VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
18. septembrī, 2013
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūra
24
42
24
42

Vēsturiskie mīti: izcelsme un nozīme modernas nācijas attīstībā (I)

FOTO: no Latvijas Nacionālās Digitālās bibliotēkas Letonica projekta „Zudusī Latvija” arhīva

Mēs esam tādi, kādus paši sevi uztveram un pasniedzam. Tādus mūs redz citi. Diemžēl ikdienā apkārt valdošie priekšstati un retorika nav iepriecinoša. Vai maz iespējams ar lepni paceltu galvu un taisnu muguru stāvēt līdzās citām tautām, kamēr plecus nospiež „700 gadu verdzības nasta”, „kalpības gars” un visvairāk cietušās tautas apziņa? Tik bieži ikdienas sarunās ievijas stereotips – mēs, pastarīši, un viņi, Rietumu pasaules gudrie un varenie. Jaunākais Latvijas „veiksmes stāsta” mīts uz tā fona daudziem šķiet kā klajš izsmiekls un neveiksmīgs joks. Retais to spēj pieņemt. Nē, mēs tādi taču neesam un nevaram būt!
Tāpēc, lai aicinātu cilvēkus pārdomāt šos būtiskos jautājumus, kas traucē celt nācijas pašapziņu, LV portāls piedāvā rakstu sēriju, kuras autors ir vēstures zinātņu doktors Kaspars Kļaviņš. Vēsturnieks, balstoties uz, viņaprāt, apzināti piemirstiem vēstures faktiem, sniedz iespēju izsekot vēsturisko mītu un stereotipu cēloņiem un attīstībai, aplūkot arī citu nāciju mītu veidošanās veiksmes stāstus un cenšoties rast atbildes uz jautājumu, kāpēc latvieši nav spējuši izmantot savas iespējas un paši sevi ir iegrožojuši nepamatotu stereotipu valgos. Šoreiz noraidot jau ierasto atrunu, ka tāda esot latviešu mentalitāte un aicinot par to vismaz uz brīdi aizmirst.
Pirmā daļa veltīta nacionālo mītu nozīmei modernās nācijas izveidē.

Bieži dzirdam sakām: "Latvija jau ir maza, ar dabas resursiem nabadzīga valsts." Tā sāk dzīvot ar realitāti nesaistīts stereotips.  Latvija taču ir liela valsts: lielāka par Šveici, Dāniju, Beļģiju, Holandi. Tā ir dabas resursiem bagāta valsts – nepiesārņota lauksaimniecībā izmantojamā zeme, sapropelis, kokmateriāls, kūdra, zaļā masa enerģētiskai neatkarībai, milzīga teritorija uz mazu iedzīvotāju skaitu. Ar to jau vien pietiktu, lai Latvijas iedzīvotāji būtu bagāti un nodrošināti, nemaz nerunājot par stratēģiski svarīgo vietu un neaizsalstošajām ostām.

Līdzīgi mīti un stereotipi mūsdienu Latvijā nostiprinās teju jebkurā jomā, līdz ar sabiedrības flegmātiska, negācijām pretoties nespējīga viedokļa ģenerēšanu, balstoties uz moto "Neko jau nevar mainīt, ko tad jūs liksiet vietā?". Tikai iedzīvotāji, kuri necenšas mainīt sen nepieņemamas un acīmredzami kaitīgas lietas, bez pārtraukuma pieredz labu lietu un tradīciju demontēšanu.

Mūsdienu Latvijas sabiedrībā valdošie  mīti par savu vēsturi, vērtībām, nozīmi un vietu pasaulē ir ļoti pretrunīgi. Vecie, politiskai manipulācijai viegli pielāgojamie stereotipi par "700 gadu verdzību", "kalpa garu", "tumšo pagātni", "ļaunajiem krustnešiem" un "naivajiem senču iezemiešiem"  neveicina latviešos misijas apziņu un pašvērtību un noved pie izolācijas, bikluma starptautiskā kontekstā, nelietības pret pašu tautiešiem un nievājošas, neticīgas attieksmes pret  jaunām, radošām idejām. Pamatojumu šie stereotipi rod tālā pagātnē, pie tam nevis reālā, bet jauno laiku ideju un iedomātu konstrukciju safabricētā pagātnē.

Cēlonis tam noteikti nav iedzimta nacionālā mentalitāte. Par to liecina kaut vai fakts, ka Latvijas domātāji daudz darījuši citu nāciju pašapziņas kopšanā. Kā gan Rainis tik daudz paveica baltkrievu pašapziņas veicināšanā, bet Jūlijs Straume Kaukāzā atdzīvināja vietējās amatniecības tradīcijas? Tāpat, pateicoties Jāzepa Grosvalda "Tableaux Persans", pēc Pirmā pasaules kara franču mākslinieku aprindās atkal radās interese par aizmirsto Persiju. Taču ne jau biklas mentalitātes vadīti latvieši jau gadsimtus senāk ir dibinājuši pirmās bibliotēkas, latviešu skolas, apkopojuši kultūras mantojumu.

Kalpības gars piemita nevis mūsu senčiem, bet modernā laikmeta konjunktūristiem, kuri dabiskās izlases rezultātā (kā pielāgoties spējīgākie un bezprincipiālākie) vienmēr ieņēma "atbildīgus posteņus" pēc karu, revolūciju un okupāciju vētrām, kas noslaucīja kārtējo kultūras slāni. 1991.gadā, kad Latvija atguva neatkarību, toni noteica tieši šādi karjeristi ar ilgstošu pielāgošanās pieredzi. Tikai atcerēsimies, ka jebkura pārvalde atspoguļo tikai pašas sabiedrības dzīves redzējumu, kas ne vienmēr bijis tāds.

"Pamatojumu latviešu stereotipi rod tālā pagātnē, turklāt nevis reālā, bet jauno laiku ideju un iedomātu konstrukciju safabricētā pagātnē."

Padomju okupācijas laikā skolās ieteiktā obligātā literatūra ar akcentu uz "grūtdieņiem" vēl joprojām sēž vecāku un skolotāju galvās. Ja saprotam Eiropas literatūras tradīcijas dažādos laikmetos, kļūst skaidrs, ka kopš padomju laikiem skolās ieteiktā obligātā literatūra, sākot ar Garlība Merķeļa šausmu stāstiem līdz visa veida purvu bridējiem, apspiestajiem, biklajiem un patoloģiski neveiksmīgajiem, ir tikai literatūras žanrs, kas saasināti koncentrējas uz vienu realitātes aspektu, kā to savos referātos vairākkārt uzsvērusi Dr. Dagmāra Beitnere.

Pat Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa un Ernesta Birznieka-Upīša drūmajos dzīves tēlojumos jūtamas šī stila iezīmes. Grūtsirdības tradīcija latviešu literatūrā ir tikpat sena kā šī literatūra pati. Apgaismības saasinātais sociālais protests, hernhūtiešu pasaules noliegums, kritiskais reālisms, nāves un iznīcības glorifikācija, melanholiskais sentimentālisms, dekadentu nihilisms – viens skumju stāsts sekoja otram. Liekas, ka latviešu autori pat sacentās dzīves drūmo pušu tēlošanā. Aktīvi, dzīvi apliecinoši romāni, līdzīgi Edvarda Virzas "Straumēniem", padomju okupācijas skolās nebija pieņemami. Padomju okupācija, protams, šos literatūras sacerējumus pasniedza kā baltu patiesību par latviešu drūmo pagātni, izmantojot to savā propagandā. Pat citādi aizliegtais Jānis Poruks te derēja, vismaz viņa stāsts "Kauja pie Knipskas". Taču šo literatūru nevar uzskatīt par vispusīgi objektīvu vēstures liecinieku.  Grūtsirdības stereotips neapšaubāmi latviešos ir viens no noturīgākajiem, un mīti par verdzības gadsimtiem tikai papildina minēto tradīciju kā neatņemama dekorācija.

Vēstures mītu un stereotipu ģenēze

Vēstures mīti noteikti nebija dīvaini un smieklīgi savā veidošanās periodā 18. un 19.gadsimtā, kad Latvija (Baltija vispār) bija neatņemama Eiropas intelektuālās civilizācijas daļa. Latviešu nacionālie mīti toreiz un to kvalitāte šodien ir divas dažādas lietas, ko bieži jauc. Savā rītausmā tie piedāvāja nebeidzamus motīvus literatūrai, mākslai, mūzikai, arhitektūrai, teātrim un sabiedriskiem pasākumiem. Tie iedvesmoja un lika uz pasauli raudzīties romantiski, cēli, drosmīgi. Protams, ka Andreja Pumpura "Lāčplēsis", Ausekļa dzejas, Dziesmu svētku repertuārs, mūsu glezniecības klasiķu ainavas un pagātnes interpretācijas operu dekorāciju metos radīja izcilu kultūras slāni.

Latviešu priekšstati par savu vēsturi, līdzīgi citām Eiropas tautām, kļuva par modernas nācijas veidošanās stūrakmeni, pareizāk sakot, tieši ar nacionālu mītu palīdzību notika Eiropas sabiedrību modernizācija 18. un 19.gadsimtā. Tas padara šo stereotipu revīziju vēl grūtāku, jo aiz tā visa stāv pašiedomātas identitātes simbolu kopums, kurus bieži caurvij neatrisināmas pretrunas. Tikai šajā sakarā latviešu nācija nav unikāla. Tieši tāpat – veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi – savu pagātni iztēlojās visas Eiropas nācijas.

Jā, nav objektīvas vēstures, tāpat kā nav objektīvas zinātnes vispār. Viss balstās uz noteiktām vērtībām, kuras mēs pagātnē meklējam un atbalstām (vai noliedzam), izmantojam mūsu šodienas vajadzībām. Un šī spēja izmantot vai neizmantot kā lakmusa papīrs rāda nācijas izglītības un apziņas līmeni. Tieši nacionāls mīts kā dažādu apstākļu noteiktas iedzīvotāju apvienošanās iemesls lielākoties ir nācijas un valsts pamatā, nevis kopīga reliģija vai etniskā piederība.1 Tāpēc jautājums, kas skar šo tematiku ir sabiedrībai viens no būtiskākajiem.

Nācija nav etnoss – visas modernās nācijas ir etniski jauktas. Francūži vien sastāv no bretoņiem, baskiem, oksitāņiem, Elzasas un Lotringas vāciešiem utt. Nācijas pamatā nav viena reliģija vai reliģiskā konfesija. Vācijā, piemēram, protestanti un katoļi dzīvo katrs savu reliģisko dzīvi, bet kopumā jūtas kā vācieši.2

Varbūt nāciju veido kopīgas atmiņas? Par atmiņu gan jāteic, ka tautas, tāpat kā cilvēces, atmiņa ir ļoti īsa, turklāt tieši šajā kontekstā nacionāli mīti modernu nāciju izveides procesā izrādījušies svarīgāki par jebkuru vēstures realitāti. Tādēļ kopumā jāatzīst, ka līdzās valodai kā racionālam elementam moderno nāciju izveides pamatā ir nacionāls mīts. Un kā tāds šis mīts, protams, ir absolūti nepieciešams. Tikai tas nenozīmē, ka tam nav jāmainās, ņemot vērā, ka nemitīgi mainās realitāte, kurā mēs dzīvojam. Vecie mīti ļoti vienkāršotā formā kalpoja par pamatu valsts jauncelsmei, tomēr ilglaicīgi tie izrādījās nederīgi. Leģendas var būt tikai skaista dekorācija, nevis nācijas pasaules uzskata pamats.

"Grūtsirdības stereotips neapšaubāmi latviešos ir viens no noturīgākajiem un mīti par verdzības gadsimtiem tikai papildina minēto tradīciju kā neatņemama dekorācija."

"Pastāvēs, kas pārmainīsies," savulaik teica Rainis. Veiksmīgu risinājumu kāds cilvēku kopums var rast, tikai mainot savus priekšstatus, izvirzot jaunus uzdevumus un ejot tālāk. Turklāt, lai saglabātu tradicionālās vērtības, nepieciešams vēl vairāk izprast laikmeta briesmas un izaicinājumus, vērtēt un analizēt situāciju.

Kopiena, tauta, nācija vēsturiski ir veidojušās uz kādu kopīgu vērtību bāzes, kas atkarībā no apstākļiem bija īslaicīgas un beidzās līdz ar mērķa sasniegšanu vai izrādījās ilglaicīgi derīgas un turpinājās tālākajā kopdzīvē. Šveices zemniekus pret Austrijas ekspansiju vienoja tikai personīgās brīvības tieksme, kas vēlāk pārauga ideālā šo brīvību kolektīvi sargāt. Modernās Francijas pamatā bija revolūcijas noteiktie brīvības, brālības un vienlīdzības ideāli, kas nepavisam nav realizēti un prasa nemitīgu pārvērtēšanu. ASV atbrīvošanas karā pret Angliju līdz ar apgaismības laikmeta ideāliem dominēja uzņēmēju egoisms un tieksme ne ar vienu nedalīties ienākumos.

Nacionālie mīti būtībā ir inteliģences reakcija uz jauno laiku sociālajām, tiesiskajām un ekonomiskajām problēmām, kuru cēlonis nepavisam nebija nacionāls. Viduslaiku Livonijā, piemēram, ne dzimtbūšana,  ne muižnieki, ne nacionālisms nepastāvēja. Latviešu paverdzināšanas mīts radās ne jau vēstures avotu studiju rezultātā. Baltijas apgaismotājiem (Garlībam Merķelim, Georgam Frīdriham Parrotam u.c.) tas kalpoja kā ierocis cīņā pret Baltijas reģistrēto muižniecību, kas pretojās sabiedrības modernizācijai 18.gadsimta franču domātāju izpratnē, kuru skolnieki šie Baltijas apgaismotāji bija. Protams, šī intensīvā publicistiskā darbība veicināja zemnieku stāvokļa uzlabošanu. Taču verdzības stāsts lauksaimnieku aprindās plaši tika atražots arī 19.gadsimta vidū, kad dzimtbūšana jau sen bija atcelta un zemnieki Baltijas provincēs paši pilnībā atbildēja par nodokļu nomaksu, ceļu labošanu, veco un slimo aprūpi, algu noteikšanu, budžeta apspriešanu, pagasta skolas skolotāja ievēlēšanu. Pagasta pašvaldība tad atradās pašu vēlēto zemnieku deputātu (runasvīru)  rokās. Galu galā 1866.gada pagastu pašvaldības likums Latvijā bija liberālāks un paredzēja lielāku zemnieku pašnoteikšanos nekā Krievijā un Prūsijā.3

Veiksmīga pagātnes mantojuma integrācija – nācijas lepnuma un pašapziņas pamatā

Bieži vien nācijām laimējas ar veiksmīgu leģendu interpretāciju. Kā vienu no spilgtākiem piemēriem jāmin mīts par Lietuvas lielvalsti. Šo priekšstatu par Lietuvas senatni Latvijā lieto ne retāk kā Lietuvā pašā. Taču palūkosimies uz šo mītu dziļāk, balstoties uz vēstures faktiem, un ieraudzīsim teritoriālo veidojumu, kur lielākā konfesija sākotnēji bija pareizticība, kancelejas valoda – baltkrievu, bet karaspēks – daudznacionāls.  Šo teritoriju ar lietuviešiem saistīja vien nosaukums. Bet nosaukumi, kā zināms, nacionālajam mītam ir svarīgi dekoratīvi elementi.

Savdabīgi, ka pirmā Viļņā izdotā grāmata latviešu valodā (1585.gada katķisms) dienas gaismu ieraudzīja vēl pirms pirmās Viļņā nodrukātās lietuviešu grāmatas (1595!).  Pēc katolizācijas un polonizācijas lietuviešu nacionālajai kultūrai tur vispār nebija vietas, un Krievijas impērijas laikā lietuviešu valodas aizlieguma likums tautu skāra pat smagāk nekā Latgales latviešus, kur virkne aristokrātu, neskatoties uz visiem aizliegumiem, atbalstīja vietējo izrunu. Nevis bijusī Lietuvas lielvalsts teritorija, bet tieši protestantiskā un vāciskā Austrumprūsija kļuva par vietu, kur attīstījās lietuviešu literatūra un pašapziņa, neskatoties uz visām atmiņām par cīņu ar Vācu ordeņa bruņiniekiem viduslaikos, kas lika pamatus Lietuvas nacionālajai identitātei vēlāk.

Salīdzinājumam: Baltijas provincēs latvieši bija izgājuši nacionāli reliģiskās (hernhūtiešu) atmodas (18.gs.), veclatviešu darbības (19.gs. sākums un vidus), jaunlatviešu (19.gadsimta otrā puse), sociālas radikalizācijas un marksisma (19.gs. beigas un 20.gs. sākums) posmus, kamēr Lietuvā vēl tā īsti nebija sākusies pirmā nacionālā atmoda. Taču, ja latvieši bija paspējuši neskaitāmos literāros darbos atspoguļot savu simtiem gadu ilgo verdzības pasaku, lietuvieši uzreiz saņēma no poliski rakstošu romantiķu literārā mantojuma (Ādams Mickēvičs u.c.) gatavu mītu par varenu lielvalsti – un nekādiem mazvērtības kompleksiem līdz pat mūsdienām vairs nebija pamata.

"Līdzās valodai kā racionālam elementam moderno nāciju izveides pamatā ir nacionāls mīts. Tikai tas nenozīmē, ka tam nav jāmainās, ņemot vērā, ka nemitīgi mainās realitāte, kurā mēs dzīvojam."

Līdzīgi ir noticis ar Grieķiju. Senie grieķi pazuda no vēstures skatuves jau sen, un arābi kļuva par sengrieķu civilizācijas mantiniekiem daudz lielākā mērā nekā bizantieši. Tomēr no Otomanu impērijas 19.gadsimtā atdalījusies Grieķija, atspoguļojot tikai tālas Bizantijas atskaņas, ar lielu albāņu un slāvu etnosu piejaukumu uzskatīja sevi par vienīgo Senās Grieķijas mantinieci. Grieķu valoda (ļoti izmainītā veidā) bija saglabājusies Bizantijas kristīgās baznīcas un klosteru aizsardzībā. Tā nu etniski jaukts Osmaņu impērijas reģions ar galvaspilsētu Atēnas, kas salīdzinot ar kultūras dzīvi piesātināto Stambulu bija vien neliels zvejniekciems, pateicoties vēsturiski skaistai pasakai, uzreiz ieleca Eiropas valstu saimē.

Vēl sarežģītāki identitātes un nacionālās mitoloģijas formulējumi ir Krievijā, kas par Eiropas sastāvdaļu kļuva vēlu, bet iesaistījās tās procesos ārkārtīgi intensīvi. Atšķirībā no Baltijas, kas pieredzēja katoliskos viduslaikus ar neatkarību alkstošām pilsētām, renesanses, humānisma, reformācijas un kontrreformācijas posmus, kas nosaka visas Eiropas civilizācijas pamatus, Krievija ieleca Eiropas vilcienā tikai 18.gadsimtā, pateicoties Pētera I tālredzībai un uzņēmībai. Krievijas impērija, kur ārkārtīgi svarīga loma bija ierēdņiem, virsniekiem un zinātniekiem no Rietumeiropas, nebija tikai "krievu impērija". Šeit pārvaldnieku lielākā daļa tradicionāli bija vācbaltieši, visās jomās galvu reibinošu karjeru taisīja latviešu, somu, poļu, kaukāziešu un citu tautu pārstāvji.

Ne jau vēstures kontinuitāte, bet spēja integrēt pagātnes mantojumu un ar cieņu pret to izturēties ir moderno nāciju veiksmes vai neveiksmes pamatā.  Arī mūsdienu ēģiptieši nav senās Ēģiptes senči, tāpat kā mūsdienu itālieši nav senie romieši.

Līdz ar to, ja latviešu galvās nepastāvētu svēts un nemaināms stereotips par ilgo nebūtību un pirmreizējo parādīšanos Eiropas valstu saimē 1918.gadā, Latvijai būtu krietni vien lielāks valstiskuma pamats nekā daudzām citām Eiropas nācijām.

Turpmāk vēl.


 

1 François E. und Schulze H. Das emotionale Fundament der Nationen // Mythen der Nationen. Ein europäisches Panorama. Hg. von Monika Flacke. München u. Berlin, 17.lpp.

2 Turpat.

3 Entwurf einer Landgemeinde-Ordnung für die Ostsee-Gouvernements.  Riga, 1866.

Labs saturs
42
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU