VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
13. martā, 2013
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūrpolitika
7
7

Labāk vēlu, nekā nekad

LV portālam: ILMĀRS LATKOVSKIS, Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs

Ilmārs Latkovskis: „Konfrontāciju varam tikai censties mazināt, jo vēsturiskās atmiņas ir noturīgas un tiek atražotas tālāk nākamajās paaudzēs. Patlaban vienīgi varam aicināt pretējās puses konfrontāciju nesaasināt.”

FOTO: Kalvis Kalsers

„Nacionālie, etniskie jautājumi ir ļoti labvēlīgi dažādām provokācijām – atliek piemest uguni, un uzreiz kaut kas deg,” atzīst Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas vadītājs ILMĀRS LATKOVSKIS. Ko varam secināt gadu pēc valodu referenduma un mirkli pirms 16.marta, kam drīz sekos arī 9.maijs.

Pagājis gads pēc valodu referenduma. Eksperti tam veltītā konferencē secinājuši: lai gan vērojami centieni latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa stiprināšanai, tomēr situācija tās lietošanā un attieksmē pret to ir pasliktinājusies – vērojama būtiska disonanse starp prasmi lietot valodu un vēlmi to darīt ikdienā. Kādi, jūsuprāt, tam ir iemesli?

To, kas sabiedrības apziņā izveidojies 50 padomju gados, turklāt ar vardarbīgām metodēm, nevar padarīt par nebijušu tik īsā laikā. Un viens gads, kas patlaban pagājis kopš valodu referenduma, ir pārāk neilgs brīdis, lai parādītos acīmredzami uzlabojumi valodas lietojumā. Tomēr, salīdzinot ar situāciju pirms referenduma un tūlīt pēc tā, kad izskanēja daudz dažādu naidīgu izteikumu, domāju, ka stāvoklis ir uzlabojies. Vairs nav jūtams toreizējais aizvainojums.

Valodu referendumu pieņemts uzlūkot kā simbolisku atskaites punktu, taču, manuprāt, tas bija tikai viens kārtējais attiecību saasinājums, kādu var izraisīt jebkurā brīdī. Šis referendums arī nebija tikai valodas jautājums vien. 

Lai kādu problēmu atrisinātu, vispirms ir precīzi jāsaskata tās būtība un īstie cēloņi. Cik lielā mērā izprotam konfrontējošos procesus sabiedrībā, lai spētu izvēlēties vispiemērotākos integrācijas pasākumus?

Integrāciju bieži vien reducējam līdz tādiem virspusējiem konfliktiem. Piemēram, referendums. Ja tagad atceramies – par ko tad īsti tas bija? Politiķi saka: tā bija aizvainojuma reakcija par "Saskaņas centra" nepaņemšanu valdībā. Ja tīri subjektīvi kādam krievu cilvēkam jautātu, vai viņš vēlas krievu valodu par valsts valodu, normāla atbilde būtu – kāpēc gan nē? Un tas nebūt nenozīmē, ka līdz ar to viņš ir naidīgi noskaņots pret latviešu valodu. Te varētu būt ļoti dažādu motivāciju sajaukums.

Nacionālie, etniskie jautājumi ir ļoti labvēlīgi dažādām provokācijām – atliek piemest uguni, un uzreiz kaut kas deg. Tas novirza no integrācijai patiešām svarīgiem kopīgas nacionālās identitātes jautājumiem, kas parasti prasa ilgstošu un mērķtiecīgu ikdienas darbu.

Integrācijas pamatnostādnes paredz sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas, kultūras un arī vēstures pamata. Vai patlaban tas ir iespējams?

Uz to ir jāiet. Būs ļoti daudz grūtību, kuru pamatā ir atšķirīgā attieksme pret valsti. Šodienas Latvija ir 1918.gadā dibinātās valsts turpinājums. Ja 1990.gadā atjaunoto Latviju uzlūko kā jaundibinātu valsti, tā jau ir cita pieeja ar citu skatījumu uz valodas, pilsonības jautājumiem.

Vēl viens būtisks aspekts – kopš pirmskara laika Latvijā ir ļoti mainījies nacionālais sastāvs. Tas iebraucējiem no padomju republikām faktiski ļāva dzīvot savā paralēlā pasaulē, kas tagad tiek atražota caur ģimenes tradīcijām un skolām nākamajās paaudzēs. Tā nonākam pie sašķeltas sabiedrības, un to nav viegli mainīt. Daudz vieglāk ir sarīkot referendumu.

Mazākumtautību organizācijas atzīst: gadu pēc referenduma pozitīvas pārmaiņas gandrīz nav jūtamas, ir dialoga trūkums. Kā pietrūkst patiesas diskusijas sākšanai?

Es negribētu piekrist, ka gada laikā nekas nav darīts, kaut arī nejūtam kādus ievērojamus rezultātus, jo kopš 2008.gada integrācijas politikā bijis gan organizatorisks, gan finansiāls pārtrūkums. Tikai pērn atsākusies augšupeja.

Jā, neapšaubāmi varēja izdarīt vairāk. Dialoga droši vien bijis par maz, taču nevar teikt, ka tas nenotiek pavisam. Integrācijas jomā ir pietrūcis darbības koordinācijas. Ar to patlaban nodarbojas vairākas institūcijas. Tajā pašā laikā varbūt koordinācijas ir pietrūcis arī mazākumtautību organizāciju pusē. Ir jautājums: ar kurām organizācijām dialogam jānorit, kura ir īstā, visas apvienojošā? Vai tās ir nacionālās kultūras biedrības, kuras nebūt neapvieno visas mazākumtautību organizācijas? Vai tā ir Mazākumtautību konsultatīvā padome, kas darbojas pie Valsts prezidenta kancelejas?  

Vai integrācijas veicināšana valstij būtu jādeleģē kādai vienai institūcijai?

Jā, tiekoties ar dažādu institūciju pārstāvjiem, iezīmējas problēma, ka nepieciešams vienots koordinējošais centrs. Taču nav jārada jauna institūcija ar papildu finansējumu valsts budžetam. Šim nolūkam vajadzētu pietikt ar jau esošo resursu pārorientēšanu.   

Latvijā etnisko spriedzi lielā mērā uztur dažādu partiju politiskās intereses.

Neizbēgami tas tā ir. Kamēr vien būs politiskās partijas, pastāvēs vēlme izmantot sabiedriski jūtīgus jautājumus. Turklāt tas attiecināms ne tikai uz galējiem spārniem, ar ko parasti mēģina saprast Nacionālo apvienību un "Saskaņas centru". Varam tikai mēģināt saspīlējumu ierobežot, apelēt pie politiķiem, ko arī, starp citu, mūsu komisija mēģina darīt, nupat nākot klajā ar publisku aicinājumu uz savstarpēju sapratni 16.marta un 9.maija pasākumos.

Saeimā pārstāvētās partijas nav spējušas vienoties kaut vai par tik šķietami nesarežģītu jautājumu kā brīvdienas tā dēvētajos krievu Ziemassvētkos. Kā gan šādā situācijā nodrošināt kaut cik vienotu integrācijas politiku?

Runājot par šiem Ziemassvētkiem, es to nesaistītu ar sabiedrības saliedētības vai šķelšanas jautājumu. Proti, ir pietiekami daudz argumentu gan par to, ka šo brīvdienu noteikšana vienos sabiedrību, gan ka šķels to, nosakot atšķirīgus svētkus.

Jā, politiskās vienprātības panākšana integrācijas jomā nav no vieglajiem uzdevumiem, taču tas vēl nenozīmē, ka metams pie malas. Agri vai vēlu pie tā var nākties atgriezties, un tad būs vēl smagāk.

Jūsu pārstāvētā Nacionālā apvienība gatavo likumprojektu, lai 16.martu noteiktu par atceres dienu, kas neapšaubāmi radīs jaunu etnisko attiecību saasināšanos. Vai, jūsuprāt, tas tiešām patlaban bija vajadzīgs?

Manuprāt, tas būs pamats jaunām kaislībām politiķu starpā. Nekādu sabiedrības šķelšanu tas neizraisīs. Ja būtu vien mana teikšana, tādu priekšlikumu īsi pirms 16.marta uzskatu par nerezultatīvu.

Saliedētības komisija sagatavojusi likumprojektu "Par Otrajā pasaules karā mobilizēto personu statusu", kas paredz valsts atbalstu Latvijas iedzīvotājiem, kuri Otrā pasaules kara laikā mobilizēti karojošo valstu militārajos formējumos. Projekts no atbalstāmo loka izslēdz, piemēram, partizānus un pagrīdniekus, nepilsoņus. "Saskaņas centrs" jau paudis, ka likumprojekts ciniski sašķiro veterānus "cienīgajos" un "necienīgajos", tātad – vēl vairāk padziļina sašķeltību kara veterānu vidū un sabiedrībā.

Likumprojekta pieeja nav jautājumā: par ko tu cīnījies? Jo par to vienmēr ir viedokļu sadursme, veterānus dalot "pareizajos" un "nepareizajos". Likumprojekta būtība, ka visi, saskaņā ar Hāgas konvenciju, prettiesiski mobilizētie ir kara upuri. Vienā ziņā tas tiešām aprobežojas ar vienu veterānu grupu, taču kritēriji ir noteikti ļoti precīzi. Svarīgi uzsvērt, ka likums kara veterānus nedala pilsoņos un nepilsoņos.

Vai tas šķels sabiedrību? Diemžēl atkal vairāk ir atkarīgs no politiķiem. Ja būs vēlme paziņot, ka kāds ar šo likumprojektu tiek apdalīts, nesaskaņas uzkurināt nebūs grūti.

Vai redzat kādu iespēju tuvināt visu karojušo pušu veterānus?

Ideālā variantā varētu teikt, ka karš sen ir pagājis un visi veterāni uzskatāmi par tā upuriem. Taču mana pieredze, uzklausot atšķirīgus izteikumus, liecina, ka tādus, kas paši to nevēlas, nav iespējams satuvināt. Tāpēc par reālāku variantu uzskatu strādāt pie jau iesāktā, nedalot "labajos" un "sliktajos" tālaika Latvijas iedzīvotājus, kas karojuši pretējos ierakumos.

Arī tas jau ir daudz. Un ar to nebūt netiek pateikts, ka visi Krievijā iesauktie un Latvijā nonākušie karavīri automātiski ir okupanti, ko, protams, daži politiskie spēki vēlas tā pateikt.

Redzams, ka 16.marta un 9.maija konfrontējošā tradīcija jau tiek pārmantota nākamajās paaudzēs, kas to pārņem kā savas identitātes daļu. Vai ir iespējams to kaut kā novērst, lai šis pretnostatījums neizvēršas "mūžīgajā stāstā"?

Mēs šo konfrontāciju varam tikai censties mazināt, jo vēsturiskās atmiņas ir noturīgas un tiek atražotas tālāk nākamajās paaudzēs. Patlaban vienīgi varam aicināt pretējās puses konfrontāciju nesaasināt, neļauties ap vēsturiskajiem notikumiem saceltajai ažiotāžai.

Saliedētības komisijas uzmanības lokā ir naturalizācijas gausie tempi. Kāpēc nepilsoņi tik negribīgi izmanto šo iespēju?

Galvenajos vilcienos vērtējot, viena daļa nepilsoņu to nevēlas pragmatisku apsvērumu dēļ, šo statusu paturot, lai atvieglotu satiksmi ar Krieviju vai kaut kad iegūtu tās pilsonību. Vēl vienai daļai grūtības sagādā latviešu valodas iemācīšanās, bet tur neko radikāli mainīt nevar, jo valsts valodas prasme pilsonības iegūšanai ir elementāra prasība. Vēl kāda daļa uzskata, ka viņiem pilsonība pienākas un agrāk vai vēlāk tas automātiski nokārtosies ar kādu referendumu vai pilsonības nulles varianta pieņemšanu. Ir arī tādi, kas pilsonību neuzskata par sev vajadzīgu.

Kustība "Nepilsoņu kongress" jūnijā līdztekus pašvaldību vēlēšanām plāno nepilsoņu parlamenta vēlēšanas, kas radītu alternatīvu pārstāvniecisko struktūru. Ko darīt, lai tā netaptu par vēl vienu dezintegrācijas bastionu?

Domāju, ka "Nepilsoņu kongress" ir posms vienotā ķēdē ar valodu referendumu un musināšanu par Latgales autonomiju. No tādām "akcijām" nebūsim pasargāti nekad. Ar to gan negribu teikt, ka par nepilsoņu jautājumu mums nav jāliekas ne zinis. Bez automātiskas pilsonības piešķiršanas ir ne mazums jautājumu, kuros jāpanāk uzlabojumi. Taču mūsu integrācijas politikas veicējiem nav gana diferencētas izpratnes par Latvijas nepilsoņiem. Būtu jāsāk ar pētījumu – labāk vēlu, nekā nekad.

Nesen, lai atgrieztu Latviju pametušos cilvēkus, pieņemts reemigrācijas plāns. Cik, jūsuprāt, rezultatīvi būs šie centieni, sevišķi, raugoties no valsts robežas otras puses?

Reemigrācijas plānam novēlu veiksmi, taču neloloju lielas cerības, ka tam sagaidāmi ātri un labi rezultāti. Pati reemigrācija ir vairāk Ekonomikas ministrijas ziņā; mūsu komisijas uzdevums ir uzturēt aizbraukušo iedzīvotāju saikni  ar Latviju, nodrošināt kultūras un izglītības sakarus. Ne visi no viņiem devušies svešumā ekonomisku spaidu dēļ. Daudz ir tādu, kas Latviju pametuši ģimenes apstākļu vadīti, aizprecējušies, devušies studēt vai uzturas ārzemēs profesionālās izaugsmes nolūkos. Galvenais ir, lai viņi Latvijai nav zuduši.

Lielākā daļa emigrantu gan aizbraukuši tieši ekonomisku iemeslu dēļ un visai lielu vilšanos Latvijā. Cik lielas, jūsuprāt, ir cerības atgriezt šos cilvēkus?

Iespējams, šis vairāk ir psiholoģiskas dabas jautājums, kur neesmu eksperts. Cik esmu dzirdējis, negācijas cilvēkos valda pirmajā laikā pēc aizbraukšanas, bet agrāk vai vēlāk viņi nonāk pie vēlmes latvisko tomēr saglabāt.

Sabiedrības saliedēšanas nolūkā esat ieteicis likt lietā arī iespējas, ko pavērtu Latvijas Kultūras kanona atjaunošana un papildināšana. Vai kanona pakļaušana politiskam mērķim nav pretrunā ar to kā kultūras vērtību tvērumu?

Kāpēc gan lai tas būtu pretrunā ar kanona kultūras nozīmi? Nekādā gadījumā! Tas ir nacionālās kultūras identitātes jautājums. Jā, kanons atspoguļo latviešu kultūras sasniegumus, bet tajā pašā laikā tajā ir vērtības, kuras mēs atzīstam, nešķirojot pēc etniskās piederības.

Neapšaubāms kritērijs tomēr ir kanonā iekļaujamo kultūras sasniegumu mākslinieciskā, radošā vērtība, izcilība. Bažas ir par to, vai šis aspekts saskanēs ar mērķi saliedēt sabiedrību?

Šādām bažām nevajadzētu būt, jo ne jau politiķi sastādīs Kultūras kanonu kā tādu. Tas paliek kultūras nozaru lietpratēju kompetencē, kas neapšaubāmi vadīsies pēc mākslinieciskās kvalitātes kritērijiem. Ar šo jomu saistīto politiķu un ierēdņu ziņā būs radīt mehānismu Kultūras kanona pastāvēšanai, gādāt par tā saistību ar kultūras, izglītības politiku.

Kāda ir bijusi kultūras darbinieku, viņu pārstāvēto organizāciju reakcija uz priekšlikumu tuvināt kanonu sabiedrības saliedēšanas mērķim?

Par kanona saturu un būtību strīdi būs vienmēr. Taču, tiekoties ar cilvēkiem, kas darbojas kanona pilnveidošanā, esmu sajutis lielu ieinteresētību un radošu aizrautību. Tas manī stiprina pārliecību, ka darbs pie kanona papildināšanas ir ļoti nepieciešams.

Ja man jādara zināms savs skatījums uz patlaban esošo kanonu, tas nav izveidots pēc vienotiem metodoloģiskiem principiem. Šis trūkums jānovērš, radot vienkāršu un funkcionālu darbības mehānismu.

Vai patlaban par integrācijas jautājumu numur viens jau neizvēršas sabiedrības sašķeltība pa nabadzības-bagātības asi?

Bagātie un nabagie – tā ir ļoti būtiska sabiedrības pretstatījumu dimensija. Taču šobrīd tā ir vairāk draudoša nojausma, nevis politisku spēku sadursme. Pēdējais laiks panākt ko reālu sociālās nevienlīdzības mazināšanas virzienā. Arī sabiedrības saliedētība nav sašaurināma uz latviešu un krievu savstarpējām attiecībām.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU