Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vēsturnieks Gints Apals: "Mazas valsts ārpolitikai svarīgi arī vērtību orientieri, tie palīdz atrast ceļu grūtos laikos. Taču Latvija piekopa draudzīgu reālpolitiku attiecībās ar PSRS, neraudzījās uz padomju režīmu no morāles un ētikas viedokļa. Diemžēl vērtību elementa Latvijas ārpolitikā toreiz nebija. Jāpiebilst – nebija arī ģeopolitiskas domāšanas."
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Latviešiem savā pagātnes izpratnē raksturīga norobežošanās, kas nereti balstīta idealizētās fantāzijās par tautas vēsturi, bet cilvēki, kas dzīvo mītos, zaudē iekšēju brīvību, saka vēsturnieks un diplomāts GINTS APALS. Viņaprāt, vēsturiski izšķirošos brīžos šāda tuvredzība nav atmaksājusies, bet dziļākam izvērtējumam, vai mūsu nelaimēs vienmēr vainojami tikai kādi citi, vēl nav pieticis drosmes. 18. novembris ir svētki, kuros mēs kā tauta varam izdzīvot savas uzvaras, un tas ir vajadzīgs. Problēmas sākas tad, ja tas pārņem ikdienu, un jautājumi, kā dzīvot rīt, paliek neatbildēti.
Saruna ar Dr. hist. Gintu Apalu notika neilgi pēc grāmatas “Latvieši, vācbaltieši un Krievija” iznākšanas, kas tapusi kopdarbā ar žurnālistu Māri Zanderu. Bagātīgi ilustrētajā darbā, kas populārzinātniskas sarunas veidā meklē atbildes uz jautājumiem, kāpēc vācbaltiešu mantojums ir izslēgts no latviešu vēsturiskās atmiņas, tiek pavērtas durvis uz daudziem latviešiem maz zināmu pagātnes telpu, kas savā ziņā ir apzināti izravēta no mūsu apziņas.
Kas jums ir 18. novembris – pagātnes vai nākotnes svinēšana vai varbūt ikgadējs atskaites punkts, kurā izvērtēt tagadnes realitāti? Nule iznākušajā grāmatā rakstāt, “ja cilvēki dzīvo mītos, viņi ir viegli manipulējami”. Līdz ar to, zinot politisko, militāro, ideoloģisko situāciju Latvijas teritorijā 1918.–1919. gadā, ir jautājums, vai 18. novembris, arī Lāčplēša diena, netiek par daudz mitoloģizēta, naivi glorificējot pagātni.
Vairumam cilvēku 11. un 18. novembris ir svētki. Tiek svinēta ideālā valsts un ideālā tauta, kas ir brīva un laimīga. Turklāt spēj to panākt pati saviem spēkiem. Šajā dienā jebkurš var abstrahēties no negācijām – arī no domas, ka laimes brīži nav mūžīgi, ka Latvija nav vientuļa sala, ka ārēji spēki reizēm bijuši stiprāki par Latvijas tautas gribu, ka sabiedrība nekad nav perfekti saliedēta un viendabīga, ka dažādām grupām mēdz būt atšķirīgas intereses un viedokļi.
Būtībā šādos svētkos par reālajām vēstures norisēm tiek aizmirsts. Tas ir pilnīgi normāli. Tieši tāpēc minētie datumi ir pozitīva mitoloģija.
Satura ziņā tiek atražots Merķeļa pieņēmums, ka latvieši šeit dzīvojuši vienmēr, bijuši brīvi, saticīgi, čakli un varonīgi, ja vien perfekto harmoniju nav izjaukuši svešinieki. Andrejs Pumpurs eposa “Lāčplēsis” pirmajās rindās to izteicis vārdos: “Sensenos laikos Daugavas krastos dzīvoja laimīga latviešu tauta.” Bet beigās viņš raksta – “un ar reizi nāks tas brīdis, kad viņš savu naid(i)nieku vienu pašu lejā grūdīs, noslīcinās atvarā”. Respektīvi, atbrīvosies no etniski vai sociāli svešiem elementiem, kā arī visa veida apdraudējuma no ārienes. Tas tad arī tiek svinēts 11. novembrī.
18. novembrī varētu svinēt valstsgribas dzimšanu. Faktu, ka latviešu politiķi beidzot pārvarēja domu par brīvu Latviju brīvā Krievijā, atteicās no autonomijas mērķa un izvirzīja neatkarības lozungu, sāka virzību uz Merķeļa un Pumpura ideālu konkrētu piepildījumu. Bet tie vēl nebija principi, kas spēja vienot visus dažādās Latvijas tautas locekļus.
Vērts atcerēties – valsti dibināja tikai mēreni kreiso un centrisko latviešu partiju pārstāvji. Tautas padome nebija vēlēta institūcija. Valsts dibināšanā nepiedalījās minoritāšu pārstāvji. Nepiedalījās arī radikāli kreisie spēki – Latvijas sociāldemokrātija (tieši tā tobrīd vēl sauca komunistus, kas 1917. gada vēlēšanās bija guvuši balsu vairākumu), kā arī labējie pilsoniskie politiķi. 18. novembris nebija arī tautas demokrātiskās pašnoteikšanās brīdis. Tas atnāca tikai ar Satversmes sapulces pieņemto Deklarāciju par Latvijas valsti 1920. gada 27. maijā.
Kad mitoloģiskā domāšana kļūst problēma?
Bez šaubām, simboliem ir savs laiks un vieta. Arī saliedējoša funkcija. Tas ir brīdis, kad mēs atbrīvojamies no iekšējām bailēm, sanākot kopā, piedzīvojam emocionāla komforta brīdi, kurā izdzīvojam savu mītu.
Problēma veidojas tad, ja arī ikdiena tiek piepildīta ar mītiem. Tēlaini runājot, ir laiks kopīgi svinēt svētkus, ir laiks strādāt, un ir laiks patstāvīgi domāt. Mītiem ir vieta 11. vai 18. novembrī. Taču nepārtraukta “savas” vai “mūsu” valsts piesaukšana ir pilnīgi lieka. Jo vairāk tāpēc, ka dažādi cilvēki šajos vārdos ieliek atšķirīgu saturu. Ar mītiem nevajadzētu aizstāt vēsturi un kritisku pagātnes pieredzes analīzi. Ja tas notiek, tad cilvēks zaudē brīvību.
Kā, jūsuprāt, izpaužas brīvība?
Brīvība izpaužas tur, kur cilvēks var patstāvīgi spriest, runāt, izteikties. Tā ir ne tikai intelektuālā, bet arī runas brīvība, politisko tiesību īstenošanas iespēja.
Ja politiskā retorika balstās pagātnes mitoloģijā, tad faktiski nav vietas svarīgiem jautājumiem –kāda ir valsts un sabiedrība šodien, kāda tā būs rīt, kādas ir aktuālās problēmas un kādi to risinājumi. Tādā gadījumā cilvēks īsti nevar piedalīties politiskajos procesos, nevar meklēt risinājumus vai prasīt tos no vēlētām amatpersonām.
Mans viedoklis: ar “savu” valsti un parlamentāru demokrātiju nepietiek, nepieciešams arī tiesiskums, sociāls taisnīgums, vienādas iespējas, solidaritāte starp dažādiem sabiedrības slāņiem un tautvaldība – daudzu dažādu cilvēku iesaiste valsts pārvaldē.
Varbūt sabiedrība nav nobriedusi brīvībai plašākā izpratnē?
Tik traki nav. Laiks kopš 1991. gada ir bijis pietiekami dažāds. Domāju, ka tieši pēdējos piecos gados ir vērojama tendence vairāk pievērsties mitoloģiskajam līmenim. Vai to ir ietekmējuši notikumi Ukrainā, kad cilvēkos atkal uzbangoja apdraudējuma sajūta, vai arī tas ir saistīts ar valsts simtgades ciklu, kas tika izstiepts piecu gadu garumā? Iespējams, starp šiem procesiem ir kāda iekšējā saite. Tas nenoliedzami ir arī instruments, kas konsolidē sabiedrību. Tā vai citādi, domāju, ka 20. gadsimta 90. gados un šī gadsimta pirmajā desmitgadē brīvības un viedokļu dažādības bija vairāk. Nebija tāda spiediena jebkuru kritisku domu norakstīt kā dezinformāciju.
Rakstāt, ka ļoti gribētos, “lai beidzas vecu vēstures mītu instrumentalizēšana politiskos nolūkos, kas joprojām izplatīta”. Kur to redzat, un kur, jūsuprāt, slēpjas riski?
Manuprāt, instrumentalizēšana izpaužas tur, kur mūsdienu politiķi atkārto vecus mītus, klaji glaimo vēlētāju priekšstatiem par sevi, izmanto pirmskara politiķu biogrāfijas un vizuālos tēlus savā politiskajā retorikā. Visvairāk tas redzams publiskajā komunikācijā, kas saistīta ar ieilgušajām valsts simtgades svinībām. Praktiski jebkurš pirmskara politiķis, sevišķi Pagaidu valdības un Tautas padomes locekļi, Satversmes sapulces deputāti (tā saucamie Satversmes tēvi) tiek nekritiski cildināti, daudz nedomājot par viņa vai viņas darbību reālajos apstākļos. Tiek kultivēts priekšstats, ka atrašanās augstā valsts amatā pati par sevi ir izcilu spēju un augstas morāles pierādījums.
Patiesība tomēr nereti ir citāda. Kliedzošs piemērs ir Teodors Hermanovskis, pirmais satiksmes ministrs. Mūsdienās daudz cildināts. Taču, pildot savu amatu, viņš jaunajai un trūcīgajai valstij nodarīja milzīgus zaudējumus. Tika pat notiesāts par amatpersonas noziegumu. Ir arī citi piemēri. Marģera Skujenieka valdības laikā ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns Ārlietu ministrijas paspārnē radīja privātu izlūkdienestu, kas pilnīgi prettiesiski izspiegoja politiskos konkurentus. Par valsts naudu iepirka ieročus savas partijas bruņotajai organizācijai. Saeimas deputātu balsu pirkšana bija plaši izplatīta. Cena – sākot no 5 latiem.
Risks slēpjas apstāklī, ka, skaļi slavējot jebkuras pirmskara Latvijas amatpersonas vai institūcijas darbību, šī nekritiskā attieksme tiek pārnesta uz mūsdienām. Arī personiski uz cilvēkiem, kas šīs slavas dziesmas atkārto no augstas tribīnes. Otrs risks – kritiska domāšana par vēsturi cilvēku viegli var ierindot politiski neuzticamu personu kategorijā. Ja mēs tagad presē publicētu vienu otru citātu no Edgara Andersona plašā darba par Latvijas ārpolitiku, tad 30. gadu nogales norišu vērtējums vienam otram varētu atgādināt nedraudzīgas valsts dezinformāciju.
Andersons raksta par lietām, kas neiekļaujas mūsdienu oficiālajā naratīvā. Tā nekādā gadījumā nav vienkāršotā pieeja, ka pie visa vainojams vienīgi Molotova-Ribentropa pakts. Šodien joprojām netiek plašāk izvērtēts jautājums, vai un kādas bija stratēģiskās alternatīvas Otrā pasaules kara priekšvakarā. Vai Latvijas valsts vadītājiem un tās elitei plašākā nozīmē bija pienākums, spējas un iespējas meklēt citus risinājumus, lai nenotiktu ļaunākais? Tas, kas notika 1940. gadā un vēlāk, bija ļaunākais no visa, kas varēja notikt.
Jūs arī neslēpjat uzskatu, ka “Latvija savas neatkarības pirmajos 20 gados nedomāja par to, kā nodrošināt savu vietu pasaulē”, proti, tās ārpolitika bija “zemas kvalitātes”, pretēji vēstures grāmatās bieži paustajam vērtējumam.
Mītiskā pieeja vēsturei spilgti izpaužas arī Zigfrīda Meierovica darbības vērtējumā latviešu autoru darbos. Tomēr tā bija pietiekami pretrunīga. Spriežot pēc rezultātiem, Meierovica stratēģija kopumā bija nesekmīga un pat kaitīga neatkarības ilgtspējai.
To raksturoja vairāki aspekti. Pirmkārt, ģermanofoba ārpolitikas līnija, kas izpaudās gan Parīzes miera konferences dalībvalstīm izplatītajā memorandā par Latviju, gan 1919. gada 25. novembra kara pieteikumā Vācijai. Šī līnija būtībā izslēdza sadarbību ar jauno demokrātisko Vācijas valsti, kas, starp citu, sniedza izšķirošu palīdzību karā pret komunistu režīmu 1919. gada sākumā.
Otrkārt, centieni veidot Baltijas valstu savienību, ko gan nekādā ziņā nevar piedēvēt Meierovicam vienam pašam, bija nesekmīgi. Latvijas un Igaunijas militārajai savienībai nebija nekādas praktiskas nozīmes.
Treškārt, 1925. gadā virzība uz Baltijas valstu sadarbību beidzās ar pagriezienu uz sadarbību ar PSRS. Meierovics jau agrāk bija izteicies, ka komunistu Krievija daudz izdevīgāka Latvijai nekā citi Krievijas politiskie režīmi. Tas ir ļoti apšaubāmi no vērtību viedokļa. Meklēt Latvijas valsts ilgtspēju draudzībā ar agresīvu totalitāru un pat teroristisku kaimiņu šķiet gan naivi, gan neētiski. Varbūt tā bija īstermiņa domāšana, kas valsts ilgtspējai un vērtībām nemaz nepievērsa uzmanību.
Ceturtkārt, nav nekāda pamata domāt, ka Latviešu zemnieku savienības (LZS) politiķis Meierovics bija demokrātiska alternatīva viņa partijas biedram Ulmanim un tā autoritārajam režīmam. Mēs vienkārši nezinām, ko Meierovics būtu darījis 1934. gadā. Taču zinām, ka neviens vadošs LZS darbinieks nenostājās atklātā opozīcijā Ulmanim. Ar to vēlos teikt, ka Meierovica pāragrā nāve un ļoti fotogēniskais izskats nav pietiekams iemesls, lai viņu pasludinātu par parlamentāras demokrātijas simbolu.
Visbeidzot, tieši pirmais Meierovica veidotais Ministru kabinets bija tīri latvisks – nevienam minoritāšu pārstāvim tur neatradās vieta. Vai tas būtu nopelns pret Latvijas demokrātiju?
Latvijas ārpolitika 20. gadsimta 20. un 30. gados nebija sekmīga kaut vai tāpēc, ka tās rezultāts bija 1939. gada draudzības un savstarpējās palīdzības līgums ar PSRS. Starp citu, balstīts uz 1920. gada 11. augusta miera līgumu. Jauna pasaules kara sākumā Latvija palika viena bez sabiedrotajiem, ja vien par tādiem neuzskata PSRS vai Igauniju. Latvija nonāca bezizejā, no 1940. gada okupācijas un aneksijas vairs nebija iespējams izvairīties.
Jau Neatkarības karā gūtā pieredze bija nozīmīga, spilgti atgādinot, ka bez sabiedrotajiem nav uzvaras. Kāpēc, jūsuprāt, tā tika aizmirsta, un vai šodienas Latvija vismaz šajā ziņā ir mācījusies no kļūdām?
Latvijas valsts pirmie gadi patiesi saturēja daudzas vērtīgas mācības ārpolitikai. Diemžēl vēlāk tās netika ņemtas vērā. Galvenais – ka neatkarība jāizcīna un jāaizstāv ar ieročiem. Ja valstij un tautai tādas gribas nav, tad nekāda diplomātija nelīdzēs. Otrais – mazai valstij vajadzīgi pastāvīgi un reāli sabiedrotie. Taču tādu Latvijai nekad nebija. Baltijas valstu sadarbības nozīme tika pārspīlēta, Otrā pasaules kara sākumā Baltijas valstis piekopa individuālu politiku, pakļāvās PSRS ultimātiem un agresijai pa vienai.
Trešais – tika pārspīlētas Tautu savienības un Rietumu valstu iespējas uzturēt Versaļas sistēmu, novēršot jauna kara izcelšanos. Gan politiskajā elitē, gan sabiedrībā valdīja ilūzijas par to, ka Lielbritānija un Francija ir dabiski Latvijas sabiedrotie, kam būs morāls pienākums atbalstīt Latviju kritiskā brīdī. Kad cerības sāka brukt, valdība izvēlējās neitralitātes politiku. Taču mūsu ģeogrāfiskajā situācijā tas nebija risinājums.
Arī Latvijas neitralitāte bija tikai ilūzija, jo tā nebija bruņota neitralitāte, tā netika balstīta valsts spējā un gribā aizsargāt pašai sevi. Ceturtais – nebija jārada pretrunas ar spēkiem, kas varēja līdzsvarot atdzimstošās Krievijas impērijas (respektīvi, PSRS) potenciālu un agresīvās tendences. Taču Latvijā turpināja attīstīties ģermanofoba iekšpolitika un ārpolitika, padomju komunisma eksistenciālie draudi nekad netika pietiekami novērtēti.
Mazas valsts ārpolitikai svarīgi arī vērtību orientieri, tie palīdz atrast ceļu grūtos laikos. Taču Latvija piekopa draudzīgu reālpolitiku attiecībās ar PSRS, neraudzījās uz padomju režīmu no morāles un ētikas viedokļa. Diemžēl vērtību elementa Latvijas ārpolitikā toreiz nebija. Jāpiebilst – nebija arī ģeopolitiskas domāšanas.
Domāju, ka 20. gadsimta pēdējā desmitgadē izdarītās izvēles bija daudz pareizākas. Līdz ar to par Latvijas neatkarībai labvēlīgo starptautisko stāvokli, kāds pastāv šodien, varētu pateikties Georgam Andrejevam, Valdim Birkavam, Indulim Bērziņam un viņu līdzstrādniekiem. Šie cilvēki izdarīja racionālas izvēles, ņemot vērā vēsturisko pieredzi. Kāpēc nekad nerunājam par to?
Jūs minējāt vērtību orientierus. Arī grāmatā paužat skarbu vērtējumu, rakstot, ka “politiskās atbildības apziņas un stabilu ētisku principu jaunajai elitei vienkārši nebija. Tas pilnā mērā attiecās gan uz starptautiskajām attiecībām, gan uz elites attiecībām ar Latvijas tautu”. Kā šajā kontekstā vērtējat, ka, pieņemot valsts pamatlikumu, Latvijas Satversmi, tolaik neizdevās vienoties par Cilvēku pamattiesību nodaļu?
Manuprāt, jautājums nav tikai par Satversmes otro daļu. Drīzāk par to, ka agrārā reforma (jeb muižniecības īpašumu konfiskācija) Satversmes sapulcei bija svarīgāka par pašu konstitūciju. Vispirms tika pārdalīts īpašums, pēc tam varēja ķerties pie valsts tiesisko pamatu veidošanas. Bez īpašas steigas. Starp citu, nepieņemtā Satversmes otrā daļa paredzēja to, ka īpašuma ekspropriācija var notikt tikai pret atlīdzību. Bet tas vairs nebija svarīgi. Es teiktu, ka pamattiesības kā tādas arī nebija svarīgas, jo radikāla sociālekonomisko attiecību maiņa bija notikusi. Zeme bija konfiscēta un sadalīta, turklāt sadalīta nevienādi.
Zemnieku tautas ideoloģijas paradoksi izpaudās tādā veidā, ka muižnieku īpašumi tika konfiscēti laukos, bet pilsētās tas nenotika. Arī mūsdienās pastāv viedoklis, ka lauku zemes pircējam jāprot latviski, bet pilsētās tas nav vajadzīgs. Varētu domāt, ka pilsētas nav latviešu teritorija un latvietis ir tikai tas, kas spēj identificēties ar zemnieku dzīves veidu. Baidos, ka daudziem pilsētniekiem tas arvien grūtāk izdarāms. Mentālā urbanizācija ir notikusi lēni, bet neatgriezeniski.
Šeit gan jāpiebilst, ka vācbaltiešu atlikušo īpašumu ekspropriācija un sadale notika 1939.–1940. gadā. Latvija bija labprātīgi noslēgusi līgumu ar Hitlera Vāciju par vācbaltiešu izceļošanu. Tas notika bez draudiem un ultimātiem. Latvijas valsts pārņēma vācbaltiešu nekustamos īpašumus, rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus, noguldījumus bankās. Pavisam apmēram 500 miljonu latu vērtībā, par to apņemoties samaksāt Vācijai nepilnus 200 miljonus latu. Piespieda izceļotājus atteikties no Latvijas pilsonības gan savā, gan savu bērnu un pēcteču vārdā, arī no tiesībām jebkad atgriezties dzimtenē. Izceļotājiem Vācija deva kompensāciju no Polijas pilsoņiem atņemtā īpašuma. Tas skan ļoti smagi, bet Latvija ar šo līgumu netieši piedalījās okupētās Polijas aplaupīšanā.
Par ko tad cīnījās mūsu vectēvi Neatkarības kara laukā?
Par ko cīnās karavīrs? Vispirms par savu dzīvību, saviem biedriem un tuviniekiem. Par iespēju atgriezties savās mājās, sūtīt bērnus savā skolā un strādāt savu darbu. Nevienā armijā karavīru vairākumu neveido brīvprātīgie. Arī Latvijas bruņotajos spēkos Neatkarības kara laikā vairums cilvēku tika iesaukti. Par izvairīšanos bija arī nāves sodi. Izņēmums, protams, bija brīvprātīgie vācbaltiešu zemessargi, kam cīņa pret komunistiem bija eksistenciāls jautājums.
Cīņa par “savu valsti” indivīda līmenī ir abstrakcija. Turklāt šim priekšstatam bija arī izteikta merkantila dimensija. 1919. gada sākumā Pagaidu valdībai bija lielas grūtības organizēt latviešu karaspēku. Tik ilgi, kamēr netika apsolīta agrārā reforma. Un tik ilgi, kamēr nesākās naidpilna propaganda pret vācbaltiešu muižniecību, kas ietvēra solījumu padzīt baronus un atsavināt to mantu. Diemžēl jāsaka, ka zemesgribas Neatkarības karā bija ne mazāk kā valstsgribas. Bija arī daudzi kara noziegumi pret vācbaltiešiem. Citi vēsturnieki par to jau raksta.
Zināma loma melnbaltajā pagātnes un pasaules redzējumā bijusi, piemēram, Pumpura dzejai un Biezbārža rakstos paustajām domām, ka latviešiem viss sliktais nācis no Rietumiem. Kā vērtējat, ka arvien skolu obligātajās programmās ir arī tādi darbi kā Garlība Merķeļa ”Latvieši”, kas konstruē tieši šādu pagātnes redzējumu?
Es redzētu divas saistītas problēmas. Pirmā – ka latviešu identitātē vēsturei ir samērā maza nozīme. Modernā nacionālā identitāte tika apzināti kopta jau no 19. gadsimta vidus. Taču ilgstoši tā būvēta uz etniskās kultūras, zemnieku dzīvesveida, folkloras, valodas un literatūras pamata.
Šeit varbūt vērts pieminēt, ka 19. gadsimta otrā puse bija laiks, kad notika straujas sociālekonomiskās pārmaiņas. Praktiski pāris gadu desmitu laikā izveidojās turīgs latviešu vecsaimnieku un pilsētnieku slānis, kas norobežojās no plašās bezzemnieku, kalpu un strādnieku masas. Problēma bija tur, ka izglītības līmenis neatbilda šo jaunbagātnieku sociālajam stāvoklim, intelektuālā kapacitāte nereti bija gauži plāna. Viņiem nebija pietiekamu zināšanu par moderno pasauli, līdz ar to parādījās centieni izpaust savu jauniegūto statusu mitoloģiskās fantāzijās.
Piemēram, tautiskā romantisma periodā tika cītīgi izgudrotas senlatviešu dievības, par to savos darbos liecina, piemēram, Līgotņu Jēkabs. Viņš raksta, ka tika izdomāts pat īpašs sivēnu dievs. Loģika bijusi diezgan vienkārša – ja ir latvieši, tad bijuši arī senie latvieši, ja tie kopuši lopus, tad bijuši arī sivēni, ja senajiem latviešiem bijuši sivēni, tad taču vajadzīgs arī savs sivēnu dievs…
Lai nu kā, arī mūsdienās latviešu identitātē dominē māksla, radošās industrijas. Ļoti svarīgi ir Dziesmu un deju svētki, kur dominē dažādi jaundarbi un apdares. Autentiskuma tur ir maz, gandrīz nav pat pirmskara Latvijas muzikālā mantojuma. Galvenais ir sajūtas un iztēle. Bet zināšanas, ieskaitot vēsturi, paliek identitātes otrajā vai trešajā plānā. Mēs to redzam arī mūsdienās – zināšanas par sevi un citiem nav īsti vajadzīgas.
Vienlaikus šķiet, ka latviešiem patīk dzīvot pagātnē, bet jūs sakāt, ka mūsu identitātē vēsturei nav nozīmes.
Tas ir otrs aspekts – latviešu vēstures stāsts tiešām tika pārņemts no Merķeļa subjektīvā viedokļa. Livonijas un Baltijas provinču pagātne tika noraidīta, jo tā taču nav latviešu vēsture. Viens no pirmajiem latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem, kurš rakstīja par vēsturi, Frīdrihs Veinbergs ļoti skaidri postulēja, ka Baltijas provinču vēsture pieder vācbaltiešiem, bet tas latviešiem neder. Viņš uzsvēra, ka latvieši ir tauta bez rakstītas vēstures. Tāpēc ierosināja latviešu identitāti saistīt ar viduslaiku Lietuvu. Tāpat Veinbergs rakstīja, ka lietuviešu un latviešu vēsturiskā misija ir būt par valni pret vāciešu ekspansiju. Protams, sadarbībā ar krievu tautu.
19. gadsimtā augstāko izglītību ieguva liels skaits latviešu. Daudzi ar vācbaltiešu muižnieku un mācītāju atbalstu. Starp tiem tikai viens bija vēsturnieks – Jānis Krīgers (Krodznieks). Pirmā latviešu autora grāmata par Latvijas vēsturi (neskaitot rakstus presē) bija marksistiskā vēsturnieka (vēlāk arī čekista) Kārļa Landera publikācija, izdota tikai 1908.–1909. gadā!
Arī neatkarīgās Latvijas gados profesori Francis Balodis un Augusts Tentelis uzskatīja, ka objektīvu Latvijas vēsturi var uzrakstīt tikai latviešu tautības vēsturnieks. Proti, nav vajadzīga zemes vēsture vai sabiedrības vēsture, latviešu tautas vēsture ir Latvijas vēstures mugurkauls. Un tas nekad nav pārvarēts.
Mēs joprojām dzīvojam kultūras stereotipos par iedomātu teiksmainu latviešu zemnieku sētu, kas bijusi harmoniska un strādīga kopiena ar viedu saimnieku, balto tētiņu, priekšgalā, lai gan vairums lauku iedzīvotāju 19. gadsimta nogalē joprojām bija bezzemnieki, kalpi, labākajā gadījumā rentnieki. Muižu saimniecības, kuras laukos ienesa modernās kultūras vēsmas un nodrošināja vietējiem ļaudīm pastāvīgu dzīvesvietu, darbu un arī sociālās garantijas vecumdienās, joprojām tiek atspoguļotas kā absolūta ļaunuma simbols. Mēs varam uzlikt pieminekli Georgam Armistedam, bet vienlaikus pilnīgi neko nezināt par to, kā dzīvoja pilsētnieki – latvieši, vācieši un citas tautības. Vai mēs zinām, ka viens no latviešu nacionālās kustības vadītājiem Aleksandrs Vēbers bija vācbaltietis? Vai zinām, ka latviešu rakstnieks Indriķis Laube un latviešu gleznotājs Jānis (Johans) Valters bija vācbaltieši? Kāda bija latviešu arhitekta Eižena Laubes tautība, ja tam vispār liela nozīme? Ko mums šodien nozīmē Vecais Stenders ar uzrakstu “latvis” uz kapakmens vai Augusts Bīlenšteins? Vai tā ir mūsu vēsture vai nav?
Kāda ir alternatīva šajā informācijas laikmetā?
Manuprāt, vienīgā alternatīva šādai pieejai ir Latvijas vēstures integrācija reģiona un pasaules vēsturē. Tikai tur mēs ieraugām Latviju kā zemi, kas mijiedarbojas ar kaimiņiem. Redzam arī to, ka Latvijā dzīvoja dažādi cilvēki, kas kopā veidoja šīs zemes nākotni.
Bet latviešu ekskluzivitātes un pašpietiekamības naratīvs ir kaitīgs. Tieši jaunajiem cilvēkiem, kas dzīvo globalizētā informācijas vidē. Viņiem tiešām grūti saprast, kā latviešu noslēgtā identitāte iekļaujas plašākos procesos. Piekrītu, ka skolas to nemāca. Taču plašsaziņas līdzekļi arī ne. Valsts pasūtījuma līdzekļi plūst citos virzienos.
Nesen iznāca arī grāmata “Viduslaiku Livonija un tās vēsturiskais mantojums”, kuru caurvij doma, ka Livonijas vēsture ir saistīta ar mūsdienu Latvijas iedzīvotāju identitāti. Jūs atgādināt, ka šī vēsturiskās atmiņas, identitātes daļa tika saknē nocirsta, liekot vietā naivus mītus. Vai, jūsuprāt, tas ir neatgriezeniski?
Rakstu krājums par Livoniju mūsu vēstures literatūrā tiešām izceļas pozitīvā nozīmē. Gribētos atgādināt, ko tā ievadā saka pētnieki Andris Levāns, Ilgvars Misāns un Gustavs Strenga: “Kopš latviešu nacionālās historiogrāfijas aizsākumiem 19. un 20. gadsimta mijā mūsu vēstures naratīvā saistība ar eiropeisko ir maz akcentēta. Tajā dominē etniskie un nacionālie jautājumi, jo īpaši latviešu tautas un Latvijas valsts veidošanās un attīstība (..) Viduslaiku pagātne nav vieta, no kuras pasmelties iedvesmu nacionālās vai valstiskās identitātes veidošanai mūsdienās.”
Dīvaini, bet kaut ko līdzīgu varētu teikt arī par 19. gadsimta vēsturi. Arī tā šobrīd pilnīgi palikusi Latvijas neatkarības perioda ēnā. Rezultātā 18. novembris tiek uztverts kā sākums, nevis agrāk ritējušo procesu turpinājums. Tas tad arī ved pie fundamentālas kļūdas, ka Latvijas tautu radīja valsts dibinātāji un Satversmes tēvi, nevis ilgstoša mijiedarbība kopīgā zemē. Kā arī priekšstatu, ka vēsturē jāpievērš uzmanība tikai Latvijas Republikas politiskajiem darbiniekiem, bet no varas distancētās un atstumtās iedzīvotāju grupas nav ievērības cienīgas. Tās it kā nemaz nav pastāvējušas.
Līdz ar to nācijas identitātes struktūrās tiešām dominē etniskie motīvi, mīti un pieņēmumi. Kopīgā vēsture daudz mazāk svarīga. Taču jebkura kolektīva identitāte šajā gadsimtā brūk ļoti strauji. Informācijas telpa piedāvā lielu skaitu jaunu mītu un jautājumu, ar ko cilvēks var identificēties pēc savas izvēles. Mūsu grāmata ir aicinājums identificēties ar patstāvīgu kritisku domāšanu. Tā ir viena no brīvības izpausmēm. Ja nav kolektīvas brīvības, lai vismaz paliek personiskā…
