Savā ziņojumā norādāt, ka tiesībsarga institūts būtu jāiekļauj Konstitucionālo institūtu saimē? Ko tas mainītu?
Tiesībsarga autoritātes un neatkarības spēcināšana ilgtermiņā pastiprinās sabiedrības uzticību un lojalitāti valstij, mazinot plaisu starp sabiedrību un valsts varu, kas tādējādi nostiprinās arī demokrātisko valsts iekārtu. Vienlaikus šāds risinājums nostiprinātu Satversmē ietverto varas dalīšanas principu un izslēgtu jebkādas šaubas par tiesībsarga piederību kādam no varas atzariem. Tas savukārt nostiprinātu Tiesībsarga biroja kā autonomas konstitucionālas iestādes garantiju, sekmējot arī parlamenta interesi stiprināt cilvēktiesības Latvijā.
Šobrīd no Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm ombuda institūcijas statuss nav nostiprināts pamatlikumā septiņās – Beļģijā, Čehijā, Īrijā, Itālijā, Kiprā, Latvijā un Luksemburgā. Venēcijas Komisija – Eiropas Padomes padomdevēja institūcija konstitucionālo tiesību jautājumos – neatlaidīgi iedrošina dalībvalstis nostiprināt ombuda institūcijas statusu konstitūcijā, uzsverot, ka tas izrādījies īpaši svarīgs nosacījums, lai nodrošinātu institūcijas neatkarības garantiju.
Jāņem vērā, ka katru gadu nākam klajā ar dažādām aktivitātēm, kuras var nepatikt politiķiem. Tiesībsarga institūcijas darbību regulē īpašs likums, taču to, salīdzinot ar konstitucionālā ranga aktu, ir vieglāk mainīt.
Ko rāda Tiesībsarga birojā gada laikā saņemto iesniegumu, pieteikumu statistika? Kādas problēmas tā uzrāda?
Vispārīgi izsakoties, šī problemātika skar visu Satversmes 8. nodaļu, kura runā par cilvēka pamattiesībām. Sociālo un ekonomisko tiesību jomā lielākais iesniegumu skaits ir par nabadzību, veselības aprūpi, pārsvarā tās kvalitāti, cilvēku ar invaliditāti grūtībām – nepietiekamu iztiku, asistenta pakalpojumiem, dārgiem medikamentiem u. c. Turklāt ne vienmēr ir pietiekama izpratne par invaliditāti, jo valda uzskats, ka tie ir tikai cilvēki ar kustību traucējumiem, ratiņkrēslos. Taču ir arī invaliditāte saistībā ar redzes, dzirdes, garīga rakstura un citiem nozīmīgiem traucējumiem. Pēdējā laikā palielinājies iesniegumu skaits par nevienlīdzīgu attieksmi darba attiecībās, arī valsts pārvaldē, – mobinga, bosinga lietas.
Pilsonisko un politisko tiesību jomā lielākais iesniegumu skaits ir no ieslodzītajām personām. Nemainīgi lielākā daļa sūdzību ir par dažāda rakstura jautājumiem, kas saistīti ar apcietinājuma vai soda izpildes praktisko nodrošinājumu.
Arī tiesības uz taisnīgu tiesu ir cilvēktiesību joma, par kuru nemainīgi saņemam daudz iesniegumu. 2017. gadā tādu bija 347, kas ir lielākais šādu iesniegumu skaits pēdējo trīs gadu laikā. Pieaudzis sūdzību skaits par tiesību uz aizstāvību īstenošanu un advokāta rīcību, kā arī par pieeju tiesai. Iesniegumu skaits būtiski pieaudzis arī par spriedumu izpildi un zvērinātu tiesu izpildītāju rīcību.
Bērnu tiesību aizsardzības jomā lielākais iesniegumu skaits – 139 – saņemts par bērna tiesībām īstenot saskarsmes tiesību, otrs lielākais skaits – 99 – par bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesību jautājumiem. Piemēram, par ievietošanu ārpusģimenes aprūpē citā novadā tālu no dzīvesvietas, ievietošanu bērnunamā, nemeklējot radiniekus, par palīdzību pēc pilngadības sasniegšanas. 89 iesniegumi saņemti par bērnu tiesībām saistībā ar pamatizglītības nodrošināšanu.
Salīdzinot iesniegumu statistiku ar iepriekšējiem gadiem, būtiski pieaudzis iesniegumu skaits par saskarsmes tiesības īstenošanu – 72 iesniegumi 2016. gadā, bet jau 139 – pērn. Tas saistīts ar grūtībām izpildīt tiesas nolēmumu, ar kuru noteikta saskarsmes kārtība, un saskarsmes ierobežošanas bez tiesiska pamata gadījumiem. Joprojām aktuāla tēma ir bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesības.
Kādi ir jūsu secinājumi par tiesu darba organizācijā veiktajiem uzlabojumiem?
Pēdējos gados ir veikta virkne pasākumu, lai uzlabotu un efektivizētu tiesu sistēmu kopumā. Tomēr pašu profesionāļu vidū nerimst diskusijas par to, kāpēc veiktās reformas nav būtiski veicinājušas sabiedrības uzticamību tiesu darbam kopumā.
Reformas tiesu sistēmā ir nepieciešams ieviest ļoti pārdomāti, lai nepieļautu situāciju, kurā tiktu konstatēti cilvēktiesību pārkāpumi, tomēr ik pa laikam būtiski grozījumi normatīvajos aktos tiek pieņemti ļoti sasteigti un nepārdomāti.
Viens no tiesu sistēmas kvalitātes rādītājiem ir tieši tiesas pieejamība. Secināms, ka pieejamība tiesai mazaizsargātajām personām vēl arvien ir ierobežota un valsts nodrošināta juridiskā palīdzība nav pietiekama. Ir ļoti liels skaits iedzīvotāju, kuru ienākumi nedaudz pārsniedz to ienākumu līmeni, lai saņemtu valsts nodrošināto juridisko palīdzību, kā rezultātā rodas retorisks jautājums: vai šie iedzīvotāji bez kvalitatīvas un pieejamas juridiskās palīdzības var realizēt savas tiesības uz pieeju tiesai? Tāpat bažas nereti rada tas, vai tieši mazaizsargātās personas ir informētas par savām iespējām šādu palīdzību saņemt. Esam iecerējuši pievērsties šim problēmu lokam un veikt izpētes darbu attiecībā uz, mūsuprāt, visneaizsargātākajām personām ar invaliditāti – personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras atrodas institūcijās. Minētais aspekts ir ļoti būtisks arī tādēļ, ka šobrīd valstī notiek deinstitucionalizācijas process un personas ar invaliditāti, uzsākot dzīvi ārpus institūcijas, var saskarties ar nepamatotiem savu tiesību un interešu ierobežojumiem, kuru risināšanai nepieciešama pieejama un kvalitatīva juridiskā palīdzība. Tāpat ilgstoši aktuālas ir personas tiesības saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību, lai vērstos Satversmes tiesā. Šobrīd konceptuāli ir panākta vienošanās par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieejamības veicināšanu šajā procesā.
Tiesības uz taisnīgu tiesu arī nozīmē, ka ikvienā lietā ir būtiski pievērst uzmanību lietas izskatīšanas termiņiem. Praksē ir bijušas tiesvedības, kuras ilgušas astoņus, deviņus un pat 12 gadus. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi šādās lietās mums ir jāuztver kā iespēja pilnveidot savu darbu, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos. Vienlaikus jāuzsver, ka saprātīga termiņa ievērošana nevar kalpot par pamatu sasteigtam un nepietiekami motivētam un neargumentētam spriedumam vai citiem lietas dalībnieku tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem, kas kopumā var graut uzticamību tiesām.
Jūs atbalstāt Bērnu antisociālas uzvedības prevencijas likumprojekta izstrādi. Vai jaunu likumprojektu radīšana, jūsuprāt, ir labākais ceļš problēmu atrisināšanai?
Ja spēkā esošais regulējums, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58. pants, kas regulē darbu ar bērniem un viņu vecākiem profilakses jomā, 18 gadu ilgā laikā nav pierādījis savu efektivitāti, nepieciešams jauns regulējums. Par bērnu antisociālas uzvedības problēmas risināšanu ir vismaz septiņi atbildīgie: Veselības ministrija, jo uzvedības traucējumi ir saistīti ar garīgo veselību; Labklājības ministrija kā par bērnu tiesību jomu atbildīgā ministrija; Iekšlietu ministrija kā atbildīgā par bērnu noziedzības novēršanu un bērna aizsardzību pret noziegumu; Tieslietu ministrija kā atbildīgā par likumu un citu normatīvo aktu īstenošanu; Izglītības un zinātnes ministrija, jo pedagogiem ir pienākums audzināt un izglītības iestādēm pienākums izstrādāt atbalsta pasākumus skolēnam. Tāpat atbildīga ir arī katra pašvaldība, jo tām ir pienākums izstrādāt uzvedības korekcijas programmas, un, protams, vecāki (likumiskais pārstāvis) kā galvenie atbildīgie par bērna audzināšanu. Labākais ceļš problēmu atrisināšanai būtu, ja vecāki sāktu atbildīgi izturēties pret savu pienākumu – audzināt bērnus. Audzināt bērnu – tas ir gan normatīvajos aktos noteikts, gan sabiedrības tradīcijās balstīts vecāku pamatpienākums. Sabiedrības virsmērķis būtu panākt, ka audzināšanas normas un sabiedrības vērtības – cienīt citus cilvēkus un valsti, mācīties atbilstoši spējām, nelietot kaitīgas vielas, ievērot sabiedrībā pieņemtos uzvedības noteikumus – kļūtu par katra indivīda, arī bērna, iekšējām normām un vērtībām.
Likumprojekta iniciatīva nāk no Tieslietu ministrijas, un tā ir cieši saistīta ar bērnu kriminālatbildības reformu (primāra ir resocializēšana, nevis tradicionālie kriminālprocesa mērķi). Galvenā būtība – filozofijas maiņa no “nepilngadīgais likumpārkāpējs” uz “bērns, kura tiesības uz pilnvērtīgu attīstību nav tikušas nodrošinātas”. Akcents likts uz uzvedības traucējumu cēloņu noteikšanu un novēršanu, detalizētāku regulējumu un valsts finansējumu sekundārās prevencijas pasākumiem.
2016. gadā intervijā LV portālam paudāt, ka, pieņemot lēmumus un likumus, kuri ir pretrunā Satversmē noteiktajiem principiem un ideāliem, politiķi būtībā piesmej valsts pamatlikumu. Vai esat gatavs iet tālāk – piemēram, rosināt likumprojektu, šādos pārkāpumos vainojamām personām nosakot ne tikai politisko, bet arī reālu materiālu un kriminālu atbildību?
Latvijā jau ir gana mūsdienīgs Krimināllikums, kura sniegtās iespējas gan vajadzētu izmantot pilnīgāk, – manuprāt, attiecībā uz politiskiem lēmumiem tiesībsargājošās iestādes bieži izrāda pārāk augstu toleranci. Ir bijušas lietas, kurās skaidri esam norādījuši uz tiesību normu pārkāpumiem, bet politiķi vienalga rīkojušies pēc sava prāta un ieskatiem. Piemēram, kā tas bija attiecībā uz trokšņu līmeņa pārsniegšanu pie mototrasēm un cilvēku tiesībām uz labvēlīgu vidi un veselību, kuru pārkāpumu tagad atzinusi arī Satversmes tiesa.
2016. gada februārī vērsos pie Saeimas, norādot uz ieilgušu netaisnību, gadiem saglabājot krīzes laika risinājumu veselības aprūpes jomā. Proti, paredzot mediķiem strādāt normālo pagarināto darba laiku (PNDL), par to rēķinot atlīdzību pēc pamatlikmes, kamēr citās tautsaimniecības nozarēs šo darba laiku sauc par virsstundu darbu, ko kompensē ar papildu atpūtas dienu vai samaksu dubultā.
Tā kā Saeima konkrētu risinājumu izejai no situācijas 14 mēnešu laikā nespēja rast, biju spiests izmantot galējo līdzekli – vērsties Satversmes tiesā. Tikai pēc tam, kad tajā jau bija iesniegti vairāki pieteikumi, Saeima steidza grozīt apstrīdēto normu, paredzot pārejas periodu, pakāpeniski samazinot PNDL un nebūtiski palielinot atlīdzību par faktisko virsstundu darbu, tas ir, piemērojot 20% 2018. gadā un 35% 2019. gadā, pavisam atsakoties no PNDL vien 2020. gadā. Manā ieskatā – šāda vilcināšanās nav pieļaujama. Ja kļūda atzīta, tad likumdevēja pienākums ir iespējami ātri, budžeta gada ietvaros, šo netaisnību novērst, līdz ar to lieki būs jautājumi, vai pārejas periods divarpus gadi, kas kopā ar “apdomāšanos” ir četri gadi, ir atzīstams par samērīgu. Kāds ceļš ejams, to rādīs Satversmes tiesas spriedums.
Aktuāls ir jautājums par nekustamā īpašuma nodokļa atbilstību tiesībām uz mājokli, nodokļa konfiscējošo raksturu. Vai un kas būtu jādara attiecībā uz šī nodokļa piemērošanu?
Valsts noteiktais nodokļa maksāšanas pienākums vēl neaizskar personas pamattiesības. Taču no pamattiesību ierobežošanas viedokļa var vērtēt to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam un vai nodokļu normatīvais regulējums atbilst vispārējiem tiesību principiem.
Atsevišķos gadījumos jau šobrīd maksa par nekustamā īpašuma nodokli rada būtisku tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Savukārt pie pašreizējā normatīvā regulējuma, palielinoties nekustamo īpašumu kadastrālajai vērtībai, pastāv risks, ka nodoklis kļūs konfiscējošs.
Pirmkārt, šādā gadījumā pašvaldībām ir jāizvērtē iespēja paplašināt to personu loku, kurām ir tiesības uz nodokļa atvieglojumiem. Otrkārt, nodokļu politikas veidotājiem ir jārod saprātīgs risinājums attiecībā uz alternatīviem nekustamā īpašuma nodokļa samazināšanas modeļiem. Šobrīd valdībā noris darbs pie kadastrālās vērtības aprēķina metodikas un ar to saistītā nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas. Viena no alternatīvām ir iespēja principiāli mainīt nodokļa noteikšanas un iekasēšanas sistēmu valsts nodokļu politikas līmenī.
Problēma ar nekustamā īpašuma nodokli galvenokārt slēpjas nevis pašā nodoklī, bet nabadzībā, ienākumu nevienlīdzībā kopumā.
Viena no sabiedrības vismazāk aizsargātajām grupām, kurai ir tendence palielināties un uz kuru sevišķi lielu slogu atstāj nekustamā īpašuma nodoklis, ir cilvēki ar invaliditāti. Bieži vienīgais viņu ienākumu avots ir niecīgā invaliditātes pensija un pabalsti. Ko plānojat darīt situācijas uzlabošanā šajā jomā?
Gadu no gada šo jautājumu aktualizēju Saeimā, valdībā, kā arī norādu starptautiskajiem sadarbības partneriem Eiropas Padomes, ANO, Eiropas Komisijas līmenī, ombudu sadarbības tīklā. Ja kāds no cilvēkiem ar invaliditāti piekristu apstrīdēt šī pabalsta apmēru tiesā, būtu pamats iet uz administratīvo tiesu, jo tas skar plašas sabiedrības intereses, kaut pēc būtības tas ir konstitucionālās tiesas jautājums.
Invaliditātes pabalsta apmērs ir piesaistīts valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam 64,03 eiro apmērā, kas nav mainījies kopš 2006. gada 1. janvāra. Personām ar invaliditāti kopš bērnības pabalsta apmērs ir nemainīgs kopš 2009. gada 1. janvāra. No 2014. gada 1. jūlija personām ar invaliditāti valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru diferencē atkarībā no personai noteiktās invaliditātes grupas, pabalsta apmēram piemērojot koeficientus – 1,3 personām ar I grupas invaliditāti (83,23 eiro) un 1,2 personām ar II grupas invaliditāti (76,84 eiro). Ja invaliditāte iegūta kopš bērnības – no 106,72 līdz 138,74 eiro atkarībā no grupas. Lai gan cilvēkiem ar invaliditāti šis nav vienīgais ienākumu veids, citādi kā par ņirgāšanos šādi pabalstu apmēri nav nosaucami. Jājautā, vai ar to netiek piesmiets Satversmē ierakstītais princips par Latviju kā sociāli atbildīgu valsti.
Personām ar III grupas invaliditāti atbilstoši jaunajam veselības aprūpes finansēšanas modelim ir pieejama tikai ļoti minimāla veselības aprūpe vismaz līdz 2021. gadam, un arī tad nav nekādu garantiju – labi zināms, kādi meistari uz pārejas periodu pagarināšanu ir politiķi. Eiropas Komisijas eksperti savā ziņojumā par valsti norāda: “Personu ar invaliditāti sociālā aizsardzība joprojām ir ļoti vāja.”
Jūs norādāt – tikai ar augstu tiesisko apziņu apveltīta sabiedrība var būt perspektīva un ilgtspējīga. Cik attīstīta, jūsuprāt, patlaban – teju 30 gadu kopš valsts neatkarības atjaunošanas – ir sabiedrības tiesiskā apziņa?
Kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz darīts cilvēktiesību izpratnes un attīstības jomā. Sabiedrības tiesisko apziņu veido daudzi faktori – gan cilvēku, dažādu sabiedrības grupu savu tiesību apzināšanās, gan amatpersonu izpratne par tām. Salīdzinoši laba situācija ir pilsonisko un politisko tiesību jomā, kurā cilvēki plaši izmanto un bauda pulcēšanās, vārda, viedokļu dažādības un citas brīvības. Daudz sliktāka aina ir attiecībā uz sabiedrības mazaizsargātākajām grupām, piemēram, bērnu, cilvēku ar invaliditāti tiesību jomā. Jo augstāks tiesiskās apziņas līmenis ir sabiedrībā, jo atbildīgāk ir spiesti rīkoties valsts pārvaldes pārstāvji.
