Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Satversmes tiesa, 2018. gada 12. aprīļa spriedumā atzīstot Saeimas pieņemtās likumu normas par neatbilstošām Satversmei, deva likumdevējam vienu gadu, lai novērstu neatbilstības, rastu tādu risinājumu piespiedu zemes nomas maksai, kas būtu taisnīgs gan pret zemes īpašniekiem, gan daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Nākamā gada 1. maijā zaudēs spēku likumu normas par piespiedu zemes nomas maksas samazinājumu, kuras Satversmes tiesa ir atzinusi par neatbilstošām Satversmei. Paužot redzējumu, kā būtu īstenojams konstitucionālās tiesas lēmums, nosakot jaunu regulējumu, prevalē viedoklis – mērķim arī šajā gadījumā būtu jābūt izbeigt piespiedu nomas attiecību pastāvēšanu. Šo mērķi īstenot paredzēts arī ar dalītā īpašuma izbeigšanas likumu, kura projekts tiek gatavots otrajam lasījumam.
LV portāls aprīlī rakstīja, ka Satversmes tiesa likumu normas par zemes piespiedu nomas maksas apmēru, kas tiek pakāpeniski samazināts kopš šā gada janvāra, atzina par neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām no 2019. gada 1. maija. Tādējādi likumdevējam tika dots laiks sakārtot normatīvo regulējumu dalītā īpašuma gadījumos.
Līdz šim gadam maksimālais zemes nomas maksājums, ja puses nebija vienojušās par citu, bija 6% no kadastrālās vērtības. No šā gada noma nosakāma līdz 5%, nākamgad – līdz 4%. Ja likumdevējs neizpildīs Satversmes tiesas gribu, no 2019. gada 1. maija nomas maksa atgriezīsies iepriekšējā stāvokli – maksimāli iespējamā atkal būs 6%.
Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Mājokļa jautājumu apakškomisijas deputāti otrdien, 2. oktobrī, sēdē par piespiedu zemes nomas maksas apmēru uzklausīja gan problēmas skarto pušu, gan par risinājuma rašanu atbildīgo un iesaistīto iestāžu viedokļus par to, kādā veidā būtu izpildāms Satversmes tiesas lēmums.
Atbildīgās ministrijas un iestādes komisijai ir iesniegušas savu redzējumu par problēmas būtību un šķēršļiem.
Deputātiem pašreiz iesniegtie priekšlikumi un secinājumi ir plaši. Ieskats dažos no tiem.
Ekonomikas ministrijas (EM) ieskatā kopējā nomas maksa būtu sadalāma divās komponentēs:
Pie zemes īpašnieka izdevumiem, kas ir saistīti ar zemes gabala uzturēšanu, varētu piederēt tādi izdevumi kā, piemēram, nekustamā īpašuma nodoklis, izdevumi par zemesgabala sanitāro apkopi, jo to nodrošina zemesgabala īpašnieks, kā arī citi nepieciešamie izdevumi, kas ir saistīti ar zemes gabala uzturēšanu. Savukārt par atlīdzības apmēru ir nepieciešamas plašākas diskusijas.
EM norāda uz judikatūrā nostiprinājušos atziņu, proti, kā kritēriju īres maksā iekļaujamās peļņas daļas aprēķināšanai var izmantot Eiropas Komisijas 2005. gada 20. oktobra regulā Nr. 1722/2005 minētos 2,5% no īpašuma vērtības, neskatoties uz to, ka minētā regula neregulē jautājumu par īres maksā ietilpstošā peļņas apmēra noteikšanu.
Latvijas Banka (LB) uzskata, ka zemes piespiedu nomas maksas maksimālā apmēra noteikšanai varētu izmantot alternatīvo ieguldījumu iespēju pieeju. Proti, nosakot zemes piespiedu nomas maksas maksimālo apmēru, kā etalonu varētu izmantot brīvi tirgojama finanšu instrumenta fiksētā ienākuma likmi. Šī likme būtu piemērojama objektīvi noteiktai zemes īpašuma vērtībai, kas tuvināta piespiedu nomā esošu līdzvērtīgu zemes īpašumu vidējai tirgus vērtībai. Šāda pieeja palīdzētu rast saprātīgu un ekonomiski pamatotu kompromisu piespiedu nomas attiecībās esošu zemes īpašnieku un nomnieku starpā.
Ņemot vērā to, ka piespiedu nomā esošie zemes īpašumi atrodas Latvijas teritorijā un ir pakļauti Latvijas regulējumam, etalons zemes piespiedu nomas maksas maksimālā apmēra noteikšanai varētu būt emitēta Latvijas valdības obligācija. No emitētajām Latvijas valdības obligācijām minētajam mērķim pašreiz atbilstošākā būtu obligācija ar dzēšanas termiņu 2047. gadā, kuras fiksētā ienākuma likme ir 2,25%.
Tieslietu ministrija (TM) savā izklāstā ir vērtējusi pašreizējo situāciju un tiesvedības procesu norisi nomas maksas noteikšanā. Ierosinājumu daļā TM norāda: likumdevējs saskaņā ar Civillikuma 1402. pantu var pilnībā noteikt saistības, kas pastāv starp dalītajā īpašumā iesaistītām personām, t.i., likumdevējs var noteikt nomas maksu, kas pusēm ir saistoša uz likuma pamata, izslēdzot nepieciešamību vienoties savā starpā vai strīdus gadījumā to noteikt tiesai (šāds regulējums pastāv lielākajā daļā dalītā īpašuma gadījumu, kur zeme pieder publiskai personai (MK noteikumi Nr. 735 “Noteikumi par publiskas zemes nomu”).
Minētais ļautu radīt tādu piespiedu nomas ietvaru, kas:
Ieviešot sistēmiskas izmaiņas, būtisks būtu pārejas perioda regulējums, nosakot, kā tas attieksies uz dažādiem spēkā esošiem stāvokļiem (noslēgtiem līgumiem, spriedumiem).
TM rosina iespēju apsvērt iespējas sistēmiski grozīt piespiedu nomas tiesisko attiecību modeli, paredzot vienkāršāku sistēmu, kas aptvertu pēc iespējas plašāku dalītā īpašuma gadījumu loku.
Zemes īpašnieku pārstāvis Normunds Šlitke, kurš zemes īpašniekus pārstāvēja arī Satversmes tiesā, komisijas sēdē atzīstot, ka dalīto īpašumu situācija ir jāizbeidz, piekrita sēdē paustajam viedoklim – ja tiks noteikta simboliska nomas maksa, tas nemotivēs dzīvokļu īpašniekus izbeigt dalītā īpašuma situāciju.
Deputāts Viktors Valainis, par dalītā īpašuma izbeigšanas likumprojektu atbildīgās darba grupas vadītājs, vērtējot sēdē izskanējušos viedokļus par nomas maksas apmēra noteikšanu, tajā skaitā ideju, ka zemi varētu izpirkt valsts, uzsvēra: “Pareizākais un vienīgais pareizais solis būtu lemt par to, kādā veidā dalīto īpašumu izbeigt, jo tad zemes īpašums pārietu nevis kāda starpnieka – valsts vai pašvaldības – īpašumā, bet tieši dzīvokļa īpašnieka īpašumā, veidojot vienotu īpašumu. Tas ir tas, kas ir nolasāms arī no Satversmes tiesas sprieduma, kas runā par to, kā apvienot šos īpašumus.”
Trešdien, 3. oktobrī, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija turpinās skatīt likumprojektu “Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums” pirms otrā lasījuma.
