Patlaban vienīgais, kas ir skaidrs nākamās koalīcijas veidošanā, ir tas, ka atkal “Saskaņa” paliek “aiz borta”. Kā to vērtējat?
Ir sen aizgājis tas liktenīgais brīdis, kad “Saskaņu” vajadzēja un varēja ņemt koalīcijā. Tas bija 10. Saeimas laikā, kad “Saskaņai” bija vairāk par 30 mandātiem un vēl nebija noticis valodu referendums, kas novilka skaidru sarkano līniju, aiz kuras tagad atrodas šī partija. Tā bija lielākā Nila Ušakova kļūda – sākumā viņš strikti skaidroja, ka neatbalstīs šo referendumu un tajā nebalsos, taču pēkšņi aizgāja un parakstījās, lai referendums notiktu. Tajā dienā “Saskaņa” zaudēja ļoti daudz to latviešu balsu, kam jau sāka šķist, ka šis politiskais spēks tiešām strādā, lai saliedētu sabiedrību.
Kas būtu iegūts, ja “Saskaņa” koalīcijā būtu nonākusi jau pirms tam?
Tad “Saskaņa” vai nu pierādītu, ka spēj konstruktīvi strādāt valsts labā, vai nu izgāztos, ar to apliecinot, ka ir varena, tikai sēžot opozīcijā.
„Saskaņas” iegūto mandātu skaits ar katrām Saeimas vēlēšanām samazinās. Vai tas nozīmē partijas norietu?
„Saskaņai” patlaban ļoti palīdz latviešu nacionālradikāļi, virzot nesagatavotu izglītības reformu. Neesmu pret to, ka skolās jāmācās latviešu valodā. Taču šis process ir sasteigts un nodara pāri tiem skolēniem, tai paaudzei, kura pašlaik mācās krievu skolās, jo nav sagatavots personāls, kas viņus spētu apmācīt kvalitatīvā latviešu valodā. Tas nozīmē, ka šie bērni nedz labi apgūs konkrēto mācību priekšmetu, nedz latviešu valodu. Šāda pieeja “piespēlē” ne tikai “Saskaņai”, bet arī Tatjanas Ždanokas partijai, Latvijas Krievu savienībai, kura, būdama radikālāka, tagad gan ieguvusi kādu daļu līdzšinējo “Saskaņas” atbalstītāju.
Latvijas Krievu savienība vēlēšanās ieguvusi vairāk par diviem procentiem balsu un valsts finansējumu četriem gadiem. Kādas ir šīs partijas perspektīvas?
Ja tai turpinās “piespēlēt” latviešu radikāļi, perspektīvas ir ļoti tālejošas. Ja tik tiešām pieņems likumu, ka veikalā pārdevējs vai jebkurš pakalpojumu sniedzējs ar pircēju drīkstēs runāt tikai valsts valodā, kas nozīmētu, ka krieviski runājošie to uztvers kā kara pieteikumu savai valodai, nevajadzētu brīnīties, ka Ždanokas partija, kura nemaz neslēpj, ka ir Kremļa Trojas zirgs Latvijai, pēc nākamajām vēlēšanām būs Saeimā.1
Kāpēc Latvijā nav izveidojusies liela centriska partija, kura spēj piesaistīt gan latviešus, gan krieviski runājošos, tādā veidā arī zināmā mērā tuvinot šīs abas sabiedrības daļas vienu otrai?
Šāda partija, protams, sen bija vajadzīga. Taču, tiklīdz kāds kaut kur sāk atbalstīt krievus, kā Valsts prezidents, rosinot automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņu bērniem jau Dzemdību namā, visām latviskajām partijām ir spuras gaisā. Centrisku partiju, kura iestātos par šādu ideju, nacionālpopulisti, kuri citādi maz ko derīgu spēj izdarīt, uzreiz pasludinātu par Kremļa aģentu un iedzītu pagrīdē.
Šīs problēmas sakne, pirmā rupjā kļūda, radās jau 90. gados, kad, izstrādājot Pilsonības likumu, tika izvēlēta tik primitīva, lineāra pieeja – ka tie, kas šeit dzīvoja līdz 1940. gada 17. jūnijam, atjaunotajai valstij der, bet tie, kas ieradās pēc tam, ir svešinieki. Par to rakstīju presē, taču izpelnījos latviešu nodevējas apzīmējumu.
Faktiski minētā pieeja nozīmēja situāciju, ka dalījuma līnijas tika novilktas pat vienas ģimenes ietvaros – viens no laulātajiem, ja bija piedzimis pirms noteiktā datuma Latvijā, kļuva pilsonis, bet otrs – nepilsonis. Paskatīsimies, kas no tā iznāca praksē. Piemēram, Ždanoka saskaņā ar šo likumu dabūja pilsonību, jo viņas senči Latvijā dzīvoja pirms 1940. gada. Arī Alfrēds Rubiks dabūja. Abi pēc tam iekļuva pat Eiropas Parlamentā. Un kas viņus tur ievēlēja? Tie krievi, kuri paši vai viņu senči šeit bija dzimuši pirms minētā datuma. Arī Nikolajs Kabanovs dabūja pilsonību tāpēc, ka viņa senči šeit ir dzīvojuši pirms 1940. gada.
Savukārt daudzi no tiem krievu valodā runājošajiem un pēc šī datuma Latvijā nonākušajiem, riskējot ar savu dzīvību, izgāja 1991. gada janvāra barikādēs. Ap 30 000 krievvalodīgo riskēja ar to pašu, vēl pirms tam reģistrējoties pilsoņu komitejās – organizācijā, kura piedāvāja nākt un parakstīties visiem, kuri vēlas kļūt Latvijas pilsoņi, un par kuru man ir smagas aizdomas, ka tā bija dibināta pēc VDK iniciatīvas. Proti, katrs, kurš bija parakstījies, diezgan acīmredzami bija nonācis zem čekas lupas kā tāds, kurš atbalsta neatkarīgu Latviju laikā, kad par tādas izveidošanu vēl varēja tikai sapņot. Kad galu galā pieņēma Pilsonības likumu, viņiem visiem būtībā ar to tika pateikts “обманули дурака на четыре кулака”2 – jūsu pilsoņu komitejas izdotā apliecība ir papīriņš, ar kuru tagad varat aiziet uz tualeti. Patiesi un no sirds Latvijai lojāli krievi tika primitīvi nodoti.
Ko tagad darīt ar nepilsonības problēmu?
Tagad ir pa vēlu. Saka, ka jebkurš var naturalizēties. Taču, ziniet, cilvēki, kuri ir pa īstam aizvainoti un kuriem ir sava goda sajūta, neies to darīt, ja reiz tikuši noraidīti pēc tam, kad bija aizgājuši reģistrēties pilsoņu komitejā vai stāvējuši barikādēs. Toties tagad ir izaugusi paaudze, kurā netrūkst tādu, kuri var aiziet naturalizēties ar cinisku aprēķinu, ka būt Latvijas pilsonim ir izdevīgi. Kā Andrejs Mamikins, kuram pilsonība dod iespēju piedalīties politikā. Citam tā paver plašākas iespējas ceļot kā Eiropas Savienības pilsonim u. tml.
Tagad, mazākais, valstij, ja tā deklarē, ka visi šeit dzimušie bērni ir Latvijas bērni, vajadzētu automātiski uzņemt pilsonībā šeit dzimušos nepilsoņu bērnus, nevis likt viņu vecākiem īpaši lūgt šo uzņemšanu. Nevar izaudzināt krievu Latvijas patriotu, jau Dzemdību namā pasakot: tu šai valstij neesi īpaši vajadzīgs! Tagad, lai gan daudzi no šiem jauniešiem zina latviešu valdu, nejūtot piederību Latvijai, emigrē uz Eiropu. Latvija zaudē savus cilvēkus, ne tikai latviešus, bet arī krievus.
Daudz runāts par sabiedrības saliedētību. Taču vai tā ir iespējama bez kopējas izpratnes par Latvijas vēstures izšķirošajiem notikumiem?
Kad Latvijas vēsturi visās skolās kaut kad mācīs no vienām un tām pašām grāmatām, krievu bērns uzzinās latviskās puses viedokli par pagātnes notikumiem, taču tas nenozīmē, ka viņš vairs neuzklausīs savu vecāku vai vecvecāku viedokli par tiem. Cita lieta, ka varbūt viņš sāks analizēt, lasīt par vēsturi arī angļu valodā un izdarīt secinājumus kopumā. Taču tas būs garš process, jo kolektīvā atmiņa nemainās ātri. Ja atceramies, 50 gadus latviešiem skolā mācīja padomju “pareizo” vēsturi, taču, sākoties Atmodai, uzreiz kļuva skaidrs, ka tauta saglabājusi to vēsturi, kas bija glabājusies ģimeņu atmiņā, – par Baigo gadu, deportācijām utt.
Kamēr Latvijas krievi nejutīsies Latvijai tiešām vajadzīgi, neredzu, kā varētu notikt sabiedrības saliedēšanās. Jā, vienot var kultūra, taču nevar sagaidīt, ka krievi naktī stāvēs rindā pēc Dziesmu svētku biļetēm. Dziesmu svētki ir dievkalpojums latviešiem. Krievam var uzspiest dziedāt “Dievs, svētī Latviju!”, taču, ja viņam tas nav sirdī, viņš to darīs ar tikpat kokainu ģīmi kā latvieši, kad padomju laika Dziesmu svētkos viņiem bija jādzied “День Победы” (“Uzvaras diena” – no krievu val.).
Nevienam neko nevar uzspiest, ja viņam tas nav sirdī. Un, ja cilvēks sirdī nejūt, ka viņš ir vajadzīgs šai valstij… Es esmu privileģētā stāvoklī savas tautības līdzpilsoņu vidū, jo tik daudz mīlestības, cik no latviešiem esmu saņēmusi es, viņiem nav ticis – man kā rakstniecei savulaik ir sūtīts ap 3000 vēstuļu no latviešu tautas. Un cik daudz man ir adīts zeķu, cik man ir dāvināts pašceptas maizes, cik man ziedu un medus burku ir dāvāts…
Īsi pirms Atmodas biju populārākā Latvijas publiciste – biju tā, kuru pēc pieprasījuma visvairāk aicināja tikties ar lasītājiem lauku skolās, klubos, kultūras namos, kur man to visu cilvēki pasniedza. Latvija ir mana dzimtene, ko patiesi mīlu.
Jūs patlaban strādājat pie grāmatas, kurā daļa minēto vēstuļu tiks publicēta, pievienojot komentārus. Kāds ir šīs grāmatas vēstījums?
Tas ir mans ieguldījums sabiedrības saliedēšanā. Es nevaru šajā ziņā pamācīt partijas – neviens mani tur neklausīs. Taču, lūk, ko šobrīd varu izdarīt – parādīt, ka tas, kādu briesmīgu latviešu seju, saucot viņus par nacionālistiem un fašistiem, mālē radikāļi krieviem šeit, Krievijā un arī citur pasaulē, patiesībā ir viens liels blefs.
Ar šo grāmatu vēlos parādīt arī pašiem latviešiem to, cik skaista ir patiesā latviešu seja, ko apliecina sirsnīgās un tik skaistā valodā rakstītās vēstules no latviešu tautas. Tās ir tās apgarotās sejas – kā cilvēku tūkstošiem Dziesmu svētkos. Tieši man, krievu rakstniecei, ir jāparāda, kādu es piedzīvoju un redzu latviešu tautas seju, ar to arī latviešiem apliecinot, ka ir krievi, kas mīl un ciena viņu tautu. Un zinu, ka pēc gadiem 30, kad manis vairs nebūs šajā saulē, šī grāmata būs pieprasīta un vajadzīga – vēsturnieki pēc tās mācīs, kāda bija Latvija Atmodas laikā, to, cik mēs bijām saliedēti.
Šogad iznākusi jūsu un žurnālista Georga Stražnova grāmata “Mans XX gadsimts” (“Мой ХХ век”), kura rakstīta neparastā žanrā – kā divu laikabiedru sarunas ar “Skype” starpniecību par 20. gadsimta otrās puses vēstures notikumiem.
Jā, tā ir rakstīta “Skype” – kolēģis man uzdod jautājumus, uz kuriem es atbildu. Tur tiešām ir aprakstīts mans 20. gadsimts – mans ceļš literatūrā, mana cīņa ar padomju varu, tās ideoloģiju, kad biju savos brieduma gados, un mana iesaistīšanās latviešu tautas atmodā, tās aizstāvībā. Šī grāmata, kuru krievu valodā izdevu tikai par saviem līdzekļiem, ir mans veltījums Latvijas simtgadei. Grāmatu tulkojumā latviešu valodā plānots izdot nākamā gada pavasarī.
Ar kādām izjūtām sagaidāt Latvijas simtgadi? Kā esam pratuši izmantot tos 30 gadus, kas patlaban pagājuši kopš Atmodas lielajiem notikumiem – Radošo savienību plēnuma un Tautas frontes dibināšanas?
Ziniet, vienubrīd biju tik nobažījušies, ka, šķiet, ap šo notikumu divdesmitgadi kādā intervijā izteicos: Latvija nav izturējusi pārbaudījumu ar neatkarību. Toreiz, kad sākās lielais emigrācijas vilnis, tas man likās kā murgs, kādu Atmodas laikā nevarējām pat iedomāties, – ka latvieši, kas reiz bija ar mieru savā brīvā zemē dzīvot kaut pastalās, tagad to pamet Eiropas kurpēm kājās. Pastalas tagad uzkārtas Etnogrāfiskajā muzejā uz nagliņas.
Šobrīd tik pesimistiski noskaņota vairs neesmu. Pirmkārt, paldies Dievam, Latvija ir Eiropas Savienībā un NATO, nevis Krievijas sastāvā vai tās kontrolētajā valstu savienībā. Otrkārt, tagad uz emigrāciju raugos no cita skatupunkta – šodien, salīdzinot ar laiku, kad dzīvojām aiz dzelzs priekškara, pasaule ir stipri mainījusies – cilvēki visur pārvietojas no vienas valsts uz otru mācību un darba vajadzībās, brīvi ceļo. Tas ir normāls process, kuru tik ļoti nevajadzētu dramatizēt. Tagad Latvijas uzdevums ir būt tik ekonomiski un sociāli pievilcīgai, lai aizbraucēji kā bites ar medu, ar savu pienesumu vēlētos tajā atgriezties.
Treškārt, manī zināmas cerības raisa tas, ka, kā apliecina arī šo vēlēšanu rezultāti, pieprasījums pēc abu flangu radikāļiem sabiedrībā, šķiet, iet mazumā.
Saskaramies arī ar citu globalizācijas blakusparādību – paradoksu, ka cilvēki informācijas pārbagātības apstākļos kļūst arvien mazāk informēti, viegli pakļaujami dažādām manipulācijām, kuru nolūks ir ar meliem un puspatiesībām iespaidot sabiedrības izvēles. Kā pret to cīnīties?
Cilvēkam jau no bērna vecuma ir jāiemāca iedziļināties informācijā, to analizēt. Tagad informatīvajā telpā tveram virsrakstus, lecam no viena portāla uz citu, visu tur redzēto uztverot virspusēji. Teksti populārajos interneta portālos ir ļoti pavirši, interneta vidē cirkulē dažādi blogi, kuri bieži piesaista vairāk lasītāju nekā nopietna žurnālistika.
Padomju laikā, totalitārā sistēmā, mums bija dažas avīzes, kurās varējām rakstīt garus rakstus, un, tā kā citas informācijas nebija, cilvēki tos izlasīja. Kā autore šajos rakstos varēju izklāstīt savu viedokli un lasītājam to pietiekami pierādīt. Otrkārt, žurnālisti un rakstnieki mācēja rakstīt starp rindām un cilvēki prata to salasīt.
Latvijā liela daļa sabiedrības savu viedokli par valstī un pasaulē notiekošo veido tā dēvēto Kremļa propagandas mediju ietekmē. Kā to var mainīt?
Varu tikai teikt, ka aizliegumi nelīdz – jo vairāk kaut ko aizliedz, jo vairāk cilvēki to kāro. Aizliegtais auglis vienmēr ir salds. Un otrādi – jo mazāk tiks izrādīts, ka kaut kas ir aizliedzams un kaitinošs, jo lielāka iespējamība, ka cilvēki sāks interesēties arī par alternatīvām – TV kanālu “Дождь”, laikrakstu “Новая газета”, radiostaciju “Эхо Москвы”. Domājošs jauns cilvēks, kurš piedevām vēl prot angliski, atradīs sev arī citus informācijas kanālus Rietumu mediju telpā. Turklāt nevajag mēģināt viņus piespiest skatīties tikai Latvijas kanālus, jo uzreiz būs spuras gaisā – tiks panākts pretējais. Savukārt lumpeņus, kas ne par ko citu ārpus ierastā neinteresējas, nekas nespēs mainīt.
Saeima, pienākot Latvijas simtgadei, lēmusi par čekas maisu satura publiskošanu. Vai tas, jūsuprāt, ir vajadzīgs?
Nav vajadzīgs. Pēc tā, kā savulaik, kad sāku iestāties pret padomju režīmu, par sadarbību ar fašistiem tika apmelots mans sen mirušais tēvs, pret viņu sākot kriminālprocesu, zinu, cik viegli ir nomelnot cilvēku. Sevišķi, ja viņš vairs nespēj sevi attaisnot. Ja tā dēvētos čekas maisus tagad tā vienkārši atraus vaļā un saturu izbērs uz grīdas bez jebkādas analīzes un komentāriem, notiks tas pats. Pirmie, kas cietīs, būs čekas dokumentos uzrādīto cilvēku bērni un mazbērni. Kā gan viņiem justies – atteikties no sava tēva un neiet uz kapiem nolikt ziedus?
Otrkārt, atriebība vienmēr ir salda – sāksies linča tiesas. Turklāt atriebība skars jau nākamās paaudzes – tos, kuru tēvu vārdus atradīs čekas maisos, zākās par čekistu, nodevēju atvasēm. Tas vēl vairāk sašķels jau tāpat tagad etniski sašķelto Latvijas sabiedrību. Tik daudz latviešu jau pametuši Latviju, un, ja šeit vēl atlikušie sāks viens otru dalīt pareizajos un nepareizajos pēc senču nodarījumiem, kaitējums būs milzīgs.
Visbeidzot, kā izskanējis, tajos maisos ir daudzu radošās inteliģences pārstāvju vārdi. To izbēršana atklātībā draud ar to, ka latvieši atteiksies no savas radošās inteliģences, kas uz saviem pleciem iznesa Atmodu, atteiksies no nozīmīgas savas kultūras un vēstures daļas. Tas būtu milzīgs zaudējums Latvijai un milzīgs ieguvums čekai.
1 M. Kosteņecka norāda uz 6. septembrī Saeimas pirmajā lasījumā atbalstītajiem grozījumiem Darba likumā. Jāprecizē, ka Nacionālās apvienības iesniegtais likumprojekts paredz noteikt, ka darbiniekam, veicot darba pienākumus, ir tiesības (nevis obligāts pienākums) saziņā ar Latvijas iedzīvotājiem (Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem vai personām, kuras Latvijā ieguvušas uzturēšanās atļaujas) izmantot tikai valsts valodu.
2 Krievu paruna, kuru latviski varētu tulkot kā “lētticīgs muļķis gan tu biji”.
