VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
30. jūnijā, 2011
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
11
11

"Tāds nams nevar pastāvēt"

LV portālam: MARINA KOSTEŅECKA, rakstniece
Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Marina Kosteņecka: „Ja latvieši vēlas panākt to, uz ko mudināja Zatlers savā uzrunā tautai, viņiem savās sabiedriskajās aktivitātēs patiešām būtu jāiesaista arī jaunās paaudzes saprātīgi domājošie krievi, kas turklāt prot labi latviešu valodu.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

„Jūs jau zināt, ka es neizdabāju nevienam – ne latviešiem, ne krieviem. Saku, ko domāju”, jau vienojoties par interviju, uzsver rakstniece MARINA KOSTEŅECKA. Brīdis starp diviem balsojumiem par etniski ievirzītiem referendumiem un pirms ārkārtas Saeimas vēlēšanām tiešām prasa neitrālu, objektīvu situācijas novērtējumu. Tikai latviešiem un krieviem kopā izdosies panākt demokrātiskas un tiesiskas pārmaiņas valstī, uzskata rakstniece.

Latvieši referendumu par krievu valodas izslēgšanu valsts finansētajās skolās ir noraidījuši. Par kādu noskaņojumu latviešu sabiedrībā tas liecina? Kāds varētu būt krievvalodīgo balsojums rudenī par valsts valodas statusu krievu valodai?

Referenduma sarīkošanai pietrūka tikai 30 tūkstoši balsu, bet 110 tūkstoši parakstu mēneša laikā tomēr tika savākti. Tas ir ļoti bīstams sarkanais signāls. Pirms tam kad šīs balsošanas procedūras iesākšanai vajadzēja vien 10 tūkstošus balsu, nabaga Dzintars [apvienības VL-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars] tās knapi savāca vesela gada laikā. Toreiz krievvalodīgās sabiedrības daļas forumos rakstīja: paldies Dievam, latvieši ir saprotoši. Jau varēja teikt, ka esam nonākuši tuvu abpusējai sapratnei.

Taču pēkšņi mēneša laikā referenduma rīkošanai tika salasīti vairāk nekā 110 tūkstošu parakstu. Vienpadsmit reižu vairāk! Un tas neapšaubāmi ir tikai Lindermana un Osipova nopelns, sākot sava referenduma rīkošanu. Ja jūs jautājat man, kā es vērtēju ideju par valsts valodas statusu krievu valodai, varu atbildēt: kategoriski negatīvi. Ne tik daudz tāpēc, ka tas apdraudētu latviešu valodu, bet tāpēc, kas tas kurina etnisko naidu. Un, lūk, rezultāts!

Ne jau Dzintars savāca tos 110 tūkstošus parakstu, bet gan Lindermans un Osipovs. Un tā bija pilnīgi normāla, dabiska latviešu, sevišķi jauniešu, reakcija, aizsargājot savu valodu. Lindermans internetā pilnīgi atklāti pauda: tagad latviešiem vajag iedot pa zobiem tā, lai viņi vairs neceltos. Tos 10 tūkstošus parakstu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai savāca ļoti ātri. Taču ne tāpēc, lai „iedotu latviešiem pa zobiem”. Bet gan tādēļ, un es pazīstu šo auditoriju, ka tā bija īsti nobijusies, ka notiks pilnīga pāreja uz latviešu valodu mazākumtautību skolās, kas, pirmkārt, nebūtu nodrošinātas ar skolotājiem, kuri perfektā latviešu valodā mazākumtautību skolās pasniegs fiziku, ķīmiju un citus priekšmetus, ja jau pašlaik viņu pietrūkst pat latviešu skolās, jo kaut kur Īrijā lasa sēnes.

Otrkārt, vismaz sākotnēji, tas ļoti sarežģītu mācību vielas apguvi daudzos priekšmetos, treškārt, darbu zaudētu daudzi labi speciālisti, kuri šodien kvalitatīvi sagatavo savus audzēkņus gan visāda veida olimpiādēm, gan mācībām augstskolās. Un tām bažām nav nekā kopīga ar lielkrievu šovinismu! Krievu vecāki paši iestājas par to, lai viņu bērni labi pārvalda valsts valodu, un ļoti uztraucas, ja skolā trūkst pietiekami profesionālu latviešu valodas pasniedzēju. Bet to diemžēl daudzās skolās trūkst!

Vai šai referendumu radītajai konfrontācijai būs ilgstošs iespaids uz starpetniskajām attiecībām Latvijā?

Domāju, ka tā laiva ir ļoti sašūpota. Ļoti iespējams, ka krievi, redzot, ka līdz referendumam par valodu skolās pietrūka tik maz, patiešām savāks nepieciešamo balstu skaitu, lai sarīkotu referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu. Nedod Dievs, ka tas notiktu... Labi, ka latviešu tauta bija tik gudra, ka neatbalstīja šo pirmo referendumu. Taču, ja otrā referenduma īstenošanai izdosies iedegt zaļo gaismu, sekas var būt traģiskas – starpetniskie konflikti sitīs augstu vilni, iestāsies neatgriezeniskas sekas – divkopienu valsts Latvijā vairs nebūs novēršama.

"Ja otrā referenduma īstenošanai izdosies iedegt zaļo gaismu, sekas var būt traģiskas – starpetniskie konflikti sitīs augstu vilni, iestāsies neatgriezeniskas sekas – divkopienu valsts Latvijā vairs nebūs novēršama."

Kāpēc es no visas sirds saku, ka pašlaik nevajag pāriet vienīgi uz latviešu valodu visās skolās? Tas būtu nāvējoši latviešu valodai. Pirmkārt, nebūs pietiekami latviešu valodu pārvaldošu skolotāju, un bērns, kurš mācību vielu būs apguvis sliktā latviešu valodā, arī atstājot skolu, turpinās runāt sliktā latviešu valodā. Otrkārt, nevar panākt lojalitāti, kaut ko uztiepjot ar varu. Rezultāts būs tāds, ka ar laiku daudzi šodienas krievu skolēni, iespējams, runās perfektā latviešu un arī citās valodās, un viņus vairs nevarēs atraidīt no atbildīgiem valsts amatiem valodas neprasmes dēļ, taču lojalitātes Latvijai nebūs. Ar naidu iemācīta valoda nav nekas cits kā bumba ar laika degli pašiem latviešiem un Latvijai. To pēc 20 gadiem, kad pašlaik skolas vecumā esošie krievu bērni ienāks darba dzīve, vairs mainīt nevarēs. Aizvainojums nekur nebūs palicis, būs zaudēta vēl viena cittautiešu paaudze, kas varēja kļūt par lojāliem Latvijas pilsoņiem.

Lai saglabātu latviešu valodu Latvijā, ir jāķeras pie pavisam citām svirām. Politiķiem nav jāskandina sauklis: „Latvieti, nepadodies!”, bet gan jāpanāk, lai šajā valstī paliek paši valodas nesēji – iedzīvotāji, kas patlaban masveidā dodas ekonomiskajā emigrācijā.

VL-TB/LNNK uz vēlēšanām gāja ar solījumiem panākt latviešu atgriešanos dzimtenē, taču neko konkrētu, lai tas patiešām notiktu, tā arī neesmu no viņiem dzirdējusi. Ir bijis tikai „piespiedīsim krievus runāt latviski!” Tur jau tā lieta, ka piespiest neko nevienam nevar. Un krievi, kuri jau labi pārvalda latviešu valodu, dažkārt demonstratīvi to nelieto tieši tā politiski radikālā saukļa dēļ.

Eventuālajai Valda Zatlera partijai, kurai gaidāmajās Saeimas vēlēšanās paredz labus rezultātus, prognozē arī vērā ņemamu krievvalodīgo vēlētāju atbalstu. Vai to tiešām varam sagaidīt, un cik lielā mērā tas notiks uz „Saskaņas centra” līdzšinējā elektorāta rēķina?

Pilnīgi noteikti varu pateikt vienu: ja Zatlers uz vēlēšanām ies kopā ar „Vienotību”, krievu vēlētāju balsis viņam neredzēt kā savas ausis. Ja pat Pabriks, kurš nebūt neskaitās tik radikāls kā Kristovskis vai kāds cits no „Pilsoniskās savienības”, pasaka, ka pēc vēlēšanām „Vienotībai” būs ļoti smaga izvēle – starp oligarhiem un krieviem, manu balsi viņi vairs nekad nedabūs, jo es esmu etniska krieviete. Cauri, tur nu vairs uz krievu balsīm nav ko cerēt! Ja būtu pateikts, ka izvēle gaidāma starp oligarhiem un okupācijas režīma ideoloģijas atbalstītājiem, tad es to saprastu. Bet likt vienlīdzības zīmi starp vārdiem „oligarhi” un „krievi” kā etnoss…

Ja Zatlers taisa savu partiju un nepasludina to a apriori tikai par latviešu partiju, simtprocentīgi tā iegūs daudzu krievvalodīgo atbalstu; arī no līdzšinējo „Saskaņas centra” atbalstītāju rindām. Savu atbalstu krievu auditorija jau apliecinājusi medijos, izvēloties starp Zatleru un Andri Bērziņu. Mamikina raidījumā [TV5 raidījuma „Bez cenzūras” vadītājs Andrejs Mamikins] ap 50 balstu bija par Bērziņu un pāri 600 – par Zatleru. To Zatleram nevajadzētu pazaudēt. Ja ne ar vecākās krievu paaudzes, tad ar jaunākas atbalstu viņš var rēķināties. Tie jaunie krievvalodīgie, kas savu nākotni saista ar Latviju, ir potenciālie Zatlera vēlētāji, ja viņš nekavēsies šo auditoriju uzrunāt.

Arī 3. jūlijā, Likteņdārzā rīkojot pasākumu „Tas vārds, kam spēks”, nevajadzētu to pārvērst tikai par latviešu lietu. Likteņdārzam ir milzīgs sabiedrību vienojošs potenciāls. Nupat, 14. jūnijā, pieminējām deportāciju upurus. No staļiniskajām represijām cieta visi Latvijas iedzīvotāji, ne tikai latvieši vien. Likteņdārzs ir vieta, kur, iestādot ābeli, savu represēto tēvu esmu godinājusi arī es. Šī ir emocionāli piesātināta vieta, kur piemiņa varētu vienot gan latviešus, gan krievus kā kopīga likteņa biedrus.

Likteņdārzam ir jāiemieso pārnacionāls vēstījums: ka tava sāpe ir arī mana sāpe, tādējādi vienojot krievu un latviešu sabiedrības daļas. Tas ir tuvinošs garīgs moments. 3. jūlijs noteikti ir iespēja to uzsvērt. Taču baidos, ka Likteņdārzs nu jau sāk pārvērsties par politisku atrakciju parku, kur arī no latviešiem uz iecerēto akciju varēs piekļūt tikai izredzētie...

Un cik skaisti būtu, ja 14. jūnijā prezidents un arī citi politiķi, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa, pēc tam neaizmirstu to izdarīt arī pie dievnama sieviešu klostera teritorijā Krišjāņa Barona ielā, kur Rīgas Memoriāla aktīvisti 1994. gada 14. jūnijā  uzstādīja  piemiņas akmeni ar uzrakstu: „Вечная память  русским Латвии, замученным и убиенным в годы репрессий.” („Mūžīga piemiņa represijas gados nomocītiem un nogalinātiem Latvijas krieviem.”)

Lūk, tas būtu sabiedrību vienojošs žests. Ir saprotams latviešu aizvainojums par okupāciju, taču nevar šodien par to vainot cilvēkus tikai tāpēc, ka viņi ir etniskie krievi. Ja latvietis jutīs līdzi krievu sāpei, krievs iejutīsies arī latvieša sāpē. Tas ir tik elementāri!

"Ja Zatlers veido partiju un nepasludina to a apriori tikai par latviešu partiju, simtprocentīgi tā iegūs daudzu krievvalodīgo atbalstu."

Krievus un latviešus arī patlaban vieno kopīgas problēmas. Arī krievu cilvēki bija gaidījuši to, ko Zatlers no sirds pateica: ka pietiek zagt, jābeidz runāt vienu, domāt otru un rakstīt trešo. Šajā brīdī viņi noticēja Zatleram un pieņēma viņu par savu prezidentu. Tas skaidri parādījās arī komentāros krievu interneta portālos.

Runājot par SC, nedodu ne pieci, ka SC un PCTVL neapvienosies, tiklīdz Zatleram būs sava partija, jo tā pilnīgi noteikti atņems balsis SC.

Par kādiem SC politiķiem vēlētāji balsos?

Par vairāk radikālajiem – abu referendumu dēļ. Turklāt – jo vairāk SC atgrūž no varas, jo vairāk tā sastāvs mainīsies uz radikālo pusi.

Tātad pēc gaidāmajām vēlēšanām SC ir jālaiž pie varas?

Obligāti! Tas taču ir arī pilnīgi nenormāli, ka trešdaļu vēlētāju pārstāvošs politiskais spēks par katru cenu gadiem tiek turēts dziļā opozīcijā. Ir jāatceras, ka šī trešdaļa pilsoņu darbojas ekonomikā, un tai ir svarīgi, lai valsts viņus uzskata par līdzvērtīgiem pilsoņiem, nevis tikai par nodokļu maksātājiem. Te būtu vietā atgādināt, ka valsts budžetu veido visu pilsoņu un nepilsoņu nomaksātie nodokļi. Tāpēc ir nekorekti pārmest cittautiešiem, ka skolas viņu bērniem tiek uzturētas no valsts budžeta līdzekļiem, un šī apstākļa dēļ mācībām valsts skolās jānotiek tikai valsts valodā. Par savu bērnu izglītību cittautieši nodokļos maksā tāpat kā latvieši.

Nupat ir iznākusi grāmata, kurā atkal tiek apšaubīta Latvijas okupācija. Viens no tās autoriem ir SC līderis Jānis Urbanovičs. Vai SC vairs nav vajadzīgas latviešu balsis?

Iespējams. Viņiem ir bites, ar ko potenciāli viņi varētu atkal sākt sadarboties. Tādā gadījumā ar latviešu balsīm tāpat nav ko rēķināties.

Kāpēc līdz šim sabiedriskajās akcijās demokrātijas un tiesiskuma aizstāvībai tik maz iesaistījusies krievvalodīgā sabiedrības daļa?

Krievu portāls TV NET internetā mēģināja aicināt arī savu auditoriju uz Oligarhu kapusvētkiem. Diemžēl šī pasākuma organizatori nepieaicināja uzstāties nevienu krievu diasporas līderi. Te es, protams, nedomāju ne Lindermanu vai Osipovu, ne Urbanoviču vai Cilēviču. Ja latvieši vēlas panākt to, uz ko mudināja Zatlers savā uzrunā tautai, viņiem savās sabiedriskajās aktivitātēs patiešām būtu jāiesaista arī jaunās paaudzes saprātīgi domājošie krievi, kas turklāt prot labi latviešu valodu, un studenti. Tas šai kustībai pievērstu arī daudzus krievu cilvēkus un padarītu to ietekmīgāku. Taču pagaidām izskatās, ka latvieši vairāk grib cept kūkas savā smilšu kastē vieni paši. Nu tad savukārt jaunā krievu paaudze ceps kūkas savā smilšu kastē pēc citām receptēm…

Kas varētu būt tie krievu sabiedrības līderi, kuri spētu piesaistīt savus tautiešus pilsonisko kustību atbalstam?

Piemēram, Sergejs Mazurs – 40 gadus vecs vēstures skolotājs krievu skolā, almanaha „Seminarium Hortus Humanitatis” dibinātājs un izdevējs. Vai latviešu auditorija vispār zina, ka kopš 2004. gada četrreiz gadā krievu valodā iznāk šāds almanahs, kuru lasa arī Krievijā un citur pasaulē, jo tas ir atrodams arī internetā? Izdevums pievēršas arī neērtiem vēstures jautājumiem un mēģina apkopot visu domājošo cilvēku viedokļus. Līderi varētu būt arī tādi cilvēki kā Andrejs Muravjovs no krievu portāla TV NET, mediju eksperts Dmitrijs Petrenko. Katrs no viņiem varētu ieteikt vēl desmit citus lojālus krievus.

Kā vēl iesaistīt krievus? Būtu jāatzīst arī latviešu negatīvā loma padomju režīma nostiprināšanā, no kura tik daudz cietuši arī paši krievi. Latviešu sarkanie strēlnieki taču palīdzēja noturēties boļševiku varai. Tas ir vēstures fakts.

Latvijas sabiedrību pēc etniskās piederības šķeļ arī atšķirīgā un norobežotā mediju telpa. Kas mediju politikā būtu darāms, lai šo plaisu mazinātu?

Ļoti daudz gan ir darīts, lai šī plaisa būtu. Tas ir pašu mediju rokās – pārkāpt etniskās robežas. Jūs taču tagad no latviešu medija atnācāt pie manis, krievu rakstnieces. Tas pats Mazurs iet pie latviešiem. Lūk, tā arī vajadzētu turpināt. Valsts nevar iejaukties privāto mediju darbībā.

"Ar naidu iemācīta valoda nav nekas cits kā bumba ar laika degli pašiem latviešiem un Latvijai."

Ko var darīt valsts?

Pirmkārt, tai vajadzētu izrādīt patiesu ieinteresētību sabiedrības integrācijā un atbilstošas mediju politikas īstenošanā. Taču tas diemžēl nenotiek. Savulaik man parādīja godu un uzaicināja pie Valda Zatlera uz diskusiju Mazākumtautību komisijas sēdē. Kad tur uz galda uzliku vairākus „Seminarium Hortus Humanitatis” numurus, tur brīnījās, ka tāds vispār eksistē. Prezidents izrādīja interesi. Pēc diskusijas beigām pie manis pienāca viņa padomniece, kura algu saņem par to, ka ar šīm lietām nodarbojas, un it kā ieinteresēta palūdza man žurnāla interneta adresi un Mazura tālruņa numuru. Kad pēc gada viņam jautāju, kā veicas sadarbība ar Prezidenta kanceleju, viņš atbildēja: man neviens nav zvanījis. Tāda, lūk, ir valsts ieinteresētība visaugstākajā līmenī! Ir mums prezidenta komisija, kas palaikam sanāk padzert minerālūdeni un pakritizēt, ka sliktie krievi nevēlas integrēties, nemācās latviešu valodu, un ko Eiropai parādīt „ķeksīša” pēc.  

Sabiedrību etniski šķeļoša ir arī pilsonības problēma. Esat paudusi, ka naturalizācija nav grūta, bet daudziem pazemojoša. Ko darīt ar naturalizāciju turpmāk? 

Visiem pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā dzimušajiem bērniem ir jādod Latvijas pilsonība. Savulaik, kad to ierosināja „Saskaņas centrs”, priekšlikums tika noraidīts. Iespējams, galvenokārt tikai tāpēc, ka iniciators bija šī partija. Ja Latvija vēlas integrētu sabiedrību, tad jaunajai paaudzei automātiski vajadzētu būt pilsoņiem. Kā jau teicu, piespiedu paņēmieni nenodrošina lojalitāti. Jāatceras, ka patlaban daudzi naturalizējas ne jau aiz mīlestības pret Latviju, bet pirmkārt, lai varētu strādāt biznesā. Turklāt daļai no viņiem turpmāk būs atraisītas rokas, lai atriebtos par pazemojumu. Ja naturalizējas ar akmeni azotē, tas ir ļoti bīstami.

Ir viedoklis, ka latviešus un krievus vienojošais faktors jau drīzumā būs etniski un kulturāli sveša darbaspēka ieplūšana no Austrumiem.

Baidos, ka tā var arī nebūt. Krieviem ir tāds teiciens: „За что боролись, на то и напоролись” („Par ko cīnījāties, to arī dabūjāt.”) Proti, ja mēs jums bijām sliktie, okupanti, tad tagad nu dabūsit afrikāņus ar pavisam citu mentalitāti. Baidos, ka tagad krievus uz barikādēm otrreiz nedabūsit. Nostāja var būt: lai nu tagad par mums atriebjas tie trešie, kas ienāk valstī, mēs jums vairs nepalīdzēsim.

Nupat esat paudusi, ka, uzsākot Saeimas atlaišanu, Zatlers paveicis to, ko Atmodas laikā paveica inteliģence, un ir sākusies ceturtā Atmoda. Kā zināms, neviena revolūcija nevar notikt bez plaša sabiedrības atbalsta. Vai tāds patiešām ir jaušams, ja neskaita mirkļa reakciju uz prezidenta paziņojumu?

Domāju, ka situācija ir iekšēji nobriedusi. Vakarā pēc prezidenta paziņojuma pie pils sanāca cilvēki, kuri no visas sirds gaidīja to, ko Zatlers saņēmās pateikt. Arī toreiz, padomju laikā, visi sēdēja virtuvēs un klusi kurnēja līdz Radošo savienību plēnumā bija uzdrošināšanās visu pateikt skaļi. Un arī tagad visi taču zināja par valsts izzagšanu, oligarhiem, shēmām, ofšoriem, bet sēdēja virtuvēs.

Taču, kad nu to atklāti pateica valsts pirmā persona ar visu juridisko atbildību, šis klusēšanas burbulis ir pārplīsis. Ja latvieši šoreiz nerīkosies vieni paši, bet iesaistīs arī jauno krievu paaudzi, šim pacēlumam būs ilgstošs efekts un visas izredzes sasniegt rezultātu. Sabiedrībai savos mērķos jābūt vienotai. Ne velti, citējot Marka evaņģēliju, jau Kristus saka: „Ja kāda valsts savā starpā nāk ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt. Un, ja kāds nams pats ar sevi nāk ienaidā, tāds nams nevar pastāvēt.”  Tā ir patiesība, kas ielikta jau cilvēces evolūcijas pamatos. Ja mēs savu valsti necelsim kopā, tā nepastāvēs.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU