VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
24. jūlijā, 2018
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Izglītība
41
41

Pilsoniski izglītoti iedzīvotāji ir valsts drošības jautājums

LV portālam: Dr.sc.administr. IRETA ČEKSE, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta pētniece

FOTO: Māris Justs

Diemžēl Latvijas skolēnu zināšanas par demokrātiju ir ļoti vājas. Tikai 19% trīspadsmitgadnieku uzrāda augstu pilsonisko kompetenci. Satraucošs fakts, jo tā ir paaudze, kuras rokās būs mūsu valsts nākotne, – intervijā uzsver Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta pētniece Dr.sc.administr. IRETA ČEKSE. Pētnieces zinātniskais pēcdoktorantūras darbs veltīts jauniešu pilsoniskās izglītības, sabiedrības vērtību un drošības kopsakarībām Baltijas jūras reģiona valstīs. “Pētījumi rāda, ka korelācija starp šiem aspektiem pastāv,” secina I. Čekse. Šo sakarību var labi redzēt labklājības valstīs, kurām turības un sociālās drošības ziņā tiecamies līdzināties.

īsumā
  • Pētījums parāda daudzu skolēnu uzskatu, ka Latvijai ir nepieciešama tāda valsts iekārta kā Krievijā. Trūkst apziņas, ka var prasīt atbildību no ievēlētas personas, iestāties par savām vai citu tiesībām, kā arī pašam ietekmēt sabiedriskos un politiskos procesus.
  • Kā sabiedrība neesam viens veselums. Esam saskaldīti un nesadarbojamies. Jauniešiem nav izpratnes, ka izdarītais sabiedrības labā atmaksāsies, ka es pats veidoju labāku vidi, kurā dzīvot maniem bērniem, mazbērniem.
  • Pilsoniskā izglītība nebeidzas skolā un ģimenē, ikviena skolēna pilsoniskās izglītības līmenis ir arī mediju, politiķu un sabiedrības un arī sociālo tīklu lietotāju atbildība.


Pilsoniskā izglītība un audzināšana. Ko tā nozīmē un kāpēc tā ir aktuāla?

Pilsonisko izglītošanos ik dienu neapzināti praktizējam visās dzīves jomās. Tā sākas jau agrā bērnībā un ir savas apziņas, zināšanu, vērtību attīstīšana un pielietošana praksē, piedaloties spriestspējīgas un rīcībspējīgas sabiedrības veidošanā. Viens no vienkāršākajiem piemēriem, kur izpaužas sabiedrības pilsoniskā izglītotība, ir rūpes par savu veselību, veicot profilaktiskās pārbaudes. Tās ir rūpes ne tikai par sevi, bet arī līdzcilvēkiem, savu darba devēju, kolēģiem un ģimenes locekļiem. Tā pastarpināti veidojas kopējā dzīves kvalitāte.

Pilsoniski izglītoti iedzīvotāji ir arī valsts drošības jautājums. Iedzīvotāju izpratne par korupcijas nozīmi, ēnu ekonomiku, ētiku vai vieglprātīgu pieeju vēlēšanu nozīmei var mainīt valsts politekonomisko situāciju, apdraudot tās drošību.

Ir jūtama tendence kā risinājumu aktuālām problēmām piedāvāt sabiedrības izglītošanu. Runājot par viltus ziņām, piesauc medijpratības veicināšanu. Cilvēki grimst ātro kredītu jūgā – jāattīsta finanšu pratība utt. Vai līdzšinējā izglītība tik ļoti neatbilst mūsdienu prasībām?

