VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
18. martā, 2014
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūrpolitika
10
16
10
16

Es esmu latvietis vai neesmu?

LV portālam: DENISS HANOVS, kulturologs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors

Deniss Hanovs: „Manuprāt, preambula Satversmei kā tāda nebūtu vajadzīga. Taču, ja šis process ir jau sācies un Satversme tiek atvērta, politiķiem vajadzētu aptvert tā nozīmīgumu: konstitūcijas preambula ir valsts svarīgākā dokumenta svarīgākā daļa. Katram vārdam tajā ir ārkārtīgi liels svars.”

FOTO: Lita Krone/ LETA

Kas šodien ir Latvijas tauta un nācija? Kāda loma 21.gadsimtā ir nacionālai valstij? Ar ko draud cēli nodomi sliktā izpildījumā? Par šiem un citiem Satversmes preambulas strīdīgās tapšanas laikā uzjundītiem etnopolitikas jautājumiem saruna ar kulturologu Rīgas Stradiņa universitātes profesoru DENISU HANOVU.

Politiķu darba kārtībā patlaban atkal ir nonācis atliktais Satversmes preambulas jautājums. Tās tapšanas gaitā redzam mēģinājumus definēt, kas ir Latvijas nācija un valsts pastāvēšanas pamati. Kāds ir jūsu viedoklis par Satversmes preambulu?

Konstitūcija ir dokuments, kuram Eiropas Savienībā vēsturiski ir ļoti liela simboliska nozīme. Pēc Franču revolūcijas Eiropā konstitūcija lielā mērā pārņēma to lomu, kura iepriekš attiecībās ar valsti bija baznīcai. Konstitūcija savā ziņā kļuva par altāri, kas nosaka sabiedrības vērtības, principus, prioritātes, attīstības virzienus. Konstitūcijai ir pakļauta visa valsts juridiskā vide. Ja Satversmei ir šāda simboliska nozīme, manuprāt, nedrīkstētu to uztvert kā telpu, kuru, kā tas jau bijis, katra koalīcija var atvērt, lai tur ierakstītu kaut ko, kas atbilst tās konkrētā brīža bailēm, interesēm, priekšvēlēšanu situācijai.

Manuprāt, preambula Satversmei kā tāda nebūtu vajadzīga. Taču, ja šis process ir jau sācies un Satversme tiek atvērta, politiķiem vajadzētu aptvert tā nozīmīgumu: konstitūcijas preambula ir valsts svarīgākā dokumenta svarīgākā daļa. Katram vārdam, tādam kā "piederēt", "nepiederēt", "iekļaut", tajā ir ārkārtīgi liels svars. Tādēļ, manuprāt, šāda teksta veidošanai, pirmkārt, bija nepieciešama plaša sabiedrības diskusija, nevis šaura ekspertu un koalīcijas politiķu, galvenokārt "Vienotības" pārstāvju, apspriede. Latvijā vispār kopumā pietrūkst diskusiju telpas – virtuālas vai reālas domnīcas publiskai sarunai, un Satversmes preambulas gatavošanas biogrāfija ir piemērs tam. Diemžēl ir novērojams, ka šādas telpas radīšana patlaban neinteresē ne sabiedrību, ne politiķus.

Protams, plašas diskusijas preambulas sagatavošanu padarītu krietni ilgāku nekā vēlētos tie, kas šo dokumentu patlaban gribētu redzēt jau pieņemtu. Te rodas arī provokatīvs jautājums: vai teksts, lai arī cik cēls un simbolisks tas iecerēts, ja top pieņemts steigšus un savējo lokā, vairs ir ar to simbolisko jēgu, kādu šī koalīcija preambulai vēlas piešķirt? Manuprāt, nē. Ar šādu tekstu nebūs iespējams palīdzēt Latvijas cilvēkiem izprast savu piederību, Latvijas valsts pamatus un nākotnes mērķus.

Satversmes preambula raisījusi diskusiju par to, kas ir Latvijas tauta un nācija un kādas ir šo abu jēdzienu iemiesojošo kopienu attiecības.

Manuprāt, kā tas secināms arī no Egila Levita komentāriem "Jurista Vārdā", preambulas jēga ir iemūžināt valsts galvenajā dokumentā latviešu kā etniskas nācijas biogrāfiju, notikumus valsts dibināšanas laikā un 20.gadsimta vēsturisko un arī traumatisko pieredzi - okupāciju un centienus tai pretoties. Latviešu nācija ir vēsturiski izveidojusies kultūrlingvistiska kopiena, kura ir dibinājusi savu valsti savā vēsturiskajā teritorijā. Līdztekus pastāv Latvijas tauta, kura nevar pastāvēt bez latviešu nācijas. Manuprāt, tas ir pats par sevi saprotams.

Preambulas projektā kopienu attiecības veidotas hierarhiskas, vertikālas, tajās saskatāma sava veida sociālā ģeogrāfija – centrs, kuru pārstāv latvieši, un perifērija vai province – citi Latvijas iedzīvotāji. Dokuments parāda, ka latviešu nācija ir valsts veidotāja, tās pamatā ir latviešu vērtības un kultūras telpa, latvieši ir galvenie valsts veidotāji.

Manuprāt, preambula nav pietiekami iekļaujoša. Ja šis ir tik ļoti nozīmīgs teksts un tas netop 20.gadsimta sākumā, tajā vajadzētu iekļaut mūsdienu realitāti – šeit dzīvo arī citi cilvēki, kuri pieder pie Latvijas tautas un kļūst par pilsoņiem. Te gan parādās jautājums, uz kuru nav iespējams rast izsmeļošu atbildi – vai latvieši ir tikai etniska kopiena un tai var piederēt tikai cilvēki, kas piedzimuši kā latvieši? Ja ir tā, tad rodas jautājums: vai preambula iekļauj arī tos gandrīz 40% Latvijas sabiedrības, kas nav etniskie latvieši? Kur viņi tur parādās?

Potenciāli šis dokuments gan ietver politiskas nācijas konceptu, kāds pastāv atsevišķās Rietumeiropas valstīs. Tomēr atšķirībā no Rietumeiropas, kur sabiedrību vieno ne tikai kopēja valsts apziņa, bet arī valoda un kultūra, Latvijā neliek uzsvaru uz nepieciešamību stiprināt šos politiskai nācijai raksturīgos elementus. Levits gan pasaka: turpmāk šis Latvijas tautas jēdzienā ietvertais politiskās nācijas konceptus integrējošais potenciāls, kura pamats ir visai tautai kopēja latviešu valoda un kultūra, varētu tikt pastiprināti attīstīts. Taču tas ir teikts specializētā juristu žurnālā un neatrod ceļu uz pašu preambulu. Manuprāt, ir nepieciešams simbolisks signāls, ka mēs visi piederam Latvijai, ka visi esam aicināti strādāt tās labā. Ja jau veidojam šādu retorisku telpu tik ļoti pacilātā un simboliskā stilā, tad arī izmantojam šo iespēju pilnīgi.

Patiešām iekļaujošai preambulai būtu vajadzīgi papildinājumi. Diemžēl man šķiet, ka šis dokuments patlaban top vairāk īslaicīgai, situatīvai politikai, kad ir svarīgi uz nācijas altāra pastiprināt priekšstatu, ka Latvijas valsti ir veidojusi latviešu tauta. Taču principā jebkurš skolēns, kurš ir atvēris vēstures mācību grāmatu par pirmo nacionālo atmodu, brīvības cīņām, par latviešu nacionālo kustību, to jau it kā saprot. Tātad pedagoģiskais ieguvums ir minimāls, drīzāk tas ir politisks jautājums. Te nonāku pie problēmas, kas mani kā kulturologu ļoti nodarbina: no vienas puses, politiķiem vienmēr ir virkne iniciatīvu, ko uzlikt uz papīra, no otras puses - mums tepat Rīgā, Lielajos kapos, ir vairāku latviešu nācijas tēvu atdusas vieta. Varētu vien ieteikt gan "Vienotības", gan Nacionālās apvienības pārstāvjiem aiziet apskatīties, kādā stāvoklī tās ir – nesakoptas, neievērojamas, bez informatīviem uzrakstiem. Šo nācijai patiešām nozīmīgo vietu sakārtošana neprasa lielus līdzekļus, bet gan tik vien kā nedaudz labas gribas. 

Preambulas projektā norādīts, ka Latvija ir nacionāla valsts. Ko, jūsuprāt, šodien ietilpina vai ko vajadzētu ietilpināt jēdzienam "nacionāla valsts"?

Kas ir nacionāla valsts 21.gadsimta sākumā? Līdztekus nacionālajai valstij šodien pastāv globālās uzņēmējdarbības un izklaides kultūras tīkls, kurš stāv pāri nacionālo valstu ietvariem. Ir kopienas, kurām valsts nav vajadzīga. Tie ir jaunie tīmekļa nomadi, kuri ar savu datoru un mugursomu ceļo pa visu pasauli. Viņi nesaista sevi ar nacionālās valsts robežām, ar tās klasiskajiem atribūtiem – himnu, valsts svētkiem, pilsonību utt. Globalizācija met arvien vairāk izaicinājumu nacionālajām valstīm.

Viena kopiena, viena teritorija - tas ir izteikts 19.gadsimta koncepts. Nacionālā valsts, kā norādījis sociologs Zigmunts Baumans, patlaban transformējas par tādu kā atsevišķu kultūru salu arhipelāgu, sabiedrība kļūst arvien fragmentētāka – tajā ir etniskas, reliģiskas kopienas, dažādas visai autonomas subkultūras. Pēdējos 20–30 gados nacionālā valsts ir zaudējusi vairākas tai līdz šim piederējušas pilnvaras attiecībā uz tās iedzīvotājiem.

Taču nacionālā valsts joprojām ir vienīgā visaptverošā institūcija, kas vieno tai piederīgos pilsoņus...

Varbūt, bet varbūt arī nē. Arvien vairāk pilsoņu var atrasties ļoti tālu no savas valsts, tā arvien mazāk var viņiem pavēlēt piederēt sev. Tā ir liela kļūda – uzskatīt, ka valsts joprojām pilnībā caurstrāvo visu sociālo vidi – ar izglītības, kultūras, likumdošanas, rituālu palīdzību. Kā Latvijā to labi redzam, veselas kopienas var dzīvot atšķirīgā mediju, informatīvajā telpā. Valsts vairs nevar likt šķēršļus alternatīvu informācijas avotu patērēšanai un pilsoņu piesaistīšanai citām valstīm ar to starpniecību. Tajā ir gan riski, gan izaicinājumi, gan, manuprāt, savi labumi – jo brīvāks ir indivīds no valsts īstenotas kontroles, jo brīvāk viņš var veidot pats savu vidi, savu karjeru, brīvu personas attīstību.

Nacionālo valstu reputāciju krietni pabojāja krīze, kurā daudzas no tām, ieskaitot Latviju, nespēja nodrošināt savu iedzīvotāju labklājību un drošību, kā rezultātā tūkstošiem cilvēku cieta smagu dzīves līmeņa kritumu un bija spiesti pamest savu valsti. Daudzas nacionālās valstis nebija tās veiksmīgākās finanšu un ekonomikas politikas veidotājas. Ne velti šo jomu pārvaldību Eiropas Savienība cenšas pakļaut pārnacionālām struktūrām, Briselei. Valsts vairs nav tas tēvs, kas vienmēr spēj pasargāt savus bērnus, viņi to jūt un sāk izklīst pa pasauli.

Taču nacionālā valsts ir kritizējams, bet ne nicināms fenomens. Cilvēkiem visā pasaulē joprojām ir ļoti svarīga sava valsts, sava nācija, tauta, vēsture. Ignorēt to nozīmētu attālināties no realitātes un riskēt ar konfliktu izcelšanos starp dažādām kopienām. Nav sarežģītākas telpas kā nacionālā telpa, atšķirībā no citām sociālajām telpām tajā ir tik daudz gan individuālu, gan kolektīvu emociju.

Es ļoti vēlētos, lai Latvijā būtu vienota nācija un kultūra, kurā pastāvētu dažādība, kas netiek uztverta kā drauds šai vienotībai. Nacionālā valsts spēj izturēt etnisko, kultūras, vēstures un politisko uzskatu dažādību. Ja šī valsts ir pieaugusi, pieaugusi kā sabiedrība. Mēs mēdzam savu valsti uzlūkot kā kaut ko pāri mums stāvošu, kā kādu gaismas ķermeni virs mūsu galvām, taču tā nav – valsts nav nekas cits kā mēs visi, kas to veidojam. Un valsts kvalitāte ir atkarīga no sabiedrības kvalitātes. Ja deleģējam kaut ko valstij kā kādai abstraktai struktūrai un sagaidām, ka līdz ar to valsts arī izdarīs visu mūsu vietā, atsakāmies no iniciatīvas iespējām.

Ja latviešu valoda un kopēja vēstures izpratne pārskatāmā nākotnē nekalpos kā sabiedrības solidarizēšanās pamats, tad kādas vērtības vai idejas var būt reāls sabiedrības solidaritātes, integrācijas pamats?

Es iebildīšu. Paskatieties, cik strauji pieaug interese par latviešu valodas kursiem Rīgā.

Taču šī interese, iespējams, vairāk balstās praktiskā nepieciešamībā, nevis vērtību izpratnē.

Praktiska nepieciešamība arī ir vērtība, ar to es atveru sev pasauli. Pats, no krievu skolas ienākot Kultūras akadēmijā, nokļuvu latviešu kultūras vidē, kurā atradu sevi, kura man ļoti patīk. Varēju, piemēram, lasīt Skalbes darbus, apspriest jauno latviešu teātri un tā attīstību, pateicoties latviešu valodas zināšanām. Tās man deva iespēju arī iepazīt latviešu simboliskās prakses, piedalīties Lāčplēšu dienas piemiņas pasākumos, noliekot sveces. Man personiski šķiet, ka latviešu valoda ir arī ļoti muzikāla, skaistākā no Baltijas valodām.        

Valoda, sevišķi mūsu reģionā, ir identitātes veidošanas instruments. Mums nav atsauču uz monarhiju, slaveniem kariem senatnē, ģeogrāfiskiem atklājumiem. Tāpēc šo nišu var ieņemt latviešu valoda. Diemžēl politiķu attieksme pret valodu kā integrācijas rīku ir bijusi diezgan pavirša, hierarhiski ievirzīta. Ar diktātu no augšas nav iespējams piespiest cilvēku atvērties citai pasaulei. Labākajā gadījumā viņi izliksies, ka to dara. Politiskā elite ir piedāvājusi pieņemt latviešu kultūras vērtības kā obligātu un tūlīt pat pārņemamu paketi. Tā ir kļūda, līdzīga, kādu latvieši izjuta padomju režīmā, kurā dzīvojot bija izveidojuši savu iekšēju kultūras realitāti.

Kultūras un valodas politika, ja to veido ar valodas inspektoru, kontroles un sodu palīdzību, rada pretējo efektu – norobežošanos no visa latviskā, noraidošu attieksmi pret Dziesmu svētkiem un latviešu kultūru kopumā, noslēgšanos komfortablā vēsturisko fantāziju vidē. Paskatieties, kas notiek interneta komentāros – impērisma, visa padomiskā slavināšana, apgalvojumi, ka latvieši paši vēlējās pievienoties PSRS utt. Valodas, kultūras politika ir jābūvē uz dialoga pamata, aicinoši, iekļaujoši, jāmēģina skaidrot, ka, iemācoties latviešu valodu, cilvēks ir ieguvējs ne vien praktiski, bet paver sev arī jaunu kultūras pasauli. Ja valoda ir cilvēkam pieņemama, tās apgūšana ir dažu mēnešu jautājums. Taču, lai to sekmētu, daudz pieejamākiem jābūt tādiem latviešu valodas kursiem, kādus patlaban rīko Rīgas dome. Un kā būtu ar kādiem simboliskiem žestiem? Piemēram, ja Latvijas pilsonības iegūšana nozīmētu arī piederību latviešu kultūrai.

Te atkal nonākam pie milzīgā jautājuma – kas ir latviešu nācija, tauta? Es esmu latviešu tautas sastāvdaļa? Man daudzi saka, ka nē, norāda uz piederības robežām, uz to, ka mani vecāki nav latvieši. Pat tad, ja man ir krievu akcents, es lepojos ar latviešu kultūras sasniegumiem, lasu saviem studentiem par latviešu kultūras vēsturi. Tātad – es esmu latvietis vai neesmu? Diemžēl vairākums noliegs šo manu piederību. Tas ir skumji, jo viņi nespēj atvērt sevi. Taču domāju, ka mūsu nākotne, sevišķi tik nelielas valsts ietvaros, ir kopējas kultūras veidošana. Tiesa, tas neizbēgami nozīmē, ka mainīsies arī latviešu kultūras vide. 

