VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
02. martā, 2021
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Izglītība
22
22

Ar divpadsmit skolas gadiem vairs nepietiek

LV portālam: RITA KAŠA, Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) pētniece

Rita Kaša: “Pētnieki brīdina – ja izglītības sistēmā netiks novērsta nevienlīdzība, tad kompetencēs balstītā izglītība skolēniem no ģimenēm ar zemāku sociālekonomisko kapitālu dos tikai prasmes, bet zināšanas paliks bērniem no elitārākām un nodrošinātākām saimēm.”

FOTO: no personīgā arhīva

Šoks, kādu pandēmijas dēļ piedzīvo izglītības sistēmas visā pasaulē, būs ilglaicīgs. Kā uz gaidāmo laiku sliekšņa vērtējama Latvijā iegūstamās izglītības kvalitāte un reformas tās uzlabošanai? Par to sarunā ar Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) pētnieci RITU KAŠU.

īsumā
  • Tas, ka ārzemēs iegūta izglītība palīdz iekļauties starptautiskajā darba tirgū, ir raksturīgi ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm.
  • Latvijas augstākās izglītības sistēma nav atvērta starptautiskiem darba meklētājiem, un tas bremzē attīstību.
  • Latvijas gadījumā pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību ir pareizs solis, taču jānodrošina, lai tas nenotiktu uz akadēmisku, abstraktu zināšanu sarukuma rēķina.
  • Ir bažas, ka pašreizējā augstākās izglītības reformas gaita mūs novedīs pie tā, ka pēc kāda laika sapratīsim – trepes mājā nav iebūvētas pareizajā vietā.
  • Informācijas tehnoloģijās balstītam mācību procesam, kas daļēji var notikt attālināti, jākļūst par mūsu skolas izglītības procesa ikdienu.
  • Aplēses liecina, ka izglītībai zaudētā laika dēļ šīs paaudzes skolēni kumulatīvi zaudēs 10 triljonus dolāru nākotnes ienākumos, kas veido gandrīz 10% no globālā IKP.

Pētījumā par diasporas jauniešu profesionālās un augstākās izglītības iespējām Latvijā, kurā līdzdarbojāties, viens no būtiskākajiem iemesliem, kas nemotivē izvēlēties studēt Latvijā, ir viedoklis par nepietiekamu šeit iegūtās izglītības kvalitāti un kvalifikācijas atzīšanu pasaulē. Cik pamatotas ir šādas bažas? Kāda ir Latvijā iegūtās izglītības kvalitāte un konkurētspēja starptautiskā kontekstā?

Ļoti vispārināta atbilde uz šo jautājumu nebūs korekta. Tas atkarīgs no tā, kādu mērāmo latiņu piemērojam. Fakts, ka Latvijas skolu un augstskolu absolventi dodas turpināt studijas ārvalstīs un dara to sekmīgi, liecina, ka Latvijā iegūtā izglītība ir starptautiski konkurētspējīga. Protams, daudz kas ir atkarīgs no paša studenta. Cilvēku darbaspējas un mērķtiecība kaldina panākumus. Tomēr Latvijas skolās vai augstskolās iegūtā izglītība ir priekšnoteikums. Tātad, no šāda aspekta raugoties, es teiktu: jā, Latvijā var iegūt kvalitatīvu un starptautiski konkurētspējīgu izglītību.

Raugoties uz Latvijas augstākās izglītības kvalifikāciju starptautiskā darba tirgus kontekstā, situācija ir atšķirīga. Ja cilvēku interesē starptautiska kvalificēta darba karjera, tad ārvalstīs iegūta augstākā izglītība ir priekšrocība. Taču tas, ka ārzemēs iegūta izglītība palīdz iekļauties starptautiskajā darba tirgū, ir raksturīgi ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm. Piemēram, pētījumi Lielbritānijā liecina, ka tie jaunieši, kas studiju laikā dodas studēt apmaiņas programmās uz ārvalstīm, darbu ārvalstīs iegūst daudz biežāk nekā tie, kas studējuši tikai Anglijā. To, ka izglītība ārzemēs paver durvis uz pasauli, var uzskatīt par likumsakarību – pavisam noteikti cilvēkiem, kas nāk no tādām mazām izglītības sistēmām kā Latvija.

Te rodas jautājums, vai Latvija ir šāds starptautiskas karjeras tramplīns studentiem.

Tas droši vien ir atkarīgs no tā, kur un ko cilvēks studē. Diasporas jauniešu pētījuma rezultāti mums rāda, ka svarīgākais faktors turpmākās izglītības izvēlē jauniešiem ir izglītības kvalitāte. Galvenie kritēriji, kas jāvērtē, nosakot izglītības kvalitāti, ir mācībspēku kvalifikācija un studiju procesa organizācija. Konkurētspējīga izglītība mūsdienās prasa, lai studiju process iekļautu pētniecisko prasmju veidošanas komponentu un lai izglītības process būtu organizēts tā, ka studenti ne tikai iegūst izglītību – tās saturu –, bet arī pilnveidojas un sasniedz sev būtiskus mērķus kā cilvēki. Mums katram ir svarīgi piepildīt savu potenciālu, sasniegt to, ko vēlamies, kas mums vajadzīgs. Tas attiecas tiklab uz mācībspēkiem, cik studentiem.

Augstākās izglītības internacionalizācija ir labs dzinulis izglītības kvalitātes pilnveidošanai, jo tādā veidā mēs iekļaujamies globālajā akadēmiskajā ritmā. Būtu jātiecas, lai Latvijas mācībspēki plašāk iesaistītos starptautiskos pētnieciskos projektos. Protams, lai starptautiski konkurētspējīgo mācībspēku Latvijā kļūtu aizvien vairāk, jārisina atalgojuma jautājums un tas, kā tiek izsludinātas mācībspēku vakances augstākajā izglītībā. Joprojām ir grūti iegūt skaidru informāciju par vakancēm Latvijas augstskolās cilvēkam, kas nav no šīs sistēmas vai kādā veidā saistīts ar cilvēkiem, kuri šajā vidē strādā. Latvijas augstākās izglītības sistēma nav atvērta starptautiskiem darba meklētājiem, un tas bremzē attīstību.

Jau ilgāku laiku Latvijā vērojami centieni reformēt izglītību. Vispārējā izglītībā ar mērķi nodrošināt mūsdienās vajadzīgās zināšanas, prasmes un attieksmi sākusies tā dēvētās kompetenču pieejas ieviešana, kas zināmā mērā tiek pretnostatīta tradicionālajām, akadēmiskās zinātņu nozarēs balstītām izglītības sistēmām un izpelnījusies arī kritiku gan par organizatoriskām nepilnībām, gan par pieejas neatbilstību vispusīgas personības veidošanai. Kāds ir jūsu viedoklis par šo reformu un tās mērķiem?

“Skola 2030” ir vajadzīgs un jēgpilns projekts. Visā pasaulē tiek meklēti veidi, kā nodrošināt, lai skolēni apgūtu nepieciešamo aizvien pieaugošas informācijas apjoma apstākļos. Jo pasaule kļūst vecāka, jo vairāk informācijas skolēniem būtu jāzina. Bet tad ar divpadsmit skolas gadiem vairs nepietiek. Kā mēs šo dilemmu varam risināt? Viena no atbildēm ir kompetenču pieejas ieviešana izglītībā. Šī ir starptautiski atzīta pieeja, tostarp arī tādu starptautisko organizāciju dēļ kā Pasaules Banka un OECD.

Izglītības politikas pētnieki te runā par politikas risinājumu aizgūšanu, kad valstis raugās uz to, ko citi dara, un mēģina šīs pieejas īstenot savā izglītības sistēmā. Izglītības politikas aizgūšana, kurā lomu spēlē mūsdienu ietekmīgās starptautiskās organizācijas, ir atsevišķs pētījumu temats, arī ļoti strīdīgs, jo runa ir par hegemoniju: ietekmīgākie dominē par vājākajiem. Pievienojies globālajiem ietekmīgo pasaules līmeņa spēlētāju noteikumiem, tā teikt, vai arī paliksi zaudētājos. Taču Latvijas gadījumā pāreja uz kompetencēs balstītu izglītību, manuprāt, ir pareizs, pārdomāts solis, nevis kāda klaja spiediena rezultāts. Tas gan prasa visas izglītības sistēmas pārkalibrēšanu. Visiem izglītības procesa dalībniekiem ir jāsaprot, kādas ir pārmaiņas un ko tas no katra prasa. Un šeit es domāju gan skolotājus, gan skolu direktorus, gan vecākus un bērnus, kā arī valsts un pašvaldību izglītības pārvaldes organizācijas. Šādas pārmaiņas nav vieglas. Pētījumi liecina, ka cilvēki nav pārmaiņu entuziasti, kad tas nozīmē ierastās rutīnas maiņu, kuras dēļ rodas diskomforts. Vislabākās zāles pret šo diskomfortu būs panākumi, ko piedzīvos skolēni mācoties un skolotāji mācot.

Pārmaiņu sākumposmā īpaši svarīga ir skolas vadības prasme organizēt darbu skolā tā, ka visi ir iekļauti sarunā par pārmaiņām, to mērķiem, ka skolotāji var paļauties uz savstarpēju atbalstu skolā. Skolas vadībai ir jāsaprot, kā vislabāk nodrošināt skolotājiem vajadzīgo papildu atbalstu, izmantojot pieejamos, bieži ierobežotos resursus. Tāpēc “Iespējamās misijas” aicinājums, ka superskolotājiem ir vajadzīgs superdirektors, ir īsti vietā! Mums Latvijā vajag drošus, zinošus, radošus un visādi citādi foršus skolotājus un arī tādus direktorus. Skola ir ekosistēma, kurā mēs visi esam cits no cita atkarīgi, un skolas vadībai šīs ekosistēmas veidošanā ir ārkārtīgi svarīga loma. Īpaši tas ir jūtams pārmaiņu sākumposmā, jo pārmaiņu ieviešana ir trausls laiks jebkurā organizācijā un jomā. Izglītības politikā ir tāds jēdziens kā izmaiņu ieviešanas sākumā radies pagrimums, angliski to sauc par “implementation dip”. Darot kaut ko no jauna, būs kļūdas un grūtības, bet svarīgi ir nezaudēt ilgtermiņa skatu, kāpēc izmaiņas tiek īstenotas, un mācīties no kļūdām. Kad pieredze jau ir iegūta, tad jaunais process kļūst saprotamāks, ērtāks un viss saliekas savās vietās. Domājot par pāreju uz kompetenču izglītību Latvijā, ir svarīgi paturēt acīs ilgtermiņa perspektīvu.

Lai gan es atbalstu pāreju uz kompetencēs balstītu izglītību Latvijā, piekrītu tam, ka jānodrošina, lai tas nenotiktu uz akadēmisku, abstraktu zināšanu sarukuma rēķina. Pētnieki, kas iedziļinājušies šajā problemātikā valstīs ar ilgāku kompetencēs balstītas izglītības pieejas īstenošanas pieredzi, norāda, ka risku rada nevienlīdzība izglītības sistēmā. Proti, skolēni, kas nāk no sociāli mazaizsargātākām sabiedrības grupām, apmeklē mazāk spēcīgas vai mazāk elitāras skolas, riskē saņemt vājāku izglītību. Šie pētnieki brīdina: ja izglītības sistēmā netiks novērsta nevienlīdzība, tad kompetencēs balstītā izglītība skolēniem no ģimenēm ar zemāku sociālekonomisko kapitālu dos tikai prasmes, bet zināšanas paliks bērniem no elitārākām un nodrošinātākām saimēm. Lai tas nenotiktu, nepieciešami prasmīgi skolotāji un skolā koordinēts, iekļaujošs izglītības process. Skolai jākļūst par aizvien pievilcīgāku darbavietu, lai jaudīgie skolotāji un direktori tur strādātu. Tam vajag gan atbilstošas algas, gan skolotāju izglītību. Investīcijas izglītībā, cilvēkos ir tās, kas dod vislielāko efektu izaugsmei nākotnē. Infrastruktūra ir svarīga, bet bez spējīgiem cilvēkiem tas viss ir tikai tukšas kastes.

Izglītības kvalitātes un konkurētspējas celšanas vārdā patlaban noris gatavošanās plašai augstākās izglītības reformai. Diskusijas raisa jautājumi par kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem kritērijiem, pārvaldības modeli un augstskolu autonomijas riskiem. Kādas pārmaiņas Latvijas augstākajā izglītībā būtu nepieciešamas minēto mērķu sasniegšanai? Kā vērtējama reformas virzība?

Diskusija ir vajadzīga lieta, jo tās procesā izkristalizējas dažādas atziņas, kas palīdz labāk izprast situāciju un formulēt risinājumus tām problēmām, kuru dēļ diskusija veidojas. Diemžēl konstruktīva diskusija starp valsts iestādēm un augstākās izglītības sektoru, man šķiet, klibo. Rodas iespaids, ka diskusija ir balstīta uz viedokļiem, nevis datiem. Pietrūkst bezkaislīgas sarunas par reformas piedāvājumu “par un pret”. Man ir iespaids, ka īsti nav skaidra ilgtermiņa skatījuma, kādu augstākās izglītības sistēmu mēs gribam redzēt šīs pēc šīs reformas, kā tā būs efektīvāka un konkurētspējīgāka nekā pašreizējā. Līdz ar to man bail, ka nesanāk tā, kā reizēm gadās, kad, būvējot māju, procesā lemj, kāda tā izskatīsies. Tur var sanākt visādi arhitektūras brīnumi. Man ir bažas, ka pašreizējā augstākās izglītības reformas gaita mūs novedīs pie tā, ka pēc kāda laika sapratīsim – trepes mājā nav iebūvētas pareizajā vietā.

Savā ziņā pašreizējā augstākās izglītības reformas gaita ir rezultāts tam, ka Latvija nav investējusi pētniecībā, kas palīdzētu atbildēt uz tiem jautājumiem, kas šīs reformas kontekstā ir būtiski. Ne par velti tādās valstīs kā Nīderlande vai Norvēģija ir augstākās izglītības politikas pētniecības centri augstskolās. Šie centri veic gan akadēmiskus, gan lietišķus augstākās izglītības politikas pētījumus, un tad ir informācija, uz kuru balstīties, kad tiek plānots augstākas izglītības reformu process. Latvijā šādi pētījumi ir atsevišķu iniciatīvu rezultāts, un tas nepalīdz rast visaptverošas atbildes uz pašreizējai reformai būtiskiem jautājumiem.

Tas pats attiecas uz strīdīgo jautājumu par augstskolu padomēm. Augstskolu padomes tiek veidotas un darbojas dažādās valstīs, pastāv dažādi to modeļi. Piemēram, kaimiņos Lietuvā Viļņas Universitātes padomē valdības pārstāvji, ierēdņi vai politiķi nevar tikt ievēlēti. Savukārt Igaunijā daļu universitātes padomes locekļu ieceļ Izglītības un zinātnes ministrija. Kurš modelis ir pareizāks vai piemērotāks? Uz šo jautājumu bez izsvērtas analīzes attiecīgās izglītības sistēmas kontekstā atbildēt ir grūti.

Plašākā tvērumā jautājums par izglītības reformām ir jautājums par izglītības politiku Latvijā. Vai tāda vispār jebkad kopš neatkarības atgūšanas ir pastāvējusi? Uz ko tai vajadzētu būt orientētai tagadējos apstākļos?

Protams, ka Latvijā ir izglītības politika. Latvijas stratēģiskā orientācija uz iekļaušanos Eiropas valstu saimē uzreiz pēc neatkarības atgūšanas ir bijis mūsu galvenais orientieris. Latvija ir bijusi viena no aktīvākajam Boloņas procesa dalībniecēm augstākajā izglītībā, un tas, es uzskatu, palīdz mūsu starptautiskajai atpazīstamībai un konkurētspējai. Latvijas izglītības sektora attīstība ir mērķtiecīga, lai gan process, jāatzīst, dažkārt ir ļoti grubuļains. Galvenais mērķis mums visiem ir panākt, lai Latvijā var iegūt labu izglītību, kas dod iespējas veidot labu dzīvi. Par to, kā tas panākams, jau viedokļi atšķiras. Te izšķirīga ir izglītības politikas un tās socioloģisko rezultātu pētniecības loma. Ja mums ir dati, sistemātiski apkopota informācija, nevis tikai viedokļi, tad mums būs izredzes ātrāk nonākt pie lēmumiem, kas palīdzēs sasniegt labas izglītības mērķi.

Uz ko izglītības politikai vajadzētu būt orientētai tagadējos apstākļos? Mums nepieciešams, lai Latvijā būtu iekļaujoša izglītība šī vārda starptautiski lietotajā plašākajā nozīmē. Proti, izglītības politikai jānodrošina tāda izglītības procesa īstenošana, kas novērš mācīšanās barjeras gan skolā, gan augstskolā, gan neformālajā izglītībā. Piemēram, skolēniem ar disleksiju nepieciešamas vēstures un literatūras audiogrāmatas, lai viņi netiktu nostādīti nevienlīdzīgā pozīcijā, salīdzinot ar tiem skolēniem, kam nav fizioloģisku iemeslu lasīšanas grūtībām. Latvijā šobrīd tas nav nodrošināts un skolēni ar disleksiju faktiski tiek “atsijāti” no skolām, jo izglītības process ir pilns barjerām, kuru novēršana atstāta vecāku un pašu bērnu ziņā. Tas ir netaisni un tuvredzīgi. Ja reiz, veidojot projektu “Latvija 2030”, mēs vienojāmies, ka centrā ir cilvēks, tad izglītības politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem jādara viss, lai uzmanības centrā, novēršot barjeras izglītības iegūšanai, būtu katrs cilvēks.

Latvijā starp pilsētām un lauku reģioniem nav vienlīdzības izglītības pieejamībā, tika secināts Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas izstrādātajā 2019. gada ziņojumā “OECD Latvijas Prasmju stratēģija: Novērtējums un rekomendācijas”. Kādas tendences šajā ziņā vērojamas un prognozējamas, ņemot vērā tā dēvēto skolu tīkla optimizāciju un Latvijas administratīvi teritoriālā iedalījuma maiņu?

Ņemot vērā demogrāfiskās tendences Latvijā, skolu tīkla optimizācija ir objektīvi pamatota. Taču atkal ir jautājumus, kādi ir iecerēto risinājumu plusi un mīnusi un ko vajadzētu darīt citādi. Kādi alternatīvi risinājumi iespējami? Kādi ir šo risinājumu ieguvumi un izmaksas? Lai pašvaldību līmenī pieņemtu pareizus lēmumus, nepieciešams plašāks, sistemātiskā izvērtējumā balstīts skatījums uz izglītības mērķiem un izvēlēto stratēģiju sociālemocionālo ietekmi. Ļoti svarīgs kritērijs, pieņemot šos lēmumus, ir bērnu emocionālā labklājība, jo bērna pašsajūta ietekmē mācīšanās rezultātus.

Covid-19 pandēmija mums parādīja, kā nākotnei jāplāno izglītības process. Proti, mēs nevaram atļauties raudzīties uz attālinātām mācībām kā uz īslaicīgu krīzes laika risinājumu. Informācijas tehnoloģijās balstītam mācību procesam, kas daļēji var notikt attālināti, ir jākļūst par mūsu skolas izglītības procesa ikdienu. Arī pēc pandēmijas beigām būtu vēlams veidot jaukta tipa mācību procesu, kurā mācības klātienē tiek kombinētas ar mācībām interneta vidē. Tam būs vismaz vairāki ieguvumi. Pirmkārt, skolēni un skola kāpinās prasmes strādāt attālinātos formātos, kas palīdzēs, ja atkal nāk kāda krīze. Otrkārt, tas sekmēs digitālo prasmju un pašregulētas mācīšanās potenciāla attīstību. Treškārt, tas palīdzēs veidot papildu risinājumus izglītības nodrošināšanai skolu tīkla optimizācijas kontekstā. Izglītības sistēma visā pasaulē ir viena no konservatīvākajām struktūrām, un to ir grūti mainīt. Bet mazajai Latvijai šeit ir priekšrocība, jo mēs visi cits citam esam tuvu, un, ja pašvaldības uzrunās skolas, pētniekus, nevalstiskās organizācijas un citus, kas var palīdzēt ar idejām vietējo izglītības stratēģiju veidošanā, te var sanākt kaut kas labs. Ir nepieciešama kompleksa pieeja, un mums nevajadzētu ieslīgt nolemtībā. Zinām, ka Latvijā pieaug izglītības pieejamības nevienlīdzība. Bet mūsu rokās ir pieņemt tādus lēmumus, kas to mainīs.

Kā kopumā izglītības pieejamību un izglītības kvalitāti varētu būt ietekmējis Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestais attālinātais mācību process? Kādas varētu būt tā ilgtermiņa sekas?

Pandēmija ir devusi triecienu zināšanu apguvei visā pasaulē, visos izglītības līmeņos. Tā izjauca ierasto izglītības procesu, bet arī izgaismoja mūsu izglītības procesa un izglītības pieejamības vājos ķēdes posmus. Atbildot uz jautājumu īsi: pandēmija ir negatīvi ietekmējusi gan zināšanu apguvi, gan skolēnu emocionālo labklājību. Līdz ar negaidīto pāreju uz attālinātām mācībām skolēni faktiski tika izmesti no laivas. Skolotāji arī, bet skolēni ir tie, kas izjuta un jutīs šis sekas visvairāk. To negatīvais kumulatīvais efekts ietekmēs visu sabiedrību. Pasaules Bankas prognozes ir tādas, ka sekas šim starptautiskās izglītības sistēmas šokam būs ilglaicīgas. Pasaules Bankas aplēses liecina, ka izglītībai zaudētā laika dēļ šīs paaudzes skolēni kumulatīvi zaudēs 10 triljonus dolāru nākotnes ienākumos, kas veido gandrīz 10% no globālā IKP. Tas ir tāpēc, ka pandēmija atsvieda valstis atpakaļ izglītības nevienlīdzības novēršanā un palielināja nabadzības risku sabiedrībā. Prognozes par to, kādas tieši būs šīs zaudētās izglītības ekonomiskās ilgtermiņa sekas Latvijā, es pagaidām neesmu redzējusi. Bet tendences būs līdzīgas kā citur.

Vērtējot pandēmijas ietekmi uz izglītības apguvi, jāpiemin Brūkingsa institūta pētījumi ASV. Tie rāda: par spīti pandēmijai, skolēni tomēr mācījās, bet iegūto zināšanu apjoms ir mazāks, nekā tas būtu, ja nebūtu notikusi pandēmija. Es domāju, ka Latvijā situācija ir līdzīga. Jautājums, cik liela ir šī plaisa starp to, kas bija jāapgūst, un to, kas apgūts, kuras skolēnu grupas no šī pārrāvuma cieta visvairāk, kāda veida psihoemocionālās traumas bērni ir piedzīvojuši un kā tām tikt pāri. Visiem šiem jautājumiem jābūt izglītības politikas darba kārtībā jau šobrīd. Un es teiktu, ka šos jautājumus valdība nevar izlemt viena pati. Jārunā ar pašvaldībām, skolām un vecākiem. Lai gan visi esam noguruši no šī pārrāvuma izglītības dzīves ritmā, kas situāciju ģimenēs apgriezusi kājām gaisā, mums nekas cits neatliek kā mācīties no piedzīvotā un rīkoties, lai nākamreiz, kad krīze nāk, izglītības sistēma ir gatava normāli darboties. Latvijā mēs to varam.

Labs saturs
22
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU