VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
08. janvārī, 2020
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
23
23

Ilmārs Latkovskis: Partiju sistēma nav vēstures beigas

LV portālam: ILMĀRS LATKOVSKIS, publicists

Ilmārs Latkovskis: “Cilvēki ir prasīgi pret ārstiem, bet arī saprot, ka tiem nepieciešama pamatīga izglītība. Pret politiķu darba rezultātu cilvēki ir vēl prasīgāki, bet viņi ir pilnīgi nevērīgi pret politiķu izglītību. Ja atvēlam līdzekļus partiju finansējumam, tad vēl būtiskāk būtu atvēlēt līdzekļus arī politiskajai izglītībai – gan pašu politiķu, gan viņu vēlētāju.”

FOTO: Lita Krone, LETA

Partijas ir birokrātiskas mašīnas ar tieksmi atražot pašām sevi, taču varētu būt vairāki evolucionāri soļi, kas mūs vestu prom no partiju totālās diktatūras, saka žurnālists, publicists, 11. un 12. Saeimas deputāts ILMĀRS LATKOVSKIS.

īsumā
  • Jauno politisko spēku raisītās pārmaiņas ir izrādījušās tikai ārišķīgas.
  • No partiju “andeles” taisītas valdības nevar sagaidīt efektīvu darbu.
  • Partijas ir birokrātiskas mašīnas jeb partokrātija ar spēcīgu tieksmi atražot un uzturēt pašām sevi.
  • Nākotnes politika nav partiju politika.
  • Jāpaaugstina prasības tiem, kas var kvalificēties par deputātu kandidātiem.
  • Nevajadzētu padarīt par ikdienišķu parādību referendumus ar likumdošanas spēku.
  • Mūsdienu politikas un politiskās domāšanas lielākā problēma ir nenoslīkt seklumā.

Nesen apritējis gads, kopš ievēlēta 13. Saeima, kuras sastāvs, piepildot daudzu vēlētāju ilgi loloto sapni “nomainīt varu”, mainījies par divām trešdaļām. Daļai politikas vērotāju jaunievēlētā Saeima un koalīcija pirms gada lika cerīgi norādīt uz paradigmas maiņu politikā. Kā vērtējat likumdevēja un valdības darbības kvalitāti? Kādas tendences šajā ziņā vērojamas?

Pirms visa cita gribu teikt, ka kopumā Saeimas deputātus uzskatu par godīgiem cilvēkiem ar labiem nodomiem. Cita lieta ir viņu spējas un iespējas īstenot savus nodomus, kas nekad nav pilnībā atkarīgas tikai no paša konkrētā cilvēka. Esot ārpusē, skats uz politiku veidojas no vienkāršota sadzīviskā līmeņa. Kad cilvēks pats ieiet politikā, tad nāk apjausma, ka ne viss ir tik vienkārši. Vecās politiskās partijas jau daudzus gadus bija iestigušas pašapmierinātības rutīnā. Tās pašas saasināja pieprasījumu pēc pārmaiņām. Taču jauno politisko spēku raisītās pārmaiņas ir izrādījušās tikai ārišķīgas. Nekādas paradigmas maiņas tur nav. Jaunie nekādus kvalitatīvi jaunus politiskās domāšanas vai lēmumu pieņemšanas principus pat nepiedāvāja. Ja nu vienīgi – sliktos nomainīt ar labajiem jeb savējiem. Bet citādi jaunie turpināja politiskās spēles pēc vecajiem principiem, pat pastiprinot tendences, kuras varētu pieskaitīt pie “vecajiem tikumiem”.

Kā tas izpaužas?

Ambīcijas amatu sadalē ir tikai pieaugušas. Katra partija uzstāj uz to, cik un kas tai pienākas. No partiju “andeles” taisītas valdības nevar sagaidīt efektīvu darbu, kas orientēts uz valsts interešu redzējumu kopumā. Jau ir tik tālu, ka pat vienas partijas ministri valstiski būtiskus jautājumus mētā cits citam kā karstu kartupeli. Toties partijas, kuras pirms vēlēšanām savā starpā plēsās uz dzīvību un nāvi, tagad noklusējot akceptē amatus partiju cilvēkiem dažādās ministrijās. Jaunās Saeimas nu jau divi pieņemtie budžeti arī uzrāda milzīgu plaisu starp solījumiem un pat sapratni, nemaz jau nerunājot par spēju tos īstenot.