Pasaule strauji mainās. T.s. digitālās Millenium un Online paaudzes jaunieši ļoti ātri pielāgojas šai videi. Vienlaikus viņi ļoti selektīvi atlasa informāciju. Jautājums, cik attīstīta ir spēja saprast un izvērtēt, kas ir tiešām vajadzīgs un vērtīgs? Pēdējais Starptautiskais mācību vides pētījums (TALIS) 2013. gadā parādīja, ka vidējais skolotāju vecums Latvijā ir 45–50 gadi. Tā ir pavisam cita paaudze – cilvēki pragmatiķi, kas nevēlas krasas pārmaiņas savā dzīvē. Viņiem svarīga ir stabilitāte, patīk lasīt grāmatas, rakstīti likumi u.tml. Turpretī jaunā paaudze vēlas, lai mācību saturs būtu dinamisks, vizuāls, viegli transformējams un planšetē. Mūsdienu prasība ir nepārtraukti augt.

Pilsoniskā izglītība ir šāds nepārtraukts sevis realizācijas un pašizziņas process, kurā savijas kopā teorija un prakse. Skolās liels uzsvars ir teorijai, bet cilvēki sadzīvē vairāk balstās uz praktisko pieredzi. Tāpēc jau skolā jāskatās plašāk, kā teorija un grāmatas iet kopā ar to, ko mēs varam atrast praktiskajā dzīvē. Teorētiskajām zināšanām jābūt līdzsvarā ar praktisko rīcību un pieredzi.

Pilsoniskās izglītības satura veidošana dažādās valstīs atšķiras. Kā tas notiek Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm?

Vispārīgi runājot, ir divas pieejas. Pilsoniskā izglītība kā atsevišķs priekšmets – pie mums tās šobrīd ir sociālās zinības. Bet ir t.s. caurviju pieeja, kāda ir, piemēram, Igaunijā, kur pilsoniskās izglītības apguves saturs tiek apgūts pastarpināti. Tas nozīmē, ka lielākajā daļā mācību priekšmetu tiek iekļauti pilsoniskās izglītības jautājumi, kas tos padara savstarpēji saistītus. Tas sniedz iespēju daudz plašāk analizēt un izprast vienu tēmu. Piemēram, ja tēma ir Eiropas Savienība, tad par to var runāt ģeogrāfiski, vēsturiski, matemātiski, skaitot un salīdzinot valstu IKP, procentuāli aprēķinot iedzīvotāju etnisko sastāvu vai vecumu, iedziļinoties kultūrā, tradīcijās un valodu bagātībā. Šāda kopveseluma pieeja ir ļoti interesanta skolēniem, bet sarežģīti izpildāma skolotājiem, jo tas nozīmē mācību priekšmetu tēmu sinhronizāciju dažādu priekšmetu pedagogiem. Tas ir liels plānošanas un grupas darbs, bet pēc Starptautiskā pilsoniskās izglītības pētījuma (ICCS)1 2016. gada datiem, sadarbība un produktivitāte, strādājot grupu darbu, ir vāja kā skolēniem, tā skolotājiem.

Daļā sabiedrības ir manāma nostalģija pēc agrākās padomju izglītības sistēmas, kad it kā bija skaidri saprotama kārtība un vērtības.

Tāpēc ir būtiski pieslēgt arī kritisko domāšanu, spēju izvērtēt lietas konceptuāli, salīdzinošā aspektā. Šobrīd vairs neviens no augšas neteiks, kas jādara, kas nodrošinās darbu izvēlētajā profesijā. Mūsdienās ir liela rīcības un izvēles brīvība, kas daudzos rada apjukumu un vēlmi pēc recepšu grāmatas vai multivārāmā katla, kas visu paveiks saimnieces vietā.

Vai pilsoniskās izglītības mērķis ir pilsoniski aktīvs cilvēks?

Mērķis ir būt noderīgam pašam sev, savai ģimenei un tādējādi palīdzēt sabiedrībai kopumā. Pilnveidojot sevi un vidi sev apkārt, vairojas arī sabiedrības labklājība un drošība.

Vai kā pētniece esat domājusi, kāpēc viena sabiedrība ir pilsoniski aktīvāka, cita mazāk? Vai to ietekmē mentalitāte, tradīcijas, izglītības sistēma?

Vispirms jāakcentē vēsturiskais konteksts kā būtisks sabiedrības aktivitātes vai pasivitātes faktors. Kad doktorantūras laikā studēju Dānijā, pirmā grāmata, ko iedeva profesors, bija maza brošūra par Dānijas vēsturi. Pašreiz saprotu, ka šādā veidā viņš sniedza man iespēju uz pilsonisko izglītību paraudzīties Dānijas vēstures kontekstā. Dānija ir valsts, kuras iedzīvotāji vairāku gadsimtu garumā ir dzīvojuši mierā un savu sabiedrību mērķtiecīgi attīstījuši, balstoties uz tādām vērtībām, kādas viņi ir izvēlējušies, nevis kāds no malas tās ir uzspiedis.

Ja paskatāmies uz Latvijas vēsturisko fonu kaut vai gadsimta griezumā – 50 gadus esam pavadījuši okupācijā, 50 gadus – kā brīva valsts, no tiem pirmos 22 gadus vēl tikai mācījāmies demokrātijas vērtības. Pēc neatkarības atgūšanas ir bijusi dažāda pieredze, tostarp pēdējie 14 gadi, dzīvojot Eiropas Savienībā un NATO. Latvijas sabiedrībā joprojām ir cilvēki, kuri ir piedzīvojuši karu.

Ceļš uz demokrātiju – tas ir lēns process. Ne velti Bībelē ir stāsts par Mozu, kas veda savu tautu tuksnesī 40 gadus, lai tā aizmirstu pagātni. Lai mēs pietuvotos demokrātiskām vērtībām un to izpratnei, ir jānomainās vairākām paaudzēm.

Kā pilsoniskajā izglītībā iekļaujas intraverti bērni, kuri nevēlas iesaistīties, būt sabiedriski aktīvi?

Būt intravertam nenozīmē nezināt, neredzēt un nepiedalīties. Šādi cilvēki vienkārši neizrāda savas emocijas uz āru. Viņi ir vērotāji, kam bieži vien piemīt lieliskas analīzes spējas, kas ļauj pateikt īstos vārdus īstajā brīdī. Mēs katrs esam dažādi, un katrs no mums ir vajadzīgs sabiedrībai.

Diemžēl tas uzsvars – akceptēt dažādību – Latvijā ir savā ziņā nonivelēts līdz etniskajam jautājumam. Bet būtībā tas slēpj sevī daudz vairāk, jo mēs visi esam dažādi – ne tikai pēc tautības vai rases, bet arī pēc sociālās piederības, izglītības, veselības stāvokļa, temperamenta.

Starp citu, Dānijas izglītības saturā pilsoniskajos jautājumos ap 2000. gadu notika virziena maiņa no tolaik populārās pieejas – akceptēt dažādību, uz pieeju – vienotas vērtības, kas saliedē sabiedrību.

Kas attiecas uz līdzdalību, neaizmirsīsim, ka mūsdienu jaunietis dzīvo digitālajā vidē. Arī Starptautiskais pilsoniskās izglītības pētījums rāda, ka līdzdalības formas no fiziskas aktivitātes pāriet virtuālā aktivitātē. Savā ziņā varam runāt par digitālo pilsonību – pilsoniskie procesi, attieksmes paušana un rīcība notiek virtuālajā telpā. Tā savukārt ir vide, kurai nav fizisku robežu.

Jūs vairākkārt minat Starptautisko pilsoniskās izglītības pētījumu (ICCS), kurā ir piedalījušies arī Latvijas skolēni. Pastāstiet par to vairāk!

ICCS pētījums ir reprezentatīvs un longitudināls2 starptautisks pētījums, kā ietvaros tiek salīdzinātas skolēnu – 13 gadus vecu jauniešu – zināšanas un spriestspēja, attieksmes un iesaistīšanās, kas tiek mērītas ar testa palīdzību.

Aptauja palīdz noskaidrot, kāda ir skolēna attieksme pret pilsonisko sabiedrību, kā arī pašreizējo un nākotnes pilsonisko rīcību – uzvedību sabiedrībā, skolā un mājās dažādās situācijās, sabiedrisko aktivitāti vai pasivitāti. Fona jautājumi par skolēna etnisko piederību, vecāku izglītības līmeni un nodarbošanos ļauj analizēt skolēnu sniegto atbilžu korelāciju ar vidi, kurā viņi dzīvo. Latvija ir piedalījusies trīs pētījuma ciklos – 1999., 2009. un 2016. gadā.

Kā Latvijas skolēni izskatās uz citu valstu fona?

Ja salīdzinām Latviju ar Eiropas Savienības dalībvalstīm, esam vieni no pēdējiem. Starp Baltijas jūras reģiona valstīm – paši pēdējie. ICCS pētījums uzrāda, ka Somijā un Dānijā vairāk nekā 60% skolēnu ir augsta pilsoniskā kompetence. Latvijā tie ir tikai 19%. Igaunijā 43%.

Šis Latvijas skolēnu pilsoniskās kompetences zemais līmenis, manuprāt, atspoguļo to, kā sabiedrība kopumā izprot demokrātiskos procesus. Ja vēlamies būt droša un labklājīga valsts, mums jākāpina skolēnu un arī sabiedrības pilsoniskās kompetences līmenis. Šo sakarību var ļoti labi redzēt labklājības valstīs, kurām turības un sociālās drošības ziņā tiecamies līdzināties. Tur ir ievērojami lielāks skolēnu īpatsvars, kuri uzrāda augstu pilsonisko kompetenci, piemēram, Dānija, Zviedrija un Norvēģija.

Vai ir atšķirības starp latviešu un mazākumtautību skolēnu sniegumu pilsoniskajā izglītībā?

Jāteic, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo pētījuma ciklu, 2016. gadā ir izlīdzinājušies pilsoniskie sasniegumi, ko mēra tests, skolēniem ar latviešu un krievu mācību valodu. Vēl joprojām atšķiras pilsoniskās attieksmes un viedokļi. Piemēram, atbildot uz jautājumu, kas ir Latvijas drošības garants – Vašingtona vai Maskava, krievvalodīgie skolēni saka, ka tās ir labas attiecības ar Krieviju, bet skolēni ar latviešu valodu, ka tās ir labas attiecības ar ASV. Šeit mēs atkal varam runāt par etnisku pozicionēšanos un informācijas telpu, kurā katra skolēnu grupa dzīvo. Taču pozitīvi, ka visi skolēni saskata Latvijas drošības garantu nacionālajos bruņotajos spēkos. Tāpat skolēni, neatkarīgi no mācību valodas, uzskata, ka drošībai ir svarīga sabiedrības saliedētība un tas mūsu gadījumā ir labi.

Latvijā tikai 19% skolēnu uzrāda augstu pilsonisko kompetenci, tātad absolūtam vairākumam tā ir zema. Kas ir tik slikti?

Daudzi skolēni vēl joprojām uzskata, ka Latvijai ir nepieciešama tāda valsts iekārta kā Krievijā vai Baltkrievijā.

Arī latviešu skolās?

Jā, diemžēl. Pētījums parāda, ka skolēniem gribas stingro roku, kas pār viņiem valda. Jautājums ir, vai viņi nevēlas vai nespēj izdarīt savus secinājumus, patstāvīgas izvēles? Skolēnu atbildēs parādās tāda kā svārstīšanās. Ir remdenuma sajūta, tendence ieņemt vidējo, neitrālo pozīciju, jo tad nekas nedraud. Iespējams, ka viens no būtiskiem faktoriem ir zināšanu trūkums. Problēma ir arī kritiskās domāšanas vājā attīstība un zema vēlēšanu pratība. Pētījuma rezultāti ļauj apgalvot, ka skolēniem nav apziņas, ka var prasīt atbildību no ievēlētas personas, iestāties par savām vai citu tiesībām, kā arī pašam ietekmēt sabiedriskos un politiskos procesus.

Vai pētījums uzrāda saikni starp ārpusskolas aktivitātēm un labām zināšanām pilsoniskās izglītības jautājumos?

Korelācija pastāv, bet interesanti, ka 2009. gada ICCS pētījumā parādījās – jo pilsoniski aktīvāks skolēns, jo viņa zināšanas ir vājākas. Līdzīga tendence parādās arī 2016. gada pētījumā. Tā ir stratēģija – iet un darīt. Varbūt mēs kaut ko nesaprotam, bet mēģinām izlauzties cauri problēmu džungļiem. Šāda sēņošanas stratēģija ne vienmēr ir laba un noder, lai apzināti tiektos veidot drošu valsti un domājošu sabiedrību.

Atgādina iešanu politikā – nezinu kā, bet kaut kas ir jādara.

Paradoksāli ir tas, ka skolēni ar zemāku zināšanu novērtējumu ir drosmīgāki, arī atbildot uz jautājumu, vai viņi kandidēs vēlēšanās. Šeit, iespējams, ir jārunā par publisko tēlu, kādu uzbur politiķi – to, ka katrs var iet un pārvaldīt valsti.

Šajā pētījumā salīdzinoši labus rezultātus ir uzrādījuši Krievijas skolēni. Vai tam ir kāds izskaidrojums?

Krievijas skolēnu sasniegumi bija pārsteigums arī citu pētījuma dalībvalstu kolēģu vidū. Mans personiskais skaidrojums, skatoties padomju laika izglītības kontekstā, ir, ka tās ir bijušas iemācītas atbildes. Respektīvi, zināšanas tiek iekaltas un skolēni zina, kā pareizi atbildēt uz konkrēto jautājumu, nevis paši kritiski izvērtē, spēj un cenšas izdarīt loģiskus spriedumus. Par to liecina aptaujas attieksmju mērījums, kas pievērš uzmanību, kā skolēni izsakās par šiem jautājumiem. Krievijas gadījumā parādās disonanse – skolēnu zināšanas ir pretrunā viņu paustajai attieksmei pret demokrātijas procesiem un vērtībām. Piemēram, Krievijas skolēniem ir izteikta vēlme piedalīties agresīvās, nemiermīlīgās protesta akcijās.

Kā vairot skolēnu interesi par pilsoniskās sabiedrības jautājumiem?

Pamatojoties uz 2009. gada pētījuma datiem, veicu padziļinātu analīzi, kas ir tie faktori, kas ietekmē skolēnu sasniegumus. Tie ir – ģimene, skolotājs un skolas vide. Savukārt, vērtējot, kas ir tie faktori, kas palīdz skolotājam veicināt skolēnu vēlēšanos uzzināt vairāk par pilsoniskās izglītības jautājumiem, 2016. gada pētījumā var redzēt, ka tā ir skolotāja spēja un vēlēšanās sadarboties ar vietējo pašvaldību un saviem kolēģiem. To skolēnu, kuru skolotāji ir pasīvāki, intravertāki, kuri fokusējas vairāk uz skolas vidi, sasniegumi ir zemāki. Tas liecina, ka nozīme ir individuālam piemēram, šai gadījumā – skolotāja līdzdalības piemēram.

Kā otrs būtisks faktors jāmin papildu informācijas avotu, mācību materiālu izmantošana. Tiem skolēniem, kuru skolotāji bija meklējuši alternatīvus mācību avotus, tādā veidā parādot, ka var dažādi raudzīties uz vienu un to pašu jautājumu, sasniegumi bija augstāki, nekā tiem bērniem, kuri mācījās tikai no mācību grāmatām.

Vēl interesanti, ka skolotāji it kā atbalsta darbu darba grupās, bet tiem, kuri veic šo darbu, rezultāti ir slikti. Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs, kā iepriekš jau minēju, – mēs nemākam strādāt kopīgus projekta darbus. Ja velkam paralēles ar pilsonisko sabiedrību – mēs kā sabiedrība neesam viens veselums. Esam saskaldīti, un mēs nesadarbojamies. Jauniešiem nav izpratnes, ka izdarītais sabiedrības labā atmaksāsies, ka es pats veidoju labāku vidi, kurā dzīvot maniem bērniem, mazbērniem. Tā ir ilgtermiņa plānošana un rīcība, kas nesniedz tūlītējus redzamus rezultātus, bet atmaksājas vēlāk.

Pētījums uzrādīja, ka Latvijā vecāki nesarunājas ar saviem bērniem par sabiedriski un valstiski svarīgiem jautājumiem. Cik daudz var panākt ar pilsonisko izglītību, ja skolā stāsta vienu, bet mājās, iespējams, pilnīgi ko citu?

Būtiska ir vide, kurā bērns uzturas jau no zīdaiņa vecuma. Lielie starptautiskie pētījumi, piemēram, Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma (PISA)3 un arī minētais ICCS jau vairākos ciklos pēc kārtas uzrāda korelāciju starp vecāku izglītības līmeni un skolēnu zināšanām. Kā viens no jautājumiem, kas tika uzdots, ir par grāmatu skaitu mājās – vēl joprojām, arī šajā digitālajā laikmetā, korelācija pastāv. Šie rezultāti ļauj secināt, ka pats pamats ir vecāku pašu izglītotība un sapratne par to, ka viņi ir tie, kas rāda bērniem, piemēram, kādas ir pastāvošās vērtības un normas, vēlamā un nevēlamā rīcība, konfliktu risināšanas scenāriji.

Pilsoniskā izglītība ir stāsts arī par savas vides sakārtošanu, sevis nemitīgu izglītošanu un rīcību. Nešķērsot ielu pie sarkanās gaismas, pacelt nosviestu papīru uz ielas, piedalīties vēlēšanās – šo un citu uzvedību kā piemēru mēs rādām saviem bērniem. Viņi redz un mācās! Tāpat svētku svinēšanas tradīcijas, attiecības ģimenē, kā tiek risinātas vai, gluži otrādi, ignorētas problēmas. Arī tas ir līdzdalības un demokrātijas piemērs, jo vēlāk, kad bērns līdzīgās situācijās nonāks skolā, viņš rīkosies tā, kā to ir praktizējis ģimenē. Pilsoniskā izglītība nebeidzas skolā un ģimenē, ikviena skolēna pilsoniskās izglītības līmenis ir arī mediju, politiķu un sabiedrības un arī sociālo tīklu lietotāju atbildība.

Tāpat jāakcentē arī pieredze. Mūsu vecākiem, kas pieder paaudzei, kura ir dzīvojusi Padomju Savienībā, ir cita pieredze un paradumi, kā rīkoties dažādās situācijās. Mūsu valsts vēsturiskās pagātnes dēļ sabiedrība Latvijā kopumā mainās ļoti lēni. Pētot drošības un vērtību aspektus, esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka sabiedrībai paradumus mainīt ir ļoti grūti, it sevišķi, ja runājam par pilsonisko rīcību, demokrātisku un caurspīdīgu uzvedību un domāšanu, spēju objektīvi izvērtēt notikumus un pastāvīgi pieņemt lēmumus.

1 International Civic and Citizenship Education Study.

2 Longitudinalitāte norāda uz periodisku pētījuma atkārtošanos un iespēju salīdzināt un analizēt sniegtās atbildes laika griezumā.

3 Programme of International Student Assessment.

Labs saturs
41
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU