"Šī diena tādēļ liela svētku diena, kurai jāpaliek tādai arī turpmāk, tāpat kā 18. novembrim, kad pirmo reizi tika pacelts brīvās neatkarīgās Latvijas karogs, jo Satversmes sapulces atklāšanas diena ir visas izteiktās gribas apvienošanās moments," tā todien rakstīja viens no Latvijas laikrakstiem "Latvijas Sargs". Tam bija pamats, jo Satversmes sapulces vēlēšanās piedalījās absolūts vairākums Latvijas balsstiesīgo vīriešu un sieviešu.
Vēlētāju vidū dominēja sievietes
Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī visā Latvijā, izņemot tos apvidus, kuros atradās Igaunijas un Lietuvas karaspēki, – Valmieras, Valkas un Ilūkstes apriņķi.
Kā liecina Latvijas Statistikas pārvaldes apkopojums par Satversmes sapulces vēlēšanu rezultātiem,1 vēlētāju aktivitāte bija ļoti augsta. Neskatoties uz lielinieku pūliņiem izplatīt proklamācijas ar uzaicinājumu vēlēšanas boikotēt, vēlēšanās piedalījās 85% jeb vairāk nekā 700 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju (kareivjus ieskaitot).
Kopumā vēlētāju sarakstos visā Latvijā bija iekļauti 797 662 vēlētāji (pieskaitot kareivjus, vairāk nekā 800 tūkstoši). Nodoto balsu daudzuma ziņā izcēlās Kalnciema pagasts Dobeles apriņķī, kur vēlēšanās piedalījās 99% balsstiesīgo.
Vēlētāju vidū dominēja sievietes. Piemēram, Rīgā bija reģistrēti 41 587 vīrieši un 74 555 sievietes jeb 64% no visiem vēlētājiem galvaspilsētā. Vislielākais sieviešu pārsvars bija vācu vēlētāju starpā (70%), bet vismazākais – ebreju (59%) un lietuviešu (58%).
"Satversmes sapulces loceklis, kurš neieradās uz sēdi bez svarīga iemesla, maksāja par katru sēdi sodu: 10 procentu apmērā no mēnešalgas."
Satversmes sapulces vēlēšanām tika pieteikti 57 kandidātu saraksti, kurus bija izveidojušas 25 dažādas partijas vai vēlētāju grupas. Visos piecos vēlēšanu apgabalos sarakstus iesniedza tikai trīs partijas: Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), Demokrātu savienība un Darba partija. Tikmēr [Latviešu] Zemnieku savienība, kas vēlēšanās ieguva otru lielāko balsu skaitu, nebalotējās nedz Rīgas, nedz Latgales apgabalā.
Galvenā cīņa vēlēšanās noritēja starp sociālistiskām un pilsoniskām partijām. Lai gan vēlēšanās visvairāk balsu ieguva LSDSP, kopumā ņemot, visvairāk balsu tika nodots par pilsonisko partiju kandidātu sarakstiem (435 tūkstoši balsu), bet sociālistiskām – 275 tūkstoši.
Viena desmitā daļa balsu tika nodota par cittautiešu kandidātu sarakstiem (vācu, ebreju, krievu partijām).
Visā Latvijā bija nodoti tikai 0,2% (1930) nederīgu vēlēšanu zīmju, kas ir ļoti labs rādītājs.
Satversmes sapulces sastāvs
Satversmes sapulcē tika ievēlēti 150 deputāti no 16 sarakstiem, to vidū arī sešas sievietes: Elza Pliekšāne – Aspazija, Zelma Cēsniece Freidenfelde, Klāra Kalniņa, Apolonija Lavrinoviča, Valērija Seile un Berta Vesmane. Vēlāk, 1920. gada rudenī, vēlēšanas tika organizētas atlikušajās Latvijas daļās, ievēlot vēl divus Satversmes sapulces locekļus.
Vairākums Satversmes sapulces deputātu bija latvieši, taču bija pārstāvētas arī nacionālās minoritātes: 6 vācieši (4%), 8 ebreji (5%) un 4 krievi (2,7%). No poļu nacionālās minoritātes saraksta ievēlētais deputāts pēc tautības bija latvietis.
Vidējais Satversmes sapulces deputātu vecums bija 37,3 gadi. Jaunākais deputāts – sociāldemokrāts un žurnālists Bruno Kalniņš, kam tobrīd bija 21 gads. Vecākie deputāti bija ebreju pārstāvis Ruvins Cvi un Jānis Čakste – abiem 1920. gadā apritēja 61 gads.
Satversmes sapulces deputātu vidū bija vairāki vienas ģimenes pārstāvji, piemēram, dzejnieki Rainis un Aspazija. Savukārt jaunākais tautas priekšstāvis Bruno Kalniņš bija Klāras Kalniņas un Pauļa Kalniņa dēls. Satversmes sapulcē Kalniņu ģimene pārstāvēja LSDSP.
Vairāk nekā pusei – 57 procentiem Satversmes sapulces deputātu – bija augstskolas izglītība, 25% – vidusskolas izglītība, bet teju piektajai daļai jeb 17% deputātu – elementārā izglītība, tostarp deviņi deputāti norādīja, ka izglītību ieguvuši pašmācības ceļā. 26 tautas priekšstāvji kā savu reliģisko piederību bija norādījuši ateismu. Starp Satversmes sapulces deputātiem deviņi bija studenti.
Likumdošana
Satversmes sapulces galvenais uzdevums bija izstrādāt valsts konstitūciju jeb Satversmi, kā arī pieņemt neatkarīgas valsts izveidei un stiprināšanai nepieciešamos likumus un noteikumus.
Atbilstoši 1920. gada 12. oktobra Satversmes sapulces Kārtības rullim:
- Satversmes sapulces prezidiju veido seši locekļi – prezidents, divi viņa biedri un sekretārs ar diviem biedriem.
- Satversmes sapulces sēdes bija atklātas, par slēgtas sēdes noturēšanu sapulce varēja lemt pēc prezidenta vai 10 deputātu pieprasījuma.
- Likumdošanas iniciatīva bija piešķirta Ministru kabinetam, Satversmes sapulces komisijām vai ne mazāk kā 10 deputātu grupai.
- Likumprojekta apspriešana notika trijos lasījumos, bet steidzamības gadījumā – divos.
- Balsošana notika, Satversmes sapulces locekļiem pieceļoties vai paliekot sēžot.
- Ja atklātas balsošanas iznākums bija neskaidrs, sapulces prezidents varēja rosināt nobalsot "ar kājām". Sapulces locekļiem, kuri balsoja "par", bija jāiziet no zāles caur vienām zāles durvīm, bet tiem, kas balsoja "pret" – caur otrām durvīm. Tiem, kas atturējās no balsošanas, bija jāpaliek savās vietās.
Runas nebija atļauts nolasīt
Satversmes sapulces locekļi saņēma atalgojumu un baudīja tiesības lietot braucieniem valsts dzelzceļus un valsts kuģus bez atlīdzības, uzrādot attiecīgu dokumentu jeb "leģitimizāciju".
Tautas pārstāvis varēja izbraukt ne ilgāk kā uz vienu nedēļu, iepriekš par to paziņojot prezidentam. Šo tiesību viņš varēja izlietot tikai divas reizes sesijas laikā. Biežāk izbraukt varēja, tikai izprasot atvaļinājumu. Prezidijs saņemto lūgumu par atvaļinājumu kopā ar savu atzinumu iesniedza Satversmes sapulcei izspriešanai.
Satversmes sapulces loceklis, kurš neieradās uz sēdi bez svarīga iemesla, maksāja par katru sēdi sodu: 10 procentu apmērā no mēneša algas. Satversmes sapulces loceklis, kurš neieradās uz sapulces sēdēm divus mēnešus, bet ne mazāk par 6 sēdēm bez svarīga iemesla, bija izslēdzams no Satversmes sapulces ar 3/5 klātesošo balsu vairākumu.
"Visā Latvijā bija nodoti tikai 0,2% (1930) nederīgu vēlēšanu zīmju."
Runātājiem no tribīnes bija aizliegts savu runu nolasīt. Taču bija atļauts lietot rakstiskas piezīmes un citēt drukātus un rakstiskus izvilkumus. Satversmes sapulces locekļa runas laikā bija atļauti starpsaucieni no zāles, bet ne sarunas starp runātāju uz tribīnes un Satversmes sapulces locekļiem.
Pieņēma vairāk nekā 500 tiesību aktu
Satversmes sapulce izveidoja 21 pastāvīgo komisiju. Lielākās pēc deputātu skaita bija Agrārlietu komisija ar 40 locekļiem un Satversmes komisija (26 locekļi).
Savas darbības laikā Satversmes sapulce sanāca uz 213 sēdēm un izstrādāja Latvijas Republikas pamatlikumu, Satversmi, un 205 likumus, 291 noteikumus ar likuma spēku, 134 pārvaldes aktus, tostarp Saeimas vēlēšanu likumu, Agrārās reformas likumu, likumu "Par Latvijas Republikas karogu un ģerboni".
Modernas valsts izveide nenācās viegli. Daļa no Satversmes sapulces likumprojektiem raisīja asas diskusijas gan pašu deputātu vidū, gan plašā sabiedrībā, jo meta izaicinājumu tradicionāliem priekšstatiem, piemēram, par laulību un sievietes lomu ģimenē. 1921. gadā Satversmes sapulce apstiprināja Likumu par laulību, kas priviliģēja dzimtsarakstu nodaļā reģistrēto (civilo) laulību, bet neizslēdza iespēju, ka laulības var tikt noslēgtas baznīcā, to iepriekš izsludinot dzimtsarakstu nodaļā. Likums deva iespēju šķirt laulību, nenorādot iemeslu, ja tam piekrita abas puses. Tas un citi kompromisi bija pamatā tam, ka pilsoņu pamattiesību ziņā Latvija izveidojās par vienu no tā laika progresīvākajām valstīm.
Satversmes sapulces darbības laikā darbojās trīs Ministru kabineti, kurus vadīja Latviešu zemnieku savienības pārstāvji Kārlis Ulmanis (1920. gada 11. jūnijs – 1921. gada 15. jūnijs) un Zigfrīds Anna Meierovics (1921. gada 15. jūnijs – 1922. gada 19. jūlijs; no 1922. gada 19. jūlija līdz Saeimas sanākšanai).
Satversmes sapulces prezidents visu tās darbības laiku līdz 1922. gada 7. novembrim, kad uz savu pirmo sēdi sanāca 1. Saeima, bija Jānis Čakste. Satversmes sapulces laikā aptuveni 40 valstis atzina Latviju de jure, Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā un noslēdza miera līgumus ar Vāciju un Padomju Savienību.
1Valsts statistikas pārvalde. Satversmes sapulces vēlēšanu rezultāti. Rīga, 1920.
