Par nodomu veidot biedrību "Eiropas krievu kustība" aprīļa beigās paziņoja viens no idejas autoriem kādreizējā laikraksta "Čas" žurnālists, publicists Igors Vatoļins. "Man šķiet, ka pēc Krimas notikumiem jebkuram cilvēkam jāizšķiras, vai viņš ir Latvijas un Eiropas patriots," TV3 raidījumam "Nekā personīga" skaidroja I.Vatoļins. Kustības mērķis būs apliecināt, ka Latvijā ir arī eiropeiski noskaņoti krievi, kas iebilst Krievijas prezidenta Vladimira Putina politikai.
"Eiropas krievu kustība" patlaban esot tapšanas procesā. Tās kodols būs apmēram divdesmit cilvēku no dažādām nevalstiskām organizācijām, mākslas aprindām un citām jomām. Tuvākajā laikā kustības iniciatori gatavojas nākt klajā ar manifestu, kas mudinās Latvijas eiropeiski noskaņotos krievvalodīgos iedzīvotājus iesaistīties biedrībā.
LV portāls jautā: Kādas perspektīvas pašreizējos starptautiskās
politikas apstākļos ir proeiropeiskas krievu kustības darbībai Latvijā?
Ukrainas krīze veido jaunas plaisas ne tikai valstu attiecībās, bet, kā jebkurš konflikts globālajā laikmetā, ienāk arī katrā dzīvoklī dažas stundas pēc tā sākuma, pat ja esam tālu no epicentra ģeogrāfiski. Krievijas politika, nervoza un haotiska, atgādina bezspēcīgas impērijas sevis maldināšanu. Aiz tās ārējā tēla slēpjas bailes un nespēja veidot efektīvu un paredzamu politiku.
Latvijas krievi tradicionāli ir sašķelti, fragmentēti un līdz šim nav spējuši veidot kaut cik noturīgas savas interešu pārstāvniecības, grupas. Es esmu skeptisks, vai konflikts Ukrainā spēs mobilizēt tik sīkas un atšķirīgas grupas, tik ļoti dažādus cilvēkus. Un, manuprāt, apvienoties pēc etniskā principa ir pagātne, kas nav efektīva. Vai latvieši arī varēs piedalīties? Kāpēc krievu valoda vai tas, ko saucam par identitāti, var būt ieejas biļete dalībai šajā jaunajā organizācijā? Kas un pēc kādiem kritērijiem noteiks, kas skaitīsies pietiekami eiropeisks krievs un kas - tomēr ne? Kurš ir zelta standarts vai etalons? Īsti neticu tiem, kas sludina, ka apvienos "pareizos" un atdalīs "nepareizos".
Kāpēc radīt vēl papildu plaisas jau tāpat sašķeltajā sabiedrībā? Manuprāt,
ideja par "Eiropas krievu kustību" jāuztver kā momenta emocijas, ne vairāk.
Man šī ideja šķiet ļoti interesanta, ar potenciālu un varētu dot zināmus pozitīvus rezultātus. Īpaši šajā situācijā, kad par Latviju pasaulē dzird tik daudz saistībā ar nepilsoņiem un no Gapoņenko kunga: ka te valdība tūlīt, tūlīt liks armijai šaut uz krievu civiliedzīvotājiem – bērniem un sievietēm, kas iestājas par savām tiesībām mācīties dzimtajā valodā. Diemžēl šādus viedokļus dzird visvairāk.
Ja Latvijā patiešām izdotos izveidot eiropeisku krievu kustību, tas būtu zināms pretsvars: runājot ar Rietumiem, būtu iespējams ar uzskatāmiem piemēriem argumentēt, ka šeit nedzīvo pret Latvijas valsti vienoti naidīga krievu masa, ka krievu minoritāti pārstāv atšķirīgu viedokļu grupas. Uz Ukrainas notikumu fona šāda kustība varētu arī parādīt Rietumiem, ka bijušajās Padomju Savienības republikās dzīvojošie krievi nav Putina fani un neprasa sev autonomiju vai federāciju Krievijas interesēs, liktu manīt, ka šis Ukrainas ekscess ir kaut kas mākslīgi izraisīts.
Otrkārt, kustības izveidošana mobilizētu tos krievus, kuri ir pilnībā lojāli Latvijas valstij. Tos, kuri jūtas piederīgi Latvijai un no latviešiem atšķiras tikai tautības ziņā. Varbūt beigu beigās gadu gadiem propagandētais Latviju nīstošais krieva tēls patiesībā izrādītos mazs, nenozīmīgs atavisms, kas palicis pāri no līdz šim kultivētās noskaņas.
Kustības attīstība un nākotne ir atkarīga ne tikai no tās veidotājiem un potenciālajiem biedriem, bet arī no tā, vai un kā to atbalstīs Latvijas politiskā vide. Ja šāda kustība patiešām veidotos, nedrīkstētu būt tā, ka politiķi Saeimā teiktu: mēs tagad sēdēsim un skatīsimies, kas tur notiks, ko viņi tur darīs. Ir jāraugās arī uz Latvijas krievu inteliģenci, uz to, kāda būs tās reakcija. Atcerēsimies Marinu Kosteņecku, krievu sievieti, kura, būdama šīs valsts patriote, ir parādījusi, cik daudz šajā ziņā var izdarīt viens cilvēks.
Jāskatās arī uz progresīviem krievu žurnālistiem, kuri prot uzrunāt krievu
sabiedrību un savu domu pārliecinoši izteikt. Taču tad jābūt videi un
auditorijai, kur izteikties. Un ir jautājums: vai šie cilvēki gūs pietiekamas
iespējas masu informācijas līdzekļos vai tādas tiem tiks dotas? Šajā ziņā atkal
daudz kas atkarīgs no politiskās gribas. Atcerēsimies, ka tā dēvētajos
Ulmaņlaikos katra Ulmaņa doma ar avīzes starpniecību tika aizvadīta līdz katram
ciemam, katrai Latgales sādžai. Vai tagad tā notiek? Nē. Taču tas ir valsts
politikas uzdevums ne tikai tās mērķu labākai sasniegšanai, bet arī patiesi
gādājot par sabiedrības integrāciju.
Neko daudz par jaunveidojamo kustību nav iespējams pateikt, jo tā vēl nav radusies. Mani mulsina fakts, ka šo ideju pauž Igors Vatoļins – žurnālists, kurš ilgstoši darbojies prokrieviskos izdevumos.
Lielu potenciālu gan viņa iecerētajai kustībai nesaskatu. Jā, Latvijas krieviem ir lielāka eiropeiskā identitāte nekā Krievijas krieviem, taču godīgie, Latviju patiesi mīlošie krievi, kas potenciāli varētu iestāties šajā kustībā, droši vien to nedarīs, kamēr tur priekšā būs Vatoļins, jo viņam neuzticēsies. Savukārt lielum lielā daļa pārējo, kas savā būtībā atbalsta eiropeiskās vērtības un ir pret Putina režīma politiku, par to drīzāk spriež un spriedīs savās virtuvēs, taču nedarīs to atklāti, iestājoties biedrībā, apliecinot to ar savu parakstu. Viņi neriskēs, jo baidīsies no tā, kā var reaģēt pārējā krievu sabiedrības daļa, viņu ģimenes locekļi, radinieki Krievijā. Cilvēkiem būs bail, ka aiz atriebības, piemēram, nenodedzina viņiem ofisu, nevēršas pret viņiem darbā vai viņu bērniem skolā.
Latviešiem būtu laiks saprast, ka Latvijas krievi sen vairs nav Krievijas krievi. Varbūt viņi kvēli nemīl Latviju, bet viņiem nav vēlēšanās pievienoties Putina Krievijai, redzot to, kas tur notiek. Tajā pašā laikā nevajadzētu par zemu novērtēt Gapoņenko un Lindermana atbalstītājus. Jā, viņu patlaban nav daudz, taču laivu viņi var sašūpot. Neaizmirsīsim: revolūcijas izraisa margināli, arī boļševiku 1917.gadā nebija daudz. Pietiek ar kādu izšķirošu dzirksteli, lai sāktos ugunsgrēks.
Ja latvieši, latviešu politiķi nenāks pie prāta un turpinās tracināt krievu
sabiedrību ar valodas jautājumu mazākumtautību skolās, tas var izvest viņus
ielās – mātes un bērnus. Un tad jau ar dažādām provokācijām, kā zināms, var
izvērst konfliktu un līdz Ukrainas notikumiem vairs nebūs tālu.
Tikko esmu atgriezusies no Briseles, kur strādāju divus gadus, un man ir diezgan
maz informācijas par šo iniciatīvu. Kopumā ideja mobilizēt Latvijas krievus
aktīvam Eiropas vērtību atbalstam ir laba, īpaši
pašreizējā situācijā, kad Krievijas oficiālā politika Eiropai nav draudzīga,un
notiek konkurence par Latvijas iedzīvotāju lojalitātēm.