Esat kritiski izteicies par pašreizējo parlamentāro sistēmu kā partiju demokrātijas diktatūru. Kādi ir šīs sistēmas galvenie trūkumi un iespējamās alternatīvas?

Partijas ir birokrātiskas mašīnas jeb partokrātija ar spēcīgu tieksmi atražot un uzturēt pašām sevi. Biedri par uzticību partijai pretim saņem aizsargājošu un gādīgu “jumtu”. Savējiem tiek izkārtoti dažādi stipri pārmaksāti amati vai pat ieviesti jauni bezjēdzīgi amati. Politiķi kļūst pārlieku atkarīgi no partijas hierarhijas. Tā dažs labs spējīgs cilvēks no radošās vai zinātnes jomas kļūst par nedomājošu balsošanas mašīnu. Saņem Saeimā savu stipendiju, raksta grāmatas vai veic pētījumus, bet samaksa par to ir politiskā nedomāšana. Tāda pasivitāte varbūt ir labāka nekā daudz hiperaktīvu muļķu, taču vienlaikus norāda uz partiju veidotu parlamentu kā dārgu un neefektīvu institūciju.

Partijas izdzīvošana ir atkarīga no reitingiem, tāpat kā avīzēm vai TV. Un, tāpat kā plašsaziņas līdzekļu gadījumā, arī partiju augstie reitingi vairāk saistās ar atraktīvu un skandalozu populismu, nevis ar nopietnu situācijas izvērtējumu un kvalitatīvu darbu valsts interesēs.

Tie ir tikai daži mani vērojumi par partiju parlamentārās demokrātijas tumšajiem blakusefektiem. Protams, nav vienkārši šo sistēmu mainīt. Vispirms jau tāpēc, ka, pirms griezt, ir septiņreiz jānomēra. Nepieciešams pētīt un vētīt, diskutēt par pārmaiņu scenārijiem. Bet pašas partijas nepieļauj ne mazāko domas plūsmu šajā virzienā, no labas gribas vien tās savu dekonstrukciju neuzsāks. Gluži pretēji, partijas dara visu, lai stiprinātu savu varu, turklāt maksimāli traucējot jaunu partiju veidošanos un ienākšanu aktīvajā politikā. Šajā ziņā partijas, kuras citos jautājumos nāvīgi plēšas, ir vienots kartelis. Otrkārt, grūti iedomāties, ka Latvija varētu būt pionieris partiju sistēmas dekonstrukcijas jomā. Uzreiz dzirdu argumentu, ka nekur citur pasaulē tā nav, ka tas būtu totalitārisma apvērsums pret demokrātiju.

Tomēr šobrīd varētu būt vairāki evolucionāri soļi, kas mūs vestu prom no partiju totālās diktatūras. Jāmazina partiju “andele” gan ministriju, gan citu amatu sadalē. Izpildvara vairāk jābalsta uz nozares profesionāļiem. Saeimā jāpalielina komisiju neatkarība no partijām. Komisiju vadības amatus nevajadzētu sadalīt pēc partiju ambīcijām, kas un cik kuram pienākas. Komisijām jākļūst arī par ideju laboratorijām un pat sava veida pētniecības centriem, no kuriem deputāti nes savām partijām svaigas vēsmas un kompetentas atziņas. Šobrīd tiek braukts vecajās sliedēs, pa kurām deputāti iet uz komisijām uzturēt savas partijas iepriekš pieņemto nostāju. Partijām jākļūst atvērtākām sadarbībai ar sabiedriskajām organizācijām un bezpartejiskiem deputātu kandidātiem.  Jālūko, vai un kā mainīt vēlēšanu sistēmu. Protams, neviena sistēma nav ideāla, bet katra no tām ar laiku ir jāpamaina.

Patlaban Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegta iniciatīva par tiesībām vēlēšanu sarakstus iesniegt arī deputātu kandidātiem, kuri nav nevienā partijā. Kā raugāties uz šādu ideju?  

Pozitīvi. Tas būtu solis prom no partiju diktatūras, par ko runāju iepriekš. Antīkajā demokrātijā ikviens brīvs pilsonis zināmā rotācijas kārtībā varēja nonākt “Saeimā”. Protams, mums nav jāmēģina kopēt pagātne. Bet arī viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Pie kādreiz aprobētām vērtībām varam atgriezties jaunā kvalitātē. Es tā joka pēc padomāju, kā būtu, ja ikvienam pilsonim, nokārtojot zināmu kvalifikācijas pārbaudi, būtu iespēja tikt par Saeimas deputātu – vai nu vēlēšanu, vai arī izlozes ceļā. Es teiktu, ka individuālā sastāva ziņā tāds parlaments būtu kvalificētāks nekā partokrātijas veidotā Saeima.

Bet katrā ziņā partiju sistēma nav vēstures beigas, tas nav politiskās sistēmas vainagojums. Visam savs laiks. Kas bijis jauns, tam pienāk arī vecums un laiks mirt. Bija laiki, kad politisko partiju nebija, bija partiju ziedu laiki, nāk partiju norieta laiks. Nākotnes politika nav partiju politika. Un labāk tieši pašām partijām to savlaicīgi saprast un mainīties. Pastāvēs, kas pārmainīsies! Kad es gāju politikā, man pavisam nopietns vilinājums bija “Pēdējā partija”, kas pretendēja uz iekļūšanu 11. Saeimā. Taču, iepazīstoties ar šo partiju tuvāk, sapratu, ka viņi vairāk ir orientēti uz politisko hepeningu, nevis iesaistīšanos praktiskajā politikā.

Likumdevējs demokrātiskā sistēmā tomēr vairāk vai mazāk tieši atspoguļo savus vēlētājus, tādējādi dažkārt liekot runāt par “neizglītotā vairākuma diktatūru”. Kā raugāties uz ik pa laikam cilāto ideju par vēlēšanu cenza nepieciešamību, piemēram, sasaistot tiesības balsot ar vēlētāja izglītības vai nodokļu nomaksas līmeni? 

Tā ir problēma, bet man nav piedāvājumu pat risinājuma virzienam. Izglītības līmeņa, formālie kritēriji neko nedos. Redzams, ka pat visnotaļ augsti izglītotiem cilvēkiem piemīt virspusējs un vienkāršots skatījums uz politiku. Viņi kļūst par pūli. Lebona “Pūļa psiholoģija” ir aktuāla attiecība uz visdažādāko izglītības un turības līmeņu mūsdienu cilvēkiem. Senās Grieķijas polisās vēlēšanu tiesības bija tikai brīvajiem vīriem – relatīvi turīgiem un saprotošiem. Platons tik un tā kritizēja šo demokrātiju par pilsoņu nespēju izvēlēties adekvātākos priekšstāvjus.

Dzīvei daudzās jomās kļūstot arvien komplicētākai, strauji pieaug nepieciešamība likumdevējiem orientēties arvien specifiskākās jomās. Proti, paredzams, ka deputātiem jau pašreizējā parlamenta sasaukumā arvien biežāk nāksies balsot par jautājumiem, kuros tie nav kompetenti.  Kā šo problēmu risināt?

Es aicinu vairāk domāt par meritokrātijas principiem attiecībā uz deputātu kandidātiem; krietni jāpaaugstina prasības tiem, kuri var kvalificēties par deputātu kandidātiem. Bet šībrīža sistēmā lielāks uzsvars jāliek uz profesionāļiem izpildvarā.

Meritokrātija nozīmē, ka valda tie, kam ir nopelni. Kādas tādā gadījumā varētu būt jūsu minētās prasības, kritēriji?

Sakot “meritokrātija”, es vispirms domāju politiķu izglītotību un kompetenci. Runa ir gan par specializēto izglītību, piemēram, juridisko, ekonomisko u. tml., gan vispārējo humanitāro izglītību. Arī attīstītām spējām mīlēt cilvēkus, saskatīt kopsakarības un dziļumu. Cilvēki ir prasīgi pret ārstiem un arī saprot, ka ārstiem jābūt izglītotiem. Ne mazāk prasīgi cilvēki ir pret politiķu darba rezultātu, taču viņi ir absolūti nevērīgi pret politiķu izglītotību.

Platons aprakstīja pamatīgi meritokrātisku valsts vadītāju izaudzināšanas sistēmu. Viss sākās ar totāli vienlīdzīgām iespējām bērniem, tad izcilību atlase, tad pamatīga specializētā un vispārcilvēciskā izglītība, tad valsts ierēdniecības prakse un tikai pēc tam piekļuve valsts vadības augstākajiem amatiem. Neviena valsts nekad šo Platona shēmu nav īstenojusi. Bet nu līdz ar globālajiem izaicinājumiem varētu būt pienācis tam laiks. Protams, nevaram īstenot Platonu burtiski. Tagad dzīvei ir pavisam cits temps. Nevajag atlasīt nākamos politiķus jau bērnudārzā, bet Platona minētos principus derētu atcerēties un iekļaut politiskajā obligātajā politiskajā izglītībā. Bet, atgriežoties pie bērnudārza, teikšu jokojot: politiķu nevērība pret bērnudārziem beidzas ar politikas pārvēršanos bērnudārzos. Šajā jokā ir daudz patiesības.

Tāpat kā daudzās citās profesijās, arī politikā būtu nepieciešams kaut kas līdzīgs kvalifikācijas sertifikātam. Ja atvēlam līdzekļus partiju finansējumam, tad vēl būtiskāk būtu atvēlēt līdzekļus arī politiskajai izglītībai – gan pašu politiķu, gan viņu vēlētāju.

Tiesībsargs Juris Jansons saistībā ar valsts budžeta pieņemšanas trūkumiem rosinājis sākt diskusiju par personīgās atbildības ieviešanu Saeimas deputātiem, kuri pārkāpuši Satversmē noteiktos principus. Viens no tiesībsarga priekšlikumiem: apsvērt iespēju dot vēlētājiem tiesības atsaukt atsevišķus deputātus. Kā raugāties uz šādu iniciatīvu?

Teorētiski piekrītu, taču nevaru iedomāties, kā to īstenot praktiski, kāds varētu būt atsaukšanas mehānisms.

Šomēnes sākas parakstu vākšana, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par Valsts prezidenta apturētajiem pašvaldību likumiem Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu kontekstā. Līdztekus noris parakstu vākšana tautas nobalsošanai par Saeimas atsaukšanu. Kā raugāties uz referendumiem kā nākotnē, iespējams, arvien biežāk izmantojamu līdzekli politisku jautājumu risināšanā?

Es piesardzīgi raugos uz referendumiem ar likumdošanas spēku. Jā, izņēmuma gadījumos var. Bet tādus referendumus nevajadzētu padarīt par ikdienišķu parādību, tad jau vispirms būtu jālikvidē parlaments kā tāds. Bet esmu par referendumiem un tautas aptaujām, kas Saeimai uzliktu saistības nopietni izvērtēt tautas ierosinātos priekšlikumus, uzsākt diskusijas sabiedrības un ekspertu līmenī, lai varētu pieņemt pārdomātus lēmumus.

Esat studējis filozofiju; tagad strādājat arī par kontemplācijas un meditācijas skolotāju. Varbūt varat norādīt uz kādām īpašībām vai to trūkumu, kas latviešiem būtu aktuālas valsts attīstības kontekstā?

Mūsdienu politikas un politiskās domāšanas lielākā problēma ir nenoslīkt seklumā. Tā nav tikai latviešu vien, tā ir visu valstu problēma. Latvieši ir skaitliski maza nācija, kam daudz izšķirīgāka nekā lielajām nācijām ir spēja redzēt dziļumā un kopsakarībās. Mēs piederam pie nācijām, kurām viss var notikt daudz ātrāk – gan labais, gan sliktais. Ar saviem kritiskajiem izteicieniem par mūsdienu politiku nebūt negribu pateikt, ka viss ir bezcerīgi slikti. Es vēlos piešķilt dzirksti neordinārākai, dziļākas kopsakarības tverošākai domāšanai. Lai veicas un izdodas!

Labs saturs
23
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU