Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Diskusija par pārvaldes un sabiedrības sadarbības uzlabošanu konferencē “Informēšana – līdzdarbība”. Pilsoniska sabiedrība nozīmē sabiedrības spēju pašorganizēties, kas grūti notiek valstīs, kur tas cilvēkiem ilgstoši bijis liegts.
FOTO: Valsts kanceleja
Pilsoņiem ir jākontrolē valsts pārvaldes institūciju darbība, nevis otrādi. Šādas iespējas, kuras pamato Satversmē noteiktais, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, sabiedrībai jau ir, taču pietrūkst intereses, izpratnes un informācijas, lai tās pietiekami izmantotu.
Sabiedrības iespēju ierobežošana līdzdarboties valsts pārvadē, dažādu pilsonisko tiesību un indivīda brīvību ierobežojumi, kas savulaik mums šķita pagaistam totalitārās pagātnes miglā, šodien atdzimst valstīs, kuras vēl nesen uzlūkojām kā pilnībā demokrātiskas. Globālā pilsoniskās sabiedrības organizāciju alianse CIVICUS, norādot uz apgrūtinātu dialogu starp politikas veidotājiem un sabiedrisko sektoru, šogad pirmo reizi pazeminājusi Latvijas demokrātijas reitingu no atvērtas uz ierobežotu.
Nevalstisko organizāciju (NVO) un Ministru kabineta (MK) sadarbības memoranda īstenošanas padomes konferencē “Informēšana – līdzdarbība” nevalstiskā sektora, valsts un pašvaldību iestāžu pārstāvji, balstoties uz Valsts kancelejas (VK) apkopotiem sabiedrības un publiskās pārvaldes iestāžu darbinieku aptauju rezultātiem, aizvadītajā nedēļā izvērtēja trūkumus sabiedrības līdzdalībā lēmumu pieņemšanas procesā un valsts un pašvaldību institūciju darbā. NVO un MK Memoranda padome ir konsultatīva institūcija, kuras mērķis ir sekmēt sabiedrisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbību.
Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās līmenis publiskās varas institūcijām un politiskajām partijām ir zemāks par Eiropas vidējiem rādītājiem, liecina “Eurobarometer” dati. Pēc uzticēšanās politiskajām partijām Latvija ieņem priekšpēdējo vietu starp Eiropas valstīm, savukārt pēc uzticēšanās publiskajai pārvaldei Latvija ierindota ceturtajā vietā no beigām. Igaunijā uzticību tai apliecinājuši 62% iedzīvotāju, bet Latvijā vien 31%. Valdībai kaimiņvalstī uzticas 49%, bet Latvijā 28% sabiedrības. Savukārt parlamentam attiecīgi – 41% un 19%. Līdzīgs uzticības reitings abās valstīs ir tikai pašvaldībām, kurām Latvijā uzticas 51%, bet Igaunijā 53% iedzīvotāju.
Pilsoniskajā līdzdalībā, ko var definēt kā privātpersonu brīvprātīgu un likumīgu darbību ar mērķi ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus publiskajā pārvaldē savās interesēs, izdalāmas vairākas kvalitatīvi atšķirīgas pakāpes, skaidro Latvijas Universitātes pētniece Lilita Seimuškāne. Zemākais līmenis ir vienkārša informēšana par problēmu un konsultāciju sniegšana. Tam seko atgriezeniskās saiknes pastāvēšana, dialogs starp pārvaldības institūciju un sabiedrību. Attīstītā demokrātijā šo dialogu vainago aktīva sabiedrības iesaiste, kuras augstākā pakāpe ir līdzdalība lēmumu pieņemšanā. Pilsoniskā līdzdalība Latvijā, kā norāda pētniece, joprojām stāv uz zemākajiem pakāpieniem – lielākoties aprobežojas ar informēšanu un konsultēšanu, bez dziļāka dialoga starp pārvaldi un sabiedrību.
Dialogs un sadarbība ar NVO paliek formāla – gan valsts pārvaldes puse to īsti nevēlas, gan arī finansiāli novārdzinātās NVO to vairs bieži nespēj.
Lai gan pilsonisko līdzdalību ir iespējams īstenot arī individuāli, parasti tā ir efektīvāka organizētā veidā – sabiedrības pārstāvjiem savas intereses realizējot, apvienojoties NVO. Diemžēl Latvijā, kā norāda NVO un MK Memoranda padomes vadītāja vietniece, biedrības “Ascendum” valdes priekšsēdētāja Zaiga Pūce, sabiedrisko organizāciju pilnvērtīgu darbību ierobežo vairāki šķēršļi: “Ilgstošs finansējuma trūkums nevalstiskajām organizācijām, kas izpaužas kā jaunā fondu perioda Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta iztrūkums, NVO fonda nelielais finansējums, pastāvīga Finanšu ministrijas vēlme ierobežot NVO saimniecisko darbību un nodokļu reformas rezultātā zaudētā ziedojumu atbalsta sistēma ziedotājiem.”
Proti, ja iepriekš uzņēmumiem bija izvēle maksāt nodokļus vai ziedot sabiedriskajām organizācijām, tad patlaban izvēle ir: ziedot vai atstāt naudu sev, jauno nodokļu kārtību vienkāršoti raksturo NVO pārstāve. Turklāt finansējums līdz sabiedriskajām organizācijām nonākot lēnā, birokrātiskā ceļā, ko īpaši iemiesojot Sabiedrības integrācijas fonda darbības modelis, kas ir tālu no vēlamā. “Dialogs un sadarbība ar NVO paliek formāla – gan valsts pārvaldes puse to īsti nevēlas, gan arī finansiāli novārdzinātās NVO to vairs bieži nespēj,” izveidojušos situāciju kopumā raksturo Z. Pūce.
Pilsoniskās aktivitātes trūkums Latvijā saistīts ar sabiedrības neticību savām spējām ietekmēt valsts un pašvaldību institūcijas. Tikai 5,2% VK pētījuma ietvaros aptaujāto sabiedrības locekļu atbildējuši, ka tās viņu viedokli kopumā ņem vērā. 41,3% snieguši atbildi “kopumā netiek ņemts vērā”, bet 53,5% – “tiek ņemts vērā daļēji”. Savukārt uz jautājumu, vai valsts un pašvaldību institūcijas saprotami izskaidro iemeslus, kādēļ kāds iedzīvotāju priekšlikums ir vai nav ņemts vērā, 17,4% aptaujāto atbildējuši “gandrīz nekad”, bet 40%, ka reti. Tikai 5,2% norādījuši, ka šādu skaidrojumu saņēmuši vienmēr.
Ne vienmēr pilsoniskās līdzdalības vājuma iemesls ir pārlieks birokrātisms vai pārvaldes iestāžu neieinteresētība. Nereti vainojama pašu sabiedrības locekļu pasivitāte, ar ko, izsludinot novada teritorijas plāna sabiedrisko apspriešanu un konstatējot pilnīgu iedzīvotāju intereses trūkumu, saskārusies, piemēram, Cēsu pašvaldība.
Kā skaidro Cēsu novada Komunikācijas un klientu servisa vadītājs Kārlis Pots, pētot šāda sabiedriskā inertuma iemeslus, secināts, ka cilvēki bieži vien nepazīst pat savus kaimiņus un nav gatavi savstarpēji apmainīties ar aktuālo informāciju un idejām. Sabiedriskajās apspriešanās mēdz piedalīties šaurs aktīvāko interesentu loks, ko veido lielākoties vieni un tie paši cilvēki. Lai veicinātu iedzīvotāju biedrošanos un domu apmaiņu, pašvaldība rīkojusi kaimiņu svētkus dažādās pilsētas apkaimēs, aizsākot tradīciju, kuru cēsnieki sākuši pieņemt. Patlaban kopējās aktivitātēs izdevies iesaistīt ap 2% pilsētas iedzīvotāju. Taču, kā skaidro K. Pots, prakse liecina: sabiedrībā jābūt ap 10% pilsoniski aktīvu indivīdu, lai tie “pavilktu sev līdzi” pārējos.
Politiķiem bieži vēl ir bailes no sabiedrības, no faktos balstītu lēmumu pieņemšanas, no ekspertiem, tāpēc nākamie mēneši nebūs viegli.
Latvijā pašlaik reģistrēti vairāk nekā 22 tūkstoši nevalstisko organizāciju. Taču, spriežot pēc iesniegto ikgadējo finanšu atskaišu skaita, reāli darbojas tikai apmēram puse no reģistrētajām organizācijām. Tikai 5% Latvijas iedzīvotāju pašlaik darbojas tādās NVO, kas reāli spēj piedalīties un iespaidot lēmumu pieņemšanu valsts un pašvaldību iestādēs.
Lai stimulētu šobrīd vājo pilsoniskās sabiedrības aktivitāti, sākumā būtu jāizdara trīs lietas, norāda Z. Pūce. Pirmkārt, jānodrošina pilsoniskā izglītība gan bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem – pedagogiem, ierēdņiem un arī politiķiem. Otrkārt, jānodrošina stabils finansējums sabiedriskajam sektoram un pilsoniskajam dialogam. Treškārt, jāuzlabo un jāliek lietā jau visi pašreizējie instrumenti dialogam starp valsts pārvaldi, politiķiem un sabiedrību. Vienlaikus NVO pārstāve norāda: pilsoniska sabiedrība nozīmē sabiedrības spēju pašorganizēties, kas grūti notiek valstīs, kur tas cilvēkiem ilgstoši bijis liegts.
Ņemot vērā, ka lielākā daļa aptaujāto atzinusi, ka nesaņem vai saņem nepietiekamu informāciju no pārvaldes institūcijām, pilsoniskās līdzdalības veicināšanā sevišķi svarīgi ir nodrošināt, lai sabiedrība redzētu savas iesaistīšanās jēgu, rezultātu, secina VK direktors Jānis Citskovskis. Proti, valsts un pašvaldību institūcijām jāspēj paskaidrot, kas ir noticis ar konkrētu iedzīvotāju priekšlikumu, vai tas ir izskatīts, kāpēc tas noraidīts vai pieņemts. Vienlaikus pārvaldei jāspēj komunicēt cilvēkiem saprotamā veidā un jāpopularizē līdzdalības ieguvumi. “Tā tiks radīta uzticēšanās un mēs sekmēsim tiesiskumu un demokrātijas attīstību,” skaidro VK vadītājs. Viņš arī norāda – jau pašlaik pieaug ministriju un to padotības iestāžu konsultatīvo institūciju skaits. 2013. gadā tādu bija 135, bet šogad – jau 170.
Apkopojot gan sabiedrības, gan valsts un pašvaldību institūciju pārstāvju viedokļus par to, kā uzlabot pilsoniskās līdzdalības kvalitāti, VK secinājusi, ka turpmāk nepieciešams stiprināt atklātību un informācijas pieejamību, iesaistīt sabiedrību jau sākotnējos lēmumu pieņemšanas posmos, kā arī veicināt atgriezeniskās saites veidošanos.
VK līdz šī gada beigām apņēmusies sagatavot un publiskot sabiedrības līdzdalības izvērtējumu trīs daļās – izvērtējuma gala ziņojumu ar rekomendācijām uzlabojumiem, labās prakses piemēru apkopojumu, kā arī darīt zināmas mūsdienīgas pieejas un metodes sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai, ko ikviens varēs lietot savā ikdienas darbā.
Bez politiķu apņemšanās stiprināt pilsonisko sabiedrību būs gandrīz neiespējami to piepildīt – veidojot īstu līdzdalības modeli, nepieciešama gan politiskā griba, gan arī finanses, secina biedrības “Eiropas kustība Latvijā” priekšsēdis Andris Gobiņš, kurš konferencē vadīja diskusiju par Memoranda padomes pilnveidi. Vienlaikus Latvijas pilsoniskās alianses mājaslapā, aplūkojot svarīgākos konferences akcentus, norādīts uz Ministru prezidenta Māra Kučinska attieksmi: “Kučinska kungs diemžēl uzreiz pēc savas uzrunas devās prom, neuzklausot pārējos konferences dalībniekus, tādējādi neuzzinot par sektoru izaicinājumiem un to iespējamiem risinājumiem.” A. Gobiņš: “Politiķiem bieži vēl ir bailes no sabiedrības, no faktos balstītu lēmumu pieņemšanas, no ekspertiem, tāpēc nākamie mēneši nebūs viegli. Tomēr jāstrādā un jāmēģina labākais. Jāsaprot, ka kvalitatīva sabiedrības līdzdalība būtiski mazina dažādu oligarhu un citu lietu bīdītāju ietekmi.”
Atklāta un sabiedrībai pieejama valsts pārvalde ir viens no Valsts pārvaldes iekārtas likuma mērķiem. Likumā noteikts, ka šī mērķa sasniegšanai iestāde savā darbībā iesaista sabiedrības pārstāvjus. Iespēja visām ieinteresētajām personām līdzdarboties ir arī viens no Attīstības plānošanas sistēmas likumā noteiktajiem principiem. Jau gandrīz 10 gadus darbojas Ministru kabinetā apstiprinātā sabiedrības līdzdalības kārtība, un ir arī citas prasības valsts un pašvaldības institūcijām, lai tās savā darbā iesaistītu sabiedrību.
