Šoruden paziņojāt, ka Latvijas sociālās realitātes aina skaitļos norāda: Latvija grimst nabadzībā. Citējot Jāni Ruģēnu - kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?
Latvija jau vairāk nekā desmit gadus ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts un, iestājoties ES, ir apņēmusies veicināt tautas ekonomisko un sociālo attīstību. Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā cilvēktiesības ir noteiktas kā vienas no ES pamatvērtībām, savukārt 3. pantā kā viens no tās mērķiem ir veicināt tautu labklājību, sociālo taisnīgumu, kā arī apkarot sociālo atstumtību.
Šobrīd apmēram 31% jeb 606 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai. Tas ir milzīgs skaits cilvēku, kas ir potenciālie tuvākās nākotnes nabagi, jo viņu vecuma pensija būs vēl mazāka nekā šī brīža ienākumi. Latvijas valsts nav spējusi īstenot arī pašas Satversmē ietverto demokrātiskās republikas jēdzienu, no kura izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, tai skaitā arī sociāli atbildīgas valsts un taisnīguma principu.
70% Latvijas pensionāru saņem pensiju, kas nav lielāka par 300 eiro mēnesī, kas ir cilvēka necienīgi un pazemojoši. Šāda situācija liecina par bezatbildīgu politiku pretēji vārdos piesauktajiem principiem. Tādējādi cilvēkiem, kas netiek pāri nabadzības slieksnim, ir būtībā liegta pieeja izglītībai un veselības aprūpei – tas ir bruģēts ceļš uz iznīcību. Politiķu izdaudzinātā valsts ilgtspēja neiztur nekādu kritiku.
2014. gadā Labklājības ministrija solīja, ka, sākot ar 2017. gadu, valstī noteiks jaunu minimālā ienākuma līmeni – pēc tā brīža aprēķiniem 129 eiro uz vienu ģimenes locekli. Nekas tāds nav noticis. Vai piekrītat viedoklim, ka valsts cilvēkus baro ar tukšiem solījumiem?
Spriedelējumiem par minimālo ienākumu līmeni jau 2013. gadā nodevās tā laika finanšu ministrs Andris Vilks, taču līdz šim brīdim ar reālo rīcību atbildīgajām iestādēm nav sekmējies. Par nožēlu, tas turpinās jau vairāk nekā 20 gadu garumā. Sabiedrības izturības un tolerances vadzis lūzīs, kad cilvēki sapratīs, ka neviens politiķis neatzīs "veiksmes stāsta" neveiksmi. Visa šī laipošana un melošana turpināsies, kamēr vien sabiedrība šādiem meliem ļausies.
Latvijā vērojama otra (aiz Bulgārijas) lielākā iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā. Kāda veidojas sabiedrība šādā ienākumu un tēriņu iespēju nedemokrātiskumā?
Sabiedrība veidojas nelaimīga, bezperspektīva no attīstības viedokļa un bez ilgtspējas. Patiesībā cilvēki cieš no ikdienas sociālās realitātes – ja viņi nevar atrast pienācīgu darbu ar adekvātu atalgojumu, meklē un atrod to citās valstīs. Jaunie cilvēki ar ģimenēm savu attīstības scenāriju realizē ārpus Latvijas, jo šeit nejūtas novērtēti, valsts neievēro viņu tiesības uz taisnīgu atalgojumu, sociālo drošību un attīstību. Notiek izteikta sabiedrības noslāņošanās. Ja Latvijas pilsoņi nav tās galvenā vērtība, bet gan kapitāls, tad marksisma ideoloģija joprojām ir dzīva. Tam par iemeslu kalpo tas, ka daudzi šīs ideoloģijas pārstāvji joprojām ir pie valsts politikas veidošanas pamatiem. Sanāk, ka valsts parakstītais līgums par Eiropas Savienību ar tajā noteiktajām vērtībām ir gaužām deklaratīvs un neatbilst īstenībai.
Lielākais vairums bēgļu, kurus Latvija uzņēma ES bēgļu pārvietošanas programmas ietvaros un kuri ieguvuši alternatīvo statusu, jau Latviju ir pametuši. Vai mums ir pamats par to dīki priecāties? Vai arī – tā ir viela pārdomām pašiem par sevi?
Tā neapšaubāmi ir viela pārdomām pašiem sev, galvenokārt politiķiem un ierēdņiem, kas strādājuši pie šī jautājuma. Atklāts paliek arī jautājums, cik liela daļa šo patvēruma meklētāju mūk no nāves briesmām un cik ir ekonomiskie bēgļi.
Vai tiesībsarga viedoklī ieklausās un to ņem vērā?
Tiesībsarga viedoklī ieklausās arvien vairāk, atbildīgi politiķi gan parlamentā, gan valdībā un pašvaldībās ņem vērā rekomendācijas, tā kā mums visbiežāk ir kopīgi mērķi, bet atšķirīga to īstenošanas metodoloģija. Šobrīd gan parlamenta, gan valdības pārstāvji daudzu jautājumu risināšanā mūsos saskata padomdevējus un sabiedrotos. Ir svarīgi panākt, lai to, kas ir ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē, ikviens pilsonis un iedzīvotājs varētu sajust arī sociālajā realitātē.
Ar kuru lēmumu, ko esat pieņēmis, lepojaties?
Es lepojos ar ikvienu lēmumu, kas ir devis kaut ko nozīmīgu un kaut ko labu dažādām sabiedrības grupām vai sabiedrībai kopumā, kā arī ja tāds vai cits lēmums ir veicinājis politiķiem vai amatpersonām rīkoties pareizi vai pareizāk un Latvijas iedzīvotājiem šī rīcība radījusi pozitīvas izmaiņas.
Kas jums ir sagādājis lielu vilšanos?
Mana vislielākā vilšanās ir tajā, ka politiskajā retorikā, piesaucot valsts ilgtspēju un veiksmes stāstu, patiesībā ilgtspēja ir tikusi konsolidēta, lai neteiktu, ka iznīcināta – samazinot naudu izglītībai, nepiešķirot adekvātu finansējumu veselības aprūpes sistēmai, neizskaužot dramatisko sociālo nevienlīdzību un nabadzību, ir panākts gluži pretējais. Satversmē ierakstītie principi un ideāli ir piesmieti.
Pie Satversmē noteiktās īpašās garantijas bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes, mums joprojām ir pilni bērnunami un internātskolas. Ļoti daudzos gadījumos bērni ir kā līdzeklis, lai attiecīgās struktūras varētu eksistēt. Kur tad parādās šīs īpašās rūpes?
Kāds ir skumjākais stāsts, ko esat dzirdējis, pieņemot apmeklētājus?
Skumjākie stāsti, ko esmu dzirdējis no apmeklētājiem un lasījis iedzīvotāju iesniegumos, ir nelaimīgas bērnības, nabadzība un bezcerība.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
Es uzskatu, ka ikvienā cilvēkā ir kas iedvesmojošs; tas var būt ne tikai tas, kas mums viņā patīk, bet arī tas, kādi mēs paši negribētu būt, cik patiesi esam paši pret sevi un pārējiem. Lielākais izaicinājums ir cilvēkos saskatīt labo, nevis slikto.
Vai ir kādas grāmatas, kuras pārlasāt vairākkārt?
Man mājās uz naktsskapīša ir vairākas tādas grāmatas: N. Makjavelli "Valdnieks", Platona "Valsts", Senekas "Dialogi", Akvīnas Toma "Summa Theologica", D. Boaza "Pasaules filosofiskā doma labklājības meklējumos", J.F. Gētes "Fausts" un Suņdzi "Karamāksla".
Par ko bērnībā vēlējāties kļūt, par ko sapņojāt?
Dzimis mākslinieku ģimenē, es bērnībā sapņoju kļūt par taksometra vadītāju vai kosmonautu. Jau vēlāk, vidusskolas laikā – par juristu.
Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?
Brīvo laiku vislabprātāk pavadu kopā ar ģimeni un jaukiem cilvēkiem.Kāds ir jūsu dzīves moto?
Aizgūts no manas mammas – visu vai neko!
"Personība tuvplānā" – LV portālā katru piektdienu. Amatpersonu, valsts pārvaldē strādājošo un sabiedrībā pazīstamu cilvēku atbildes uz jautājumiem "aiz kadra" - par sevi un dzīvi Latvijā, kad darbavietas durvis ir aizvērušās.
Iesaki LV portālam savu personību sarunai "aiz kadra"! Sūti e-pastu uz adresi portals@lv.lv!
