Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” nosaka, ka, atsavinot nekustamo īpašumu, tā pārdevējam ir pienākums samaksāt nodokli par laiku līdz atsavināšanas gada beigām. Par nekoptu, neapsaimniekotu lauksaimniecības zemi jāmaksā papildlikme. NĪN un tā papildlikmes maksātājs ir viena un tā pati persona. Tāpēc bijušajam īpašniekam var nākties samaksāt arī paaugstināto nodokļa likmi, ja tāda tiek aprēķināta.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Šogad Satversmes tiesa izskatījusi trīs lietas par nekustamā īpašuma nodokli. Par atbilstošu Satversmei atzīts likumā noteiktais zemes pārdevēja pienākums samaksāt atsavināšanas gadā uzlikto papildlikmi par neapstrādātu lauksaimniecības zemi. Satversmei atbilst arī Rīgas domes saistošo noteikumu norma par nodokļa aprēķināšanu dzīvokļos nesadalītās mājās, savukārt par neatbilstošu atzīta un vairs nav spēkā kārtība nodokļa likmes noteikšanai, ja īpašumā deklarēts ārzemnieks.
Likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 7. pantā noteikta nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas pienākuma rašanās un izbeigšanās. Šā panta trešajā daļā paredzēts, ka nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) maksāšanas pienākums izbeidzas ar nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību vai valdījuma tiesību izbeigšanās.
Ar pieteikumu Satversmes tiesā vērsās Augstākā tiesa, kuras tiesvedībā atrodas lieta, kurā pieteicēja lūdz atzīt par prettiesisku pašvaldības domes lēmumu. Proti, pieteicējai aprēķināta NĪN papildlikme par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi par visu 2011. gadu, kaut arī nekustamais īpašums pārdots jau 2011. gada martā. Pieteicēja uzskata, ka nevar būt atbildīga par lauksaimniecībā izmantojamās zemes apstrādāšanu, jo faktiski šādu apstrādi var veikt tikai jaunais īpašnieks.
Apstrīdētā norma paredz papildlikmes par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi maksāšanas pienākuma izbeigšanos no nākamā gada pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas, nevērtējot periodu, kad nekustamais īpašums atsavināts, kā arī to, kurš no īpašniekiem ir faktiski atbildīgs par šādas zemes apstrādāšanu. Šādā situācijā var rasties finansiāli nelabvēlīgas sekas personai, kura vairs nav atbildīga par lauksaimniecībā izmantojamās zemes apstrādāšanu, norādījusi Augstākā tiesa.
Latvijas Pašvaldību savienība Satversmes tiesai paudusi: nekustamā īpašuma nodokļa maksātājam par vienu un to pašu objektu un taksācijas periodu jābūt vienai un tai pašai personai neatkarīgi no tā, vai jāmaksā likme vai papildlikme. Nodokļa maksāšanas pienākumu nevar sadalīt starp vairākām personām, piemēram, nosakot, ka vienai personai ir jāmaksā likme, bet otrai – papildlikme. Nodokļu tiesību regulējumā jāvalda noteiktībai, un nav iespējams diferencēt nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus atkarībā no nekustamā īpašuma atsavināšanas brīža.
Satversmes tiesa atzina, ka nekustamā īpašuma nodoklis nodrošina ieņēmumus pašvaldību budžetos. Papildlikme noteikta, lai veicinātu lauksaimniecībā izmantojamās zemes efektīvāku izmantošanu un nepieļautu tās degradāciju. Papildlikmes piemērošanai ir pozitīva ietekme uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes apstrādāšanu – tā veicina šīs zemes sakopšanu un pastāvīgu uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī. Vienlaikus papildlikme stimulē zemes īpašnieku būt ieinteresētam lauksaimnieciskās produkcijas ražošanā un zemes izmantošanā lauksaimnieciskiem mērķiem.
Satversmes tiesa arī norādīja, ka īpašnieks likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” izpratnē ir persona, kuras īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā taksācijas gada sākumā. No šā likuma sistēmas izriet, ka papildlikme ir saistīta ar nekustamā īpašuma nodokļa likmi. Proti, NĪN ir vienota administrēšanas kārtība, viens nodokļa maksātājs taksācijas gada ietvaros, vienoti aprēķināšanas nosacījumi, balstoties uz kadastrālajām vērtībām, kā arī regulāra un paredzama iekasēšanas kārtība.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka nodokļu tiesībās ir būtiski nodrošināt noteiktību to administrēšanā un paredzēt efektīvu nodokļu iekasēšanas kārtību, kas ir būtiska ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī visai sabiedrībai kopumā. Izņēmumu noteikšana, diferencējot nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus atkarībā no nekustamā īpašuma atsavināšanas laika, apgrūtinātu nodokļa aprēķināšanu, palielinātu administrēšanas izmaksas, mazinot efektivitāti.
Īpašniekam ir jārēķinās ar pienākumiem, kas var izrietēt no īpašuma tiesībām, tostarp pienākumiem attiecībā uz lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Turklāt atbilstoši ilgtspējas principam personai ar rūpību ir jāveicina šādas zemes izmantošana, apstrādāšana un saglabāšana nākamajām paaudzēm. Tā ir ne tikai katra indivīda, bet visas sabiedrības interese atbildīgi izturēties pret šo dabas resursu, norāda ST. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekam ir jāapzinās savi pienākumi. Tādējādi īpašnieks var paredzēt papildlikmes piemērošanu un par tās maksāšanu vienoties un segt to privāttiesiskā kārtībā.
Satversmes tiesa šā gada 18. oktobrī nosprieda atzīt likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 7. panta trešo daļu, ciktāl tā neparedz nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākuma izbeigšanos par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmei.
Izskatot lietu par Rīgas domes saistošajiem noteikumiem, Satversmes tiesa 18. oktobrī atzina, ka noteikumu norma, kas nosaka kārtību, kādā tiek aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis dzīvokļa īpašumos nesadalītās mājās, atbilst Satversmei, informēja ST priekšsēdētājas palīdze Ketija Strazda.
Saskaņā ar Rīgas domes 2015. gada 9. jūnija saistošo noteikumu Nr. 148 “Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā” 3.2.1. apakšpunktu par dzīvokļa īpašumos nesadalītu daudzdzīvokļu māju vai tādu nedzīvojamā ēkā esošu telpu grupu, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, nodokļa maksātājam – fiziskajai personai – nodokļa likmi 0,2, 0,4 vai 0,6 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības (samazinātās nodokļa likmes) piemēro par to mājas platības daļu, kurā taksācijas gada 1. janvārī plkst. 0.00 ir deklarēta personas dzīvesvieta, pieņemot, ka vienai dzīvesvietu deklarējušai personai piekrīt 30 kvadrātmetri no mājas daļas, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, un par šai daļai piekrītošo koplietošanas telpu platību. Par pārējo platības daļu nodokļa maksātājam piemēro nodokļa likmi 1,5 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības.
Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs secinājis, ka apstrīdētā norma nepamatoti paredz atšķirīgu NĪN apmēru un aprēķinu personai, kurai pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, un personai, kurai pieder daudzdzīvokļu māja, kas nav sadalīta dzīvokļa īpašumos.
Satversmes tiesa secināja, ka Rīgas dome nav pārkāpusi tai likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Turklāt apstrīdētajā normā ietvertā nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas kārtība ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no šīs normas izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Tādējādi atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.
Satversmes tiesa secināja, ka Rīgas dome ir norādījusi uz objektīvām nodokļa maksātāju atšķirībām saistībā ar izraudzīto nodokļa objektu.
Regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, tiek noteikts, lai nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību budžetu veidošanu, tādā veidā sekmējot sabiedrības labklājību. Ja persona deklarē dzīvesvietu noteiktas pašvaldības teritorijā, tad pašvaldība gūst ieņēmumus arī no šīs personas iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem. Savukārt ar nekustamā īpašuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu palīdzību pašvaldība var pildīt savas funkcijas. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme ir vērsta uz sabiedrības labklājības aizsardzību.
Ja nodokļa maksātājs vēlas, lai viņam piemērotu samazinātās nodokļa likmes, viņam vai nu pašam jādeklarē dzīvesvieta attiecīgajā nodokļa objektā, vai arī jāpiedāvā tā dzīvošanai citām personām un jāļauj tām deklarēt tur savu dzīvesvietu. Attiecīgi palielinās ieņēmumi, ko pašvaldība gūst no tās administratīvajā teritorijā deklarēto personu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem.
Gadījumos, kad dzīvokļa īpašumos nesadalītā daudzdzīvokļu mājā dzīvesvietu ir deklarējusi vismaz viena persona, likmi 1,5 procentu apmērā nodokļa maksātājam piemēro vienīgi par to īpašuma platības daļu, kura “nav nosegta” ar ēkā deklarētajām personām piekrītošo platību. Satversmes tiesa secināja, ka nav pamata uzskatīt, ka nodokļa maksājums, kas aprēķināts saskaņā ar apstrīdēto normu, būtu nesamērīgs slogs adresātam.
Satversmes tiesa arī norādīja, ka apstrīdētajai normai piemīt regulējoša funkcija – mudināt nodokļa maksātājus deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā vai ļaut deklarēt savu dzīvesvietu nodokļa objektā personām, kuras tur dzīvo. Tātad nodokļa maksātājs var pielāgot savu rīcību tādā veidā, lai viņam tiktu piemērotas samazinātās nodokļa likmes.
Papildus Satversmes tiesa vērsa uzmanību uz to, ka pašvaldībai ir pienākums periodiski pēc savas iniciatīvas apsvērt, vai tās noteiktie kritēriji atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokļa likmju piemērošanai ir samērīgi, joprojām atbilst sociālajai realitātei un personas tiesībām uz mājokli un vai šajā jomā spēkā esošo tiesisko regulējumu nevajadzētu pilnveidot.
Satversmes tiesa ir skatījusi vēl vienu lietu, kurā apstrīdēta Rīgas domes saistošo noteikumu norma, kas reglamentē kārtību, kādā nekustamā īpašuma nodokļa maksātājam Rīgā piemēro samazinātās nodokļa likmes, ja īpašumā ir deklarēta ārzemnieka dzīvesvieta. Satversmes tiesa šā gada 29. jūnija spriedumā atzina, ka šī norma neatbilst Satversmei.
Rīgas domes 2015. gada 9. jūnija saistošo noteikumu Nr. 148 “Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā” 3.1 punkts (kas pēc sprieduma no šā gada 2. jūlija vairs nav spēkā) iepriekš paredzēja: “Ja nekustamā īpašuma objektā deklarēta citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņa vai personas, kas ir saņēmusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā, dzīvesvieta, saistošo noteikumu 3. punkta ievaddaļā noteiktās nekustamā īpašuma nodokļa likmes piemērošanai iepriekšminētās personas dzīvesvietai jābūt bijušai deklarētai Latvijā uz tā gada, kas ir bijis 7 gadus pirms attiecīgā taksācijas gada, 1. janvāri.”
Arī šī lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs konstatēja, ka apstrīdētā norma pārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ, kā arī ierobežo citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts un Šveices Konfederācijas pilsoņa brīvas pārvietošanās tiesības.
Satversmes tiesa atzina, ka pati apstrīdētajā normā ietvertā prasība nav saderīga ar brīvas pārvietošanās tiesību būtību un pārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu pilsonības dēļ. Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret nodokļa maksātājiem tieši atkarībā no tā, kuras valsts pilsonis ir deklarējis dzīvesvietu nodokļa maksātājam piederošajā īpašumā. Taču Eiropas tiesību telpā pilsonības kritērijs nevar tikt izmantots atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret nodokļa maksātājiem.
Tādējādi ar apstrīdēto normu paredzētā atšķirīgā attieksme pret nodokļa maksātājiem, kuru īpašumā deklarēta citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņa dzīvesvieta, nevar tikt attaisnota, secināja tiesa.
