VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
22. septembrī, 2021
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: LV portāls jautā
TĒMA: Ārlietas
5
5

Baltijas vienotība – mērķis, uz kuru vienmēr tiekties

LV portālam: ĒRIKS JĒKABSONS, vēsturnieks, DAINIS ĪVĀNS, bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, RIHARDS KOLS, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, SANDRA KALNIETE, Eiropas Parlamenta deputāte, ANDIS KUDORS, politologs.

Baltijas valstīm bijusi vēlme deklarēt vienotību, taču ne vienmēr pieticis atbilstošas politiskās intereses. Vienlaikus tas bijis saprotami – brīva kapitālisma apstākļos un miera laikā fakts, ka starp valstīm pastāv konkurence un interešu atšķirības, ir pašsaprotams, vērtē eksperti.

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Trīs māsas vai konkurentes? Baltijas valstu rīcība un intereses vairāk kā gadsimtu bijušas gan vienojošas, gan attālinošas. Ko varam secināt šodien, atzīmējot Baltu vienības dienu?

īsumā
  • Baltu vienības diena iedibināta 2000. gadā, pieminot 1236. gada 22. septembrī notikušo Saules kauju.
  • Starpkaru periodā Baltijas valstis saprata nepieciešamību veidot ciešāku politisko un militāro sadarbību pret revizionistiskajām lielvalstīm, taču rīcība nebija pietiekama, lai nestu gaidīto rezultātu.
  • Neatkarības atjaunošanas ceļš tautas demokrātisko masu kustību vadībā Baltijas valstīm bija diezgan līdzīgs. Atšķirības radās līdz ar jaunu politisko spēku parādīšanos un pirmajām parlamentu vēlēšanām.
  • Neņemot vērā domstarpības atsevišķos jautājumos, Baltijas valstis starptautiskajā vidē darbojas vienoti.
  • Pieaugošā ārējā nedrošība liek domāt par atsevišķu Baltijas valstu sadarbības formāta nepieciešamību gan militārajā jomā, lai spējam ātrāk reaģēt uz apdraudējumiem pie mūsu robežām, gan likumdošanā, kas šo sadarbību nostiprinātu.
  • Eiropas Parlamentā Baltijas valstīm nozīmīgajos jautājumos baltiešu deputāti ir vienoti. Regulāra sadarbība notiek arī nacionālo parlamentu un valdību starpā.
  • Militāri stratēģiskajā jomā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vienotība ir pietiekama. Miera laikā, brīva kapitālisma apstākļos, valstu savstarpējā konkurence ir pašsaprotama.

“Baltu vienības diena iedibināta 2000. gadā ar Lietuvas Seima un Latvijas Saeimas lēmumu, pieminot 1236. gada 22. septembrī notikušo Saules kauju, kurā zemgaļu un žemaišu spēki sakāva Zobenbrāļu ordeņa bruņiniekus,” vēstīts Saeimas mājaslapā. Svinīga Baltu vienības dienas atzīmēšana ir viena no iniciatīvām, kas radusies, īstenojot "Ziņojuma par Latvijas un Lietuvas sadarbības perspektīvām" ieteikumus. Ziņojums tapa 2011. gadā, un tas ir viens no ierosmes avotiem Latvijas un Lietuvas sadarbības paplašināšanai dažādās jomās, skaidrots Ārlietu ministrijas interneta vietnē.

“1236. gadā norisinājās kauja pie Saules zemes, kurā cīņā pret žemaišiem krita lielākā daļa Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku. Zemgaļu dalība šajā kaujā, ņemot vērā rakstīto avotu pretrunīgos izteikumus, ir hipotētiska,” vēstīts Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā.

Baltu jēdzienu attiecina uz baltu valodā runājošajām tautām, pie kurām mūsdienās pieder latvieši un lietuvieši. Taču terminu “Baltija”, kuru vēl 19. gadsimta otrajā pusē attiecināja uz Vidzemi, Kurzemi un Igauniju – Krievijas impērijas trim Baltijas guberņām –, 20. gadsimtā arvien plašāk attiecināja arī uz Lietuvu. 1918. gadā izveidotās republikas – Latviju, Lietuvu un Igauniju – vienojusi ne tikai likteņu kopība un no tās izrietošā vēlme izveidot un nosargāt savu neatkarību, bet arī šķēlušas atšķirīgas intereses, kas nemitīgi likušas uzdot sarežģīto jautājumu: vai Baltijas valstis ir vienotas un cik vienotām tām vispār vajadzētu būt?

LV portāls jautā: Cik vienotas bijušas un ir Baltijas valstis?

Ēriks Jēkabsons, vēsturnieks

FOTO: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitāte

Baltijas valstu starpā pastāvēja ne tikai kopīga vēlme izmantot ģeopolitisko situāciju neatkarīgu valstu izveidošanai, bet arī diezgan daudz nesaskaņu, kuras lielā mērā noteica savstarpēji strīdi par teritoriju piederību, nostiprinot jauno valstu robežas. Starp Latviju un Lietuvu tie nonāca līdz pat bruņotai sadursmei.

Teritoriju dalīšanas rezultātā Latvija zaudēja, piemēram, lielāko Valkas daļu un Palangu, vietā iegūstot citas teritorijas, uz kurām pretendēja abas kaimiņvalstis. Taču arī Lietuvā un Igaunijā par atsevišķu teritoriju iedalīšanu Latvijai bija nemierā un uzskatīja, ka robežas nostiprinātas netaisnīgi. Tas, ka katra no valstīm centās izmantot izdevību sev iegūt vairāk, bija savā ziņā saprotami un loģiski, bet vienlaikus traucēja augstāka līmeņa sadarbībai starp Baltijas valstīm, ko izmantoja mūsu ienaidnieki. Tomēr jāuzsver, ka šim procesam esam izgājuši cauri diezgan veiksmīgi, – teritoriju dalīšana starp jaunajām valstīm Austrumeiropā citviet izvērtās daudz dramatiskāk un nežēlīgāk.

Baltijas valstīs, protams, pastāvēja izpratne par savstarpējas vienotības nozīmīgumu, sevišķi, sākot apzināties, cik bīstams var būt revanšs no Vācijas un Padomju Krievijas. 1919. un 1920. gadā notika vairākas Baltijas valstu konferences, kuras saistīja ar cerībām panākt ciešāku politisko un militāro sadarbību reģionā, kopīgu politiku pret revizionistiskajām lielvalstīm, taču tās diemžēl nenesa gaidīto rezultātu. Baltijas valstīm bijusi vēlme deklarēt vienotību, taču ne vienmēr pieticis atbilstošas politiskās intereses. Tomēr, neraugoties uz to, Baltijas valstu vienotība ir mērķis, ko vienmēr uzturēt un uz ko tiekties.

Plašāk par tēmu:

Dainis Īvāns, bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs

FOTO: Paula Čurkste, LETA

Baltijas valstis ceļā uz neatkarības atjaunošanu vienoja atrašanās viena režīma varā. Taču Latvijas situācija bija viskritiskākā – tā bija visvairāk sovjetizētā Baltijas republika, Rīgā atradās PSRS Baltijas kara apgabala centrs. Pretestība neatkarības kustībai Latvijā bija visspēcīgākā. Igaunijai labvēlīgāku stāvokli garantēja Somijas tuvums un tās televīzijas sasniedzamība, kas tuvināja Rietumiem. Lietuvā, kur vairāk kā 80% iedzīvotāju bija lietuvieši, nebija tāda uztraukuma par nācijas bojāeju kā Latvijā. Tieši tāpēc Latvijai Baltijas vienotība un solidaritāte bija ārkārtīgi svarīgas. Vienlaikus visās trijās Baltijas republikās bija izpratne, ka ceļā uz neatkarību bez kopdarbības tālu netiksim.  

Neatkarības atjaunošanas ceļš Baltijas valstīm bija diezgan līdzīgs. Tautu demokrātiskās masu kustības 1988. gada nogalē vienojās par savstarpēju darbības koordinēšanu, bet vēlāk, kopīgi saskaņojot gandrīz katru soli, – par neatkarības atjaunošanu parlamentārā ceļā un atgriešanos Eiropā. Zināmas atšķirības bija neatkarības deklarēšanā. Lietuva pasludināja tās tūlītēju atjaunošanu, bet Latvijā un Igaunijā – ar pārejas periodu, kura nepieciešamību noteica atšķirīgā iekšpolitiskā situācija, pastāvot lielākam riskam par radikālu soļu nevēlamām sekām.

Lielākas atšķirības un nesaskaņas Baltijas valstu starpā ienesa pirmo neatkarīgo parlamentu ievēlēšana un jauno valdību izveidošana. Ceļā uz neatkarības atjaunošanu bijām kā saauguši ar lietuviešu un igauņu tautas kustību līderiem. Taču, pie varas nākot jauniem politiskajiem spēkiem, pazuda iepriekš uzturētie personīgie kontakti, nenotika attiecību pārmantošana. Baltijas valstu sadarbības institūcijas nespēja to kompensēt. Sākās atšķirīgu ceļu meklēšana, centieni aiziet kaimiņiem priekšā, robežu neskaidrība, siļķu un reņģu kari.

Tomēr tagad, kā varam novērot, atkal esam jaunā sadarbības attīstības līmenī, mūs vieno līdzdalība ES un NATO. Taču ar to nav pietiekami. Pieaugošā ārējā nedrošība liek domāt par vēl kādu atsevišķu Baltijas valstu sadarbības formāta nepieciešamību gan militārajā jomā, lai ātrāk spējam reaģēt uz apdraudējumiem pie mūsu robežām, gan likumdošanā, kas šo sadarbību nostiprinātu. Ekonomikā, iespējams, vajadzētu domāt par līdzīgu nodokļu sistēmu visās Baltijas valstīs. Vissvarīgākais – izveidot vienotu, drošu un kvalitatīvu informatīvo telpu, kura atspoguļotu visās trijās valstīs notiekošo (sabiedriskos un politiskos procesus). Šāda veida informētība par kaimiņos notiekošo ir būtisks priekšnosacījums kopīgas intereses vairošanai par norisēm Baltijas telpā un labvēlīga kopējā psiholoģiskā klimata veidošanai.

Līdztekus vajadzētu domāt par iespējām fakultatīvi apgūt kaimiņvalstu valodas. Latvijas gadījumā – igauņu un lietuviešu. Īpaši pierobežā. Tas arī paplašinātu iespējas savstarpējai kultūras pieejamībai un apmaiņai. Vairāk vajadzētu aktualizēt kopīgu vēsturisko datumu atzīmēšanu visaugstākajā līmenī – ne tikai atzīmējot Baltu vienības dienu, kas mūs saista ar lietuviešiem, bet arī Cēsu kauju atceres dienu, kas izceļ sadarbību ar igauņiem neatkarības izcīnīšanā, kā arī Baltijas ceļu – baltiešu solidaritātes augsto dziesmu. Bez solidaritātes un sadarbības nebūtu neatkarīgu Baltijas valstu. Un tās, esmu pārliecināts, nepastāvēs nākotnē, ja kaut viena no valstīm zaudēs neatkarību. 

Rihards Kols, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs

FOTO: Ieva Makare, LETA

Kopš neatkarības atjaunošanas, Baltijas valstu sadarbība ir bijusi cieša visos līmeņos – gan parlamenta, gan valdības, gan arī tādos formātos kā Baltijas asambleja un citi. Notiek regulāras tikšanās gan parlamentu ārlietu komisiju, gan to vadītāju starpā, lai pārrunātu aktuālos jautājumus.

Ārējie apdraudējumi, kādus arvien vairāk redzam mūsu austrumu kaimiņu darbībā, automātiski nosaka ciešu Baltijas valstu sadarbību drošības un ārlietu jomā. Trim balsīm starptautiskajā arēnā ir lielāks svars nekā vienai.

Baltijas valstu starpā, protams, pastāvējušas arī domstarpības tādos jautājumos kā, piemēram, alkohola akcīze attiecībās ar Igauniju vai nostāja par Astravjecas atomelektrostaciju Baltkrievijā, pret kuru iebilst Lietuva. Līdz galam nav atrisināts jautājums par jūras robežlīgumu ar Lietuvu. Tāpat atšķirīgi bijuši viedokļi par Rail Baltica izbūvi.  

Zināmā mērā Baltijas valstu savstarpējo attiecību ievirzi simboliski ilustrē arī Valstu prezidentu pirmā ārvalstu vizīte pēc ievēlēšanas amatā. Igaunijas prezidents tradicionāli dodas uz Somiju, Lietuvas – uz Poliju, bet Latvijas – uz Igauniju. To gan lielā mērā nosaka mūsu valstu vēsturiskās saites. Lietuvai tās bijušas ciešākas ar Poliju saistībā ar kādreiz kopīgo lielvalsti. Igauniju un Somiju ir tuvinājušas valodu radniecība. Savukārt Latvijai nozīmīga bijusi sadarbība ar Igauniju Brīvības cīņu laikā.

Neņemot vērā savstarpējās atšķirības un domstarpības, kādas bijušas un ir Baltijas valstu vidū, to starpā pastāv sapratne, ka ārpus darbojamies vienoti. Kopīgi izaicinājumi prasa kopīgu nostāju to risināšanā.

Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte

FOTO: Zane Bitere, LETA

Lielajos, mums svarīgākajos jautājumos, tādos kā attieksme pret gāzes vadu Nord Stream 2, attiecības ar Krieviju, notikumi Ukrainā, Baltijas valstu deputātu nostāja Eiropas Parlamentā, tāpat kā nacionālajā līmenī, ir bijusi vienota, un sadarbība – laba. No savas triju sasaukumu pieredzes to varu teikt gan par sadarbību ar deputātiem no Igaunijas un Lietuvas manā frakcijā, gan plašāk – parlamentā kopumā.

Domstarpības pastāvējušas ne valstu, bet gan atsevišķu deputātu vidū. Proti, vai šie deputāti Eiropas Parlamentā pārstāv savu vai kādu trešo valsti. Lietuvai šādu deputātu nav, bet Latvijai un Igaunijai diemžēl ir. Vienlaikus jāatzīst, ka šo deputātu darbība ir bijusi diezgan margināla un lielajos, nozīmīgajos jautājumos nav spējusi ietekmēt Baltijas valstu sadarbību. 

Andis Kudors, politologs

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Baltijas valstu vienotība nav ideāla, bet ir optimāla. Militāri stratēģiskajā jomā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vienotība ir pilnīgi pietiekama. Tas, ka kopā esam ES un NATO, jau ir daudz. Brīva kapitālisma apstākļos un miera laikā tas, ka starp valstīm pastāv konkurence un interešu atšķirības, ir pašsaprotami. Nav šaubu –, ja rastos eksistenciālas krīzes situācija, Baltijas valstis spētu saliedēties tās pārvarēšanai un vienoties par atbilstošu rīcību. Baltijas ceļu neviens nav aizmirsis.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU