Satversmes preambula konstatē: 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu. 30 gadus pēc valsts atjaunošanas latviešu intelektuāļi – Egils Levits, Dagmāra Beitnere un citi – runā par valstsgribas, valstiskās pašapziņas trūkumu latviešos. Pašapziņa izaug no pašizpratnes. Kas un kā vēsturiski veidojis šodienas latviešu pašizpratni?
Pašizpratne un pašapziņa nesniedzas gadsimtiem tālā senatnē. Ļoti trāpīgs šķiet teiciens “katra diena – jauna diena”, jo sabiedrībai kopumā un cilvēkam atsevišķi šajā mainīgajā pasaulē sevi arvien jāapliecina no jauna. Un nekādi pagātnes nopelni vai zaudējumi te nelīdz.
Šodienas latviešu pašizpratne loģiski izaugusi no padomju laiku dubultdzīves un 1990. gadu vietējā egoisma un negodīguma, kas izpaudās vienlaikus ar starptautisku biklumu un padevību. Turklāt padomju laikos cilvēku ikdienišķajā apziņā nevaldīja nekāda “kolektīvisma ideoloģija”, jo kopējs labums lielākoties palika tukša frāze, tāpat kā PSRS ierēdņu nomenklatūras impērijā nekad nepastāvēja komunisma iespēja šī jēdziena patiesajā, sākotnējā nozīmē. Tāpat kā šodien, arī toreiz daudzi pie varas esošie dzīvoja no “valsts labumiem”, bet neskaitāmi citi tiecās un ilgojās pēc tiem. Savukārt talantīgajiem un gudrajiem cilvēkiem, kas centās paveikt ko sabiedrībai derīgu, arī bija jāatrodas pozīcijā. Ar neiesaistīšanos un disidentismu vien ne kultūra, ne zinātne neizdzīvotu. Ģeniāli šo realitāti filmās izdevies atspoguļot režisoram Jānim Streičam.
Veiksmīgākas ir sabiedrības ar spēcīgām ģimenes saišu, kopienu un kolektīvās sadarbības tradīcijām. Baltijas provincēs spēcīga pagastu pašpārvalde veidojās 19. gadsimtā. Tādēļ brāļu Kaudzīšu ierosinājums kā paraugu Latvijai ņemt Šveices konstitūciju nebija nekāda utopija. Diemžēl 1918. gada republikas varas reprezentanti pagastu tiesības sāka vājināt, varu centralizējot un vienlaikus iedzīvotājus padarot atkarīgus no koalīcijas valdību metamorfozēm. Tā rezultātā nevis tiešo demokrātiju garantējošā Šveices konstitūcija, bet darboties nespējīgā Veimāras konstitūcija kļuva par Latvijas Republikas Satversmes paraugu. Atcerēsimies, kā ar šo modeli klājās Vācijā un kā tas beidzās.
Viens no pirmajiem, kas mēģināja dziļāk raksturot latviešus, bija Garlībs Merķelis, kurš savā darbā “Latvieši” raksta: “Visa senāk tik kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas, tā ir trula kā lauva, kas jau gadiem krātiņā vadāts apkārt dīkdienīgiem zēniem par izpriecu un kas tikai šad tad, klusi un drūmi rūkdams, izrāda savu nepatiku.” Aina, ko daudzi attiecinātu arī uz šodienu. Cik patiess savos latviešu vērtējumos Merķelis bija?
Merķelis, pirmkārt, vecajai aristokrātijai reprezentē savas Baltijas literātu kārtas opozīciju. Latviešu tēma bija laba iespēja šai aristokrātijai “iegriezt”, nemaz nerunājot par franču apgaismības ideju propagandu, sava laika civilizācijas kritiku, pretstatot tai ideju par senatnes “labajiem mežoņiem” utt. “Latviešiem” līdzīgi publicistikas sacerējumi tālaika Eiropā auga kā sēnes pēc lietus. Visbeidzot, Merķeļa mērķis nebija iedziļināties latviešos, un, protams, viņš arī nebija vēsturnieks. Tādēļ kļūdaini ir kā viņa “negatīvie”, tā “pozitīvie” argumenti. Drīzāk ir kuriozi, ka daļa Latvijas iedzīvotāju kā sava raksturojuma avotu vēl mūsdienās izmanto šo apgaismības laika literatūras sacerējumu.
Ir viedoklis, ka latviešu nacionālo pašapziņu īpaši cēlis Kārlis Ulmanis un viņa režīma ideoloģija. Ir vēsturnieki, kuri uzskata: tieši tautas atmiņas par latviskajiem ulmaņlaikiem bija izšķirošas neatkarības atgūšanā. Vienlaikus Ulmaņa režīms kā jau autoritāra sistēma vērsās pret dažādām pilsoniskām iniciatīvām, piemēram, likvidējot neskaitāmas biedrības, arī politiskās partijas. 1940. gadā Ulmanis deva rīkojumu “palikt savās vietās”, un tam sekoja pazemojoša varas nodošana iebrucējam.
Diktatūra šķiet pievilcīga vienīgi tad, ja nepastāv funkcionēt spējīga pašpārvalde un varas elite atsvešinās no iedzīvotājiem. Tā 1920. gados notika arī Latvijā. Bet ne jau diktatūra ir izeja. Bija nepieciešama normālas, pastāvēt spējīgas demokrātijas atjaunošana. Ulmaņlaika ideoloģijas stimulētā pašapziņa nebija ilgtspējīga jau savā saknē.
Latvieši neprot pareizi apieties ar demokrātijas mehānismiem, lai atrisinātu problēmas, kā rezultāts ir izmisums, nevarības izjūta un aklas dusmas pret savu valsti – un līdz ar to pašiem pret sevi. Tā par mūsdienu latviešiem raksta E. Levits. Kas mums traucē likt lietā demokrātijas mehānismus?
Demokrātija visā mūsdienu globalizētās peļņas pasaulē ir apdraudēta. Jaucot jēdzienus un nezinot patiesību, iedzīvotāji bieži nepamana, ka, piemēram, Rietumos šobrīd dominējošā neoliberālisma doktrīna patiesībā ir koloniālisma mantiniece. Lielo korporāciju proponētajā “akciju turētāju” pārvaldes modelī demokrātijai būtībā nav vietas. Austrijas analītiķi nesen publicēja pārskatu par to, ka megakoncernu iekšējās sanāksmēs jau kopš 1950. gadiem tiek runāts, ka pārāk plaša demokrātija ir traucējoša. Vienlaikus tas netraucē šo koncernu lobētajiem pārstāvjiem vēlēšanu kampaņu laikā iestāties par “demokrātijas vērtībām”. Kur trūkst pašpārvaldes tradīciju un kopienu ietekmes – kā tas ir Latvijā, ļoti svarīgi ir vismaz saprast, kas notiek.
Imants Lancmanis saka: to, ko latviešu raksturā nespēja samaitāt iepriekšējie gadsimti, samaitājuši okupācijas 50 gadi. Un šī iespaida dzēšanai vajadzēs apmēram tikpat – tātad vēl vismaz 20 gadus. Kāda ir jūsu prognoze?
Jāsaprot, ka nav nekāda ideālā “latviešu rakstura”. Tāpat kā citas teorētiskas konstrukcijas, tāds var pastāvēt vienīgi mūsu iedomās. Bet ideāls un vēsturiskā realitāte – tās vienmēr bijušas divas dažādas lietas. Nevar samaitāt to, kā realitātē nemaz nav. Individuāla un kolektīva vērtību sistēmas maiņa var paātrināti notikt tikai iekšēju vai ārēju sociāli ekonomisku, ekoloģisku un demogrāfisku satricinājumu rezultātā.
Nācijas pašizpratni lielā mērā veido tās sociālā vēsture, kāda atjaunotajā Latvijā joprojām nav uzrakstīta. Nav arī nacionālās atmiņu politikas. Kas tam traucējis 30 gadus kopš neatkarības atjaunošanas?
Vēsturē redzam, ka veiksmīgas ir nevis tās valstis, kas paklausīgi pilda starptautisko padomdevēju un agresīvu ārvalstu investoru norādījumus, bet rīkojas tieši pretēji tiem, aizsargājot un nostiprinot savu ražošanu. Latvijas valdības drīzāk ir rīkojušās kā savas valsts ienaidnieces. Tas savukārt saistīts ar jebkāda sociāli orientēta sabiedrības modeļa dēmonizāciju un nekritisku mežonīgā kapitālisma akceptēšanu, kas, protams, neveicināja objektīvu vēstures izpēti. Nevis lieltirgotāju peļņas pieaugums, bet gan līdzekļu novirzīšana iedzīvotājiem vitāli svarīgu vajadzību apmierināšanai, sociālais taisnīgums, tiesiskais godīgums un sakārtota vide nosaka sabiedrības lojalitāti. Atmiņas pieder pagātnei, ja izdodas labais – sliktais aizmirstas.
Rakstāt: “Bieži vien nācijām laimējas ar veiksmīgu leģendu interpretāciju.” Vai šodien latviešiem tāda ir nepieciešama un iespējama? Varbūt nacionālo mītu laiks ir pagājis?
Atgādināšu, ka ideoloģija un mīti ir tikai viens no sabiedrību konsolidējošiem faktoriem, kas noteiktos apstākļos var tikt izmantots. Turklāt nacionālos mītus, kā arī citas universālas idejas vienmēr pauž ne jau visa tauta, bet viena tās daļa, kas runā “visas tautas” vārdā.
20. gadsimta sākumā, kad nacionālie mīti vēl bija modē, daudz lielāku latviešu sabiedrības daļu, piemēram, vienoja sociālā taisnīguma un cilvēces brālīguma ideja vienkāršotā marksisma interpretācijā. Mītu un pasaku laikmets nebūt nav beidzies. Mūsdienās netrūkst investoru reliģiska fundamentālisma un cita veida tumsonības popularizēšanai, nemaz nerunājot par demokrātijas jēdziena izmantošanu dažādās akcijās, kuru mērķis ir manipulēt ar jaunatni Tuvajos Austrumos. Kā vēlāk izrādās – mūzikas pasūtītāji nav nekādi demokrāti.
Maijā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās piedalāmies kā ES pilsoņi. Taču ikdienā mēdzam nodalīt jēdzienus “pie mums” un “Eiropā”. Kā pietrūkst, kam jānotiek, lai latvietis sevi sajustu arī kā eiropieti?
Latvieši jau sen jūtas kā eiropieši vai jebkas cits – to neatkarīgi no vēlmēm nosaka pati mūsdienu situācija. Pretējā gadījumā – glābdamies no nabadzības vai izmantojot izglītības un citas iespējas, tie nespētu ne aizbraukt, ne integrēties, kas pēdējos gados notiek milzīgos apmēros. Problēma Latvijas kontekstā drīzāk ir nevis Rietumeiropa, bet gan gaisotne “pie mums”, kur iedzīvotāji dažādas negācijas ir izjutuši vēl vairāk nekā vidusšķiru iznīcinošajā Vācijā, nemieros asiņojošajā Francijā vai “Brexit” Lielbritānijā.
Kas ir Eiropu šobrīd tricinošo iekšējo un ārējo problēmu pamatā?
Galvenā problēma ir tā, ka Eiropai nav savas stratēģijas. Vēl 1990. gadu sākumā tāda bija, proti, orientācija uz sociālu, harmonisku un videi draudzīgu sabiedrības modeli, kas būtiski atšķīrās no neierobežota kapitālisma filozofijas. Šobrīd tā ir izzudusi, kaut gan pastāvēt kā kārtīgiem eiropiešiem būtu bijis labāk, nekā kļūt par neprasmīgiem amerikāņu skolniekiem.
Tuvo un Tālo Austrumu reliģijas un sabiedriskās mācības turpretī definē precīzu un saprotamu stratēģiju, pat ja tā šķiet vienkārša uz Eiropas retoriski lielisko, bet rezultātu nedodošo diskusiju fona. Un te Eiropa šobrīd netur līdzi. Ja nu vienīgi tā spētu atgriezties pie sakārtota sabiedrības modeļa, balstoties uz ES ģenēzes laika idejām. Cilvēkiem nepieciešama tiesiska un ekonomiska aizsardzība, nevis nodošana lielo korporāciju saplosīšanai, kam migrācija ir tikai viena no ģeopolitiskas un ekonomiskas manipulācijas svirām.
