VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
PAZIŅOJUMS

Baltijas valstu, Polijas un Rumānijas ārlietu ministri: Sāpes un netaisnība nekad nenogrims aizmirstībā. Atvērt

TĒMAS
14. novembrī, 2014
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts vērtības
10
14
10
14

Gundega Repše: maksa par neatkarību bijusi ļoti augsta

LV portālam: GUNDEGA REPŠE, rakstniece

Gundega Repše: „Neatkarības atgūšana pēc baisā režīma gadiem bija milzīgs pārbaudījums cilvēka dabai. Mutācija no padomju cilvēka uz mežonīgu, plēsonīgu kapitālistu radīja, manuprāt, nebijušu cilvēka paveidu, kurš neizturēja pārbaudījumu ar naudu un slavu.”

FOTO: Ieva Čīka/ LETA

„Man pašai šajā plurālajā nenoteiktībā patīk, ka eksistē kaut kas stabils un neatceļams – mūsu īpašā valsts,” pirms valsts proklamēšanas gadadienas sarunā ar LV portālu saka rakstniece GUNDEGA REPŠE.

1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu," teikts šogad pieņemtajā Satversmes preambulā. Kādu izjūtat šo valstsgribu patlaban - laikā, kad valsts pastāvēšana atkal prasa noteiktu gribas apliecinājumu?

Satraukta, kā gan citādāk. Aizbraukušo tūkstoši ir atbilde tam, cik svarīga šodienas cilvēkam vispār ir valsts ideja.

Ir viedoklis, ka nacionālās valsts loma globalizētajā pasaulē arvien sarūk, cilvēkiem rodas dažādas identitātes, un tas ir objektīvs process. Proti, nacionālā valsts ir novecojis 19.gadsimta koncepts, kurš drīzāk ierobežo, nevis sekmē mūsdienu cilvēka vajadzības un brīvības. Kā uz to raugāties?

Man pašai šajā plurālajā nenoteiktībā patīk, ka eksistē kaut kas stabils un neatceļams – mūsu īpašā valsts. Tas ir kā vecāki. Bet cilvēka nemitīgi augošās vajadzības un jaunsagribētās brīvības radīs neiedomājamas interešu sadursmes – kā materiālās, tā garīgās - ikvienā vietā uz pasaules, kur šis cilvēkveids parādīsies. Tāpēc es sevī jautājumu par nacionālu valsti neaplūkoju "vecmodīgs" vai " moderns" koordinātās. Arī vecākus taču var un vajag kā kritizēt, tā ar viņiem strīdēties, bet nevis atteikties.

Jūsu publiskotās dienasgrāmatas salīdzina ar informatīvu pārskatu par aprakstītā laika sabiedriski politiskajiem notikumiem. Kādā intervijā sakāt: vienkāršu krietnumu vērtībās esat sākusi likt augstāk par spožu intelektu. Kas ar mūsu mentalitāti un morāli atgūto neatkarību ir noticis tāds, lai jūs nonāktu pie šādas atklāsmes?

Neatkarības atgūšana pēc baisā režīma gadiem bija milzīgs pārbaudījums cilvēka dabai. Mutācija no padomju cilvēka uz mežonīgu, plēsonīgu kapitālismu radīja, manuprāt, nebijušu cilvēka paveidu, kurš neizturēja pārbaudījumu ar naudu. Histēriskā grābšana, īpašumu mahinācijas, šeptes un štelles kā veiksmīga cilvēka augstākā mēraukla, egoisms kā morāli attaisnojama un "dabiska" kategorija (tāda piemīt, kā zināms, dzīvniekiem).

Tāpat sabiedrība neizturēja pārbaudījumu ar slavu. Ar to es domāju laiku, kad šis un tas jau bija sagrābts un ļaudis sāka izrādīties – visur un par katru cenu. Visa izklaides industrija, TV zvaigznes, šovi, topi, dzeltenā prese utt. - tas radīja masīvu troksni, kas ilgu laiku neļāva vispār sadzirdēt mūziku. Varēja rasties maldīgs priekšstats, ka nekā īsta nemaz nav – tikai viendienīšu kņada. Tomēr viss, manuprāt, ir vēl nopietnāk. Nu jau šie kņadu meistari ir eksperti, vērtību formētāji un mediju karaļi. Tas būtu tikai traģikomiski, ja nebijusi šī draudīgā ģeopolitiskā situācija, kas piespiež atjēgties, pārlūkot vērtības no pavisam cita skatpunkta.