Pagājuši divi gadi kopš tā dēvētā valodu referenduma. Kādus secinājumus šis laiks liek izdarīt?

Referendums nebija par valodu. Jebkuram idiotam bija redzams, ka statistiski tas ir bezjēdzīgs - bija skaidrs, ka vairākums nobalsos pret valsts valodas statusu krievu valodai. Taču politiskā provokācija izdevās perfekti.

Politiskajai elitei derētu paraudzīties, vai tas, ka tik daudzi tomēr gāja un parakstījās, lai gan saprata, ka paliks mazākumā, nebija viņu kliedziens pēc piederības vai kliedziens, kurš ilustrē ilgstošu neiekļaušanos? Taču, kad kļuva skaidrs – krievu valoda kā valsts valoda vairs nedraud, vienubrīd it kā pavīdējušās vājās pazīmes, ka "Vienotība" grib dialoga veidošanu ar sabiedrību, ātri pazuda. Tagad to neviens vairs pat nepiemin.

Kā uz šī fona vērtējama valdības iecere noteikt, ka ar 2018.gada 1.septembri valsts un pašvaldību mazākumtautību izglītības iestādēs visas izglītības programmas apgūstamas latviešu valodā?

Principā Eiropas nacionālajās valstīs valsts finansētā izglītība norisinās valsts valodā. No otras puses, Latvijai kā Eiropas Savienības valstij ir saistības, kuras nosaka Mazākumtautību aizsardzības konvencija. Bet jaukt to nedrīkst. Tas ir šaurs juridisks jautājums. Lai gan teju katrs uzskata, ka var kompetenti piedalīties šī temata apspriešanā, kā runājot par laika apstākļiem vai bērnu audzināšanu, tomēr tas tā nav.

Es uzskatu, ka ir kaut kā jāizbeidz šo lingvistisko barjeru atražošana – tādas vides uzturēšana, kurā joprojām daudziem mazākumtautību skolēniem ir nepietiekamas valsts valodas prasmes. Paralēli, protams, vajadzētu nodrošināt, lai mācību priekšmeti, kuri attiecas uz viņu identitāti, ir apgūstami viņu dzimtajā valodā. Domāju, ka latviešiem, kas ir tik ļoti cietuši no rusifikācijas, vajadzētu saprast, cik tas ir svarīgi.

Te ir arī jautājums, kā ir ar pašu krievu kopienu, ja tāda vispār pastāv. Cik lielā mērā tā spēj nodrošināt savas etniskās kultūras identitātes apguvi? Iespējams, valstij ir jāmeklē veidi, kā to finansiāli atbalstīt. Atbalsts mazākumtautību skolām, kā to liecina citu valstu pieredze, ir iespējams arī no ārvalstīm, kuras vēlas sekmēt identitātes uzturēšanu savās etniskajās diasporās.

Ir jāmeklē, kā veicināt valsts valodas apguvi Latvijā, taču politiķi nedrīkst nākt klajā ar vēstījumu, no kura var saprast, ka 2018.gadā tiek likvidētas mazākumtautību skolas. Labāka veida, kā sakaitināt publiku un pamodināt tajā vardarbības potenciālu, par draudiem kaut ko slēgt vai likvidēt nav. Diemžēl priekšvēlēšanu retorika liecina, ka kārtējo reizi notiek spēlēšanās ar šādiem terminiem. Mūsu politiķu rīcība man reizēm atgādina darbību ar sērkociņiem pie benzīna mucas. Latvijā jau ir krievu skolu aizstāvības štābs - tādā kvazimilitārā leksikā. Jautājums ir, cik tuvu šai mucai sērkociņu pienesīs šoreiz. Jāapzinās, ka konflikta potenciāls var krāties ilgi, līdz tas pēkšņi uzliesmo pat no nelielas dzirksteles.

Varbūt šis konflikts nav tik daudz iekodēts sabiedrībā, cik Latvijas politiskajā sistēmā, kurā divi it kā pretēji flangi nodrošina savu politisko eksistenci, pastāvīgi uzkurinot etnisko konfrontāciju?

Jā, jo Latvijas politiķi, neprotot kvalitatīvi risināt akūtās sociālekonomiskās problēmas, nespēj atrast citus tematus, ar kuriem izpausties. Turklāt šo konfrontāciju, regulāri iebaidot sabiedrību, ir iespējams nemitīgi attīstīt ar nelieliem resursiem. Ja ar šīm destruktīvajām aktivitātēm nebūtu iespējams nodarboties tādiem politiskajiem spēkiem kā Nacionālā apvienība un "Saskaņas centrs", kuri, kā uzskatu, ir ļoti līdzīgi savā stilā, nebūtu nekā cita, ar ko izcelties. Taču jāatzīmē, ka ilgi tik sašķelta sabiedrība diez vai spēs normāli funkcionēt.

Ne tikai valoda un kultūra plašākā izpratnē, bet arī vēsture ir sabiedrību šķeļošs faktors. Kā vērtējat likumdošanas iniciatīvu noteikt kriminālsodu par nacistu un padomju totalitāro režīmu agresijas noliegšanu?

Neesmu jurists, lai pateiktu, kādas sekas tas radīs tiesību jomā, taču uz kultūras vidi tas noteikti atstās iespaidu. Noliegt nozīmē paust savu individuālo vai kolektīvo pārliecību. Jautājums ir, vai no šī nolieguma fakta pats noliegtais fakts būtu apdraudēts? Domāju, ka nē, jo cilvēkam gan plašajā pasaulē, gan Latvijā jābūt ļoti iestrēgušam pagātnē, lai noliegtu minēto režīmu agresiju kā faktu.

Vēl, protams, ir jautājums, kā šos pantus to pieņemšanas gadījumā izmantos. Vai tie nekļūs par politisku intrigu instrumentu? Gan piemērojot šīs normas, gan kādam, tīši vēloties spēlēt politisku represiju upura lomu. Arī tādu noteikti netrūktu. Domāju, ka tā vietā, lai pieņemtu minēto likumdošanas normu, saprātīgāk būtu visus resursus veltīt padomju un nacistu okupācijas būtības un seku izskaidrošanai, attiecīgu vēstures avotu nodrošināšanai, diskusiju rīkošanai. Kā zināms, ar likumiem uz papīra cilvēkus var nevis pārliecināt, bet atgrūst.

Jautājums par valsts iedzīvotāju piederības sajūtu tai nav nošķirams arī no jautājuma par valsts pārvaldes kvalitāti. Paskatieties, kādi viedokļi valda interneta komentāros: Latvija ir haotiska, korumpēta vide, kurā nerūpējas par iedzīvotājiem. Tādējādi daudzi Latviju uzlūko tikai kā starta laukumu ceļā uz turīgākām Eiropas Savienības valstīm. Veidojas apburtais loks - trūcīga un arī sašķelta sabiedrība ir priekšnosacījums nabadzības atražošanai, bet nabadzība ir slikts priekšnosacījums plurālismam un sabiedrības vienotībai.

Jebkurai valstij, kura vēlas atbalstīt savu nacionālo politiku un kultūru, jārēķinās, ka tas prasa ļoti lielus līdzekļus. Vajadzētu padomāt, vai Latvijā nav pēdējais laiks sākt intensīvu reindustrializāciju un mainīt priekšstatus par migrācijas politiku, lai šai sabiedrībai būtu līdzekļi savas nacionālās identitātes uzturēšanai. Nabadzīga sabiedrība nevar atļauties pētīt savu vēsturi, nodrošināt savu etnisko vai nacionālo kultūru. Nabadzīga sabiedrība ir ļoti pakļauta daudziem riskiem, to var viegli korumpēt ne tikai ar kukuļiem, bet korumpēt arī prātus.

Tā vietā, lai tiražētu draudus, Nacionālajai apvienībai un "Saskaņas centram" vajadzētu vairāk nodarboties ar ekonomikas politiku globālajā konkurencē, kā tas noticis Igaunijā, kur pragmatisms ir krietni izteiktāks nekā pie mums. Diemžēl nabadzīga sabiedrība ir ļoti ērta daļai politiķu, jo ar to ir viegli manipulēt, kritiskās balsis šādā sabiedrībā ir ļoti klusas.
Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU