Latvijā ir pieejamas visas demokrātiskai valstij raksturīgās līdzdalības iespējas un daudzi pilsoniskās iesaistīšanās formāti. Taču konsekventa un tieša sabiedrības līdzdalība politikas veidošanā ir zema – iesaiste politiskajās partijās Latvijā ir zemākā Eiropas Savienībā, arī līdzdalība gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanās nav augsta, turklāt tai ir tendence samazināties. 11. Saeimas vēlēšanās piedalījās 59% balsstiesīgo, 12. Saeimas vēlēšanās – 58%, 13. Saeimas vēlēšanas – tikai 54%. Kāpēc tā notiek?
Politiskās līdzdalības mazināšanās tradicionālajos līdzdalības veidos, tostarp jūsu nosauktajos, ir diezgan universāla parādība, kas patlaban skar dažādu valstu demokrātijas. Šai tendencei pamatā ir ne tikai iespējas, kas tiek vai netiek sniegtas, bet arī noteikts sociāls, politkulturāls fons, kas saistīts ar sabiedrības vērtīborientāciju. Mūsu pētījumi rāda, ka līdzdalībai pastāv arī visai spēcīga korelācija ar izglītības līmeni – iedzīvotāji ar augstāku izglītības līmeni kopumā aktīvāk piedalās vēlēšanās un iesaistās politiskajās partijās un citās pilsoniskajās aktivitātēs. Daudz nosaka sabiedrības uzskati par vēlēšanām un to ietekmi uz politikas iznākumu. Ja iedzīvotāji netic, ka vēlēšanu rezultāti noved pie būtiskām izmaiņām, novērojama mazāka interese par politiku, kas savukārt negatīvi korelē ar līdzdalību vēlēšanās.
Dažādas elektroniskās demokrātijas (e-demokrātijas) iespējas, pieejamās informācijas tehnoloģijas un rīki zemās līdzdalības problēmu nerisina lielā mērā tāpēc, ka varas pamatarhitektūra būtiski nemainās. Svarīgāki ir minētie vēsturiskie, kultūras, kā arī institucionālie apsvērumi. To apliecina Igaunijas e-vēlēšanu sistēma, kura ievērojamu līdzdalības pieaugumu vēlēšanās tomēr nav spējusi nodrošināt, bet Igaunijas iedzīvotājiem ir proaktīvāka pilsoniskā attieksme pret valsti, kas arī pozitīvāk iespaido vēlēšanu aktivitāti. Vienlaikus politikā ienāk sabiedrības grupas, kurām tehnoloģiju lietošana ir tik būtiska dzīves daļa, ka viņu pilsoniskā aktivitāte diezin vai būtu iedomājama bez elektronisko komunikācijas tehnoloģiju palīdzības.
Kā demokrātiskās līdzdalības attīstību ietekmējuši sociālie mediji, populārākie domu apmaiņas forumi tīmekļa vidē?
Sociālo tīklu platformu būtiskākā kritika saistīta ar to, ka informācijas burbuļa efekta dēļ cilvēki pārsvarā saņem savai pārliecībai un uzskatiem atbilstošu informāciju. Tāpēc neveidojas pilnvērtīga informācijas aprites un diskusiju vide, kurā dalībnieki iepazītos ar dažādiem viedokļiem un perspektīvām. Savulaik tika uzskatīts, ka sociālo tīklu platformas dos iespēju to lietotājiem attīstīt savas pilsoniskās kompetences, taču izrādījies, ka tas nenotiek vienmēr. Arī viltus ziņas ietekmē informatīvo fonu.
Tomēr sociālo tīklu platformu prodemokrātiskais potenciāls vairāk izpaužas vietējā līmenī, īpaši apkaimēs, kā arī dažādu domubiedru grupu līdzdalībā. Sociālajos portālos pilsētu un lauku pašvaldību apkaimes ir izveidojušas savas diskusiju grupas, kurās tiek apspriestas aktualitātes un notiek mobilizēšanās kolektīvai darbībai, piemēram, aizsardzībai pret patvaļīgu koku ciršanu, gājēju interešu aizstāvību, minimāla patēriņa dzīvesveidu u. c.
Runājot par pilsonisko kompetenču veidošanos, demokrātija prasa iekļaujošu skatu, atvērtību dažādiem uzskatiem. Tas nenozīmē, ka jums vienmēr visam ir jāpiekrīt, taču jābūt civilizētai domu apmaiņai, lai veidotos kopīgs fons racionālām diskusijām. Ja šāda fona nav vai tas ir izkropļots, tad kolektīvajos līdzdalības procesos veidojas radikalizācijas un noslēgšanās riski, ko uzskatāmi varējām redzēt ASV prezidenta vēlēšanās, kad sociālo tīklu telpa bija daudz radikālāk sašķelta nekā sabiedrība kopumā. Arī tādi strāvojumi kā atcelšanas jeb “cancel” kustība izslēdz viedokļu daudzveidību, liek daļai sabiedrības norobežoties no pretējiem viedokļiem.
Svarīgs jautājums ir par informācijas pratību. Informācijas avotu pārpilnība nes līdzi nepieciešamību vairāk iedziļināties tajos un spēt novērtēt to ticamību. Varbūt atšķirībā no saviem kolēģiem, kuri uzskata, ka informācijas pratība ir kāda atsevišķa mācāma kompetence, es domāju, ka informācijas pratība būtu labāka, ja mēs vairāk atgrieztos pie saturīgā kognitīvās attīstības pamata – pamatīgāk apgūtu vēsturi, filozofiju, politikas zinātni, ģeogrāfiju un, protams, arī matemātiku, fiziku, bioloģiju. Informācijas pratība veidojas, apgūstot šos pamata priekšmetus, lasot, iedziļinoties. Piemēram, ja nezināt vēsturisko kontekstu Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas attiecībās, tad nevarēsiet pareizi novērtēt avotu, kas apgalvo, ka Ziemeļkoreja tūlīt palaidīs kodolraķeti. Zinot vēsturisko kontekstu, ir skaidrs, ka tas nenotiks, ņemot vērā Ziemeļkorejas atkarību no Ķīnas. Šis nav jautājums tik daudz par interneta platformu lietošanu, bet gan spēju filtrēt sociālo tīklu “ainiņas”, izlaižot tās caur zināšanu sietu. Informācijas uztverei līdzi darbojas arī viedums. Ja šī vieduma nav, tad darbojas tikai “pārliecība” un ir liela varbūtība, ka cilvēks tiks ierauts dezinformācijas burbuļos un dažādās pseidopatiesībās.
Digitālās demokrātijas efektivitātē svarīgas ir svarīgas ne tikai iespējas, bet arī zināšanas par likumdošanas procesu.
Kolektīvās iniciatīvas Latvijā var visai viegli pieteikt platformā manabalss.lv un sākt vākt parakstus. Lielais jautājums: kas notiek, kad tie ir savākti un iniciatīvas pieteicējam ir jādodas uz Saeimas komisijas sēdi un jāsāk aizstāvēt savu iniciatīvu formālajā politikas procesā. Tāpēc ļoti svarīgi, vai šiem pieteicējiem ir kāds, ar ko konsultēties, kāds, kas pārzina likumus un izskaidro, kā uzrakstīt iniciatīvas pamatojumu, ar kuriem deputātiem, iespējams, iepriekš jāsazinās u. tml.
Šobrīd viens no maniem studentiem izstrādā pētījumu par to, kas politiskajā procesā liek vai neliek politiķiem virzīt šīs sabiedriskās iniciatīvas. Izrādās, tas nav tikai savākto parakstu skaits un rezonanse sabiedrībā. Ļoti svarīgi šajā ziņā ir tādi tradicionālie faktori kā politiskās partijas vērtības un ideoloģija, iniciatīvas atbilstība politiskās dienaskārtības virzītājspēkiem.
Elektroniskajā demokrātijā pastāv tā dēvētā individualizētās tiešās līdzdalības koncepcija, kad iedzīvotāji līdzdarbojas tikai kā izolēti indivīdi, spiežot podziņas. Taču, kā esam sapratuši, šādi bieži vien nenotiek iedziļināšanās lietas būtībā. Pirms spiest pogu, vidusmēra cilvēkam nepieciešams kompetents padoms, tā rodot gan iedrošinājumu, gan spēju pilnīgāk izprast konkrēto problēmu.
Pirms būtisku lēmumu, tādu kā administratīvi teritoriālā reforma, partnerattiecību regulējums, pieņemšanas, ir ļoti nepieciešams noskaidrot iesaistīto pušu argumentāciju, veidot plašākas sabiedriskās apspriešanas, tā saucamos deliberatīvos forumus jeb sabiedriskās apspriešanas, kurās pirmajā fāzē cilvēki izsaka viedokli, bet otrajā noklausās runātājus un ekspertus. Tad seko savstarpēja apspriešanās nelielās grupās, un tikai pēc tam nāk lēmuma pieņemšana. Pētījumi liecina, ka bieži vien šādās apspriešanās daļa grupu paliek pie sava sākotnējā lēmuma, bet daļa to maina. Vienlaikus visām grupām rodas izpratne par to, kāpēc tās pieņēmušas tiešu šādu lēmumu. Līdz ar to svarīga elektroniskās demokrātijas vērtība ir ne tikai ātras līdzdalības, bet arī apzinātākas līdzdalības un lemšanas iespējamība.
Latvijā īsā laikā ir iespējams digitāli savākt lielu atbalstītāju skaitu kādai iniciatīvai, bet ne pulcēties tradicionālākos interešu aizstāvības formātos, piemēram, piketos un streikos dažkārt pat par daudz svarīgākiem jautājumiem. Kā to izskaidrot?
Internets ir anonimizēta vide, kurā viedokļus ir iespējams paust, neatklājot sevi. Tas daļai sabiedrības šķiet pievilcīgs un drošs izpausmes veids. Jāņem vērā, ka Latvijā ir proporcionāli liels publiskajā sektorā strādājošo skaits, kuriem ne vienmēr no idejiskā viedokļa un arī drošības viedokļa ir droši iet protestēt: viņiem ir noteikts darba laiks, un, ja protests notiek pret kādu resoru vai tā vadītājiem, rodas darba zaudēšanas risks. Daudzi ir nodarbināti vairākos darbos, un viņiem vienkārši ir maz laika kaut kam citam.
Viens no demokrātijas raksturparametriem ir vienlīdzīgas iespējas. Digitālās transformācijas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam secināts: Latvijas iedzīvotājiem trūkst digitālo prasmju visos līmeņos. Taču iestāžu un uzņēmumu pakalpojumu pieejamībā vērojama atteikšanās no klātienes komunikācijas un pakalpojumiem. Kā no publiskās dzīves neizslēgt tos, kuri prasmju un tehnoloģiju trūkuma vai principiālu apsvērumu dēļ nelieto digitālos rīkus un pakalpojumus, iespējams, arī baidoties, ka atklātībā varētu nonākt ne tikai dati, piemēram, par veselības stāvokli vai ienākumiem, bet arī par uzskatiem un vērtībām?
Galvenokārt šajā ziņā redzama korelācija ar vecumu – jo vecāks cilvēks, jo mazāk viņš lieto digitālos rīkus un internetu. Taču pastāv arī prasmju plaisa. Lai gan Latvijā arvien vairāk cilvēku iepērkas internetā, vienlaikus ir jautājums, cik no viņiem spēj, piemēram, aizpildīt VID nodokļu deklarāciju vai elektroniski pieteikties ārsta vizītei. Ne visi e-pakalpojumi iedzīvotājiem šķiet saprotami un uzticami. Ja vēlamies palīdzēt iedzīvotājiem lietot pakalpojumus, kuri būtiski varētu samazināt rindas un atvieglot viņiem dzīvi, tad ļoti nepieciešams atbalsts to apguvē.
Taču pastāv arī grupa, kura pašlaik ir neliela, bet nākotnē var strauji pieaugt, – cilvēki ar labām informācijas tehnoloģiju prasmēm, kuri, vienkāršoti sakot, vēlas būt ārpus digitālās infrastruktūras vai grib tajā iesaistīties apzinātāk un mazāk. Mazāk lietot sociālos portālus, mazāk būt dažādās datubāzēs, vairāk spēt kontrolēt savu personīgo informāciju. Agri vai vēlu valsts pārvaldei un privātajam sektoram nāksies saskarties ar šādu auditoriju. Tas nozīmē, ka tai būs jāsniedz daudz pamatotāka informācija par to, kas notiek ar viņu datiem. Daudz svarīgāk šo sabiedrības daļu izglītot nevis e-pakalpojumu lietošanā, bet gan jautājumos, kas saistīti ar viņu datu aizsardzību. Ir jārespektē šīs grupas vēlme būt saimniekam pār saviem datiem. Tas ir ļoti saprotami demokrātiskā sabiedrībā, kas ciena indivīda brīvību izvēlēties.
Šajā ziņā ir būtiskas atšķirības starp Eiropas un daļēji ASV pieeju un pārējo pasauli, kurā tas, ka cilvēks zaudē kontroli pār saviem datiem, ar kuriem ir dalījies attiecības ar valsts pārvaldi vai citām pusēm, ir pilnīgi akceptējami – informācijas sabiedrība ir vilciens, kas traucas uz priekšu; ja neesi iekāpis, pats vainīgs. Saskaņā ar Eiropas un ASV pieeju demokrātija nozīmē arī to, ka cilvēka pamattiesības ir būtiskas ne tikai attiecībā uz viņa izteiksmes un apziņas brīvību, līdzdalību, bet arī uz iespējām kontrolēt savus datus. Eiropa ir spērusi ļoti nozīmīgu soli ar datu aizsardzības regulējumu, jo spiediens datu aizsardzības jomā uz valsti no lielajām tehnoloģiskajām firmām un lielajiem uzņēmumiem tikai pieaugs.
Eiropas valstīm jau tagad ir ļoti nopietni jāsargā iedzīvotāju dati. Un arī iedzīvotājiem pašiem ir ļoti nopietni tas jādara. Dažādas ideoloģijas atšķirīgi vērtē valsts lomu datu pārvaldībā. Piemēram, liberāļi un sociālisti vairāk uzskata, ka iedzīvotājiem viņu datu drošības jomā ir jāpaļaujas uz valsti un lielo tehnoloģiju uzņēmumiem, jo tie zina, ko dara. Libertāristi un konservatīvie vairāk sliecas uz to, ka iedzīvotājiem dati jāsargā pašiem, tostarp arī jāuzstāj uz tiesībām noteiktos jautājumos “tikt aizmirstiem” vai “liktiem mierā” digitālajā vidē.
Daudzi no mūsu tiešsaistē atstātajiem datiem jau sen ir nopirkti un pārdoti kādam citam, visbiežāk datu biržai, kas tālāk tos pārdod uzņēmumiem, kuri aplaimo mūs ar personalizētām reklāmām. Par to, kā tiek izmantoti mūsu dati, mūs neviens neinformē. Kas notiks, ja mūsu datus iegādāsies globāls farmācijas uzņēmums, gēnu banka vai teroristiska organizācija? Vai saņemsim kaut ko pretī par šiem datiem?
Cik lielā mērā valstij paralēli digitālajai komunikācijai būtu jāuztur, ja tā var teikt, analogās alternatīvas, rēķinoties, ka vienmēr būs cilvēki, kas prasmju trūkuma dēļ nekad nelietos tehnoloģijas vai principiāli nevēlēsies atstāt savu digitālo pēdu nospiedumus, uztverot šādu datu ievākšanu kā brīvības un drošības apdraudējumu?
Valstij šajā ziņā patiesībā ir maza izvēle. Uz valsti palielinās spiediens taupīt publiskā sektora līdzekļus. Ietaupījumu saista ar digitalizāciju, kurai palielinoties samazinās valsts pārvaldē nodarbināto skaits. Pat ja valsts nodrošina pakalpojumu sniegšanu klātienē, informācija par personām datubāzēs vienalga pieaugs. Mans arguments ir tāds – to var darīt, bet ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, kas ar viņu datiem notiek, un valsts rūpējas, lai šie dati piederētu iedzīvotājiem pašiem drošībā. Nākotnes karš, ja tāds būs, netiks izcīnīts ar atomieročiem, bet, visticamāk, ar uzbrukumu informatīvajām sistēmām.
Esat norādījis, ka jau virzāmies uz postdigitālās demokrātijas laikmetu. Ko ar to domājat?
Šobrīd mūsu dzīve ir tik lielā mērā atkarīga no digitālajām tehnoloģijām, ka mēs par tām atceramies tikai tad, ja to pēkšņi nav, piemēram, “pārtrūkst” internets. Šī saplūšana ir dramatiska, jo tā reizē atklāj gan mūsdienu cilvēka milzīgos zinātniskos sasniegumus, gan arī lielo ievainojamību. Līdz ar to mūs atkal vairāk interesē atgriešanās pie patības jautājumiem. Tomēr patība mūsdienu pasaulē vairs nebūs pilnīgi brīva no tehnoloģijas, lai gan daudzi no mums to klusībā vēlētos. Patiesībā domāju, ka tehnoloģiju loma tikai pieaugs un uz šī fona aktualizēsies jautājums par varas attiecību pārbīdi.
Mūsu digitālajā laikmetā nākotnes aprises ietekmē vairāki tehnoloģiski spēki. Pirmkārt – digitalizācija kopumā. Otrkārt, mākslīgais intelekts, kas ļauj ātrāk un pilnīgāk analizēt informāciju, atpazīt to, piemēram, sejas atpazīšana. Treškārt, pāreja uz ātrgaitas informācijas pārraidi – ja šobrīd pārejam uz 5G, tad nākotnē, visticamāk, būs arī 6G utt. Ceturtkārt – vēl ātrāka datu apstrāde un aprēķinu veikšana, kas saistās ar pāreju uz kvantu skaitļošanas paradigmu.
Šiem spēkiem satiekoties, nonākam ļoti straujā tehnoloģiskās attīstības spirālē, kurā piedzīvosim tik lielas pārmaiņas, ka uz to fona līdzšinējie digitalizācijas sasniegumi liksies maznozīmīgi, tādēļ arī atsaucos uz postdigitālā jēdzienu.
Kā šīs pārmaiņas ietekmēs demokrātiju?
Nezinām, vai demokrātija turpinās pastāvēt pašreizējā izpratnē. Pētnieki pamatā diskutē par diviem tehnopolitikas nākotnes scenārijiem.
Pirmais scenārijs: šīs pārmaiņas novedīs pie valsts centralizācijas un saplūšanas ar lielajām tehnoloģiskajām firmām. Pārņemot lielo tehnoloģisko kompāniju risinājumus, valsts efektīvi pārvaldīs un kontrolēs iedzīvotājus, kuru rīcībā jau būs daudz mazāk materiālo resursu, jo daļa būs zaudējusi darbu digitalizācijas un automatizācijas dēļ. Valsts piedāvās pabalstus, pretī sagaidot paklausību un lojalitāti.
Raugoties no tagadnes perspektīvas, šis scenārijs ir bīstams ar to, ka vairs nepieņemsim lēmumus paši par sevi. Piemēram, kvantu superdators ar grandiozām datu analīzes spējām pateiks, kāds katrā konkrētā gadījumā ir pareizais politiskais lēmums. Tad rastos jautājums, kādēļ gan vēl vajadzīgi iedzīvotāji un politiķi. Es teiktu, ka šāds jautājums parādīsies daudz ātrāk, nekā mēs vēlētos to sagaidīt. Tāpat radīsies jautājums, vai tehnoloģijām ir morālas tiesības ietekmēt iedzīvotājus. Varbūt teiksim, ka ne, cilvēkiem pašiem ir jāpieņem visi lēmumi par sevi, pat ja tie nav paši izsvērtākie un pareizākie – atļaujam cilvēkiem kļūdīties, jo esam cilvēki. Taču var arī rasties jautājums, ka varbūt tomēr šiem datoriem ir taisnība un morāle nāk no tiem. Kuru morāli akceptēsim kā sabiedrība? Būs spēki, kas nostāsies gan vienā, gan otrā pusē. Tātad pastāv iespēja zaudēt noteikšanu pār morāles normu formulēšanu, to pārņemot tehnoloģijām.
Otrais scenārijs: iedzīvotāji izmantos tehnoloģijas, lai atgādinātu par pamata tiesību (tostarp arī par tiesību uz alternatīvu viedokli) aizsardzību, kā arī cīnīsies par iespējām ietekmēt politiskos procesus valstī un starptautiskajā līmenī. Lai izvairītos no nesamērīgas elektroniskās uzraudzības un kontroles, iedzīvotāji aktīvi izmantos alternatīvās norēķinu iespējas kriptovalūtās. Interneta tirdzniecības platformas tiks aktīvi izmantotas tirdzniecības ķēžu īsināšanai, lai atbalstītu vietējos ražotājus. Plauks un zels iedzīvotāju pašorganizācija apkaimēs, ideju grupās, “šūniņās”. Iedzīvotāji neatteiksies no iespējas ievēlēt interešu pārstāvjus, taču, iespējams, politiskās partijas nomainīs decentralizētākas un sociālajos tīklos balstītas politiskās organizācijas formas. Algoritmos balstītā lēmumu pieņemšana nepārņems visas valsts jomas, un iedzīvotājiem tiks atstāta telpa vērtībās balstītiem lēmumiem. Sabiedrība aktīvi līdzdarbosies automatizēto lēmumu pieņemšanas algoritmu dizainā un pilnveidošanā.
Rezumējot – tehnoloģijas ir tikai instrumenti. Mūsu nodoms un redzējums ir noteicoši, tās ieviešot.