Vai jūtat to notiekam?

Tomēr - jā. Bezrūpīgo lallināšanu vispirms apturēja Zolitūdes traģēdija, kas parādīja visu alkatības un varas ķēdes reakciju un tad, protams, Maidans, Ukraina un mūsu politiķu bailes par šiem jautājumiem runāt un dalīties ar sabiedrību. Pat sarkastiski jāpasmīn – jā, apbruņota Zemessardze var būt patiešām bīstama, ja valdība un sabiedrība stāvēs katra savā laika straumes pusē.

Ir viedoklis, ka Latvijas nelaimju cēlonis ir pārāk viegla neatkarības iegūšana – bez ciešanām, iekšējas pārveidošanas, bez katarses. Vai tam piekrītat?

Nelaimju cēloņus jau var saukt vienu pēc otra, bet nostādnei, ka bez ciešanām atnāca neatkarība, nepiekrītu. Cik litru asiņu būtu bijis pietiekami? Es personīgi vienmēr saistu neatkarības atgūšanu ar mūsu priekšgājēju izcīnīto un paveikto brīvības cīņās. Maksa par neatkarību bijusi ļoti augsta – tie ir vecāku un vecvecāku izkropļotie mūži lēģeros, izsūtījumā un tiem, kas spēja izturēt padomju režīma uzpurni 50 gadu garumā, deformēta psihe. Ir samaksāts pārpārēm, bet katarses nav bijis, tas tiesa.

Šogad ir nolemts līdz 2018.gadam pabeigt tā dēvēto čekas maisu zinātnisko izpēti, bet pēc tam to saturu darīt publiski pieejamu. Problēma, protams, ir plašāka un attiecas uz tā dēvētā padomju laika kolaborācijas izvērtējumu kopumā. No vienas puses, šāda pašrefleksija varētu būt nepieciešama un arī taisnīga gan attiecībā pret režīma upuriem, gan viņu vajātājiem, bet, no otras puses, šķeltu sabiedrību un kaitētu latviešu jau tā zemajai pašapziņai. Kā jūs, sevišķi ņemot vērā jūsu literārās attiecības ar "franču grupu" un radnieciskās saites ar Kurtu Fridrihsonu, uz to raugāties?

Piesardzīgi, bet ar cerībām. Gribas ticēt, ka komisija spēs pastāvēt kā mūris pret politisko spiedienu, kāds neapšaubāmi būs, un ka tajā sapulcēti cilvēki ar ētiski nevainojamām kvalitātēm. Bez vēstures izvērtējuma, bez vēlreizēja kolektīvas psihoanalīzes kursa pie katarses netikt. Un kas tad tā par pašapziņu, kas būtu vairāk vērta nekā patiesība, ja tā turas uz meliem un noklusējumiem? Poza, ne pašapziņa. Pozējošā Latvija mums bija divdesmit gadus. Tomēr man gribas piebilst, ka īpašības, kas okupācijas laikā darīja iespējamu stučīšanu, kolaborāciju, sava izdevīguma meklēšanu un klaju karjerismu, zeļ un plaukst arī tagadnes sabiedrībā. Un atkal cilvēki cieš. Tikai vēsturiski pareizā piegrieztnē.

Pēc jūsu ierosmes trīspadsmit latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs aprakstīt savu Latvijas 20.gadsimta vēstures periodu, iesaistījušies projektā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" - vēstures romānu sērijas sagatavošanā. Pirms tam līdzīgā iniciatīvā vienojāt divpadsmit latviešu rakstnieces. Kas jūs pamudināja to darīt? Kāpēc tieši vēsture?

Iedvesma! Pirms diviem trim gadiem, kad šī ideja piedzima, neviens necilāja ne valsts simtgades atceri, ne komisijas un ekspertu ordas grandioziem pasākumiem. Bija diezgan nomācoša gaisotne, krīze un šķita, ka sabiedrībai itin labi patiktu, ja visam, kas ar mums noticis,  liktu mieru. Rakstnieku vide bija tāda izkliedēta, bariņos bubinoša vai pavisam sadalījusies individuālās orbītās. Lielā mērā jau tas ir arī tagad, bet man šķita, ka vajadzētu pulcēties labai, atbildīgai akcijai, lielam mērķim, nevis piepļāpāt žurnālus.

