Pilsonība nav tikai ieraksts pasē

Kāpēc skolēnu pilsoniskā izglītotība un aktivitāte ir būtiska? 

Pilsoniskās izglītības pētījums aptver ļoti sensitīvas tēmas. Tas skar cilvēka identitāti, viņa pilsonisko identitāti un piederības sajūtu, kas kopā veido to, kā cilvēks redz sevi un savu vietu sabiedrībā. Vienlaikus ir vēl citi faktori – apkārtējie cilvēki, sabiedrība kopumā, dažādi notikumi –, kas ietekmē indivīda attieksmi un uzvedību.

Ja paraugāmies atpakaļ, pirms iepriekšējā pētījuma cikla notika Krimas krīze. Pēc tās tika piedzīvots kovids un karš Ukrainā. Vēl pa vidu pieredzēts daudz dažādu notikumu, tostarp pāreja uz jauno kompetenču izglītību, kas arī ir ietekmējusi to, kā tiek mācīta pilsoniskā izglītība. Tas viss ir atstājis iespaidu uz skolēnu izpratni par demokrātiju un līdzdarbošanos.

Pēdējā laikā ļoti daudz tiek runāts par pilsonisko līdzdalību ne tikai skolēnu, bet arī visas sabiedrības līmenī. Raugoties uz pētījuma rezultātiem, redzam visas sabiedrības spoguli. Skolēni Latvijā par savām autoritātēm uzskata tuvākos cilvēkus – ģimeni, vecākus, skolasbiedrus, draugus. Viņi visi lielā mērā veido skolēna attieksmi pret notiekošo, sabiedrības un valsts vērtībām, tostarp attieksmi pret valsti, kas, kā redzam pētījumā, var būt robežās no radikālas un noraidošas līdz patriotiskai.

Līdztekus viens no faktoriem, kas ietekmē skolēnu pilsoniskās izglītības līmeni, līdzdalību un uzskatus, ir sociāli ekonomiskais stāvoklis ģimenē un konkrētajā reģionā. To apliecina daudzi starptautiskie pētījumi – PISA, PIRLS un arī ICCS. Tas nozīmē, ka, paaugstinot labklājību valstī, varam uzlabot arī pilsoniskās izglītības rezultātus, redzējumu, attieksmi pret demokrātijas vērtībām un valsti.

Tikai piektajai daļai jauniešu pamatskolas beigšanas vecumā ir augsta pilsoniskā kompetence, bet mazliet vairāk nekā trešdaļai – 36% – tā ir vidēji augsta. Tātad vairāk nekā pusei jauniešu pilsoniskās zināšanas ir šajā līmenī vai augstākas. Vienlaikus Latvijas skolēnu sasniegumi pilsoniskās izglītības testā ir zemāki par skolēnu sasniegumiem citās pētījuma dalībvalstīs. Par ko tas liecina?

Tas ir fakts – Latvijas rādītāji ir zem vidējā 22 pētījuma dalībvalstu rādītāja. Sliktāki rezultāti ir tikai vēl pāris valstīm. Tomēr šie rezultāti jāvērtē globālā kontekstā un kopsakarībās.

Latvijai, atšķirībā no Igaunijas, Skandināvijas valstīm vai tā dēvētajām vecajām demokrātijas valstīm, starta punkts bija cits. Šajā pētījumā mūsu rezultāti ir zemāki nekā vidējais starptautiskais rādītājs, taču savā tempā ejam uz priekšu. Sasniegtais rādītājs kopš 2009. gada tomēr pakāpeniski pieaug. Latvijas rezultāti ir ar pluszīmi, nevis ar lielu mīnusa zīmi, kā tas ir, piemēram, Slovākijai, Bulgārijai, Itālijai un pat Norvēģijai.

Mūsu skolēnu zināšanu līmenis liecina, ka diezgan labi esam pārdzīvojuši arī kovida laiku. Turklāt Latvijā ir palielinājies to skolēnu skaits, kuriem ir augstas vai ļoti augstas pilsoniskās zināšanas. Pieaug arī vidējais slānis, ko zināmā mērā varam salīdzināt ar sabiedrības vidusslāni ekonomiskā nozīmē. Respektīvi, Latvijā pieaug to skolēnu skaits, kuri saprot, kā pilsoniski līdzdarboties sabiedrībā, un samazinās to pusaudžu skaits, kuru zināšanu līmenis šajā jomā ir zems un kuri līdz ar to ir viegli pakļaujami dažādām manipulācijām.

Tātad skolēnu pilsonisko zināšanu līmenis Latvijā paaugstinās, bet, kā atklāj pētījums, viņu pilsoniskā aktivitāte samazinās. Kā izskaidrot šo pretrunu?

Meklējam tai izskaidrojumu jau kopš 2016. gada. Arī iepriekšējā pētījuma ciklā parādījās šī tendence – tiem skolēniem, kuriem ir augstas pilsoniskās zināšanas, ir zema līdzdalība.

Šo fenomenu, ka pasīvais pilsonis, kurš ir ļoti gudrs, nevēlas līdzdarboties, ir novērojuši un aprakstījuši arī skandināvu kolēģi.

Viens no skaidrojumiem: skolēnam, kurš daudz mācās, neatliek laika darīt citas lietas. Cits iemesls, ja ņem vērā Latvijas situāciju, varētu būt vilšanās. Skolēns neredz iespēju, kā viņš var ietekmēt procesus. Pat ja šāds cilvēks sāk darboties, vienā brīdī viņš apstājas, jo neredz rezultātu. Viņš saprot, ka rezultātam būtu jābūt, bet ir kaut kādi faktori, kas viņu ierobežo, kavē iet līdz galam. Iespējams, tā vēl joprojām ir kāda pagātnes bagāža, kas noteic, ka apkārtējā vide nav pietiekami demokrātiski spēcīga.

Pētījums atklāj, ka Igaunijas skolēnu attieksme pret demokrātijas vētībām tuvojas Zviedrijas līmenim, kura ir pirmajā vietā starp pētījuma dalībvalstīm, kamēr Latvija paliek zem dalībvalstu vidējā līmeņa. Lai meklētu šīs atpalicības iemeslus, droši vien ir jāuzdod jautājums: kas Latviju atšķir no minētajām valstīm, sevišķi no kaimiņvalsts Igaunijas, ar kuru mūs visvairāk vieno kopēja vēsture?

Neraugoties uz it kā vienādo vēsturi, katrai valstij ir savs stāsts. Igaunija arī padomju periodā bija ciešāk saistīta gan ar Somiju, gan Skandināviju. Šī ietekme ir atstājusi pozitīvu iespaidu ilgtermiņā. Šīs ir valstis, ar kurām Igaunija sevi jau tradicionāli salīdzina. Lai gan mēdzam uz visām trijām Baltijas valstīm raudzīties kā līdzīgām, pieņemot, ka līdzīgam vajadzētu būt arī domāšanas veidam, pētījuma rezultāti rāda, ka igauņi ir skandināviskāki un viņu mācīšanas pieeja ir veidojusies ilgstoši.

Igaunijas skolēnu attieksme, rīcība un uzvedība atšķiras no mūsējās.

To redzam arī 2016. gada ICCS pētījuma rezultātos: mūsu kaimiņvalsts skolēni vairāk iederas Skandināvijas valstu grupā, nevis pie latviešu un lietuviešu vienaudžiem.

Ko igauņi dara citādi?

Pēc maniem novērojumiem un arī atziņām, kādas nupat publiskotajā PECD PISA pētījuma prezentācijā pauda Igaunijas kolēģi, rodas iespaids, ka igauņi ļoti pragmatiski balsta savu rīcību datos, skolotāju izglītībā, tajā pašā laikā neaizmirstot par cilvēcisko faktoru. Šī iezīme savukārt nāk no skandināviem, kuriem arī ir ļoti svarīgs cilvēks kā personība. Tas parāda, cik svarīga valstī ir vērtību sistēma, uz kuru ir jāvirza valsts ilgtermiņa mērķi.

Latvijas sabiedrība vēsturiski ir etniski daudzveidīga, šis apstāklis jauc kopīgo vērtību sistēmu un dala sabiedrību dažādās grupās, kuras dzīvo atšķirīgos informācijas burbuļos.

Igauņi valodu noteikuši par vienu no vērtībām, kura apvieno nāciju, cilvēkus, kas dzīvo Igaunijā. Manuprāt, valoda ir viens no atslēgas vārdiem – kā informācijas un vērtību nesējs.

Cik krasi un kādās jomās atšķiras zināšanas starp pētījumā iekļautajiem skolēniem atkarībā no mācību valodas – latviešu vai krievu?

Nerunāšu par attieksmi, jo tā ir visai atšķirīga atkarībā tā, kādā valodā tikusi aizpildīta aptaujas anketa. Taču, vērtējot skolēnu zināšanas, 2016. gadā tās bija izlīdzinājušās, bet 2022. gadā ir atšķirīgas – skolēniem ar latviešu mācību valodu sasniegumi ir augstāki nekā tiem, kuri veica testu krievu valodā.

Un kā atšķiras attieksme?

Ir bijis par maz laika, lai izvērtētu šo pētījumu dažādos griezumos, tas ir mūsu, pētnieku, uzdevums tuvākajai nākotnei – izpētīt šīs atšķirības un meklēt atbildes uz jūsu uzdoto jautājumu. Taču pagājušie pētījuma cikli liecina par atšķirībām identitātes uztverē. Skolēni, kuri pildīja testu krievu valodā, savu identitāti saista ar pilsētu un pēc tam Eiropu, Latviju izlaižot kā nebūtisku identitātes daļu. Savukārt tie, kuri testu pildīja latviešu valodā, juta izteiktāku piederību valstij.

Kā to var izskaidrot? Toreiz, 2016. gadā, bija atvērtas robežas, kas šos krievu valodā testu aizpildījušos skolēnus un viņu ģimenes savienoja gan ar Krieviju, gan Eiropu. Tas viņiem nozīmēja darbu, studijas, ceļošanu. Ir jāņem vērā arī tas, ka ļoti liela daļa Krievijas informācijas un ideoloģijas burbulī dzīvojošo ne reizi nav bijuši Krievijā un nezina, kā tur patiesībā ir, taču savu viedokli veido uz dažādu kultivētu stāstu un tradīciju pamata.

Vērtību un uzskatu maiņa nav viena vai dažu gadu jautājums, tas ir desmitgadēs un simtgadēs mērāms laiks.

Neraugoties uz to, ka mūsu valsts neatkarība ir atjaunota pirms samērā īsa laika, Latvijas sabiedrībā ir vērojamas arī pozitīvas tendences. Jauktās ģimenes un ģimenes, kurās ir krievu tautības vecāki, izvēlas savus bērnus izglītot latviešu skolās. Jā, tagad notiek pāreja uz mācībām tikai valsts valodā, taču šī tendence bija vērojama jau pirms tam – krieviski runājošās ģimenes saistīja savu dzīvi ar Latviju, izvēlējās skolot savus bērnus latviešu valodā. To redzējām arī 2022. gada pētījumā.

Tāpat starp universitātes studentiem, kuri mācās par sociālo zinību skolotājiem, ir tādi, kas nav etniskie latvieši, taču apgūst, iespējams, viņiem sensitīvu programmu un tēmas, kas ietver eiropeiskās pilsoniskās, demokrātiskās vērtības. Protams, nezinām, kā viņi to mācīs skolēniem, kad beigs studijas.

Kaut arī gandrīz puse (47%) astotklasnieku par Latvijas galveno drošības garantu atzīst NATO, vienlaikus, kā atklāj pētījums, teju piektā daļa no viņiem nesaredz Latviju kā patstāvīgu valsti 10 gadu perspektīvā (7%) vai norāda uz risku, ka Latvija varētu nonākt Krievijas sastāvā (9%). Šie pesimistiski noskaņotie skolēni ir definējami kā auditorija, kurai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība, secināts pētījumā. Kas ir šī auditorija, un kas tieši būtu darāms izglītības politikas jomā?

Izglītības politika droši vien lai paliek rīcībpolitikas veidotāju atbildības jomā. Es varu atbildēt no pētnieciskās perspektīvas. Ja skatāmies konkrēti uz šo jautājumu, ko uzdevām Latvijas skolēniem, – kā viņi saredz Latviju pēc 10 gadiem –, tiem, kuri netic Latvijas ilgtspējai, sasniegumi pilsoniskajās zināšanās bija zem starptautiskā vidējā un zem Latvijas vidējā līmeņa. Tas nozīmē to, ka šie skolēni ir viegli manipulējami, un mēs nevaram pateikt, kas ir veidojis viņu viedokli un licis šādi atbildēt.

Šajā pētījumā tas netiek analizēts, taču būtu interesanti uzzināt, kāds ir šo skolēnu vispārējais mācību sasniegumu līmenis un kādus informācijas avotus viņi lasa un vai vispār lasa, no kurienes viņiem šāda negatīva pārliecība par Latvijas nākotni. Te atgriežamies pie ģimenes, vecākiem, pie tā, ko ģimenē šiem bērniem stāsta, kādus nākotnes scenārijus iezīmē.

Vai šādas pesimistiskas prognozes izsaka lielākoties skolēni, kas anketas aizpildīja krievu valodā? Kāda ir šī viedokļa proporcija, vērtējot pēc anketu aizpildīšanas valodas?

2016. gadā pesimistiskāki par valsts nākotni bija skolēni, kuri testus aizpildīja krievu valodā. Šajā ciklā ir līdzīga tendence.

Pilsonisko zināšanu un aktivitāšu kontekstā arvien būtiskāki kļūst sociālie mediji, sevišķi jauniešu vidū. Arī starptautiskie pilsoniskās izglītības pētījumi rāda, ka līdzdalības formas no fiziskas aktivitātes pāriet virtuālā aktivitātē. Kā raudzīties uz šo tendenci? Vai līdztekus riskiem te redzamas arī jaunas iespējas?

Savulaik runājām vienkārši par aktīvu pilsoni, tad labu pilsoni, pēc tam globālo pilsoni, un tagad pēdējos gados tiek aplūkots digitālais pilsonis kā viens no pilsoniskās izpausmes fenomeniem. Esam iegājuši jaunā ciklā, kurā pilsoniskais jēdziens ir sācis dzīvot arī virtuālajā vidē.

Taču, lai tajā darbotos jēgpilni, ir jābūt konkrētai zināšanu un prasmju bagāžai. Te nonākam pie jautājuma, vai skolēns saprot, kā darbojas nepieciešamie digitālie rīki, vai spēj digitālajā vidē atbilstoši komunicēt tā, lai viņu sadzirdētu, vai māk atrast un uzrunāt auditoriju, piemēram, vietējo kopienu?

Tās ir visnotaļ būtiskas lietas, runājot par pilsoniskajām aktivitātēm virtuālajā vidē.

Pētījumi liecina, ka skolēnu pirmais digitālais rīks ir telefons, planšete. Viņi jūtas ļoti nekomfortabli, sēžot pie datora, ja tas nav viņu pirmais darbarīks. Šī digitālā ierīce, lietotnes, vide, kurā skolēns uzturas, lielā mērā arī nosaka informāciju, kuru viņš uzsūc.

Vēl viena lieta, kas jāņem vērā: iedodot bērnam šos ekrānus ļoti agrā vecumā, liedzam viņam radoši domāt pašam. Viņš saņem informāciju nedomājot, neanalizējot un redzēto uztver lielākoties kā patiesību.

Šāds bērns būs ļoti daudz jāizklaidē arī turpmāk, jo viņš prasīs papildu uzmanību.

Savukārt brīdī, kad šāds bērns tiek “noņemts no ierīces”, kā to apliecina pētījumi, viņš sāk spēlēties pats, jo viņam ir garlaicīgi. Bērns sāk radoši domāt.

Nenoliedzami, šis laikmets ir ļoti straujš un informācijas pārbagāts. Tāpēc jautājums, kas jāadresē vecākiem, skolotājiem un politiķiem, ir šāds: kā skolēnam iemācīt atlasīt pareizo informāciju? Un šeit nonākam pie tik fundamentālas lietas kā lasīšana. Arī garu tekstu lasīšana.

Nupat publiskotais OECD pētījums atklāj, ka, salīdzinot ar 2018. gadu, mūsu skolēnu sasniegumi lasīšanas jomā ir samazinājušies. Latvijā ir 4,2% skolēnu ar augstiem sasniegumiem lasīšanā, kas ir ievērojami mazāk nekā vidēji OECD valstīs (7,2%). Lasītprasmes ziņā mūsu skolēni atpaliek no vienaudžiem Lietuvā un ir ļoti tālu iepakaļ arī skolēniem Igaunijā. Kā iespējams uzlabot pilsoniskās prasmes nelasošā vai mazlasošā sabiedrībā?

Ja cilvēks maz lasa pats, tad tas nozīmē, ka viņam informācija ir jāiegūst kaut kur citur. Kas viņu interesē, un kāds informācijas avots viņam to stāsta? Tas lielā mērā ir autoritāšu jautājums: kādas autoritātes skolēns vai jebkurš cits cilvēks uzklausa, un kādu saturu tās sniedz – jēdzīgu vai varbūt tikai izklaidējošu vai pat maldinošu.

PIRLS pētījuma rezultāti rāda arī to, ka ir jāsāk lasīt pēc iespējas agrā vecumā. Te atkal nonākam pie vecākiem – gan pie viņu aizņemtības, gan nevēlēšanās, gan ieradumiem, starp kuriem nav lasīšanas.

No savas pieredzes es teiktu: pat ja bērns nesaprot visu, ko viņam lasa, ir ļoti svarīgi jau mazā vecumā, līdz pirmsskolai, bērnam iedot vārdu krājumu, ko sniedz grāmatu lasīšana. Tas nozīmē, ka bērnam ir jālasa augstāka līmeņa literatūra, sarežģītāki vārdi, nekā viņš tajā brīdī spēj uztvert, taču ar piebildi, ka pieaugušajam ir jāizskaidro izlasītais. Un šai lasīšanai nepietiek ar piecām vai desmit minūtēm.

Pētījumu un mana pieredze liecina, ka efekts no lasīšanas priekšā rodas tad, kad pirmsskolēnam ik dienu lasa priekšā garus tekstus vismaz pusstundu.

Tā bērns iemācās noturēt uzmanību un arī uzdot jautājumus par to, ko tobrīd nesaprot. Tas savukārt atraisa viņā interesi jau pašam izvēlēties sev nākamo lasāmvielu, kura nav tikai vienkārši bilžu grāmata.

Lasīšana ved arī pie tekstpratības, veicina radošumu, kritisko domāšanu – šīs kvalitātes ir vajadzīgas arī pilsoniskajā līdzdalībā.

Skolēnu pilsonisko zināšanu pētījuma rezultāti ir ļoti labs sabiedrības spogulis. Ja pašam vecākam vai skolotājam nav no sevis ko iedot, ja viņš pats šajā pilsoniskās izglītības konceptā neorientējas, tad viņš arī neko nevarēs bērnam iemācīt.

Vai varam jau secināt, kādu tieši iespaidu uz skolēnu pilsoniskajām zināšanām un aktivitāti ir atstājusi jaunā izglītības satura jeb projekta “Skola 2023”, ko sauc arī par kompetenču pieeju izglītībā, ieviešana, kas notiek vēl aizvien?

Jaunās izglītības saturā man pašreiz vēl nav izdevies atrast pilsoniskās izglītības jēdzienu.

Redzu tikai fragmentiņus, pilsonisko līdzdalību kā vienu no caurviju tēmām, identitāti, piederības apziņu un citus pilsoniskās izglītības elementus. Taču to nevar saukt par pilnvērtīgu pilsonisko izglītību. Ja mācām par līdzdalību, par tiesībām, par ilgtspēju un demokrātiju, par vērtībām, kas attiecināmas uz pilsonisko izglītību, tad skolēnam ir jābūt skaidrai sapratnei par to, ka viņš mācās pilsoniskās izglītības tēmas. Tas ir kopveselums, kuru apgūstot skolēns pilnveido sevi kā tās valsts iedzīvotāju, kurā viņš dzīvo. Pilsonība nav tikai ieraksts pasē. Tas ir koncepts, tā ir piederība tai vietai, kurā cilvēks dzīvo.

Šī pētījuma dati tika ievākti projekta “Skola 2023” ieviešanas laikā. Tas nozīmē, ka nofiksējām, kā jūtas, reaģē, uzvedas, ko zina skolēns, kurš sāka apgūt šo jauno izglītība saturu. Datus nākamajam pētījuma ciklam sāksim ievākt 2027. gadā. Tas nozīmē, ka fiksēsim brīdi, kurā jau varēsim runāt par to, kas ir noticis piecu gadu periodā, kā skolēns reflektē par kompetenču pieeju.

No pētnieciskās perspektīvas redzu, ka pašlaik notiek apguves process, mācās gan skolotāji, gan skolu direktori, vecāki un arī skolēni. Sadzirdu, ka jaunajam izglītības saturam ir gan stiprās, gan vājās puses, kas jāpilnveido. Šī procesa rezultātu redzēsim laika gaitā. Un jārēķinās ar nepieciešamību veikt dinamiskas pārmaiņas, arī procesi Latvijā un pasaule dinamiski mainās.

Mēs jau šodien mācām vecas zināšanas, īsti nezinot, kādās profesijās tagadējie skolēni strādās. Tāpēc, manuprāt, primārais skolas uzdevums ir iemācīt dzīvot šajā strauji mainīgajā vidē un sniegt izpratni par to, kāda ir zināšanu vērtība, ka zināšanas un pieredzi nevar atņemt un tas ir fundaments, uz kā balstīt veiksmīgu dzīvi, karjeru, savas izvēles un visu pārējo.

Pētījumā secināts: labāks pilsonisko zināšanu līmenis ir lielajās pilsētu skolās, nevis mazajās un lauku skolās. Patlaban tiek plānots skolu tīkls, orientējoties uz lielāku skolu veidošanu. Oponenti pašvaldībās to apstrīd, argumentējot, ka ir lauku skolas, kuras spēj dot labu zināšanu līmeni. Kā jūs raugāties uz šo problēmu?

Šo situāciju nevar vērtēt viennozīmīgi. Tomēr tendence, ko parāda arī starptautiskie pētījumi, ir tāda, ka mazām skolām un skolām lauku reģionos ir zemāki sasniegumi. Tas ir loģiski, jo tie vecāki, kas var atļauties, savus bērnus ved mācīties uz pilsētas skolām.

Mūsu pētījuma rezultāti rāda, ka zinošākie bērni mācās skolās, kurās ir 300–900 skolēnu.

Samērā zemos rezultātus lauku skolās ne vienmēr, bet daudzos gadījumos nosaka arī tas, ka lauku reģionos ir zemāks sociālekonomiskais līmenis – vēl viena lieta, kas satrauc.

Mums uz šo skolu reformu ir jāraugās kopveselumā, arī kā uz valsts drošības jautājumu. Un viens no punktiem, par ko būtu jādomā, runājot arī par skolu tīkla optimizāciju, ir raudzīties, lai mēs nenodarītu pāri savas valsts drošībai, nenovājinātu nevienu reģionu. Neatkarīgi no vietas, kur cilvēks dzīvo, viņam būtu jājūtas drošam par sevi.

Šis un arī iepriekšējais starptautiskais skolēnu pilsonisko kompetenču pētījums atklāj, ka skolēni, kuru pilsoniskās zināšanas ir zemākas par vidējo līmeni, biežāk nekā skolēni ar augstākām zināšanām izrāda interesi par kandidēšanu vēlēšanās. Kā izskaidrot šo paradoksu? Un kā uz to raudzīties, domājot par valsts nākotni?

Palasot informāciju par vēlēšanu kandidātiem, atbilde kļūst skaidra – mūsu bērni mūs vēro. Otrs – skolēni ar augstākiem sasniegumiem savu laiku pavada mācoties un citām aktivitātēm paliek mazāk laika. Nākotnes kontekstā mums būtu jādomā par to, kā šiem skolēniem, kuriem rūp sava personīgā nākotne un kuri, paši to neapzinoties, ceļ kopējo cilvēkkapitālu, iemācīt praktisko pilsonisko rīcību, lai viņi nākotnē šīs prasmes varētu izmantot. Treškārt, pēc jauniešu atbildēm kādā diskusijā atceros, ka izvēle kandidēt vai nekandidēt vēlēšanās ir arī naudas jautājums, jo skolēns, kurš vēlas dzīvot pārticībā, kā naudas resursu saredz uzņēmējdarbību, nevis fiksētu algu valsts sektorā, tostarp Saeimā.