1995. gadā Izglītības un zinātnes ministrija nodibināja valsts bezpeļņas organizāciju "Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūra", kas tagad, pievienojot daudzas citas aktivitātes, kļuvusi par "Valsts izglītības attīstības aģentūru". Jau kopš aģentūras pirmsākumiem esat tās direktore. Kā nokļuvāt šajā amatā?
1995. gadā Eiropas Komisija (EK) desmit asociētajām Eiropas Savienības (ES) valstīm piedāvāja finansēt pirmās reformas profesionālajā izglītībā. Noteikums bija izveidot no ministrijas neatkarīgu institūciju, kas īstenos reformas kopā ar EK Eiropas Izglītības fondu. Toreiz, strādājot Izglītības un zinātnes ministrijā, jau biju saistīta ar starptautisko sadarbību, zināju angļu valodu, biju trīs gadus strādājusi ES augstākās izglītības un jaunatnes programmā "Tempus". Man uzticēja izveidot "Phare" programmu ieviešanas institūciju.
2015. gada 5. maijā apritēja 20 gadi, kopš strādāju aģentūrā, kas četras reizes mainījusi nosaukumu, funkcijas un no četru darbinieku kolektīva kļuvusi par iestādi ar gandrīz 200 darbiniekiem, 17 dažādiem darbības virzieniem, 25 ārvalstu un starptautiskās sadarbības programmām, finanšu instrumentiem un ES struktūrfondiem. Sākām ar 1,5 miljonu programmu, uz šodienu administrēti, ieviesti, uzraudzīti projekti un programmas aptuveni viena miljarda eiro apmērā.
No profesionālās izglītības aizgājuši neesam, bet ir nākušas klāt starptautiskās sadarbības programmas pētniecībā, skolu un augstskolu mobilitātes un attīstības programmas, Ziemeļvalstu finanšu instrumenti, stipendiju fonds, nacionāla mēroga izglītības sistēmas attīstības projekti skolu modernizācijas, karjeras atbalsta sistēmas un pieaugušo izglītības laukā. 12 gadus ikdiena bija arī ES struktūrfondu vadība un uzraudzība..Es nekad nebūtu iedomājusies, ka Latvijas iestāšanās ES manu darbu pārvērtīs tik daudzveidīgas iestādes vadīšanā. Vadības stilu, struktūru un personālvadības stratēģijas bija jāmaina daudzas reizes. Tomēr jāatzīst, ka es neesmu klasisks ierēdnis, jo aģentūra par valsts pārvaldes iestādi kļuva salīdzinoši nesen, un daudz kas iestādes iekšējā vadībā un kultūrā vairāk līdzinās biznesa videi. Strādāju ar kolektīvu, kuru esmu veidojusi 20 gadus. Tam ir nozīme..
Esat beigusi Ekonomikas fakultāti ekonomiskās kibernētikas specialitātē, jums ir ekonomistes-matemātiķes diploms. Kā tas palīdz šajā darbā?
Ir nedaudz dīvaini, ka man ir izglītība, kāda vairs neeksistē. Toreiz sabiedrības dzīvē strauji ienāca programmēšanas un datu apstrādes tehnika – istabas lieluma skaitļojamās mašīnas. Vajadzēja speciālistus, kas šīs mašīnas izmanto, lai simulētu, rēķinātu un prognozētu mikroekonomikas un makroekonomikas attīstības procesus, apstrādātu lielu daudzumu datu dažādās nozarēs.
Es esmu slikts karjeras izvēles paraugs – studiju programmā nonācu nejauši. Viens no maniem vecākiem ļoti vēlējās, lai es studēju mākslu, otrs – medicīnu. Es mēģināju stāties abos, bet sapratu, ka iestājkonkursus neizturēšu. Toreiz maksas programmu nebija, vai nu tiki augstskolā, vai nē. Apturēju centienus nokļūt gan mākslas, gan medicīnas augstskolās. Labā ziņa ir tāda, ka nejaušības nav nemaz tas sliktākais ceļvedis. Gadu negribējās zaudēt, papildu uzņemšana bija Latvijas Universitātē daudziem svešajā kibernētikas nozarē. Iestājos un nenožēloju ne mirkli, jo matemātikas apguve iemācīja strukturētu un eksaktu domāšanu, asināja prātu, trenēja lietas skatīt perspektīvā un tai pašā laikā mācīja uz tām skatīties radoši. Matemātikas un skaitļošanas zinātne ir ļoti loģiska, bet arī radoša, un, man šķiet, tieši šāda pieredze man ir lieliski noderējusi darbā.
Pārskatā par aģentūras 2015. gada darbu esat saskaitījusi, ka pēdējo desmit gadu laikā VIAA kopumā ir administrējusi 4863 starptautiskos projektus. Vai ir bijis kāds projekts, kurā labprāt būtu vēlējusies piedalīties arī pati?
Profesionāli dzīve ir piespēlējusi daudz iespēju īstenot savas ieceres. Es esmu īstenojusi un vadījusi daudzus projektus. Līdz ar to, kad vajadzēja aģentūrā veidot aizvien jaunu iniciatīvu un programmu īstenošanas vai vadības mehānismus, radīt cilvēku korpusus, kas ar to strādās, projektu vadības pieredze to padarīja daudz vieglāku. Ņemot vērā, ka pārsvarā bija jānodrošina tādu iniciatīvu apsaimniekošana, kurās nevienam Latvijā iepriekš pieredzes nav bijis, recepte vienmēr bija viena – tēma var būt sveša, bet vadības principi nemainās. Tātad vajadzīgs vismaz viens, kas tos labi pārvalda. Tagad daudzi no mūsu komandas var aizsākt jebko, kas vien aģentūrai nebūtu jāpaveic.
Kurš, jūsuprāt, pa šiem gadiem ir bijis (vai arī turpinās) veiksmīgākais starptautiskais projekts, un ko tas ir devis Latvijai?
Ņemot vērā 22 gadu pieredzi aģentūrā un jau minēto projektu skaitu, jāsaka, ka ir ļoti daudz projektu, kas devuši nozīmīgu ieguldījumu izglītības attīstībai. Minēšu četrus. Pats pirmais aģentūras vadītais "Phare" projekts profesionālās izglītības modernizācijai, kas radīja gan konceptuālo, gan metodisko, gan materiālo pamatu tālākajām reformām. Tad protams, visa "Leonardo da Vinci" un "Erasmus" ēra, kas joprojām dod iespēju mūsu jauniešiem mācīties un stažēties Eiropas valstīs. No sistēmas pārbūves viedokļa ļoti sekmīga bija Pasaules Bankas īstenotā Latvijas augstākās izglītības finansēšanas mehānisma pilnveide 2014. gadā. Tam sekojošie lēmumi mainīja novecojušos augstākās izglītības finansēšanas principus. Ļoti veiksmīgi ir bijuši struktūrfondu projekti.
Aģentūra īstenos vērienīgu, 25 miljonu eiro vērtu ES projektu "Nodarbināto personu profesionālās kompetences pilnveide", lai pilnveidotu pieaugušo profesionālo kompetenci. Savulaik pietika, ja ir beigta viena skola vai augstskola. Kā tas būs 21. gadsimtā?
Katrs nākamais gadu desmits vienas profesijas atstāj pagātnē, bet citas rada no jauna. 21. gadsimtā visvairāk noderēs izglītība, kas ir multi- un starpdisciplināra. Visvairāk ir to profesiju, kurām būtiski mainās darba saturs.
Es tikai varu atkārtot, ka digitālās prasmes dažādos lietošanas līmeņos ir un būs vajadzīgas visās profesijās, bet mūsdienās aktuālās vispārējās prasmes – lēmumu pieņemšana, problēmu risināšana, svešvalodas, komunikācijas un uzņēmējdarbības prasmes – būs tās, kas ļaus noturēties profesijā, dos iespēju attīstīties tai līdzi vai arī pielāgoties citiem nodarbinājuma veidiem. Pieaugušo izglītības kontekstā ir jāuztur vai jāatjauno spēja mācīties un jāstiprina manis minētās prasmes, jo arī tās saturiski attīstās tikpat strauji kā tehnoloģijas.
Ja jums būtu jāizvēlas jauna, nākotnē perspektīva profesija, kura tā būtu?
Es pieturētos pie profesijām, kas saistītas ar saskarsmi, jo vienmēr paliks profesijas, kurās cilvēka domāšanu, emocionālo un fizisko kontaktu nevarēs aizstāt ne ar ko citu. Valsts pārvaldi, sabiedrības, nozaru vadību, piemēram, var digitalizēt līdz kādai tehniskai robežai, bet tās nekad nevarēs aizstāt ar tehniku. Tāpat kā aktierus, advokātus, skolotājus, mentorus, konsultantus, ārstus u. c. Tehniski, protams, programmēšana, loģistika, augsta līmeņa inženierija noteikti uzskatāmas par perspektīvām profesijām.
Izstādē "Skola" lielu popularitāti gūst aģentūras aktivitāte "Ātrais randiņš ar karjeras konsultantu", ik rudeni jau vairākus gadus īstenojat karjeras nedēļu dažādās Latvijas vietās. Ko esat secinājuši, cik mērķtiecīgi vai nemērķtiecīgi ir jaunieši?
Apmeklētība šajos pasākumos vienmēr ir augsta, un tas nozīmē, ka jauniešiem nepieciešama informācija un izpratne par to, kur meklēt atbildes par profesijām un savu nākotnes karjeru. Domāju, ka par mērķtiecības trūkumu lielāka problēma ir tā, ka jaunieši ļoti bieži nezina, nepazīst lielāko daļu profesiju, nezina, kas viņus interesē. Tāpēc karjeras atbalsta izglītībai ir jāattīstās un jākļūst par neatņemamu mūsu skolu ikdienas darba sastāvdaļu.
No otras puses, mērķtiecība noteikti izpaužas tajā, ko jaunieši sagaida no augstākās izglītības. Viņi lielākoties ir prasīgi un nav gatavi tērēt savu laiku un naudu tam, kam viņi neredz kvalitāti vai kam trūkst mūsdienīga skatījuma un starptautiskā konteksta. Tas nozīmē, ka izglītotājiem ir jārēķinās ar aizvien prasīgāku studētgribētāju auditoriju, jo iespējas salīdzināt tikai pieaug.
Aģentūra sniedz arī informāciju par ārvalstu stipendiju iespējām. Nereti Latvijā izglītības iegūšanas iespējas tiek vērtētas kā nevienlīdzīgas. Vai jūtat šādu tendenci arī pretendentos, kas kandidē uz stipendijām?
Ap 70% studiju Latvijā ir par maksu. Starptautiskie eksperti ziņojumos ir norādījuši, ka valsts budžeta vietu sadalījums augstskolās būtu jāpiešķir nevis pēc sekmības, bet pēc sociālā stāvokļa, tādējādi padarot bērniem no ģimenēm arī ar zemiem ienākumiem augstāko izglītību pieejamāku. Ar mūsu augstākās izglītības iestādēm konkurē valstis, kur augstākā izglītība iegūstama bez maksas, piemēram, Vācija, Dānija, Zviedrija, Norvēģija, Islande un Somija. Šveicē un Austrijā ir minimāla piemaksa.
Tomēr pārsvarā vēlmi pieteikties stipendijām ārvalstīs vada vilinājums gūt starptautisku zināšanu pieredzi un diplomu, kas palielina izredzes dabūt labāku darbu (vai darbu vispār!), kā arī apgūt programmas, kādas Latvijā nav pieejamas. Atgriežoties dzimtenē, šāda bagāža dod lielas priekšrocības. Studēt Latvijā vairs nav lēti, līdz ar to nevienlīdzību tas noteikti ietekmē.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
Man šķiet, vismaz vienā ziņā esmu rekordiste – profesionālais liktenis ir sniedzis man pieredzi strādāt 20 dažādu izglītības ministru padotībā. Ja man šodien prasītu, vai un kāds ministrs motivē, tad tie ir cilvēki ar pamatīgu pieredzi un/vai attīstības redzējumu. Vēl arī tie, kas ļauj padotajiem strādāt, jo valsts pārvaldē strādā daudzi stratēģiski gudri ierēdņi.
Runājot par "nospiedumu atstājušiem" notikumiem, tā noteikti ir Latvijas iestāšanās ES. Tas būtiski mainīja gan aģentūras dzīvi, gan visu valsts pārvaldi. Darbs burtiskā nozīmē ieguva jaunus atbildības līmeņus un iespējas, investīciju mērogu un intensīvu iesaisti starptautiskos procesos.
Ar kuru savu lēmumu lepojaties?
Atšķirībā no manis dēls ļoti skaidri zināja, ko viņš vēlas studēt, bet Latvijā tas nebija iespējams. Viņa izlaidums Melburnas Universitātē man vienmēr atgādinās, kādu gandarījumu var sniegt iespēja palīdzēt saviem tuvākajiem sasniegt viņu sapņus. Sevišķi, ja tā ir izglītība.
Runājot par darba dzīvi, aģentūrā bieži jāstrādā uz profesionālā riska robežas, lai lietas izdarītu nevis pēc burta, bet pēc gara. Uzdrīkstēšanās uzņemties funkcijas, kuru iepriekš nav bijis, no nulles radīt jaunus "biznesa segmentus" – tā jau ir mana ikdiena. 2004. gadā EK reizes piecas pārjautāja ministrijai: vai tiešām aģentūrai, kurā uz to brīdi bija tikai divi cilvēki, kas kaut ko zināja par struktūrfondiem, uzticēs ceturto daļu no visām ES fondu investīcijām? Man tikpat reižu nācās apgalvot: jā, tas ir iespējams. Pēc četriem pieciem gadiem aģentūrā bija jau 60 darbinieku, kas visi šobrīd ir ļoti labi profesionāļi liela apjoma finanšu līdzekļu pārvaldīšanā. Šo cilvēku "kontā" ir apmēram 800 miljoni valstij un Briselei apgūtas investīciju naudas. Mans lēmums to uzņemties bija profesionāli riskants, bet pareizs.
Par ko bērnībā sapņojāt kļūt?
Man ļoti patika zīmēt, krāsot, griezt un piemērīt papīra lellēm kleitas. Man joprojām šķiet, ka mana labā puslode uz māksliniecisko un skaisto strādā tikpat izteikti kā kreisā – praktiskā. Es esmu mācījusies gleznot, dziedāt, dejot, labi saprotu krāsas. Savulaik nodarbojos ar mākslas vingrošanu, tautiskajām un balles dejām. Esmu dizainers gan savam mājoklim, gan aģentūrai, gan visam vizuālajam, ko radām darbā. Viena daļa no manis noteikti ir vēlējusies būt saistīta ar mākslu un interjeru. Laiku pa laikam es to atceros.
Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Smaids ir vislētākais enerģijas avots. Tas nemaksā neko, bet tas apkārtējiem dod daudz gaismas. Profesionālais moto: vadītājs nodrošina 30%, pārējo – viņa komanda.
