Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Arnis Cimdars: “Cilvēkiem ir ne tikai vēlēšanās jādeleģē sava vara kādai no partijām, bet arī starplaikos jāpiedalās partiju un to politikas veidošanā.”
FOTO: Ieva Leiniša, LETA
Kāpēc samazinās vēlētāju aktivitāte? Vai nepieciešams to mākslīgi stimulēt? Kādi vēlēšanu kārtības uzlabojumi nepieciešami? Šos un citus jautājumus skaidro Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs ARNIS CIMDARS.
Ar katrām nākamajām Saeimas vēlēšanām tajās piedalījušos skaits samazinās, šogad sasniedzot vien 54%. Kā tas izskaidrojams?
Šāda tendence vērojama ne tikai Latvijā, bet gandrīz visās demokrātiskajās valstīs. Nav vienas īsas atbildes, kāpēc tā notiek, taču var izteikt pieņēmumu, ka šī tendence ir saistāma ar brīvo tirgu pavadošu parādību – cilvēku savstarpējo atsvešināšanos. Ir pētījumi par to, kāpēc cilvēki atsvešinās no baznīcas, no līdzdalības sabiedriskajās organizācijās. Izsakoties vienkāršoti, tas ir saistīts ar mūsdienu indivīda dienaskārtību – daudz laika mēs pavadām ar savām viedierīcēm, mūsu domubiedru loks kļūst arvien šaurāks un kontrastaināks. Šī parādība atstāj arī noteiktu iespaidu uz personas un valsts mijiedarbību, cilvēkus attālinot no tās. Tādējādi, ja nav īstas motivācijas piedalīties vēlēšanās, var atrast milzum daudz iemeslu, kāpēc to nedarīt.
Kā uzlabot līdzdalību vēlēšanās?
Manuprāt, piedalīšanās vēlēšanās ir rādītājs, nevis process. Ja demokrātijas līmeni valstī pielīdzinātu ātrumam, ar kādu brauc automašīna, tad līdzdalība vēlēšanās ir kā spidometra rādījums. Un centieni par katru cenu paaugstināt līdzdalības līmeni zināmā mērā ir salīdzināmi ar mēģinājumiem spidometra bultiņu palocīt uz augšu, neraugoties uz to, ka palielināt mašīnas ātrumu tā nav iespējams.
Pilsoniskās sabiedrības attīstības līmenis valstī ir tāds, kāds tas ir, un tāds tas atspoguļojas arī vēlēšanu apmeklētībā. Rādītājus nevajag censties mākslīgi mainīt, bet visi pieejamie resursi jāvērš uz neapmierinošā rādījuma cēloni, kas manā skatījumā ir demokrātijas pieredzes un iemaņu nepietiekamība sabiedrībā. To raksturo gan zemā līdzdalība vēlēšanās, gan pilsoniskās līdzdalības nepietiekamība vēlēšanu starplaikos. Tikai viens procents Latvijas iedzīvotāju ir iesaistījies kādā politiskajā partijā. Ja tie būtu kādi 30–40%, tas ļoti daudz ko mainītu. Pirmkārt, politisko līderu vēstījumi un rīcība ciešāk sakņotos tajā, ko pauž viņu domubiedri partijā, kur par to iepriekš būtu diskutēts. Idejas nāktu, sakņojoties no apakšas.
Uz to, ka partijas Latvijā ir tikai savas attīstības sākuma posmā, norāda arī tas, ka bieži vien to līderi vēlēšanās saņem stipri vairāk svītrojumu nekā plusu. Tas nozīmē, ka ir kāda problēma partijas iekšienē, jo svītrojumus jau neliek konkurējošo partiju vēlētāji, bet gan konkrētās partijas elektorāts, kuru partija nav pietiekami izpratusi, arī veidojot kandidātu sarakstu. Un kā gan lai tā vēlētājus izprot, ja viņi nepiedalās partijas ikdienas dzīvē? Cilvēkiem ir ne tikai vēlēšanās jādeleģē sava vara kādai no partijām, bet arī starplaikos jāpiedalās partiju un to politikas veidošanā.
Ja Latvijas sabiedrība no politikas vēlēšanu starplaikos distancējas, kļūst ļoti aktuāls arī jautājums, cik pārdomāts ir tās balsojums vēlēšanu dienā. To zināmā mērā varētu salīdzināt ar situāciju, kad puika ar kociņu baksta skudru pūznī, bet tā iemītnieces pāridarītāju nespēj saskatīt un uzbrūk nevis tam, bet kociņam. Līdzīgi ir ar cilvēku sabiedrību – ja tā nespēj saskatīt īstos problēmu cēloņus, tā uzbrūk sprunguļiem, ko pasviež tie, kas saprot, kā sabiedrība funkcionē. Šajā ziņā cilvēkiem nāktos būt kā bitēm, kas spēj gan saskatīt pāridarītāju, gan tam uzbrukt un atvairīt no stropa. Šādu efektu var panākt, tikai paaugstinot sabiedrības pilsoniskā atbildīguma līmeni.
Tomēr pilsoniskās sabiedrības attīstība ir lēns process. Apstākļos, kad viena no identificētām problēmām ir varas leģitimitātes apšaubīšana, tiek meklēti ātrāki risinājumi vēlētāju līdzdalības veicināšanai. Kā šajā ziņā raugāties uz elektroniskās balsošanas ieviešanu?
Igaunijā, kur tā jau ieviesta, secināts, ka balsošana internetā nav palielinājusi nobalsojušo vēlētāju skaitu. Otrkārt, šādām vēlēšanām ir ļoti lielas papildu izmaksas. Saskaņā ar Satiksmes ministrijas savulaik virzītu projektu tās pat divkāršotos. Ja nesaņemam pretī dubultu aktivitāti, bet tas pats balsojums paliek divreiz dārgāks, diezin vai šādu projektu ir racionāli īstenot. Treškārt, balsojums internetā ir saistīts ar lielāku citu valstu iejaukšanās risku. Ceturtkārt, uz ko norāda arī LU profesori, šobrīd informācijas tehnoloģijas vēl nenodrošina divu vēlēšanām raksturīgu principu ievērošanu – vēlēšanu aizklātumu un garantiju, ka tas, kurš nobalso, ir tieši tā persona, kura parādās kā balsotājs. Kad ar laiku tehnoloģiju drošība to ļaus un arī izmaksu ziņā vēlēšanas internetā kļūs ievērojami lētākas, neredzu iemeslu, kāpēc lai tās neieviestu, ja cilvēkiem šāds balsojums ir ērts.
Viena no izplatītām, ja tā varētu teikt, neērtībām, kas daļu balsstiesīgo arī atvaira no piedalīšanās vēlēšanās, ir kārtība, ka balsot iespējams tikai par viena saraksta kandidātiem, lai gan daudziem atbalstāmi šķiet dažādos sarakstos startējošie kandidāti. Vai būtu vērts apsvērt tā dēvēto grozāmo sarakstu ieviešanu, kādi bija pirmskara Latvijā?
Tehnoloģiski tas nekādas problēmas nesagādātu – ja tas bija iespējams pirmskara Latvijā, to var izdarīt arī tagad. Galvenais jautājums ir, ar kādu mērķi to darīt. Kas ir svarīgāk – panākt lielāku vēlētāju līdzdalību vēlēšanu dienā vai kvalitatīvāku Saeimas sastāvu? Jautājums par grozāmajiem sarakstiem nebūtu aktuāls, ja 30–40% Latvijas iedzīvotāju aktīvi darbotos politiskajās partijās – viņi jau būtu kādas noteiktas partijas atbalstītāji, viņu līderi būtu saraksta augšgalā un nebūtu vajadzības balsot par kandidātu no kāda cita saraksta. Situācijā, kad cilvēki vēlēšanu starplaikā neinteresējas par politiku un nedarbojas partijās, jājautā: vai kārtība, kad daudzu sarakstu kandidāti vēlēšanu dienā viņu priekšā nostātos kā “Eirovīzijas” dalībnieki, no kuriem nobalso par tādiem, kas tajā brīdī šķiet vislabākie, tiešām uzlabotu parlamenta kvalitāti?
Manuprāt, ir izskatāmi arī citi risinājumi. Piemēram, man šķiet ļoti pievilcīgs 2013. gadā Saeimas pavasara sesijā noraidītais deputāta Valda Liepiņa priekšlikums pašreizējā Satversmes regulējuma ietvaros sadalīt Latviju 13 vai 14 vēlēšanu apgabalos. No katra tiktu ievēlēti septiņi līdz deviņi deputāti. Manā skatījumā, tam būtu pozitīvs efekts, jo, katrā no apgabaliem partijām savstarpēji ciešāk konkurējot, nevarētu vairs lietot primitīvu masveida smadzeņu skalošanu, bet nelielajām deputātu kandidātu komandām nāktos iet un uzrunāt vēlētājus uz vietas, staigājot no durvīm pie durvīm. Deputātu kandidāti būtu spiesti ieklausīties vēlētāja vajadzībās, veidotos dialogs, kas mainītu gan kampaņu, gan ieinteresētu vēlētājus piedalīties vēlēšanās.
Katrās vēlēšanās nākas dzirdēt par vēlētājiem, kuri, izdarot atzīmes vēlēšanu zīmēs, to paveikuši nepareizi, piemēram, nav svītrojuši noraidāmā kandidāta vārdu un uzvārdu, bet ievilkuši mīnusu rombā tam iepretī. Vai šajā ziņā kas jāmaina?
Jārēķinās, ka jebkādas izmaiņas pašreizējā kārtībā novedīs pie citiem jucekļiem. Šāda vēlēšanu zīmes aizpildīšanas kārtība ir jau no 90. gadiem un attiecas gan uz pašvaldību, gan Eiropas Parlamenta, gan Saeimas vēlēšanām. Tas nozīmē, ka, vienreiz apgūstot kārtību, cilvēks šīs iemaņas var izmantot visās vēlēšanās, kādas vien ir. Un loģiskāk ir tiem, kas šo kārtību nav apguvuši, tostarp jaunajiem vēlētājiem, to iemācīt, nevis likt no jauna mācīties visiem.
Manuprāt, iespēja vēlētājiem ar atzīmēm vēlēšanu zīmē izteikt kandidātiem gan atbalstu, gan noraidījumu ir jāsaglabā. Kārtība, ka kandidāta noraidīšanai ir jāizsvītro viņa vārds un uzvārds un atbalsta izteikšanai jāieliek krustveida atzīme rombā, kā man šķiet, ir pats labākais risinājums. Neatbilstošu atzīmju vēlēšanu zīmēs tikpat kā vairs nav. Ja kandidāta svītrojums būtu jāatzīmē ar mīnusa zīmi rombā iepretim viņa vārdam, rastos neskaidrības – cik garai būtu jābūt melno punktu kopai rombā, lai tā būtu uzskatāma par mīnusu, nevis, piemēram, punktu? Vai cilvēks tur tikai pielika pildspalvu, lai padomātu, vai arī tiešām kandidātu izsvītroja?
Katrā vēlēšanu kabīnē ir arī skaidrojošs plakāts par to, kā vēlēšanu zīme aizpildāma. Ja cilvēks nespēj izlasīt to, kas tur pateikts divos teikums, ļoti iespējams, es atvainojos, viņš ne visai labi saprot, ko vispār dara.
Divi deputāta kandidāti pēc šīm vēlēšanām pauduši šaubas, vai visas viņu vārdam pretī liktās plusa zīmes ir uzskaitītas. Vai plānojat veikt kādas izmaiņas vēlēšanu rezultātu apkopojuma sistēmā?
Vispirms precizēsim – problēma nav balsu skaitīšana iecirkņos, ko neviens nav apstrīdējis. Reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu pēc ātrākas provizoriskās informācijas par vēlēšanu tendencēm, šoreiz pirmo reizi Saeimas vēlēšanās dinamiski publicējām saņemtos iecirkņu protokolus un acīmredzot nebijām gatavi tam, ka šie protokoli līdz apstiprināšanai var tikt ievietoti sistēmā, izņemti no tās un ielikti atpakaļ. Taču nevienā no šiem gadījumiem plusu un svītrojumu skaits iecirknī nav mainījies. Problēmu esam identificējuši un nākamajā reizē to varam novērst.
Ir jāņem vērā, ka vēlēšanās atšķirībā no citām sistēmām viss notiek bez mēģināšanas, pieskaņošanas, uzreiz īstajā variantā. Iecirkņu komisijas tiek noformētas tikai 40 dienas pirms vēlēšanām. Tāpēc vienmēr ir jārēķinās, ka var būt kādas neparedzētas situācijas, kas vēlēšanu gatavošanas periodā neienāk prātā, sevišķi attiecībā uz jaunievedumiem.
Saeimas vēlēšanas Latvijā notiek tikai vienu dienu. Vai tas nebūtu jāpārskata, dodot vēlētājiem iespēju apmeklēt iecirkņus divas dienas?
90. gados vēlēšanām bija dotas divas dienas – sestdiena un svētdiena. Pēc tam sabiedrības locekļu savstarpējās neuzticēšanās rezultātā, apšaubot vēlēšanu urnu drošību pa nakti, tika pāriets uz vienu vēlēšanu dienu. Un, jāteic, tas nesamazināja vēlēšanās piedalījušos skaitu. Ja atkal pārejam uz divām vēlēšanu dienām, rodas jautājums, vai sabiedrība tam uzticētos.
Iespējams, var apsvērt kādas papildu balsošanas iespējas. Tomēr, manuprāt, pirms ķerties pie šādām izmaiņām, vispirms vajadzētu uzlabot balsošanas kārtību tā, lai cilvēks var nobalsot jebkurā vietā. Ir jāatrod iespēja, lai tas bez liela apgrūtinājuma ir iespējams attālināti, kaut vai, piemēram, ar pasta balsojumu. Pirmais solis vajadzīgajā virzienā ir sagatavotie grozījumi [Grozījumus trešajā lasījumā Saeima pieņēma šo ceturtdien – red.] Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā, ko varētu ņemt par prototipu visai vēlēšanu sistēmai un kas ir pirmā iestrāde, lai nākamajās Saeimas vēlēšanās varētu balsot ar jebkuru no personu apliecinošiem dokumentiem – pasi vai ID karti – vēlētājam ērtākajā vietā. Esam rosinājuši noteikt, ka trešdien, ceturtdien un piektdien pirms vispārējās vēlēšanu dienas balsot varētu vai nu tajā iecirknī, kurā vēlētājs ir reģistrēts, vai jebkurā citā, ja iecirknis, kurā vēlētājs reģistrēts, un iecirknis, uz kuru viņš aiziet, var tiešsaistē apmainīties ar datiem. Šādu pieeju varētu pārbaudīt jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās un nākamajās Saeimas vēlēšanās jau pilnībā lietot. Eiropas Parlamenta vēlēšanās nākamgad maijā šo pieeju varētu lietot trešdien, ceturtdien un piektdien, bet ne sestdien, lai nav tā, ka kādas neizdošanās gadījumā vēlētājs nevar paspēt nekur aizbraukt nobalsot.
Otrkārt, rosinām Eiropas Parlamenta vēlēšanām veidot vēlēšanu iecirkņus arī ārzemēs, kas ļautu tur kompaktāk dzīvojošajiem nobalsot, kā arī dotu pieredzi un iespēju precīzāk prognozēt nepieciešamo vēlēšanu materiālu apjomu.
