Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Juris Jansons: “Uzskatu, ka jebkurā civilizētā valstī tiesai, taču jo sevišķi Satversmes tiesai, vajadzētu būt tikai kā galējam līdzeklim ļoti sarežģītu konstitucionālu jautājumu risināšanai. Tai nebūtu jānodarbojas ar tādām primitīvām patiesībām, ka 53 eiro mēnesī nav pietiekami cilvēka cienīgai eksistencei.”
FOTO: Evija Trifanova, LETA
“Politiķiem un valsts un pašvaldību institūcijām vajadzētu beidzot pašos pamatos mainīt savu attieksmi pret sociālo realitāti,” atskatoties uz pagājušo gadu un raugoties nākamajā, uzsver tiesībsargs JURIS JANSONS.
Tiesībsarga ikgadējās cilvēktiesību un labas pārvaldības konferencē nupat akcentējāt sociālekonomisko tiesību jomu. Cik lielā mērā Latvija ir tiesiska un sociāla atbildīga valsts, kā tas noteikts Satversmes preambulā?
Manuprāt, esam ļoti lielu izaicinājumu priekšā, lai tiešām varētu atzīt, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kā tas izriet no pamatlikuma, no judikatūras.
Tiesiskai un sociāli atbildīgai valstij būtu jāgarantē tāds atbalsta līmenis, kas nerada šaubas, ka cilvēks var ne tikai izdzīvot, bet arī nodrošināt savu attīstību un pilnveidi, izrauties no nabadzības atvara, pilnveidojot sevi un piedaloties ar savu pienesumu valsts attīstībā.
Kas, jūsuprāt, ir kritiskākā problēma sociāli ekonomiskajā jomā?
Politiķiem un valsts un pašvaldību institūcijām vajadzētu beidzot pašos pamatos mainīt savu attieksmi pret sociālo realitāti un visu, kas aptver sociāli atbildīgas valsts principus: izglītības pieejamību, sākot jau no pusotra gada vecuma, pieejamu un efektīvu veselības aprūpi, kas ir visciešākajā saistībā ar valsts ilgtspējīgu attīstību.
Ko darāt trūkumu mazināšanai?
Mūsu galvenā cīņa šajā jomā, pirmkārt, ir un būs informēšana par visneaizsargātāko sabiedrības grupu tiesībām, skaidrojot arī dažādām valsts institūcijām, kā redzam faktisko situāciju, kādam ir jābūt tiesiskajam regulējumam, kā tas jāinterpretē. Piemēram, varu minēt, ka mūs pilnīgi neapmierina pašreizējais garantētai minimālais ienākumu līmenis – 53 eiro. No nākamā gada tas tiek paaugstināts līdz 64 eiro. Vēlos uzsvērt, ka šis skaitlis neizriet no sociālajā realitātē balstītiem ekonomiskiem aprēķiniem par cilvēka cienīgas eksistences nodrošinājumu, bet ir vienkārši ierēdņu izdomājums paaugstināt šo nodrošinājumu par 11 eiro pēc pārpalikuma principa. Arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, mūsuprāt, ir neatbilstošs sociāli atbildīgas valsts principam. Proti, pašreizējie 64 eiro nākamgad tiek paaugstināti līdz 80 eiro, kas būs bāze arī minimālajai vecuma pensijai. Taču vai ar 80 eiro var nodrošināt cienīgu dzīvošanu? Veselības aprūpē būtu jāpastāv vienam veselības aprūpes garantētajam grozam, jo atšķirīgi grozi neatbilst solidaritātes un vienādu iespēju principam.
Veselības ministre Ilze Viņķele jau ir noraidījusi dalīto grozu pieeju.
Jā, taču politiķu diskusijās joprojām izskan doma, ka vajadzētu atgriezties pie divu grozu kārtības un ieviest arī obligāto veselības apdrošināšanu. Manā skatījumā tā ir strauja soļošana prom no sociāli atbildīgas valsts pieejas, jo valstij ir jānodrošina garantēts veselības aprūpes minimums visiem, tas ir ierakstīts Satversmē. Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, piemēram, ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, dod precīzāku skaidrojumu, kam tad jābūt šajā minimumā. Principā tas nozīmē, ka valstij jānodrošina maksimāli ātra cilvēka atveseļošanās un atgriešanās ikdienas un darba dzīvē.
Nozares pārstāvji kā vienu no pamatproblēmām uzsver faktu, ka veselības aprūpes finansējuma proporcija Latvijā joprojām ievērojami atpaliek no vidējā attīstīto valstu līmeņa.
Jā, arī šis ir viens no mūsu lielajiem dienaskārtības jautājumiem. Labā lieta – Veselības aprūpes finansēšanas likumā ir noteikts konkrēts finansējums: 2020. gadā ir jānodrošina 4% no IKP. Sliktā ziņa – pārnacionālās institūcijas norāda, ka šim skaitlim vajadzētu būt vismaz 6%, Pasaules veselības organizācija min ne mazāk par 5%.
Pārejas noteikumos paredzēts mediķu algu pieaugums par 20% trīs gadu periodā. Tas deva viņiem vismaz kaut kādu tiesisku paļāvību. Taču Igaunijā ārstiem rezidentiem atalgojums jau ir 2000 eiro mēnesī. Tas ir trauksmes signāls vietējiem politiķiem – vajag raudzīties uz realitāti caur sociāli atbildīgas un tiesiskas valsts principiem. Un šie divi Satversmē ierakstītie principi nav vienīgie. Ir arī tiesības uz taisnīgu atalgojumu, kas sevī iever adekvātus darba apstākļus, adekvātas darba stundas. Proti, lai nopelnītu dzīvei nepieciešamo, cilvēkam nav jāstrādā ar pārslodzi, vairākās darbavietās.
Nupat esat paudis nodomu vērsties Satversmes tiesā par 2020. gada valsts budžeta sadaļu, kas skar veselības aprūpes darbinieku darba samaksas jautājumu.
Jā, to apsveram. Ne tikai mēs, bet arī Valsts prezidents vēstulē Saeimai ir norādījis uz ļoti nopietniem konstitucionāliem trūkumiem saistībā ar valsts budžeta pieņemšanu. 2020. gada valsts budžets nenodrošina tādu finansējuma apmēru, kāds noteikts nozaru likumos, arī veselības aprūpē. Nu jau arī parlamentā labi zina, ka šajā neatbilstībā ir ļoti nopietni satversmības riski. Satversmes 66. pantā ir noteikts, ka parlamentam izdevumi jāsabalansē ar ienākumiem, jāparedz to avoti.
Pieminēšanas vērts ir arī Saeimas kārtības rullis – deputātu darba dokuments, likums. Tā 111. pantā konkrēti ir ierakstīts: ja nepieciešams, pārejas noteikumu veidā nosakāma likuma piemērošanas kārtība, kā arī dodami valdībai un pašvaldībām likuma darbības nodrošināšanai nepieciešamie uzdevumi. Un budžeta likumam ir jābūt līdzsvarā ar visiem pārējiem likumiem. Ja tā nav, iznāk, ka ir likumi, kurus var nepildīt.
Veselības aprūpe nav vienīgā nozare, attiecībā uz kuru netiek pildīts likumā noteiktais. Kāpēc arī par pārējām nozarēm, piemēram, par augstāko izglītību un zinātni, neapsverat iespēju vērsties Satversmes tiesā?
Arī par tām esam lietas kursā, taču vienlaikus raugāmies, kur varam visefektīvāk tērēt savus tomēr ierobežotos resursus. Valsts veselības aprūpes sistēma ir fundamentāli svarīga valsts ilgtspējai.
Arī izglītības jomai esam veltījuši daudz enerģijas, piemēram, panākot, ka tiek respektēts Satversmes 112. pants, kurš noteic, ka pamata un vidējā izglītība ir bez maksas. Par augstāko izglītību un zinātni – līdz šim aktīvi nebijām iesaistījušies. Taču Augstskolu likuma normu satversmību jau vērtēs Satversmes tiesa, pamatojoties uz daļas Saeimas deputātu iesniegumu. Ja neviens šai jomai nebūtu pievērsies, iespējams, arī to darītu mēs.
Tiesībsargam ārkārtīgi būtiski ir pievērsties sistēmiskiem problēmu aspektiem vai jautājumiem, kas skar visneaizsargātākās sabiedrības grupas – bērnus, personas ar invaliditāti, seniorus, trūcīgos, maznodrošinātos. Piemēram, ja kvalitatīva veselības aprūpes ir pieejama visiem, tā no sistēmas viedokļa ir pieejama arī sociāli neaizsargātākajai sabiedrības daļai. Šobrīd no sistēmas viedokļa tā nav – ir augsti pacientu līdzmaksājumi un arī pieejamības problēmas reģionos.
Jums nupat bija tikšanās ar labklājības ministri, kurā pārrunājāt turpmākās sadarbības iespējas. Kāda bijusi līdzšinējā sadarbība?
Ar Labklājības ministriju mums bijuši lieliem izaicinājumiem pilni gadi, piemēram, saistībā ar situācijas uzlabošanu aprūpes institūcijās, bērnunamos, bāriņtiesās, kur valdīja lieli trūkumi. Satversmes 110. pantā rakstīts, ka valsts īpaši rūpējas par bez vecāku gādības palikušiem bērniem, bērniem ar invaliditāti un bērniem, kas cietuši no varmācības. Vai ievietošana institūcijā bāreņu namā ir īpašas rūpes?
Tomēr kā vērtējat sadarbību ar ministri, kura šajā amatā ir jau gandrīz gadu?
Saruna ar ministri bija ļoti konkrēta, ļoti fokusēta uz sadarbību. Par daudzām lietām varam teikt: jā, ledus ir sakustējies, jo situācija būtiski uzlabojusies. Šajā ziņā jāizceļ attieksme pret audžuģimenēm, profesionālajām audžuģimenēm. Attiecībā uz tām līdzšinējie koncepti ir pārskatīti, mainīti, izdarīti arī grozījumi likumā. Svarīgākais, ka bērnam tiek meklēta audžuģimene. Ievietošana institūcijā palikusi tikai kā galējais risinājums.
Attiecībā uz pieaugušajiem, kas dzīvo institūcijās, deinstitucionalizācija bijusi formālāka. Process kopumā nav bijis pareizs. Ir bijis Eiropas fondu finansējums 98 miljonu apmērā, par ko faktiski šādiem cilvēkiem, arī senioriem, varēja nopirkt studijas tipa dzīvokli, kurā viņi varētu dzīvot cilvēka cienīgos apstākļos. Piedevām varēja nodrošināt mentoru ar juridisku izglītību, medmāsu vai feldšeri. Kur šie miljoni ir palikuši? Tie tērēti, ieguldot sienās, ēkās, atalgojumā, bet ne vislabākajās to cilvēku interesēs, kam šie līdzekļi primāri bijuši domāti.
Par kādu turpmāko sadarbību esat vienojušies ar ministri?
Pārrunājām arī jautājumus, kas saistīti ar mūsu pieteikumiem Satversmes tiesā, – par garantēto minimālo ienākumu līmeni, par sociālā nodrošinājuma pabalstu, trūcīguma slieksni. Arī jautājumu saistībā ar minimālajām vecuma un minimālajām invaliditātes pensijām.
Vai ministrei ir idejas, kā paaugstināt šos maksājumus?
Konkrētus avotus, kur rast tam nepieciešamos līdzekļus, neapspriedām, bet mans aicinājums bija pārskatīt valdības kopējo attieksmi pret šiem sociāli jūtīgajiem jautājumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka, piemēram, ja valstī nav pienācīgas veselības aprūpes, tajā ir padsmit tūkstošu personu ar pirmreizējo invaliditāti. Tās ir ciešanas cilvēkam, kuram nav bijusi nepietiekama veselības aprūpe, kā arī zaudējums sabiedrībai kopumā un valsts budžetam. Kur ņemt naudu? Ieguldot pietiekami daudz naudas efektīvā veselības aprūpē, samazinātos maksājumi no valsts sociālā budžeta.
Kādas ir jūsu iespējas iesaistīties valsts budžeta veidošanas procesā?
Es teiktu, ka nekādas. Mūsu ieteikumi netika ņemti vērā, citādi jau mums nenāktos saistībā ar tiem vērsties Satversmes tiesā. Uzskatu, ka jebkurā civilizētā valstī tiesai, taču jo sevišķi Satversmes tiesai, vajadzētu būt tikai kā galējam līdzeklim ļoti sarežģītu konstitucionālu jautājumu risināšanai. Tai nebūtu jānodarbojas ar tādām primitīvām patiesībām, ka 53 eiro mēnesī nav pietiekami cilvēka cienīgai eksistencei. Diemžēl, lai to risinātu, mums nav citu instrumentu.
Esat teicis, ka solis uz sociāli atbildīgu valsti ir tiesībpratībā izglītota sabiedrība, sevišķi jaunatne. Ko esat darījuši šajā jomā?
Eksperimentālā kārtā jau bijām iesaistījušies vēlēšanu pratības projektā skolu jaunatnei. Paradoksāli, bet nācās secināt: ja skolas nodrošinātu to, kas ierakstīts mācību programmā sociālajās zinībās 9. klašu skolēniem, viņu zināšanām šajā jomā vajadzētu būt vismaz juridiskās fakultātes bakalaura programmas studiju otrā kursa līmenī. Tātad, ja tas tiktu patiešām nodrošināts, mēs būtu tikuši jau krietni tālāk sabiedrības tiesībpratības attīstības virzienā un varētu runāt par vēlēšanu un tiesību pratību plašākā ietvarā.
Kā kopumā vērtējat jaunajā, pilnveidotajā izglītības saturā ietvertās tiesību pratības?
Pamati ir veidoti pareizi, un attīstība rit pareizā virzienā, bet ir svarīgi, cik stundu nedēļā šai mācību jomai tiek veltīts. Viskritiskākais ir tas, ka tajā nav mūsdienīgu, labu mācību līdzekļu. Nupat tiesībsarga konferencē Augtākās tiesas senatore Veronika Krūmiņa demonstrēja grāmatu, kāda patlaban tiek izmantota sociālajās zinībās: pilnīgs arhaisms, lai gan grāmata izdota 2007. gadā. Tik kļūdains un nepareizs materiāls, ka bērniem, kuri apgūst sociālās zinības no šāda mācību līdzekļa, jau paši pamati tiek ielikti greizi.
Kā raugāties uz priekšlikumu pašvaldību vēlēšanu tiesības noteikt no 16 gadu vecuma?
Jauniešiem 16 gadu vecumā jau vajadzētu izprast, ar ko nodarbojas pašvaldības un kas notiek viņu administratīvajā teritorijā, un jāspēj izdarīt gana pamatota izvēle vēlēšanās. Vienlaikus jaunieši ir auditorija, kuru viedokli spēcīgi iespaido sociālie mediji. Ja jaunietim nav pietiekamas sagatavotības, analītiskas, kritiskas pieejas informācijai, kas figurē apkārt, pastāv risks, ka viņa izvēle var būt manipulatīvi ietekmējama. Īstenojot izglītības saturu tādā apjomā, kā tas ierakstīts standartā, jauniešu zināšanām vajadzētu būt pietiekami atbilstošām, lai piedalītos vietvaru vēlēšanās.
Šogad notikusi vai bijusi iecerēta vadības maiņa valstij būtiskos posteņos – Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK), Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) un Ģenerālprokuratūras vadībā. Šīs maiņas īstenošanas veids ticis kritizēts no tiesiskuma viedokļa. Kā uz to raugāties kā tiesībsargs?
Izpildvaras mēģinājums iejaukties saprotamos tiesiskos procesos liek uzdot jautājumus. Kāpēc gan jāmaina ģenerālprokurora izraudzīšanās kārtību? Likumā noteiktais, ka kandidēt var Satversmes tiesas tiesneši, Ģenerālprokuratūras prokurori un jebkuri virsprokurori, ir gana optimāli.
Šobrīd ģenerālprokurora nomināciju virzīšanai uz Saeimu veic Augstākās tiesas priekšsēdētājs, saskaņojot to ar Tieslietu padomi, kura sastāv no ļoti nopietniem juristiem: Satversmes tiesas priekšsēdētāja, Augstākās tiesas priekšsēdētāja, Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja, Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja un citiem. Ja tagad tiek teikts, ka šī kārtība jāmaina, jo tai nevar uzticēties, tas ir nopietns un biedējošs signāls, ka atkāpjamies no tiesiskas valsts principiem.
Parlamentārā demokrātijā ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt varas līdzsvaru, valsts varas atzaru simbiozi, nevienam no tiem neiejaucoties tiešā veidā citas varas kompetencē. Ja kāds no izpildvaras ministriem izsaka neuzticību ģenerālprokuroram, man uzreiz rodas jautājums, ar ko tas ir pamatots. Ir taču zināma kārtība, kā pārbauda amatpersonu atbilstību ieņemamajam amatam. Ir jādara viss, lai nebūtu iespējams manipulatīvi prettiesiskā veidā iejaukties justīcijas darbā. Tiesiskā demokrātiskā valstī tas nav pieļaujams.
Iepriekšējo CVK priekšsēdētāju nomainīja ar pamatojumu, ka viņš šajā amatā bijis jau pārāk ilgi. Vai tas var būt arguments?
Nevar. Vērtēšanas princips var būt neatbilstība amatam, nespēja pildīt tam atbilstošos pienākumus pietiekami labi. Līdzīgi bija ar FKTK vadību, par kuru arī mēs sniedzām savu viedokli un norādījām, ka atlaišanas procedūra nebija pieņemama: speciāli izgroza likumu vienai amatpersonu grupai, tas nav pieņemams tiesiskā valstī. Man kā nodokļu maksātājam un Latvijas pilsonim nav pieņemama arī šāda nostāja: politiķi secina, ka amatpersonas ir strādājušas slikti, bet, lai atlaistu tās no amata bez tiesvedības riska, izmaksā kompensācijas gada algas apmērā. Ja amatpersona ir strādājusi slikti, tas ir jāpierāda un ar attiecīgiem tiesiskiem mehānismiem situācija jāatrisina.
Patlaban asas domstarpības raisa administratīvi teritoriālā reforma, par kuru paustas bažas, ka tā nenoris tiesiski un demokrātiski. Reformas īstenošanas atbilstību Eiropas pašvaldību hartai patlaban vērtē Eiropas Padomes ekspertu grupa. Kā raugāties uz reformas gaitu?
Tas, kāds valstī ir administratīvi teritoriālais iedalījums, lielā mērā ir politiska izšķiršanās. Galarezultātā tas ir likumdevēja lēmums. Taču labas pārvaldības principi nozīmē, ka sabiedrībai ir saprotami reformas gaitā pieņemtie lēmumi. Valdībai ir pienākums tos pilnvērtīgi un objektīvi pamatot, lai katras pārmaiņām pakļautās administratīvās teritorijas iedzīvotājs saprot šo lēmumu leģitīmo mērķi, ieguvumus, ko reforma dos. Protams, ja nepiekrīt ministra vai valdības lēmumam par reformu vai tās elementiem, ir jābūt nopietnai diskusijai sabiedrībā.
Vai tas patlaban notiek?
Ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Arī vienas otras pašvaldības vadītājiem, kuri par katru cenu vēlas palikt vēsturiskajās robežās, būtu jāņem vērā, ka nedrīkst to darīt, izplatot puspatiesības un maldinot, jo arī tas neatbilst sabiedrības interesēm. Tāpat, runājot par pašvaldību referendumiem, kas ir daudz apspriests jautājums, to atbalstītājiem būtu godīgi līdztekus ieguvumiem sabiedrībai norādīt, ka būs arī negatīvas blaknes.
Saistībā ar valsts budžeta pieņemšanas trūkumiem esat rosinājis sākt diskusiju par personīgās atbildības ieviešanu Saeimas deputātiem, kuri pārkāpuši Satversmē noteiktos principus. Kādā tiesiskajā ietvarā redzat to īstenojamu – administratīvā, kriminālā vai disciplinārā?
Tas drīzāk ir retorisks un provocējošs koncepts. Protams, nav runa par kriminālatbildību. Satversmes 28. pantā ir noteikts, ka ne par balsošanu, ne par domām, kas izteiktas, pildot amata pienākumus, Saeimas deputātu nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Taču uz to būtu jāraugās kopsakarībā ar Satversmes 18. pantu, kurā ir teikts, ka, stājoties pildīt amata pienākumus, deputāts sniedz svinīgo zvērestu ievērot Satversmi, demokrātiskās vērtības un likumus. Pamats, kāpēc iesaistījāmies veidot diskusiju par deputāta kā amatpersonas individuālo atbildību, bija tiešā saistībā ar valsts budžeta neatbilstību deputātu pašu pieņemtajiem nozaru likumiem, kuros tām paredzēts noteikts finansējuma apmērs.
Bet kādu redzat šo deputāta individuālo atbildību?
Te vairāk jādomā par deputātu atbildību sabiedrības priekšā kā tādu. Augstākā vara Latvijā pieder tautai – suverēnam. Taču suverēnam nav iespēju ietekmēt kādus prettiesiskus, antikonstitucionālos lēmumus.
Pilsoņiem ir tiesības piedalīties vēlēšanās ik četros gados, kas ir deputātu atbildīguma pamata novērtējums.
Ir, bet tagad viena gada laikā izdarītas vairākas no tiesiskuma viedokļa kritiski vērtējamas lietas.
Grūti tomēr iedomāties, kā deputāta saukšana pie atbildības saskaņā ar jūsu ierosinājumu varētu izpausties.
Modeļi varētu būt dažādi. Ir pārdomas par vēlētāju tiesībām atsaukt deputātus.
Satversmē noteikts, ka vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.
Jā, taču Satversmi ir rakstījuši tikai cilvēki. Es gan vispirms raugos uz diskusiju. Labi saprotu, ka konstitucionālo tiesību eksperti uzreiz iebilstu: kāpēc tad Satversmē ir nostiprināts deputātu neatbildības princips? Pamatideja, protams, ir – lai deputāts var būt brīvs savos lēmumos. Bet šī brīvība faktiski pazūd brīdī, kad Saeimas plenārsēžu zālē frakciju vadītāji paceļ sarkanās un zaļās kartītes. Visu nosaka partijas disciplīna. Principi, kas nosaka deputāta atbildību, kā tas vēsturiski Satversmē paredzēts, īsti nesasniedz savu leģitīmo mērķi. Ja suverēnam ir paredzēta augstākā vara, ir jābūt mehānismiem, kā to var realizēt. Es tiešām ļoti vēlos dot vēsti sabiedrībai, ka tā ir suverēns, kuram pašam ir jālemj, kā gribam dzīvot Latvijā. Un mums nevar būt pieņemams, ka deputāti atsakās no morāli ētiskajiem principiem un konstitucionālajām vērtībām.