Vēsture tālab, ka daudzi mūslaiku rakstnieki savu interpretāciju par Latvijā notikušo nebija pauduši. Kritiķiem patika postmodernisms, un lielākā daļa literātu visus deviņdesmitos vālēja postmodernismu. Bet katram laikmetam jau tā vēsture jāraksta no jauna. Sevis paša izzināšanai, saprašanai. Un, protams, ka man jādomā par to, kāda ir Latvijas patiesā attieksme pret vēsturi, ja uz arhīvu jābrauc kaut kur peklē uz Imantu, priedītēs, vecā rūpnīcā rakties pa mapēm. Šogad biju Kazahstanā, tostarp Astanā, autoritārā valstī, Nezinīša Saules pilsētā ar fantasmagorisku arhitektūru, bet pilsētas sirdī stāv gigantiska ola – valsts arhīvs kā visa pamats. Labi, nerunāsim, ko tajā arhīvā vienkāršais kazahs dabū izlasīt, bet situācija Latvijā izsaka visu par politikas attieksmi pret vēsturi. Svinamdienas ar svecītēm – tā cita lieta, var atkal pozēt, saucot pozu par pašapziņu.

Arī jums nākamgad klajā nāks jauns vēsturisks romāns. Par ko, ja varat atklāt, tas iecerēts?

Man ir Baigais gads, okupācija. Neatgriezenisks lauzums, lūzums, katastrofa it visās dzīves jomās. Bet par to ir priekšlaicīgi stāstīt ko vairāk.

Vēsturei nāktos būt brīvai no ideoloģijas, taču daudzas valstis apzināti uztur mītus vai notušē nepatīkamākās vēstures lapaspuses, veidojot savu vēstures politiku kā nācijas pašapziņas un patriotisma stiprinātāju. Kā raugāties uz šo pretrunu?

Tas jau ir literatūras, mākslas viens no uzdevumiem – radīt alternatīvu politikai, meklēt patiesību diendienā.

Kā raugāties uz Kārļa Ulmaņa piemērā acīmredzami balstīto ideju par tautas vēlētu Valsts prezidentu, ideju, kurai ar lielu varbūtību klāt ķersies šī Saeima?

Pēc visa iepriekšteiktā par mums kā īpašu mutāciju, kas vēl nav tikusi līdz katarsei, man tas šķiet ārkārtīgi bīstami.

Satversmes 1.nodaļā teikts: Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Cik lielā mērā šajā ziņā, jūsuprāt, vēlamais sakrīt ar esošo? Vai pati izjūtat šo suverēno varu kā de facto sev piederošu?

Liekulīga frāze, kaut domāts cēli. Es personiski pēc tādas varas (re, kā Āboltiņa man kalpo, re, kā Parādnieks svilpj pēc manas – tautas pavēles) netīkoju, bet man patiktu, ja kā vēlētāja varētu labticīgi paļauties uz savas zemes sabiedrības ievēlētajiem priekšstāvjiem. Uzticēties viņiem, lai pati varētu darīt savu darbu, nevis nemitīgās aizdomās spazmot līdzi viņu shēmām, intrigām un vienkārši nelietībām. Līdz šādam komfortam būs vēl jāgaida.

Nupat ievēlēta jaunā Saeima. Gadu gadiem mums tiek teiks: ejiet balsot, citādi pie varas nonāks valsti iznīcinoši spēki. Tā reizi no reizes daudzi no mums balso par varas partijām kā mazāko ļaunumu, jo citādi Latvijai gals klāt. Kā raugāties uz šo situāciju?

Ir arī pozitīvi signāli. Ka cilvēki, lai arī neiet ielās ar slotām, neklausa smadzeņu skalotājiem, bet balso pa savam. Varas partijas ar to augstprātīgi nerēķinājās, tālab suņu būdu ir pelnījušas par 1000 procentiem.

Toties varas partijas rēķinās, ka, baidoties no lāča viņpus Zilupes, latviešu vēlētājs nekur neliksies un balsos par tām, lai arī ko tās darītu vai nedarītu. Proti, minētās partijas labi apzinās, ka ir tieši mazākais ļaunums. 

Jā, Āboltiņas un Zaķa cinisms un ņirgāšanās par cilvēku viedokļiem viņiem smagi atmaksāsies, jau tagad atmaksājas, jo šķelšanās viņu partijā taču nenotiek astroloģiskās prognozes dēļ vien. Vienā vai otrā veidā, bet par necieņu pret cilvēkiem rēķins tiks piestādīts. Tātad – dinamika tomēr pastāv. Un tāda nebūtu iespējama bez sabiedrības protestiem. Mums pašiem nevajag sev uzstādīt ultimātus – krievu lācis vai latviešu draņķi. Mēs negribam lāčus un draņķus, bet tālab nav uz pērienu Doma laukumā kolektīvi jāved cilvēki, kuru reputācija izmaitāta dažu personāžu dēļ.

Ir viedoklis, ka inteliģence savu padarīja, uzņemoties Atmodas līderu lomu, bet tagad tai jādara tas, kas jādara – jāraksta, jārežisē, jāglezno utt., politiskos procesus atstājot politiķiem. Kādā intervijā esat teikusi: "Rakstnieka loma visos laikos tomēr ir un paliek izgaismot netaisnības." Kad un ar kādiem līdzekļiem, jūsuprāt, rakstniekam ir jāiesaistās politikā, tās ietekmēšanā?

Katram pēc sava sociālā temperamenta, receptes te nederēs. Protams, vienmēr būs kādi, kas caur politiku nokārtos savas tā saucamās karjeras būšanas un tādējādi turpinās kaldināt veco mītu par inteliģenci kā sasmakušu purvu, bet kas, manuprāt, arī ir netaisns. Vainas deleģēšana uz kādu stipri izplūdušu sabiedrības slāni ir gluži vai rasistiska. Man šķiet, ka daudz būtiskāk ir izkopt sevī pretīgumu pret nelietību un nodevību, nevis deleģēt to kā kādas grupas gluži vai fizioloģisko mantojumu.

Tūlīt atkal pasniegs valsts augstākos apbalvojumus. Allaž šādās reizēs izskan kritika gan par apbalvojumu piešķīrējiem, ja atceramies režisora Alvja Hermaņa atteikšanos saņemt ordeni no prezidenta Zatlera rokām, gan par to saņēmējiem, kuru nopelni valsts labā ir bijuši apšaubāmi. Vai, jūsuprāt, ir pamats, teiksim, skeptiskai attieksmei pret Latvijas valsts augstākajiem apbalvojumiem to piešķīrēju un saņēmēju dēļ?

Mani neaizkustina ordeņi, medaļas, bet es saprotu ļaudis, kuriem tas, gluži kā padomju laikā, šķiet kvalitātes zīmogs. Diemžēl ordenis ir neskaitāmas reizes diskreditēts, bet arī tā būs mūsu vēstures liecība. Cik dzirdēts, pēc ordeņa stāvot rindās.

Kopš Latvija iestājusies ES un NATO, bieži tiek secināts, ka tai vairs nav mērķa. Vai jums ir kāda ideja par to, kas varētu būt vai kam vajadzētu būt šādam mērķim? Jaunās valdības deklarācijā šajā kontekstā figurē jēdziens "labklājība".

Ir jau piedzīvots, kāda žanra literatūra ir šīs deklarācijas. Bet valsts mērķis – labklājība ir, kā teica skolotājas, "nabadzības apliecība" nācijai. Kur ambīcijas, kas tik koši izpaužas personiskajās valsts amatpersonu kvalitātēs? Te sadzirdama atkal kārtējā augstprātība – iedos tautai vairāk paēst, viss būs labi, nomierināsies. Jo valsts vadība netic, ka tauta ir spējīga dzīvot ar sapni – būt, piemēram, zeme ar viskvalitatīvāko un augstāko izglītības līmeni, kas taču ir stratēģiski vienīgais ceļš uz labklājību, ka Latvija gribētu būt valsts, kura globalizācijas apstākļos spējusi atkal sasaukt savus tautiešus mājās no visas pasaules, likt ikvienam sajusties Latvijai nepieciešamam.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU