NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Ēriks Jēkabsons
Dr.hist., profesors
02. oktobrī, 2015
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
1
1

Starptautiskā reakcija pēc Latgales atbrīvošanas. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā (III)

Poļu karaspēka inženieru vienības karavīri pie Daugavpils dzelzceļa tilta 1920. gada janvārī.

FOTO: Latvijas Kara muzeja krājums

1919.gada nogalē Latvijas valdības galvenais uzdevums bija Latgales atbrīvošana no Sarkanās armijas. Par galveno sabiedroto kļuva Polija. Šajā situācijā bija jārēķinās arī ar citu kaimiņvalstu, īpaši Lietuvas, reakciju, ar ko attiecības tās teritoriālo pretenziju dēļ kļuva arvien sarežģītākas. Kopš augusta lietuviešu karaspēks ieņēma ievērojamu daļu no Ilūkstes apriņķa, arvien nopietnāk uzskatot šo teritoriju par savu (sīkāks izklāsts raksta "Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā" pirmajā daļā).
īsumā
  • Francijas, Anglijas, ASV un Lietuvas attieksme pret notiekošo Latgalē nebija viennozīmīga un ļoti atšķīrās. 
  • Īpaši nepatīkams Lietuvas valdībai bija pretlielinieciskās frontes zaudējums Ilūkstes apriņķī. Notikumi Latvijā veicināja Lietuvas valdības krīzi, un tā atkāpās.
  • Francija uzbrukumu Latgalē uztvēra ar apmierinājumu. To noteica Polijas nozīme šīs valsts ārpolitiskajā koncepcijā. Rezultātā mainījās Francijas attieksme arī pret Baltijas valstu neatkarības jautājumu.
  • Anglija nevēlējās pieļaut Francijas iespaidā esošās Polijas ietekmes pieaugumu Baltijā. Savukārt Francija un Polija nelabvēlīgi izturējās pret Anglijas centieniem Baltijā. 
  • 30.janvāra naktī Maskavā tika parakstīts slepens pamiera līgums ar Padomju Krieviju, kas stājās spēkā 1.februārī. Lokālas sadursmes nebeidzās līdz pat miera noslēgšanai 11.augustā.

Neskatoties uz nesaskaņām Ilūkstes apriņķī un atšķirīgo nostāju pret Poliju, Latvijas valdība iesākumā centās vienoties ar lietuviešiem. 9.decembra Ārlietu ministrijas pārskatā teikts, ka ir cerības saprasties ar Lietuvu robežas jautājumā un noslēgt militāru konvenciju. Kauņā ieradās Latvijas delegācija ar pilnvarām līguma noslēgšanai. Taču sarunas beidzās bez rezultātiem.

Ar grūtībām tika panākta vienošanās tikai vienā apspriežamo jautājumu daļā. Galvenie nesaskaņu iemesli palika tie paši - robeža un atšķirīgā attieksme pret Poliju. Puses nevienojās arī jautājumā par kopīgu virspavēlniecību frontē pret Sarkano armiju, tā kā lietuvieši atteicās atstāt Ilūkstes apriņķi. Galu galā Lietuvas puse paziņoja, ka Lietuvas delegācijai nav pilnvaru līguma noslēgšanai un sarunās tā piedalās vienīgi informācijas nolūkos, jo nevar uzskatīt par sabiedroto valsti, kura izturas vienaldzīgi pret Polijas tīkojumiem.

Šādos apstākļos Latvijas valdība izšķīrās par tuvināšanos Polijai, kurai, plānojot savas armijas tālāko operatīvo darbību austrumos, vajadzēja nodrošināt kreiso spārnu. To varēja izdarīt, savienojoties ar Latvijas armiju. Tādējādi gan militāri, gan politiski tiktu izolēta Polijai naidīgā Lietuva, atņemot tai jau tā īso fronti pret Sarkano armiju. Savukārt Polija, atzīstot Daugavpils piederību Latvijai, varēja radīt Latvijas uzticēšanos sev un padziļināt Latvijas un Lietuvas pretrunas.

Latvijas nostāju izskaidro toreizējais Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš. Viņš liecina, ka Latvijas armija vēl nebija gatava sākt uzbrukumu Latgalē patstāvīgi, jo tādā gadījumā lietuvieši, kuri atradās Daugavpilij tuvāk, ieietu tajā ātrāk. Ņemot vērā Polijas paziņojumu, ka tā piekritīs pilsētas iekļaušanai vienīgi Latvijā, Polijas armija nekavējoties mēģinātu lietuviešus padzīt. Pēc tam poļus "dabūt ārā" no Daugavpils būtu grūti vai pat neiespējami. Rezultātā Rīgā tika uzsāktas slepenas sarunas ar Polijas militāro pārstāvi Aleksandru Miškovski.

Polijas un Latvijas karaspēku sadarbība Latgales atbrīvošanā

1919.gada 30.decembrī Latvijas un Polijas virspavēlniecības parakstīja līgumu par kopīgu uzbrukumu Latgalē. Straujš poļu-latviešu grupas uzbrukums tika uzsākts 1920.gada 3.janvāra rītā. Tajā pašā dienā poļi ieņēma Daugavpili, 5.janvārī poļu un latviešu karaspēks pie Višķiem savienojās, bet 9.janvārī uzbrukumā Ziemeļlatgalē pārgāja arī Latvijas armijas Latgales divīzija (sīkāks izklāsts rakstā "Polijas armijas atbalsts Latgales atbrīvošanā. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā II").

Ārkārtīgi smagos meteoroloģiskos apstākļos (sals brīžiem sasniedza 30 grādus) un pārvarot sīkstu ienaidnieka pretestību, janvāra beigās un februāra sākumā latvieši un poļi sasniedza Latvijas etnogrāfisko robežu, vietām to nedaudz pārsniedzot. Latvijas zeme bija atbrīvota!

"Polija, atzīstot Daugavpils piederību Latvijai, varēja radīt Latvijas uzticēšanos sev un padziļināt Latvijas un Lietuvas pretrunas."

25.janvārī Daugavpilī uz tikšanos ar Polijas valsts vadītāju un armijas virspavēlnieku Jozefu Pilsudski ieradās Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis. Tikšanās noritēja ļoti draudzīgā atmosfērā poļu virsnieku klubā, pēc tam kopīgi apskatot pilsētu un apmeklējot 1.leģiona divīzijas teātra izrādi.

Sakarā ar Daugavpils atbrīvošanu Rīgā 5.janvārī notika plaša manifestācija. Garnizona daļas orķestra pavadībā devās uz valdības namu, kur tās uzrunāja Kārlis Ulmanis, pieminot sabiedroto – poļu karavīru – nopelnus, pēc tam – uz armijas virspavēlnieka štābu un Polijas diplomātisko pārstāvniecību. Pie tās garnizona priekšnieks un Polijas militārais pārstāvis teica uzrunas, bet karavīri uzsauca trīskārtīgu "urrā" par godu Polijas valsts vadītājam J.Pilsudskim. Vēl tika apmeklētas arī Francijas, Anglijas, ASV un Lietuvas diplomātiskās misijas. Tomēr šo valstu attieksme pret notiekošo Latgalē nebija viennozīmīga un ļoti atšķīrās. 

Lietuvas reakcija pēc  Daugavpils  ieņemšanas

Plānojot uzbrukuma operāciju kopīgi ar Poliju, Latvijas puse rēķinājās, pirmkārt, ar Lietuvas reakciju. Jau 1919.gada decembra beigās uz Rīgu "noregulēt speciālus jautājumus"  tika izsaukts militārais pārstāvis Kauņā A.Kraulis. Par Daugavpils ieņemšanu Lietuvas armijas štābā Kauņā uzzināja 4.janvārī no rīta. Lietuvas armijas virspavēlnieks un ministru prezidents apspriedās ar Anglijas militārās misijas vadītāju, kurš ieteica aprobežoties ar protestu.

Latvijas pārstāvis Lietuvā Vilis Bandrevičs 6.janvārī ziņoja, ka Lietuvas armijas štābā valda uztraukums. Īpaši nepatīkams Lietuvas valdībai bija pretlielinieciskās frontes zaudējums Ilūkstes apriņķī: "Tas, ko lietuvieši pat domās negribēja pieļaut un no kā visvairāk baidījās – latviešu kontakta ar poļiem, ir piepildījies, pateicoties Dvinskas [Daugavpils] ieņemšanai." Dažas dienas pēc uzbrukuma sākuma A.Miškovskis izteica atzinību P.Radziņam par tā sagatavošanas gaitas neizpaušanu lietuviešiem (vēl decembrī viņš šaubījās, vai Latvijas apstākļos tas būs iespējams).

Notikumi Latvijā veicināja Lietuvas valdības krīzi, un 8.janvārī tā atkāpās (amatu atstāja arī armijas virspavēlnieks). Polijas Ģenerālštābs 15.janvārī ziņoja, ka "Kauņas valdība nostādīta milzīgā atkarībā no Polijas, vienlaicīgi parādot tās nevarību". Tomēr tas bija pārspīlējums. Lietuvas pārstāvji Rīgā centās atgūt frontes iecirkni pret Sarkano armiju, lūdzot Latvijas armijas vadību novietot frontē vismaz vienu lietuviešu bataljonu tās pakļautībā. Lūgumu atbalstīja Anglijas militārā misija, taču armijas virspavēlnieks J.Balodis un štāba priekšnieks P.Radziņš izvirzīja nepieņemamus noteikumus (pieprasot Palangas, Ilūkstes apriņķa un Mažeiķu atzīšanu par Latvijas sastāvdaļu).

"Francijas, Anglijas, ASV un Lietuvas attieksme pret notiekošo Latgalē nebija viennozīmīga un ļoti atšķīrās."

Vienlaicīgi Polijas armija nopietni gatavojās atvairīt lietuviešu uzbrukumu Viļņai. 9.janvārī A.Miškovskis saņēma pavēli panākt Latvijas armijas atbalstu poļiem lietuviešu uzbrukuma gadījumā. Poļi plānoja reaģēt, uzbrūkot Kauņai un tādā gadījumā "latviešu ieiešanai Šauļu rajonā būtu izšķiroša nozīme". 16.janvārī Miškovskis ziņoja, ka izdarīts daudz, taču latviešu sociāldemokrātu Polijai naidīgā nostāja neļauj cerēt uz aktīvu atbalstu. Šajā laikā bruņota konflikta draudi starp Latviju un Lietuvu bija mazinājušies, taču slikto attiecību dēļ Latvijas armijas vadība gandrīz pilnībā atbalstīja Poliju. Par konflikta tuvumu liecina tas, ka 3.janvārī lietuvieši sāka sevis kontrolētajā teritorijā vardarbīgi likvidēt Latvijas pašvaldības. Ilūkstes apriņķa komandants atzina, ka viņa spēki ir par maziem, lai spētu to aizkavēt.

9.janvārī Z.Meierovics vēstulē A.Voldemaram sakarā "ar Latvijas armijas uzvaru pār lieliniekiem" pateicās Lietuvas tautai un valdībai par līdzšinējo atbalstu. Sekoja vārdi: "Pēc Daugavpils ieņemšanas radies stāvoklis, ka Latvijas armijas uzbrukums plašā frontē un citi iemesli spiež to bez kavēšanās ieņemt lietuviešu karaspēka uz laiku okupēto Kurzemes teritoriju." Galvenais arguments – vairs nepastāv Lietuvas fronte pret Padomju Krieviju – iemesls, kura dēļ Lietuvas armija līdz šim oficiāli atradās Latvijā. 21.janvārī Lietuvas ārlietu ministrs atbildēja, ka karaspēks netiks izvests, jo Latvijas puses argumentācija ir nepamatota, un turpmāk Lietuvas valdība vispār neatbildēs uz nepieļaujamā "pavēles formā" izteiktām prasībām. A.Voldemars bija acīmredzami sašutis un uzsvēra, ka Lietuvas valdība spiesta nepieņemt pateicību, jo nav piedalījusies Latgales atbrīvošanas operācijā "tā vienkāršā iemesla dēļ, ka operācija tika izplānota un izpildīta bez tās ziņas".

Francijas un Anglijas nostāja atšķīrās

Francija uzbrukumu Latgalē uztvēra ar apmierinājumu. To noteica Polijas nozīme šīs valsts ārpolitiskajā koncepcijā un cerība izveidot pretpadomju savienību sev draudzīgās, izteikti frankofilās Polijas vadībā (līdz ar to - sava iespaida pieaugumu reģionā). Nozīme bija arī Krievijas pretlieliniecisko spēku nespējai atjaunot Antantei draudzīgu Krieviju tās vecajās robežās. Rezultātā mainījās Francijas attieksme pret Baltijas valstu neatkarības jautājumu. 1920.gada janvārī Francijas pārstāvji pret Latvijas neatkarības atzīšanas iespēju izturējās "ļoti labvēlīgi", tomēr vēl neuzņemoties nekādas saistības. Turpinājās arī 1919.gada beigās uzsāktā Latvijas armijas Zemgales divīzijas formēšana, izmantojot Francijas bruņojumu un instruktorus.

Savukārt Anglijas nostājā izpaudās tās nesaskaņas un politiski saimnieciskā konkurence ar Franciju. Latvijas pārstāvis Londonā Georgs Bisenieks 1920.gada janvārī ziņoja, ka vairāki Anglijas valdības locekļi brīdinājuši no "pārliecīgas draudzības" ar Poliju, uzsverot Lietuvas patstāvības ierobežošanas nepieļaujamību un nepieciešamību "stingri uzstāties pret Francijas nodomiem". Anglija nevēlējās pieļaut Francijas iespaidā esošās Polijas ietekmes pieaugumu Baltijā. Savukārt Francija un Polija nelabvēlīgi izturējās pret Anglijas centieniem Baltijā. A.Miškovskis 20.janvārī ziņoja, ka uzbrukums Latgalē angļus pilnīgi pārsteidzis un vērojama zināma viņu ietekmes samazināšanās Latvijā. Tas izpaudās, saasinoties attiecībām starp Latvijas armijas virspavēlniecību un angļu militāro misiju, kas pat draudējusi atsaukt savus aviācijas instruktorus un pārtraukt bruņojuma piegādes. Tomēr pēc dažām dienām attiecības normalizējušās. A.Miškovskim šķita, ka angļi un francūži vienojušies par turpmāko līdzāspastāvēšanu Baltijā un abu misiju darbībā manāma vēlme koordinēt Baltijas valstu spēkus Antantes vadībā pret Padomju Krieviju. Tas atbilda patiesībai, kaut gan pretrunas starp abām valstīm neizzuda.

Anglijas militārās misijas vadītājs ģenerālis Alfrēds Berts 6.janvārī ieradās Daugavpilī, lai iepazītos ar stāvokli, pieņēma poļu un latviešu karaspēka parādi un pēc atgriešanās Rīgā pauda atzinību par abu armiju sadarbību. Vēlāk fronti Ziemeļlatgalē apmeklēja arī Francijas un ASV militāro misiju pārstāvji. Kauju laikā Dagdas apkārtnē poļu vienību frontē ieradās Anglijas militārās misijas pulkvedis un pat piedalījās iebrukumā ienaidnieka ieņemtā sādžā.

Slepens pamiers ar Padomju Krieviju

Padomju Krievijas reakcija uz uzbrukumu Latgalē bija paredzama. Mēneša sākumā uz Maskavu izbraukusī Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (kurai bija arī uzdevums noskaidrot pamiera noslēgšanas iespējas) 6.janvārī ziņoja, ka Krievijas ārlietu tautas komisārs Georgijs Čičerins saskata uzbrukumā saskaņotu Latvijas un Polijas militāru kopdarbību "ar tālejošiem mērķiem". Viņš pieprasīja dot paskaidrojumus un garantēt Polijas karaspēka iziešanu no Latgales tūlīt pēc pamiera noslēgšanas, līdz atbildes saņemšanai jebkādas sarunas ar Latvijas delegāciju Maskavā pārtraucot. 

"Pēc Bermonta sakāves “poļi pārliecinājušies, ka mazā, bet enerģiskā Latvija būs ļoti vērtīgs cīņu biedrs pret kopīgajiem ienaidniekiem”."

8.janvārī Z.Meierovics pilnvaroja delegāciju paziņot padomju pusei, ka Latvijai "kopīga uzbrukuma plāna ar Poliju pret Padomju Krieviju nav" un poļu karaspēks atstās Latgali pēc pamiera noslēgšanas. Rezultātā 11.janvārī sarunas ar Sarkanā Krusta delegāciju atsākās, taču pēc Latvijas puses prasības tika turētas slepenībā. 30.janvārī plkst. 3 naktī Maskavā tika parakstīts pamiera līgums, kurš stājās spēkā 1.februārī plkst. 12.00 dienā. Savukārt 1.februārī tika parakstīta papildu vienošanās, kas noteica, ka demarkācijas līnija starp abām armijām ir to plkst. 12 ieņemtā līnija. Līgumam bija jāpaliek slepenam līdz laikam, kad Latvijas valdība uzskatīs par iespējamu to paziņot atklātībai (galvenais iemesls – vēlme saglabāt Antantes lielvalstu politisko un militāro atbalstu, jo gan Francija, gan Lielbritānija bija ieinteresētas, lai Latvija turpina karu ar Padomju Krieviju).

Toreizējais armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks P.Radziņš vēlāk rakstīja, ka armijas vadība bija nostādīta ļoti nepatīkamā stāvoklī. No vienas puses - pamiers, no otras – tas bija slepens un bija "jārāda" sabiedrotajai Polijai, ka Latvija joprojām karo. Latvijas armijas daļas frontē un pat to komandieri par to nezināja un bez īpašas pavēles  turpināja ierobežotu kara darbību, un šādos apstākļos lokālas sadursmes nebeidzās līdz pat miera noslēgšanai 11.augustā.

Attiecības ar Poliju pēc Latgales atbrīvošanas

Francijas valdība par pamieru zināja jau 6.februārī, tomēr neinformēja par to poļus. Zināma informācija bija arī poļiem (lielā mērā slepenībā neieinteresētās padomju puses rīcības dēļ). 1.februārī poļu karaspēka grupas sastāvā esošās Kurzemes divīzijas vienību iecirknī frontē pie Poļeščinas ienaidnieks izšāva baltas raķetes un izkāra baltu karogu. Atsūtītie sarkanarmiešu pārstāvji paskaidroja, ka viņi plkst. 12  pārtrauks kara darbību un atkāpsies aiz Zilupes, aicinot nešaut arī latviešus. Bez tam tika izplatīts attiecīga satura uzsaukums, kurā atklāti bija runa par pamieru. Poļi par to uzzināja.

Tajā pašā dienā poļu rokās nonāca rakstisks padomju aicinājums izbeigt uguni, viņi zināja arī par 2.februārī rakstīto aicinājumu Latvijas armijas pavēlniecībai, kurā tika pārmesta vienošanās  neievērošana, jautājot, vai latvieši vispār zina par "miera noslēgšanu". Kaut arī latviešu daļu vadība frontē izskaidroja to kā provokāciju, poļu štābs vēl 23.februārī ziņoja, ka "grupas vadība vēro lielinieku kustību sakarā ar iespējamo pamieru latviešu frontē".

Latvijas attiecības ar Poliju 1920.gada sākumā bija labas. 3.janvārī sūtnis Polijā Atis Ķeniņš uzsvēra, ka pēc Bermonta sakāves "poļi pārliecinājušies, ka mazā, bet enerģiskā Latvija būs ļoti vērtīgs cīņu biedrs pret kopīgajiem ienaidniekiem" un konstatēja, ka Latvijai nelabvēlīgās aprindas dotajā brīdī nespēj ietekmēt valdības politiku. Gandrīz visa poļu prese uzsvēra armiju savstarpējo draudzību un tās sekas – "starp Maskavu un Berlīni" radīts nopietns šķērslis. Tomēr par iespējamām izmaiņām liecināja pēc Daugavpils atbrīvošanas izplatītās baumas par tās iekļaušanu Polijā.

Latvijas Preses birojs paskaidroja, ka Latgale ir Latvijas sastāvdaļa, ko atzinusi arī Polijas valdība. Tas izraisīja poļu nacionāldemokrātu sašutumu, tie pārmeta J.Pilsudskim tiesību uzurpēšanu, atdodot Latvijai bez Seima ziņas Latgali. Valdības prese rakstīja, ka par Daugavpili kā poļu pilsētu klaigājošās "nenobriedušās balsis" nebūtu nekas nopietns, ja nebojātu attiecības ar Latviju un neradītu iespaidu par Polijas agresīvajiem nodomiem. Latgale nav "poļu zeme", kā apgalvo nacionāldemokrāti, un, "kamēr Pilsudskis strādā, lai piesaistītu latviešus, baltkrievus un ukraiņus, nacionāldemokrāti dara visu, lai tos atbaidītu".

Šāda veida aktivitātes piesaistīja Latvijas sabiedrības, politiķu un valdības uzmanību. Minētais pastiprināja piesardzību, kas Latvijas attieksmē pret Poliju pilnībā nekad  neizzuda. Oficiālā Polijas puses nostāja palika Latvijai visumā labvēlīga.

Turpinājumā vēl.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU