VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
24. septembrī, 2021
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūras mantojums
14
14

Zīme par nācijas briedumu

LV portālam: GATIS KRŪMIŅŠ, Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks

Gatis Krūmiņš: „Lokālo identitāti un piederības sajūtu nevar un arī nevajag iekonservēt, nevajag mēģināt to padarīt par daļu no pagātnes, piemēram, mēģināt noturēt 100 gadu vecu emocionālo sajūtu. Pasaule mainās, un mums ir jāspēj to pieņemt.”

FOTO: Zane Bitere, LETA

Covid krīze ir samazinājusi iedzīvotāju uzticību politiķiem, taču nav atstājusi negatīvu ietekmi uz identitātes jautājumiem. Var nepatikt, ko dara valdība, taču tas vairs netiek attiecināts uz valsti. Tā ir ļoti laba zīme, kas liecina par nācijas briedumu, secina Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks GATIS KRŪMIŅŠ, vērtējot mūsu nacionālās un kultūrvēsturiskās identitātes pētījumus.

īsumā
  • Lokālā, nacionālā un eiropeiskā identitāte neizslēdz, bet gan viena otru papildina.
  • Lokālo identitāti un piederības sajūtu nevar un nevajag iekonservēt. Pasaule mainās, un mums ir jāspēj to pieņemt.
  • Esam atbrīvojušies no gandrīz visiem kompleksiem, kuri saistīti ar lokālo identitāti. Latgalieši ir lepni par sevi un savu Latgali, ar sēļiem tagad ir tas pats.
  • Puse respondentu Rīgā nespēj sevi identificēt ar kādu no vēsturiskajiem novadiem.
  • Jauniešiem nav izteikti nodalītu valstu robežu, taču vieta, kurā viņi dzīvo, ir ļoti svarīga.
  • Covid krīze ir samazinājusi iedzīvotāju uzticību politiķiem, taču nav atstājusi negatīvu ietekmi uz identitātes izpratni. Nepatiku pret valdību mazāk saista ar nepatiku pret valsti.
  • Lokālās identitātes stiprināšanai nepieciešams plašs savstarpēji saistītu pasākumu klāsts, sākot no akadēmiskiem pētījumiem un to rezultātu pārneses plašākai sabiedrībai.
  • Lokālās identitātes jautājumi jāintegrē izglītības institūciju saturā – skolās.
  • Papildu kultūrvēsturiskajai dažādībai, pilsoniskā līdzdalība, demokrātija un citas eiropeiskas vērtības varētu būt visu sabiedrību apvienojošais elements.

Kopš 2018. gada decembra Vidzemes Augstskola īstenojusi (ViA) Valsts pētījumu programmas (VPP) “Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai” projektu “Vērtības darbībā”. Projekta virsmērķis ir stiprināt pilsonisko sabiedrību, izstrādājot jaunas politikas pieejas un modelējot virzienus, kas veicina sociālo un teritoriālo kohēziju, kuras pamatā ir Eiropas demokrātiskās vērtības. VPP ietvaros 2020. gada nogalē pēc ViA pasūtījuma veiktas Latvijas iedzīvotāju socioloģiskās aptaujas ar jautājumiem par iedzīvotāju attieksmi pret nacionālo un kultūrvēsturisko identitāti, kuras noskaidrošanu aktualizējusi Valsts prezidenta Egila Levita rosinātā Latviešu vēsturisko zemju likuma izstrāde un pieņemšana. 

26. septembrī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA) notiks seminārs “Latgales kultūrtelpas identitātes jautājumi un tās aktuālie izaicinājumi”, kur diskusijā par kultūrvēsturisko identitāti un Latviešu vēsturisko zemju likumu piedalīsies arī Gatis Krūmiņš.  

Saistībā ar Latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanu daudz diskutēts par kultūrvēsturiskās lokālās identitātes veicināšanu. Kas, jūsuprāt, vispār ir lokālā identitāte?

Lokālā identitāte ir fenomens, kas eksistē visā pasaulē. Pēdējās tūkstošgadēs cilvēki savu dzīvi organizē, apvienojoties valstīs, tomēr valsts visai bieži ir pārāk plašs un izplūdis jēdziens, kas nespēj apmierināt visas cilvēka emocionālās vajadzības, ja runājam par cilvēka piederības sajūtu. Jā, es domāju, ka lokālā identitāte ir emocionāla lieta, tā ir sajūta. Tāpēc es bieži runāju par lokālo identitāti un piederības sajūtu vienlaicīgi. Tā nav lieta, kuru var noteikt ar likumu, – tagad visi jutīsies kaut kam piederīgi. Ar likumu nevar noteikt kaut ko mīlēt. Mums taču pusgadsimtu centās iegalvot, ka jāmīl padomju valsts un padomju iekārta. Un kas no tā sanāca? Līdzko tas kļuva iespējams, mēs no tā visa centāmies atbrīvoties. Lai gan mikrolīmenī padomju politika mūs visai smagi ietekmēja, un mēs to spējam novērtēt vien tagad, kad ir pagājis pietiekami ilgs laiks.

Turpinot par lokālo identitāti, es varētu teikt līdzīgi, kā mani kolēģi Jānis Šiliņš un Ieva Bērziņa raksta topošajā grāmatā “Kā neapmaldīties nākotnē? Piederības un līdzdalības loma demokrātiskas sabiedrības stiprināšanā Latvijā” par to, kā mēs interpretējam to, kas ir nācija. Viņuprāt, savstarpēji saistītie jēdzieni “valsts”, “nācija”, “nacionāla valsts” un “nacionālisms” tiek lietoti dažādās, pat pretrunīgās izpratnēs. Līdz ar to teorētiskiem modeļiem, domājot arī par lokālo identitāti, ir ļoti nepieciešams sniegt praktiskus piemērus.

Cik lielā mērā lokālā identitāte un nacionālā identitāte var būt viena otru papildinošas vai izslēdzošas? Kā tās korelē ar eiropeisko identitāti? Kā, veicinot vienu, nenomākt otru?

Uzsākot mūsu valsts pētījumu programmu, izvirzījām hipotēzi, ka, domājot par identitāti, Latvijas gadījumā vajadzētu domāt par trim līmeņiem: lokālo, nacionālo un pārnacionālo jeb eiropeisko. Esam secinājuši, ka šīs trīs identitātes savā būtībā nav savstarpēji konfliktējošas un ir normāli, ja indivīda līmenī kāda no tām ir stiprāka, bet kāda – vājāka. Šīs identitātes viena otru papildina. Varu minēt arī savu personīgo piemēru. Es dzīvoju Lēdurgas pagastā, Vidzemē, un tā ir mana lokālā identitāte, savukārt Eiropā es jūtos kā latvietis no Latvijas, bet, atrodoties Amerikā vai Indijā, es jūtos kā eiropietis, un tā ir dabiska sajūta. Eiropas mērogs palīdz nepazust globālajā pasaulē. Manu Eiropas identitāti veido kopīga kultūra un vēsture, arī vērtības, kā, piemēram, demokrātija. Un, protams, savā iekšējā sajūtā es jūtos līdzatbildīgs arī par to, ko Eiropa un eiropieši ir nodarījuši pārējai pasaulei, ar to domājot karus, kolonizācijas, asimilāciju. Jā, latvieši tiešā veidā tur nav daudz piedalījušies un iniciējuši karus. Vienlaikus mums iekšā ir mazs lepnības velniņš par Tobago koloniju no Kurzemes hercoga Jēkaba laikiem. Tātad prom no tā visa gluži neesam bijuši.

Uz jautājumu “Es spēju sevi identificēt ar kādu no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem – Vidzemi, Latgali, Zemgali, Kurzemi vai Sēliju” pilnībā piekrīt teju 40% aptaujas dalībnieku, bet ceturtā daļa drīzāk piekrīt šādam formulējumam. Savukārt 22, 2% atbild noliedzoši. Var teikt, ka divas trešdaļas sevi saista ar kādu kultūrvēsturisko novadu, taču pilnībā to apstiprina mazāk kā puse aptaujāto, bet piektā daļa šādu saikni vispār neizjūt. Kā vērtēt šīs proporcijas? Par ko tās liecina?

Šo rezultātu vērtēju kā ļoti labu, pārsteidzoši labu. Jo mēs par šīm lietām neesam padziļināti runājuši vai tās mērķtiecīgi kopuši valsts līmenī, ja nu vienīgi skolās. Toties lauku pētījumos pēdējā gada laikā varējām novērot, kāds emocionālais pacēlums ir Sēlijā pēc Vēsturisko zemju likuma apstiprināšanas, kad Sēlija pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā ir juridiski atzīta par līdzvērtīgu novadu, nevis daļu no Kurzemes guberņas vai Zemgales.

Vidējo statistiku valstī krietni uz leju ir pavilkusi Rīga, kurā pat puse respondentu sevi nespēj identificēt ar kādu no vēsturiskajiem novadiem. Rīdziniekiem pienāktos sevi saukt par vidzemniekiem, tomēr domāju, ka, ņemot vērā Rīgas attīstību pēdējās desmitgadēs, faktiski kopš 19. gadsimta beigām, Rīgu un Vidzemi mēs vairs nevaram likt vienā maisā. Rīga ir globāla metropole, tā nav tikai Vidzemes vai Latvijas galvaspilsēta, bet kaut kas daudz vairāk. Arī domājot par nākotni, tās potenciāls ir kļūt par vienu no Ziemeļeiropas inovāciju un attīstības centriem, kā tas bija 20. gadsimta sākumā. Tieši tur, godīgi sakot, Rīgas un Vidzemes identitātes ceļi pašķīrās, un es uzskatu, ka mums nevajag Rīgu un Vidzemi atkal mākslīgi saprecināt.

Šeit jāuzsver vēl viena lieta – lokālo identitāti un piederības sajūtu nevar un arī nevajag iekonservēt, nevajag mēģināt to padarīt par daļu no pagātnes, piemēram, mēģināt noturēt 100 gadu vecu emocionālo sajūtu. Pasaule mainās, un mums ir jāspēj to pieņemt. Līdzīgs ir mans viedoklis par to, kas noticis Varakļānos. Kaut arī es, iespējams, nevēlētos, lai Varakļāni atkal atgrieztos pie “mātes Latgales” gan teritoriālajā, gan kultūrvēsturiskajā dimensijā, tas tomēr ir lokālās kopienas un emocionāls jautājums. Lēmumu būs jāpieņem viņiem pašiem Varakļānos, un šeit ir trīs scenāriji – Latgale, Vidzeme, vai arī pa vidu. Bet mums visiem ir jāapzinās, ka, ja Varakļāni būs daļa no Madonas novada un Vidzemes plānošanas reģiona, tad latgaliskā identitāte tur kļūs arvien vājāka un turpināsies tas pats process, kas aizsākās iepriekšējā gadsimta 60. gados.

Cik lielā mērā piederības sajūta kādai no kultūrvēsturiskajām zemēm vai Latvijai kopumā saistāma ar pozitīvām izjūtām, lepnumu? Var jau izjust piederību arī bez gandarījuma, vien konstatējot faktu vai pat sajūtot negatīvu attieksmi.

Piederības sajūtā dominē pozitīvas emocijas. Vismaz mūsdienās. Ir ļoti labi, ka beidzot, 100 gadu pēc savas valsts izveides, mēs esam atbrīvojušies gandrīz no visiem kompleksiem, kas saistīti ar lokālo identitāti. Latgalieši ir lepni par sevi un savu Latgali, ar sēļiem tagad ir tas pats. Bet vēl nesen pietiekami liela daļa latgaliešu kaunējās par savu izcelsmi un valodu. Intervijās cilvēki stāsta – katrs savā dzīvoklī ģimenes lokā runājam latgaliski, bet, satiekoties trepju telpā, mēģinām runāt latviski. Tagad nekas tāds nenotiek. Latgalieši, kuri strādā Rīgā vai kādā citā Latvijas vietā, nekaunas savstarpēji sarunāties latgaliski. Un pārējie to novērtē kā viņu priekšrocību, viņu bagātību. Līdzīgs stāsts ir par Sēliju, kur sēļi tika pakļauti vai nu latviskošanai, vai pieskaitīšanai pie latgaliešiem. No latgaliešiem viņi bieži dzirdēja, ka runā nepareizā latgaliešu valodā. Arī sēļi ilgstoši bija noslēgušies un savā izloksnē runāja tikai ģimenes lokā.

Negatīvas attieksmes piemēri, protams, ir vēl atrodami. Piemēram, kauna lieta, ka lībiešiem paralēli latviešu valodai ceļazīmēs liedza lietot lībiešu valodu. Rīgas ierēdņu provinciālisms, bet esmu pārliecināts, ka šie pārpratumi tuvākajā laikā tiks atrisināti.

Pārsteigumu raisa fakts, ka visbiežāk pārliecinoši apstiprinošas atbildes par savu piederību kādam no kultūrvēsturiskajiem novadiem sniedz gados jaunākie aptaujas dalībnieki (18—24 gadus veci). Kā to izskaidrot, ņemot vērā, ka jaunieši, daudz patērējot ārpus Latvijas radīto informāciju, varētu būt kosmopolītiskākā sabiedrības daļa?

Jā, tas arī mums bija pārsteigums, tādēļ pēc šīs aptaujas mēs padziļināti pētījām šo jautājumu, lai noskaidrotu, vai tas tiešām atbilst patiesībai. Un atbilst, viņiem ir ļoti svarīga vieta, kurā viņi dzīvo. Drīzāk viņiem nav izteikti novilktu valstu robežu, taču vieta ir ļoti svarīga. Šeit būtiska loma ir arī skolām. Runāt par novadpētniecību un iesaistīt skolēnus tajā – fiksēt savas ģimenes un dzimtas vēsturi, apzināt apkaimes vēsturiskās vietas utt. Daudzviet tas jau tiek darīts, un ir pozitīvs rezultāts. Ar lokālo identitāti un piederības sajūtu mēs jauniešos varam stiprināt nacionālo identitāti.

Pilnībā vai drīzāk ar kādu no kultūrvēsturiskajiem novadiem sevi spēj identificēt 80,2 % aptaujāto latviešu tautības dalībnieku, savukārt no citu tautību pārstāvjiem mazāk nekā puse – 45,1 %. Ko domājat par iespējām un nepieciešamību sekmēt cittautiešu lokālo piederības sajūtu, ņemot vērā, ka viņi retāk spēj identificēt sevi novadu kultūrvēsturiskajā dimensijā, bet, kā liecina pētījums, drīzāk sevi uzskata par eiropiešiem?

Jā, tas, ka citu tautību cilvēki kultūrvēsturiskajā dimensijā nejūtas tik cieši saistīti ar Latviju, nav pārsteigums un ir objektīvi izskaidrojams. Liela daļa citu tautību iedzīvotāju un viņu pēcnācēju ir ar salīdzinoši nesenu vēsturi Latvijā –, kopš ieceļošanas PSRS okupācijas periodā. Viņu piederības sajūtas stiprināšana ir ļoti svarīgs un sarežģīts jautājums. Mēs attiecībā uz citu tautību cilvēkiem 20. gadsimta 20.—30. gados, īpaši pēc Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsuma, pieļāvām daudz kļūdu. Viņus – ebrejus, vāciešus – publiskajā komunikācijā, medijos sākām dēvēt par sveštautiešiem. Vāciešus, kas 700 gadu bija dzīvojuši Latvijā! Protams, tās bija starptautiskas tendences, valstu nacionālisms, tomēr mums nevajadzētu pārspīlēt ar savu latviskumu, domājot par mūsu vēstures pozicionēšanu. Jā, latvieši ir tā tauta, kuras apdzīvotās teritorijas noteica Latvijas valsts izveidi, un latviešu valoda ir valsts valoda, tomēr Latvija vienmēr ir bijusi multietniska un multikulturāla, un es uzskatu, ka tā ir mūsu bagātība, domājot gan par pagātni, gan nākotni.

Pētījumā fiksēta Latvijas iedzīvotāju lokālās identitātes izjūta 2020. gadā. Ko var spriest par tendencēm? Vai tā pieaug vai samazinās? Cik strauji tas notiek?

Man diemžēl nav precīzu datu, kā situācija ir mainījusies. Ļoti ceru, ka nākotnē tādu monitoringu varētu īstenot, aptaujās periodiski uzdodot identiskus jautājumus. Tas lielā mērā būs saistīts ar valsts pētījumu programmu pēctecību. Bet es varu teikt, ka Covid krīze, kas vēl vairāk ir samazinājusi iedzīvotāju uzticību politiķiem, ierēdņiem un jebkāda veida informācijai, nav atstājusi negatīvu ietekmi uz identitātes jautājumiem. Spēcīga lokālā identitāte un piederības sajūta drīzāk ir bijušas sajūtu līdzsvarotājas. Labi, daļa sabiedrības objektīvi nav priecīga par dažādiem ierobežojumiem, vēl citi negrib vakcinēties, bet tas nav mazinājis viņu mīlestību pret vietu, kurā viņi dzīvo. Un tā ir ļoti laba zīme, kas liecina par nācijas briedumu. Ja mums nepatīk, ko dara valdība un politiķi, – mēs to vairs neattiecinām uz valsti.

Viens no pētījuma secinājumiem ir, ka rīcībpolitikas līmenī nepieciešams stiprināt lokālo identitāti, iekļaujot vēsturiskās identitātes jautājumus jaunās novadu reformas dienaskārtībā. Ko vajadzētu darīt praktiski?

Lokālās identitātes stiprināšanai jāaktualizē plašs savstarpēji saistītu pasākumu klāsts, sākot no akadēmiskiem pētījumiem, to rezultātu pārneses uz plašāku sabiedrību (arī izmantojot dažādus transmediju projektus), jāstiprina lokālā novadpētniecība un jāveido digitālas avotu, datu uzkrāšanas vietnes. Lokālās identitātes jautājumi jāintegrē izglītības institūciju saturā, skolās. Jaunā skolu satura koncepcija skolotājiem to ļauj darīt. Piemēram, svešvalodā jāsagatavo stāsts par savu dzimtu vai dzimto vietu. Jāuzņem video, kurā skolēna vecmamma stāsta par savu bērnību un jaunību. Nacionālo vēsturi mums daudz vairāk ir jāstāsta caur lokāliem piemēriem, konkrētu cilvēku dzīves stāstiem. Katrs novads tagad centīsies veidot savu jauno identitāti, un tur noteikti var palīdzēt arī kultūrvēsturiskā dimensija. Attīstot tūrismu, saliekot pareizos akcentus, arī ir lielas iespējas sabiedrību izglītot par mūsu kultūrvēsturisko unikalitāti. Jā, mēs esam unikāli, bet mums to vajag iemācīties interesanti pasniegt.

Aptaujas rezultāti aktualizē jautājumu par stratēģisku izšķiršanos nacionālajā līmenī. Pētījums izvirza jautājumus: Vai latvieši ir politiska vai etniska nācija? Vai ar vārdu “latvieši” mēs saprotam konkrētu tautību, vai arī cilvēku kopu, kas dzīvo konkrētā teritorijā? Vai jums ir atbildes uz šiem jautājumiem? Kādi faktori vai dati varētu palīdzēt sniegt izsmeļošākas atbildes uz tiem?

Šobrīd šķiet, ka mums vajadzētu runāt par pilsonisku nāciju. Pilsoniskā līdzdalība, demokrātija un citas eiropeiskas vērtības varētu būt visu sabiedrību apvienojošais elements. Mums vajag uzlikt tādu kā vienojošu cepuri visai dažādībai, kas mums Latvijā ir pieejama. Lai šī dažādība nešķeltu, kādu neaizvainotu vai neliktu justies nepilnvērtīgam. Līdz ar to mēs rosinām vienot sabiedrību ar pilsonisku līdzdalību, kurā ietilpst kvalitatīva politiska līdzdalība, atbildīga attieksme pret vidi, cieņa pret citādo, sociāli atbildīga rīcība, solidaritāte un citi faktori. Ļoti svarīgi ir atrast kopīgas, vienojošas intereses, kas ir balstītas konkrētās vērtībās.

Lūkojoties nākotnē, mums ir jārunā arī par zināšanu sabiedrību kā mūsu pilsoniskās nācijas attīstības ceļu. Zināšanu sabiedrība ir gudra un uzņēmīga sabiedrība, kurai izglītība un zinātne ir vērtības. Šāda sabiedrība prot šīs zināšanas izmantot īstermiņa un ilgtermiņa problēmu risināšanai. Sabiedrība ir gatava eksperimentēt, nebaidās kļūdīties un droši skatās nākotnē. Ciena savu pagātni, mīl un rūpējas par vietu, kurā dzīvo, domājot par to gan lokālā, gan nacionālā, gan eiropeiskā dimensijā.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU