Šodien par Latvijas Republikas proklamēšanu pirms 101. gada liecina tikai viens – Viļa Rīdzenieka – fotoattēls. Ko tas jums personīgi vēsta, kādas pārdomas raisa?
Valsts sajūtu jau fotogrāfija neapsola. Sirdī ir tās vieta. 18. novembri vienmēr pieminu ar dziļu apbrīnu – ka kaut kas tik grandiozs kā valsts varēja tikt nodibināta. Man šķiet, šodienas cilvēki to nespētu.
Šodien Latvijas otru dzimšanas dienu, 4. maiju, svin arī kā “Baltā galdauta svētkus”. No vienas puses, tas lielākam cilvēku skaitam liek pievērsties Latvijas neatkarības stāstam, bet, no otras puses, ir viedoklis, ka tā ir neatkarības profanācija. Tāda pati kā sarkanbaltsarkana torte. Kā raugāties uz šo jaunieviesumu?
Pirmajā brīdī man nebija pieņemama ne baltā galdauta metafora, ne kāda masveida svinēšana. Bet, redzot to, cik svarīgi ap šiem svētkiem vienojas latvieši emigrācijā, es savu viedokli esmu mīkstinājusi. Varbūt pats galvenais ir tas, ka mēs cits citu vispār satiekam. Nu, necildinām jau tomēr to galdautu vien, tāpat kā Ziemassvētkos – ne jau skujkoku.
“Līdzās Latvijas simtgades fanfarām un bagātīgajām svētku reportāžām gribējās saskatīt jubilejas gadu caur viena indivīda pieredzi. Ieraudzīt (vai neieraudzīt) valsti sevī.” Tā rakstāt savas nesenās eseju grāmatas “Skiču burtnīcas. Simts” pieteikumā. Ko ieraudzījāt vai neieraudzījāt?
Svētki mums izdodas. Vienmēr. Esam tādi “pasisti” uz teatrālismu. Bet ikdienu apdzīvo itin kā cita civilizācija, kuras pārstāvji drīzāk turami drošos nožogojumos. Kāda jēga visbrīnišķākajiem svētkiem, ja pēc tiem atmosties drupās, neizbraucamos ceļos, slimā, nabadzīgā un nelaimīgā sabiedrībā? Koalīcijas reliģijai svēto rakstu nav, tā iztiek ar tirgus plača morāli, tālab cilvēki slāpst bezcerīgā apātijā, kas var pārvērsties arī savā pretmetā.
Vai domājat dumpi? “Skiču burtnīcā” par šāda potenciāla briešanu rakstāt: “Valsts riskē, ja rada neizturamu apstākļu summu un netaisnību bilanci. Tauta var pārvērsties zvērā, mežonī. Un tad gudri pļurkstēt būs par vēlu.” Kad vadzis lūzīs? Un kas notiks, ja tas lūzīs?
Tad mūsu valsts ienaidnieki izmantos situāciju, lai sabrucinātu to, kas mums šodien vēl ir. Un pārmest dumpiniekiem nebūs tiesību nevienam. Protams, var bezgalīgi paplašināt cinisma un visatļautības teritorijas, rēķinoties ar latviešu spēju visu paciest sakostiem zobiem, taču tā ir tuvredzība.
Intervijā pirms pieciem gadiem sakāt: “Mutācija no padomju cilvēka uz mežonīgu, plēsonīgu kapitālismu radīja, manuprāt, nebijušu cilvēka paveidu, kurš neizturēja pārbaudījumu ar naudu.” Kādas tendences patlaban jūtat – vai un kā šis cilvēks mainās?
Pieņemu, ka cilvēks mainās ik brīdi. Šūnu līmenī. Jāsaka, savus toreizējos vērojumus esmu izteikusi ļoti pieklājīgā formā. Šajās dienās turpinās ārstu streiks, bet, manuprāt, fundamentālai revīzijai būtu jānotiek mūsu prātā, mūsu garīgajā veselībā, ko radījusi masīvā un manipulatīvā informācijas straume, kas brāžas un krāc starp diviem svešiem krastiem – valsts varu, tai pietuvinātajiem un pārējo sabiedrību.
Garīgās veselības jautājums ir arī morāles jautājums. Pagaidām mēs neesam tikuši tālāk par derdzīgumu, riebumu un nogurumu šajā pretstāvē. Jo tikai ekonomiskie jautājumi mūsu valstī ir šķituši nopietnas apsvēršanas vērti. Naudiņa. Un, protams, tās dalīšana atspoguļo valsts prioritātes. Tās pašas alkatības dēļ pieaudzis arī melu un liekulības līmenis. Daudzi cilvēki saka – dubultā morāle gluži kā padomju laikā. Tas ir baiss kūlenis.
Kādu cilvēku, ja varat par to spriest, radīs jaunieviešamā kompetenču izglītība?
Nevaru par to izteikties detalizēti, neesmu pietiekami iedziļinājusies, taču kopš šī termina uzrašanās (nez, kam pieder autortiesības uz šo savārstījumu), esmu sajutusi skumju absurdu un tenterēšanu pakaļ laikmeta diktātam – paviršībai. Grābstīšanās ap visu pa drusciņai, informētība par lietišķo ieguvumu no visa, kas riņķī, bet fundamentālas zināšanas – nekāda prioritāte.
Man negribas pat modelēt sabiedrību, kurā operē kompetenču izglītībā apvārtīti ārsti, valodniecībā – žestu valodā praktizējoši skolotāji utt. Nupat bija būtisks filozofes Maijas Kūles viedoklis par jūsu uzdoto jautājumu, kam varu par 99% piekrist. Un es domāju, ka ir vērts vēl pacīnīties, lai sankcionēta sabiedrības “debilizēšana” tomēr nenotiktu. Tad nu gan simtgadē izdziedātais patoss būs vērties garīgu vārguļu smilkstos.
“Skiču burtnīcā” rakstāt: “Valsts vara nemīl savus cilvēkus. Lielākā daļa, kas turējušies varā, ir prasti nelieši.” Taču viņus, vismaz vēlētās personas, varā ieceļam mēs paši. Ja taisnība teicienam, ka ikkatrai tautai tiek tāda vara, kādu tā pelnījusi, vai varam vainot demokrātiju kā pārvaldes sistēmu?
Man pilnīgi pietiktu ar cieņu, es nemaz negribu, lai vara mani mīl. Izšeptētās bankas, OIK, mahinācijas ar būvniekiem utt. – vai tas atspoguļo kaut rūpju rievu valsts varas attieksmē pret savas valsts cilvēkiem?
Ziniet, man ir tāds sapnītis – vienu nedēļu palaist šeit diktatoru, kas sakārto kārtojamo korupcijas dīķos un tiesībsargājošās iestādēs, bet tad – nākamajā pirmdienā – atpakaļ demokrātiju. Nesodāmības apziņa ir burtiski saēdusi varas smadzenes. Bezatbildības midzenī nu jau pie varas raujas pat ģimenēm. Ko tur vainot demokrātiju, jāvaino savas izvēles un uzmedojumu uz skaistiem vārdiņiem. Klusēšana dūrītē nāk atpakaļ kā varas dūre starp acīm, nav vērts.
Režisors Alvis Hermanis savulaik izteicās, ka domājošais mazākums kļūst par “stulbā vairākuma ķīlniekiem” un tādējādi der spert radikālu soli – pieņemt, ka vēlēšanās drīkst piedalīties tikai cilvēki ar augstāko izglītību un tikai tie, kuri maksā nodokļus. Vai jums ir kāds viedoklis par to?
Manuprāt, jau sen ir nobriedusi nepieciešamība ieviest vismaz jaukto vēlēšanu sistēmu.
Neatkarība ir atgūta, bet katarses nav bijis, jo nav noticis vēstures izvērtējums, kolektīva psihoanalīze, teicāt intervijā pirms vairākiem gadiem. Ko šajā kontekstā ienesusi tā dēvēto čekas maisu atvēršana pirms gada? Kādu turpinājumu sagaidāt?
Kāda nu katarse, ja melots tiek trakāk nekā Dželsomīno piedzīvojumos! Domāju, ka padomju laika morālie izkropļojumi cilvēku prātā vispār vēl nav apzināti. Tikai tad var nākt lielais rēķins un izvērtējums. Bet, tā kā tik daudz ir iesaistīto, cilvēki nevēlas. Būs sāpīgi. Jo – meli nekad neko nav atrisinājuši. Un tomēr – pēc visiem mēģinājumiem trivializēt čekas aģentus un stučītājus ir labi, ka vismaz daži runā un stāsta savu versiju. Mani tikai sadusmo mēģinājums apvērst kājām gaisā būtību, mēģinājums iežēlināt par grūto savervētā darbu un mūžu.
Neviens nav uzdevis jautājumu, kā šobrīd jūtas sabiedrība, kura nestučīja, kā jūtas cilvēki, kuri uzzinājuši par savām māsām, brāļiem, vīriem, sievām, draugiem un paziņām kā kolaborantiem. Tā ir milzīga trauma. Atkal jau. Kā piedot, ja piedošana netiek lūgta?
Arvien straujākās pārmaiņas pavada tikpat strauja amnēzija – esam zaudējuši saikni ar savu vistuvāko pagātni, pat nesākot to saprast un izvērtēt, jau 21. gadsimta pirmajā desmitgadē satraukti rakstīja britu vēsturnieks Tonijs Džads. Vai vēstures aizmiršana kļuvusi neizbēgama, tāda pati kā globālā sasilšana?
Negribu vispārināt, bet tai pašai kompetenču izglītībai vēsture ir tikai šķērslis veiksmīga varonēna kaldināšanā, kam dzīves virsuzdevums – sevi pārliecinoši eksponēt, prezentēt. Ārišķība piedien totalitārismam, ne demokrātijai, bet varbūt mēs piedzīvojam kādu īpašu mutāciju. Jā, globālā sasilšana vienlaikus ar globālu dvēselisko atdzišanu (vientulību) – ļoti slikts salikums. Taču cilvēkā vienmēr ir rezerves, par kurām prāts pat var nezināt.
Par vēsturisko romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ideju un īstenošanu pērn saņēmāt Baltijas Asamblejas balvu, pati esat sarakstījusi “Bogeni” – romānu par 1940.–41. gada notikumiem Latvijā. Patlaban pasaules ģeopolitikā saskata līdzības ar pagājušā gadsimta 30. gadu nogali. Kā uz to raugāties, ar kādu vēstures rata virzību jūs rēķināties?
Vēstures atkārtošanās tomēr nekad nav identiska. Periodiskā dažādu īpašību izniršana cilvēka raksturā – diemžēl tās mēdz būt sekas un labvēlīgu apstākļu kopums, kas pieļauj to uzplaukšanu. Tāpēc cilvēku neapmierinātību, atstumtību, piesmietību es vēroju ar nomāktām acīm. Tam visam būs sekas. Arī tam, ka mēs gandrīz ik solī tiekam kontrolēti, fiksēti, novēroti – tas apvērsīsies.
Bet es ne ar ko nerēķinos. Cenšos sevi turēt modrībā un nelaist dvēselē indes. Jo tieši tad man būs skaidrs, ka esmu uzvarēta, padevusies. Tiesa, šodienas apstākļos no cilvēka tiek prasīts milzīgs spēks un izturība. Garīgajai esamībai. Viss cits jau apkārt mētājas kūļiem, vāļiem.
Top jūsu rosinātais grāmatu cikls “Es esmu...” – 26 autoru darbi par latviešu literatūras klasiķiem. Kad un par kuriem gaidāmi pirmie romāni un monogrāfijas?
Jā, tā ir īsta empātijas programma iepretim laikmeta ekshibicionismam un egoismam. Zinu, ka visi raksta, rok, pēta, urķē, identificējas – kā nu kurš. Nav jau vienkārši. Grafiks arī nav labākais rakstnieka draugs, tālab strikti noteikt, kuri darbi sekos kuriem, ir riskanti. Var gadīties, ka grafikā pēdējais uzraksta pirmais. Pavasarī iznāks Andra Zeibota romāns par Jāni Ziemeļnieku, vasarā plānota Ingas Gailes grāmata par Ivandi Kaiju, rudenī – Paula Bankovska romāns par Kārli Skalbi...
Pati rakstīsiet par Annu Brigaderi. Kāpēc šāda izvēle? Ko un kā domājat vēstīt par rakstnieci?
Kā tagad mēdz teikt, tas būs ļoti personisks darbs. Man nešķiet labi klāstīt savas ieceres un grāmatas saturu, kamēr darbs manī kuras. Pat reklāmas nolūkos ne.
Pirms dažiem gadiem kādā aptaujā 41% no izvaicātajiem atzina, ka grāmatas nelasa. Vairāk nekā piektdaļa jeb 22% atzina, ka visbiežāk lasa mūsdienu ārzemju autoru darbus. Kā raugāties uz grāmatu kā Latvijas vēstures vēstītāju un vēstītāju vispār attēla mediju ekspansijas laikmetā?
Man šķiet, ka Latvijā tomēr ir izdevies apturēt to infantilo lepošanos “es grāmatas nelasu”. Manuprāt, būt stulbam un vienkāršam kā mietam bija tāds īslaicīgs modes šļaksts. Pārdevējas veikalos tolaik pīkstēja mazu meiteņu balstiņās. Bet par bildītēm – diemžēl tieši tālab, ka tauta nemācēja lasīt, viduslaiku baznīcas rotāja gleznojumi no svēto dzīves...
Kādi paskaidrojoši gleznojumi publiskajā telpā būtu nepieciešami šodienas cilvēkam?
Es tomēr izvēlētos milzīga izmēra alfabētu.
“Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, nes mani uz Laimīgo zemi,” saka Brigaderes ceļotājs Sprīdītis. Nekur nav tik labi kā mājās. Kas spēj vai spētu darīt Latviju par jūsu Laimīgo zemi?
Tā ir mana Laimīgā zeme, jo es esmu mājās. Tieši tāpēc man sāp, ir dusmas un valoda asa, ka te nav taisnīgas un mērķtiecīgi veidotas vides, lai mūsu potenciāls, apbrīnojamie talanti, radošais spēks varētu īstenot kā sevi, tā modernu, gudru valsti. Mans sapnis ir tāds –Laimīgajā zemē visi Sprīdīši atgriežas mājās: izglītoti, pieredzējuši, ar augstām prasībām un spēka pilni, lai veidotu jēdzīgu, lielisku Latviju.
