā to turpmākajos gados neizdevās panākt valstīs, kas atradās starp Padomju Krieviju (vēlāk Padomju Savienību) un Vāciju.

Labs saturs
21
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU