Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas problēmas aktualizējušas jautājumu par augstskolu pārvaldības modeļa maiņu. Vai un ko tajā vajadzētu mainīt?
Mans viedoklis, pie kā esmu pieturējies, ir: augstskolu vajadzētu pārvaldīt padomei, kuru nav ievēlējusi augstskolas Satversmes sapulce. Šī padome lemtu par rektora ievēlēšanu, augstskolas nekustamo īpašumu izmantošanu, stratēģiju, kā arī finanšu un personāla lietām.
Kam vajadzētu tikt pārstāvētam šajā institūcijā?
Lielu eksportspējīgu uzņēmumu vadītājiem, kuriem obligāti nevajadzētu būt padomes vadītājiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, speciālistiem ar pieredzi darbā starptautiskajās struktūrās. Tie varētu būt arī cilvēki, kuri Latvijā nedzīvo pastāvīgi. Politiķiem šādā institūcijā vispār nevajadzētu spert kāju. Tādā ziņā ir dīvaini, ka augstskolu vadītājus apstiprina Ministru kabinets.
Izskaidrojums ir tāds, ka Latvijā augstskolas diplomus izdod valsts vārdā. Proti, valsts ir pilnvarojusi augstskolas to darīt.
Tas tomēr automātiski nenozīmē, ka augstskolu vadītāji jāapstiprina ar Ministru kabineta lēmumu.
Vai augstskolas padome tikai nominētu vai galīgi apstiprinātu rektoru?
Domāju, padome ieceltu rektoru, bet, ja tas būtu nepieciešams, tad automātiska lēmuma kārtībā to varētu izlaist caur Ministru kabinetu apstiprināšanai. Taču par precīzu kārtību šajā ziņā vēl nāktos padomāt. Katrā ziņā rektora izvēlei vajadzētu būt balstītai pašas augstskolas iekšējā politikā.
Kur tieši slēpjas Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas kārtības problēma?
Citām augstskolām šādu problēmu nav bijis. Tomēr arī ar pašreizējo LU rektora ievēlēšanas kārtību to varēja izdarīt labāk. Skaidrs, ka par rektoru nevarēja ņemt cilvēku, kurš saņēmis vairāk balsu “pret” nekā “par”. Taču varēja uzreiz rīkot otro vēlēšanu kārtu, kā tas notiek Valsts prezidenta vēlēšanās, kur var būt vairākas balsošanas sesijas, kamēr prezidentu ievēl. Tik nozīmīgā iestādē, kāda ir Latvijas Universitāte, šādam gadījumam vajadzēja būt plānam B un C.
Kā, jūsuprāt, vērtējama Muižnieka līdzšinējā darbība rektora amatā?
Muižnieka darbības laikā Latvijas Universitātē ir iesākta būtisku struktūru izveide, piemēram, celtniecības projekti. Taču augstskolas akadēmiskajā attīstībā nesaskatu Muižnieka veikumu. Tas nenozīmē, ka tāda nav, taču es to nesaredzu.
Ir arī skaidrs, ka Latvijas Universitāte un mūsu augstskolas kopumā nav un tik drīz nebūs 500 labāko augstskolu skaitā. Tas noteikti nav mazsvarīgi, sevišķi, ņemot vērā, ka Latvijas kaimiņvalstis šajā sarakstā ir tikušas.
Valdība izglītības un zinātnes ministrei uzdevusi līdz decembra vidum sagatavot augstākās izglītības reformu koncepciju. Kādām šīm reformām vajadzētu būt, kādus mērķus vajadzētu izvirzīt?
Pirmkārt, ir absolūti skaidrs, ka pārvaldības modelim ir jāmainās. Latvijas Universitātes nedienas atsedz dziļākas problēmas, parāda, ka augstākās izglītības pārvaldība nefunkcionē, tā nav labi izstrādāta, nav labi praktizēta.
Otrkārt – valodu ierobežojums augstskolās attiecībā uz pasniegšanu un mācīšanos ir jāatceļ, lai tas nav arī traucēklis ārzemju pasniedzējiem, doktoriem gadiem strādāt vēlētos amatos. Vairākas augstskolas de facto jau to praktizē – pasniedz kursus angliski un citās valodās ārpus noteiktajām kvotām.
Treškārt, augstskolu finansēšanas modelis – tas jāvienkāršo. Jāatrod cits risinājums budžeta vietu un maksas studiju jautājumam. Iespējams, ir jāīsteno modelis, kuru savulaik piedāvāju: valsts dibināts sabiedrisks fonds studiju finansēšanai. Ja students pēc tam strādātu stratēģiskā profesijā, viņa parāds tiktu dzēsts, bet, ja viņš šādā profesijā nestrādātu vai aizbrauktu no valsts, studentam pašam vairāku gadu laikā nauda būtu jāatmaksā. Doktorantūras studijām vajadzētu būt vispār bez maksas, tās būtu jāapmaksā no publiskiem resursiem.
Vajadzētu apvienot dažādās studiju programmas. Būtu jāpārskata studentiem piedāvātās mācību programmas, ierobežojot kursu skaitu, lai tos pasniegtu padziļināti, nopietni. Būtu jāparedz iespēja tiesām sodīt par plaģiātismu, ko tagad ar dažādu programmu palīdzību noteikt ir diezgan viegli.
Kas būtu pats svarīgākais augstskolu konkurētspējas veicināšanā, par ko runā valdība?
Celt augstskolu reitingu. Ir valstis, kurās ministri demisionē, ja augstskolas reitings krītas. Tas ir nopietni – cilvēki to ņem vērā, izvēloties augstskolu.
Ticis norādīts, ka Latvijas augstskolas ir jaunas vai vēsturiski ir specializētas noteiktās jomās, kas savukārt traucē tām paaugstināt reitingu.
Varvikas Universitāte Lielbritānijā dibināta 1965. gadā, tātad ir ievērojami jaunāka par vairākumu Latvijas augstskolu, taču tā ir minēta 100 pasaules labāko augstskolu sarakstā. Pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski paaugstinājies Āzijas augstskolu reitings. Trīsdesmit gadi, kas pagājuši kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad valstī bija desmit augstskolas, bijis pietiekami ilgs laiks, lai augstskolas varētu mainīt, pārstrukturēt savu specializāciju. Arī lielais augstskolu skaits, tām sasniedzot četrus desmitus, nav bijis pareizais virziens Latvijas augstskolu attīstībā.
Ja neņem vērā naudas trūkumu, kas vēl traucējis augstskolām attīstīties, arī celt savu reitingu?
Nedomāju, ka nauda ir tik liela problēma. Piemēram, ļoti labas stipendijas no struktūrfondiem ir piešķirtas doktora darbu īstenošanai ne tikai studentiem, bet arī pasniedzējiem. Daudzu institūtu vadības ienākumi gadā nav nemaz tik mazi. Iespējams, maksa par lekciju pasniegšanas un semināru vadīšanas darbu augstskolās nav izcila, taču nedomāju, ka tā ir milzīga problēma. Vismaz ne tāda, kas obligāti prasītu vairāku simtu miljonu finanšu injekcijas. Problēma drīzāk ir neiesaistīšanās starptautiskajos procesos un valodas. Mums blakus ir Tartu Universitāte, kura reitingā ir 301. vietā pasaulē – tas vairs nav tālu no pirmā divsimtnieka.
Tartu Universitātes finansējums no valsts budžeta ir vairākkārt lielāks, nekā tiek atvēlēts augstskolām Latvijā.
Ja Igaunija šādu finansējumu var piešķirt, kāpēc gan mēs to nevaram? Atkārtošu, ka Latvijā līdztekus budžetam ir bijuši pietiekami daudzi finanšu avoti, kas noteiktās pozīcijās, noteiktās jomās devuši pietiekami daudz līdzekļu gan studentiem, gan pasniedzējiem. Latvijā gan šie līdzekļi tiek izmantoti ļoti sadrumstaloti, taču tā nebūtu, ja augstskolas tiktu apvienotas.
Ir būtiski, kas veic izglītības sektora reformas.
Tam vajadzētu būt neatkarīgam, ārējam, starptautiski akceptētam vērtētājam, sertificētai kompānijai. Un nedomāju, ka to varētu darīt auditorkompānijas, tās varbūt var veikt kādus pārvaldības vērtējumus, taču diez vai to var teikt par augstākās izglītības saturu, pasniegšanas veidu.
Drīzumā atkal gaidāma starptautiska zinātnisko institūtu vērtēšana. Ko no tās sagaidāt?
2013. gadā šādu vērtēšanu veica starptautiskā kompānija “Technopolis” ar plašu Eiropas zinātnieku līdzdalību. Rezultāti bija labi – beidzot kritisks šo institūciju novērtējums, pirmais kopējais 22 gadu laikā, kurā tikai trešdaļu no apmēram pusotra simta institūciju atzina par patstāvīgi dzīvotspējīgām. Nākamais vērtējums būs nākamgad, cerams, arī gana sekmīgs.
Jūsu kā ministra centieni veikt reformas augstākajā izglītībā savulaik saskārās ar visai jūtamu pretestību. Kā vērtējat ministres Šuplinskas iespējas to paveikt šobrīd?
Ir īstermiņa problēma – strīds par valsts budžetu, kas var mainīt valdošo koalīciju un ministres Šuplinskas pozīcijas attiecībā uz iecerēto reformu īstenošanu. Taču politiķu vidū vairs nav tik lielu domstarpību par nepieciešamību veikt būtiskas izmaiņas augstākajā izglītībā, kā tas bija manā ministrēšanas laikā. Turklāt nevajadzēs sākt visu no nulles – jau līdz šim augstākās izglītības jomā ir izdarīts diezgan daudz. Paši augstskolu vadītāji intervijās ir atzinuši, ka augstskolu Latvijā ir par daudz.
Man šķiet, būtu jāmaina arī Augstākās izglītības padomes loma, statuss. Taču vai tās pārstāvji lemtu par augstskolu skaita samazināšanu, to apvienošanu? Visdrīzāk ne. Skaidrs, ka reformas augstākās izglītības jomā būs grūtāk īstenot nekā citās, jo tā ir labi pārstāvēta ne tikai Saeimā, kurā vien ir astoņi profesori, bet arī citās vadošās institūcijās. Protesta potenciāls ir ievērojams.
Esat norādījis, ka jūsu laikā galvenais šķērslis pārmaiņām augstākajā izglītībā laikā bija politiskā elite, nevis akadēmiskās aprindas.
Neesmu vairs politiskajā elitē, taču no publiskajā telpā pieejamās informācijas varu spriest, ka attieksme elitē ir mainījusies par labu reformām. Domāju – ja tiktu piedāvāts labs, vienkāršs, saprotams plāns, kā uzlabot augstāko izglītību, ja tiktu norādīti arī reālistiski finansējuma avoti un procesa īstenošanai būtu atvēlēti vairāki gadi, valdība tam konceptuāli piekristu. Man ir grūti pateikt to par Saeimu, kas ir komplicētāka vide. Manā laikā lielākās domstarpības par reformām bija Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. Viedokļu dažādība var būt pozitīva, taču dažkārt tai nav publiskā labuma efekta.
Vai jums ir viedoklis par to, kāds ir pašas ministres Šuplinskas potenciāls veikt efektīvas augstākās izglītības reformas?
Ja nemaldos, Muižnieka neapstiprināšana LU rektora amatā ir viņas pirmais nopietnais solis attiecībā uz personāla izmaiņām izglītības jomā. Tūlīt būs pagājuši astoņi mēneši, kuru laikā viņa nav veikusi būtiskas izmaiņas augstākajā izglītībā, tās iestāžu vadībā. Taču, atšķirībā no sākotnējās iestāšanās par mazo skolu saglabāšanu, tagad ministre diezgan reālistiski raugās uz skolu slēgšanu un apvienošanu, kā arī apliecina diezgan reālistisku izpratni, ka augstākās izglītības sistēmu ir nepieciešams uzlabot. Ministre nāk no Rēzeknes un, šķiet, nav draugos ar Rīgas augstākās izglītības eliti. Ministres nostāja pret pieņemtajiem lēmumiem ir pietiekami neatlaidīga, kas vedina domāt, ka ar viņu nebūs viegli sarunāt, nebūs viegli viņu ietekmēt. Liekas arī, ka Ministru kabinetā kolēģu priekšstats par Ilgu Šuplinsku kā ministri ir uzlabojies, salīdzinot ar sākotnējo novērtējumu.
Kā vērtējat vispārējās izglītības kompetenču pieeju, kura šobrīd tiek īstenota?
Esmu tas, kurš šo pieeju ielika izglītības pamatnostādnēs. Iznāk, ka man jāvērtē pašam savs veikums. Ir skaidrs, ka jaunās pieejas ieviešana nozīmē izmaiņas, kas raisījušas dažādus viedokļus. Un tas ir vēlami, ja kaut kas ir jākoriģē. Es gan pašlaik neredzu, ko kompetenču pieejas ieviešanā būtiski vajadzētu mainīt, man liekas, ka viss noticis tieši tā, kā savulaik iecerējām. Ir paredzēts īstenot dažādus mācību virzienus, būs lielākas izvēles iespējas, treniņš attiecībā uz spējām domāt, saprast, lemt, sadarboties. Manuprāt, tas ir pareizs virziens, ņemot vērā, cik strauji attīstās tehnoloģijas un briest pārmaiņas nodarbinātībā.
Vai novārtā nepaliek humanitārā un sociālā joma? Piemēram, norādīts, ka jaunajā saturā pazūd filozofija kā mācību priekšmets, kam ir cieša saistība ar skolēnu spriestspējas attīstīšanu.
Jaunajā saturā ir tādas jomas kā sociālās zinātnes un drāma, ir noteikti specializācijas virzieni, kuros var satilpināt kultūras zinātni un filozofiju tik, cik vēlaties.
Izglītības politikas veidotāji un īstenotāji nupat ir nākuši klajā ar priekšlikumu, kā uzlabot augstskolu beidzēju kvalifikāciju, – augstskolās neuzņemt studētgribētājus ar zemiem centralizēto eksāmenu rezultātiem. Kā uz to raugāties?
Lai augstskola izdzīvotu, tai nepieciešams noteikts skaits studentu. Ideja pati par sevi nav nepareiza – kaut kāds slieksnis ir jānosaka. Nedomāju, ka būtu pareizi vienkārši uzņemt maksimāli lielu skaitu studentu. Rietumvalstīs uzņemšanai augstskolās jau pastāv noteikti kritēriji – centralizēto eksāmenu rezultāti, vidējās atzīmes, valodu zināšanas. Tad kāpēc tādi nevarētu būt Latvijā?
Bet vai tas, ka vidusskolas Latvijā sagatavo absolventus, kuri nevar studēt, nav principiāli nepareizi?
Jaunais vidējās izglītības standarts paredz, ka mācību priekšmetus varēs apgūt un eksāmenus kārtot trīs dažādos līmeņos – vispārējā, optimālajā un paaugstinātajā. Ieviešot minēto cenzu, paaugstinātais un optimālais līmenis dotu tiesības studēt. Taču izvēle, kādā līmenī mācīties un pabeigt vidusskolu, būtu tās beidzēja paša izvēle, rēķinoties ar turpmākajām perspektīvām. Nekas netiek uzspiests.
Jūs kādā TV intervijā reiz sacījāt – nav brīnums, ka sabiedrība neuzticas politiķiem: viņi cits citam neuzticas un “uzmet” cits citu piecu minūšu laikā. Vai šādos apstākļos valstī vispār ir iespējams realizēt efektīvu reformu?
Ir pārmaiņas, kuras izsauc sabiedrības nepatiku, protestu, un ir lietas, kuras tādas nav. Proti, reformām ir atšķirīga sabiedriskās akceptēšanas pakāpe. To savukārt nosaka gan tas, cik pārdomāti rīkojas reformu veicēji, cik lielā mērā viņi lēmumu pieņemšanā iesaista ieinteresētās sabiedrības grupas, kā pārliecina oponentus, gan tas, kāds ir pašas sabiedrības pieprasījums pēc konkrētām pārmaiņām. Kad sabiedrība redz, ka pa vecam turpināt vairs nevar, tā akceptē pārmaiņas, kuras sola uzlabojumus. Runājot par augstākās izglītības reformu – salīdzinot ar laiku, kad biju ministrs, to tagad īstenot vajadzētu būt vieglāk. Ir sakrājusies zināma pieredze, ir bijušas diskusijas, noteiktas pārmaiņas jau notikušas.
