Nupat aizvadīta valsts simtgade, tuvojas Ziemassvētki – ir laiks, kad mūziķi lielākoties aktīvi koncertē. Kādu iespaidu tas atstājis uz jūsu svētku sajūtu, ņemot vērā, ka savulaik esat izteicies – labprāt izbaudītu klusumu?
Lai arī šis gads man ir bijis ārkārtīgi pieblīvēts ar koncertiem un pasūtinātu jaundarbu komponēšanu, tomēr nevienā pasākumā saistībā ar valsts jubileju šogad gan nebiju iesaistīts kā mūziķis. Taču, ja būtu uzaicināts uzstāties Latvijas simtgadei par godu, ļoti labprāt būtu to darījis pat bez atlīdzības – dāvanā.
Adventes laiks man ir ļoti aizņemts, uzstājoties koncertos, līdzīgi arī manai sievai Elīnai. Tas ir neizbēgami, tāds ir mūsu darbs un radošais aicinājums. Mūsu ģimenē tas šķiet pilnīgi normāli.
Vai varat nosaukt kādu Ziemassvētku skaņdarbu, kurš jums ir vistuvākais?
Ziemassvētkiem ir veltīts tik daudz ģeniālu, nemirstīgu skaņdarbu – gan senajā, gan klasiskajā un 20. gadsimta mūzikā, ka vienu nosaukt kā mīļāko vai labāko es nespēju. Šķiet, nevieniem citiem svētkiem par godu cilvēce nav radījusi tik daudz lieliskas mūzikas!
Kas jums Ziemassvētkos rada svētku sajūtu?
Varētu uzskaitīt daudzas lietas, kas šo sajūtu nokauj. Tas, protams, ir iepirkšanās drudzis un arvien ātrāka skriešana pretim darbiem, kas norisinās saistībā ar Ziemassvētkiem, tostarp ar mūziku saistītiem. Kaut gan, protams, mēs, mūziķi, varam palīdzēt cilvēkiem radīt svētku sajūtu šajā ļoti steidzīgajā laikā. Taču man pašam Ziemassvētki pirmkārt ir Kristus dzimšanas svētki. Un tos kā baznīcas svētkus arī izjūtu.
Un valsts svētkos?
Valsts svētkus nosvinēju tiešām tā, kā tas man nepieciešams, – vērtīgās pārdomās par Latviju un aizvadītajiem simt gadiem. Skats nākotnē ir ļoti pozitīva lieta, tomēr šie ir pagātnes svētki, kuros, izvērtējot aizvadīto laiku, cerams, no tā arī kaut ko mācāmies.
Kāds ir šo pārdomu kopsavilkums?
Aizvadītie simt gadi Latvijai lielākoties nav bijuši nekādi vieglie. Tikai pusi no tiem Latvija mums patiešām ir bijusi. Man šķiet, varam būt ārkārtīgi priecīgi un savā ziņā arī izbrīnīti par to, ka Latvija pēc visām pārdzīvotajām ģeopolitiskajām vētrām mums tomēr ir. Tas ir fantastisks brīnums, kuru tiešām no visas sirds ir vērts svinēt. Tā bija mana galvenā doma, sagaidot Latvijas simtgadi, – šī brīnuma sajūta un atziņa. Tas taču ir lieliski, ka varam to darīt tieši ar šo sarkanbaltsarkano karogu un tieši šo himnu – “Dievs, svētī Latviju!” – un neviens to nevar mums aizliegt.
Kurš skaņdarbs, jūsuprāt, vislabāk izsaka Latviju?
Himna, manuprāt, ir galvenais Latviju raksturojošais skaņdarbs, man ļoti mīļš. Tā ir simbols. Tās saturs ir brīnišķīgs – lūgšana Dievam, kas apliecina to, ka Latvijai un latviešu tautai ir svarīgi Dievam lūgt, lai viņš svētī mūsu tautu un mūsu valsti.
Pienākot Atmodas laikam, Latvijas himnu – tās vārdus un melodiju – nebūt ne visi zināja vai spēja atcerēties. “Dēlu” un “meitu” jaukšana tās tekstā bija ierasta parādība. Zinu, ka mani vecāki tolaik bija cieši iesaistīti mūsu himnas mācīšanā, arī pie Brīvības pieminekļa ar speciāli un, protams, nelegāli darināta ieraksta palīdzību atskaņojot himnas melodiju un dziedot tās vārdus situācijā, kad tas bija aizliegts un varēja visnotaļ bēdīgi beigties. Tātad – Latvijas himna man un arī manai ģimenei ir īpaši nozīmīgs skaņdarbs.
Vairākkārt diskutēts, vai par Latvijas himnu neizvēlēties Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”...
Mārtiņš Brauns ir izcils komponists, un viņa “Saule, Pērkons, Daugava” ir ģeniāls meistardarbs, bet atcerēsimies, ka himna, tāpat kā valsts karogs, ir dziļi simboliska vienība, kas iemieso 1918. gada 18. novembra Latvijas Republiku un, tāpat kā Satversme, nav maināms lielums. Ja to mainām, tā jau ir cita valsts, vismaz manā uztverē. Esmu kristīgs cilvēks un uzskatu, ka lūgt Dievam svētību ir brīnišķīgi un gudri. Ja dažiem šķiet, ka šī lūgšana ir viņu brīvības un tiesības aizskaroša, tā, manuprāt, ir viņu uztveres īpatnība, nevis visas latviešu tautas problēma.
Uzskata, ka sabiedrība kopumā sekularizējas.
Nezinu. Biju patīkami pārsteigts, nesen lasot aptauju, kura atklāja: no visām institūcijām tieši baznīcai cilvēki Latvijā uzticas visvairāk. Tādējādi teikt, ka cilvēki novēršas no reliģiskām, absolūtām vērtībām, tomēr ir pāragri. Atcerēsimies, ka kristīgās baznīcas autoritātes bija arī vienas no aktīvākajām Atmodas atbalstītājām, un tas cilvēkiem, šķiet, joprojām ir dzīvā atmiņā.
Vai pats, būdams katolis Kurzemē, esat baznīcā gājējs?
Jā, mums šeit ir vairāk nekā gadsimtu veca katoļu baznīca, dievkalpojumus svētdienās apmeklēju regulāri. Un savas līdzšinējās dzīves laikā esmu pieredzējis pakāpenisku šīs draudzes locekļu skaita palielināšanos, nevis samazināšanos.
Katolicisms, kas manā dzimtā ir ar saknēm Latgalē no mammas puses un Polijā no tēta puses, gājis roku rokā ar Latvijas valstsnācijas pārliecības dibināšanos. Katolicisms ar nacionālu piederību šai valstij Latgalē ir bijis cieši saistīts. Līdz ar to ticība Dievam un Latvijas mīlestība mūsu ģimenē ir gluži kā vienas medaļas divas puses.
18. novembri, Latvijas Republikas proklamēšanas dienu, uzskatāt par pašu svarīgāko dienu Latvijas vēsturē. Kā esam pratuši neatkarības laiku, sevišķi pēc tās atjaunošanas, izmantot?
Godīgi sakot, Latvijā ir cilvēki, kuri atjaunotās neatkarīgās valsts dotās iespējas ir ļoti “labi” pratuši izmantot. Diemžēl tas jāsaka ar ironiju – Latvijā daudzi pie varas esošie ilgstoši ir uzskatījuši, ka valsts pieder viņiem, t.i., būdami tautas pilnvaroti strādāt visu labā, viņi ir alkatīgi kampuši tikai sev un savējiem, nodrošinoties ar dažādām privilēģijām, kā arī visu līmeņu tiesisko aizsardzību. Pārējiem tiek piedāvāta vien brīvība pamest šo valsti un meklēt labāku dzīvi citur.
Tas, ka tik daudz cilvēku pametuši Latviju, vairs pat netiek uzskatīts par problēmu. Gluži pretēji – to mēģina pasniegt kā pilnīgi normālu Eiropas brīvā darba tirgus parādību, un apstākļi, kas liek cilvēkiem atstāt Latviju, tiek tikai veicināti. Tas, manuprāt, ir otrs lielākais noziegums pēc cilvēku masveida deportēšanas uz Sibīriju. Latvija šobrīd ir iestigusi milzīgos ārējos parādos, kuru dēļ vairs neko nav iespējams darīt, lai kaut cik pārskatāmā nākotnē vairums Latvijas iedzīvotāju varētu dzīvot cilvēcīgu dzīvi. Tāpēc, manuprāt, ir jāglābj vismaz tas, ko šeit vēl var glābt, – mūsu valodas un kultūras suverenitāte no daudz lielāku valstu un tautu pārmācošas ietekmes. Valoda un kultūra ir palikušas vienīgās, par ko mēs vēl varam cīnīties.
Kā šajā ziņā raugāties uz jaunievēlētās Saeimas sastāvu?
Tas diemžēl atspoguļo, cik sašķelta šobrīd ir Latvijas sabiedrība. Sabiedrības šķelšana dažādu ārēju ideoloģisku faktoru dēļ ir notikusi ļoti aktīvi. Un šīs vēlēšanas apliecina to, cik nevienprātīgi šobrīd esam.
Demokrātiskā sabiedrībā viedokļu dažādība ir neizbēgama.
Jā, protams. Taču, no otras puses, nevar nepamanīt to, cik ļoti lielā apmērā cilvēkiem tiek skalotas smadzenes gan no austrumu, gan rietumu puses, kam seko arī attiecīgais pašmāju politiskais piedāvājums prorietumniecisku vai prokrievisku partiju izpildījumā. Šīs ideoloģijas Latvijā ne tikai saduras, bet mēdz arī mesties uz vienu roku, piemēram, nesen ANO Migrācijas pakta jautājumā itin labi sapratās “Attīstībai/Par!”, “Jaunā Vienotība” un “Saskaņa”, jo acīmredzama nepatika pret Latviju kā nacionālu valsti ir vienlīdz izteikta visiem šiem politiskajiem veidojumiem. Tas viss šķeļ mūsu sabiedrību, padarot to novājinātu un vairojot risku, ka varam zaudēt savu valodu, kultūru un ekonomisko suverenitāti. Pēdējo gan, jāteic, esam jau faktiski zaudējuši, pateicoties astronomiski lielajam valsts ārējam parādam.
Patlaban visā Eiropā saduras divas tendences – mēģinājumi to apvienot ciešāk un centieni nostiprināt nacionālo valstu pozīcijas. No vienas puses, Latvijas interesēs ir stipra, vienota Eiropa, bet, no otras, – pēc iespējas saglabāt nacionālo suverenitāti. Kā raugāties uz šo dilemmu?
Jūtos kā restorānā, kurā man obligāti liek izvēlēties no ēdienkartes, kuras piedāvājumā ir tikai divi ēdieni – lieliski pagatavoti kartupeļi ar sapuvušu gaļu vai sapuvusi zivs ar lieliski pagatavotiem rīsiem. Es teiktu, ka Latvijas interesēs ir tās drošība – Latvija dzīvo kaimiņos valstij, kura to līdz šim ir apdraudējusi un turpina apdraudēt. Līdz ar to, ja Latvija vēlas justies droši, tai ir nepieciešami spēcīgi aizstāvji. Vienlaikus Latvija vēlas aizsargāt savu nacionālo suverenitāti. Ja tā tiek zaudēta, kaut Eiropas interesēs, mēs zaudējam to, kā dēļ vispār esam vēlējušies būt drošībā un neatkarībā no mūsu austrumu kaimiņvalsts sociālekonomiskās ietekmes. Līdz ar to mums ir svarīgi formulēt tieši savas intereses, kas sevišķi svarīgi ir Austrumeiropas valstīm robežlīnijā starp Eiropu un Krieviju.
Rietumvalstu attieksme pret Austrumeiropas valstīm nereti bijusi ciniska, bez sirdsapziņas pārmetumiem pārkāpjot pašu daudzinātos tiesiskuma un morāles principus. To der atcerēties un reizēm atgādināt, kad savā iztapīgajā centībā mēs atkal gribam “skriet ratiem pa priekšu”, tā vietā, lai apzinātos un aizstāvētu savas nacionālās intereses – gan politiskās, gan ekonomiskās, bet jo īpaši – valodas un identitātes saglabāšanas jautājumā. Neviena valsts 20. gadsimtā ne rietumos, ne austrumos nav piedzīvojusi procentuāli tik lielu masveida migrāciju un kolonizāciju kā Latvija.
Kopš Latvija iestājusies NATO un ES, bieži teikts, ka valstij zuduši mērķi, uz ko tiekties. Kam, jūsuprāt, vajadzētu būt Latvijas mērķim patlaban?
Latvijas galvenajam mērķim, manuprāt, vajadzētu būt – piedzīvot nākamo simtgadi, tātad – savas valodas, kultūras un tautas dzīvā spēka nosargāšanai. Skatoties uz to, kas patlaban notiek pasaulē, tas noteikti nebūs viegli izpildāms uzdevums.
Tautas dzīvā spēka nosargāšanai, tostarp tik straujas emigrācijas apturēšanai, būtisks ir sociālais taisnīgums valstī.
Jā, katru gadu dzirdam par ekonomikas izaugsmi, IKP pieaugumu Latvijā. Es nezinu, kas audzē šos ciparus, taču realitāte ir tāda, ka cilvēki nepārtrauc izbraukt no valsts, jo nespēj šeit izdzīvot. Ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir milzīga. Sociāli taisnīga valsts tiešām būtu brīnišķīgs mērķis Latvijai. Diemžēl pagaidām nemana šādu piedāvājumu no politikas veidotāju puses.
Par sociāli atbildīgu politiku vēlētāji nebalso. Ja nav pieprasījuma, grūti sagaidīt piedāvājumu.
Jā, protams, joprojām dzīvs ir stereotips, ka šāda politika ir tas pats, kas padomju sociālisms. Pārāk ilgi esam dzīvojuši tādā sociālismā, kas nebija nekāds sociālisms, bet valdošās nomenklatūras uzdzīve uz paverdzinātu tautu un valstu rēķina. Nacionālā līmenī šis netikums Latvijā turpinās joprojām.
Vai jums ir svarīga tā dēvēto čekas maisu publiskošana?
Bez šaubām, tas ir svarīgi. Taču jāatceras, ka tur redzēsim tikai vārdus un uzvārdus, nevis to, ko kurš ir darījis. Un būsim godīgi – mēs tolaik dzīvojām sistēmā, kurā maz ko sabiedrībai būtisku un paliekošu varēja izdarīt bez saistības ar varu. Tāpēc neizbrīna, ka daudzi no Latvijas tā laika radošās inteliģences vilcējspēkiem bija tā vai citādi saistīti ar to.
Šodien varam tikai iedomāties, cik briesmīga šī sistēma bija un cik grūti tajā cilvēkiem nācās dzīvot un kaut ko tomēr darīt Latvijas labā. Taču, nenoliedzami, ļoti liela kļūda bija pieļaut, ka kompartijas biedri un čekas orgāni turpināja darboties Latvijas pārvaldīšanā pēc neatkarības atgūšanas. Tas lielā mērā izskaidro to, kas ar Latviju pēc tam ir noticis, arī valsts izsaimniekošanu un izzagšanu.
Taču varētu teikt: šos komunisma laika politiķus paši vien ievēlējām…
Jā, un arī šodien daudziem, iespējams, ir sajūta, ka viņi spēj domāt kritiski un izdarīt apdomātus lēmumus, ejot uz vēlēšanām, taču bieži vien tā ir tikai ilūzija. Turklāt arī šis ir jautājums par vērtīborientāciju. Cilvēkiem vajadzētu sev skaidrāk definēt to, kas ir patiešām vērtīgs Latvijai, un saglabāt šo pārliecību, kas kļūst arvien grūtāk, jo šajā ideoloģiski informatīvā kara laikā ir arvien aktīvāk jāstrādā pie tā, lai nosargātu sevī spēju domāt kritiski un tiešām patstāvīgi. Cilvēka atbildība par savām domām un lēmumiem kļūst arvien lielāka.
Latvijā pašlaik notiek pāreja uz kompetenču pieejā balstītu izglītības modeli, kas raisījis diametrāli pretējus viedokļus – gan, ka tas ir ieguvums, jo palīdzēs cilvēkam adaptēties dažādās dzīves situācijās, gan, ka tas ir zaudējums, jo veicinās izpildītāju, nevis patstāvīgi domājošu personību veidošanos, ko spētu nodrošināt pieturēšanās pie klasiska akadēmiskās izglītības modeļa.
Domājošs cilvēks nav bijis diez ko patīkams nevienai varai nevienos laikos. Par to esmu pārliecinājies. Mani mazliet mulsina tas, ka akcents jaunajā izglītības modelī tiek likts uz audzēkņa spēju pielāgoties. Manuprāt, tas ir saistīts ar vērtību relatīvisma risku, kas strauji mainīgos apstākļos, kādos būtu nepieciešama spēja principiāli pieturēties pie būtiskām vērtībām, var izrādīties sevišķi bīstams.
Oportūnisms?
Jā, oportūnisms, ko jau redzam lieliski notiekam Latvijas politikā, kas ir pilna ar oportūnistiem, kuri spēj ļoti veikli pielāgoties visdažādākajām izmaiņām savā vidē. Kopā ar ētiskuma deficītu, kuru var izraisīt humanitārās izglītības iztrūkums, tas varētu radīt visnotaļ atbaidošu sabiedrību, un neesmu pārliecināts, vai tādā gribētu dzīvot. Un vispār – kā tas nākas, ka mēs nemitīgi pieļaujam dažādus eksperimentus ar sevi, tostarp izglītībā?
Vai jums ir kāds skaidrojums tam, kā sabiedrība, kura Atmodas laikā spēja efektīvi iestāties par savām interesēm, tagad nonākusi līdz stāvoklim, kurā izplatītākās protesta formas ir kurnēšana virtuvēs vai emigrācija?
Ja nebūtu šīs visādi veicinātās iespējas masveidīgi doties darba meklējumos uz rietumvalstīm, domāju, ka kurnēšana virtuvēs ātri izvērstos tikpat masveidīgos protestos. Nevar nepamanīt, ka tiek darīts viss, lai drīz vien Latvijā nebūtu cilvēku, kuri potenciāli varētu iet ielās protestēt, jo viņi visi būtu vienkārši aizbraukuši no šejienes.
Kas attiecas uz iziešanu ielās par ikdienišķo iztiku daudz svarīgāku vērtību dēļ (es ticu, ka Atmoda nenotika tāpēc, lai veikalos būtu vairāk produktu, bet tautas vēlmes saglabāt latviešu valodu un kultūru dēļ), tāda nenotiek, jo sabiedrība, kā jau teicu, ir ļoti sašķelta arī savā vērtību izpratnē. Mums vairs nav vienotas izpratnes par vissvarīgāko – latviešu valodas un kultūras nosargāšanu kā Latvijas valsts galveno jēgu, kuras dēļ būtu vērts kopā cīnīties, kā tas notika Atmodas laikā.
Daudz esat koncertējis citās valstīs. Kāds jums ir iespaids par Latvijas tēlu aiz robežām, par ko droši vien varat spriest lielākoties pēc viedokļiem inteliģences aprindās?
Latvijas tēls šajās aprindās noteikti saistās ar atziņu, ka esam akadēmiskās mūzikas lielvalsts. Turklāt tas vērojams ne tikai akadēmisko mūziķu aprindās, bet plašākā sabiedrībā. Ja eiropietis vispār kaut ko zina par Latviju (ārpus plaši izplatītās korupcijas un tā, ka labklājības līmeņa ziņā mūsu valsts ierindojas pēdējās vietās ES dalībvalstu vidū), tad tas, ko viņš zina, ir Latvijas akadēmiskie mūziķi.
Par to varam būt gandarīti ne tikai tāpēc, ka mūsu akadēmiskās mūzikas pārstāvjus pazīst pasaulē, bet arī tāpēc, ka mums pašiem šeit ir tik aktīva, daudzveidīga un kvalitatīva akadēmiskās mūzikas koncertu vide, kādu apskauž ne viens vien koncertu producents rietumvalstīs. Varam būt gandarīti, ka šo koncertu ir tik daudz un tie ir tik labi apmeklēti, un to ietvaros klausītājiem ir tik liela interese arī par jauno mūziku, mūsu pašu komponistu jaundarbiem. Protams, jāpiemin mūsu Dziesmu svētku tradīcija un ārkārtīgi augstais līmenis, kādā ir mūsu kori. Tādējādi akadēmiskā mūzika ir tā, kas vislabāk Latviju raksturo pasaulē. Nenāk prātā neviena cita līdzvērtīga joma.
Kā tas izskaidrojams?
Esmu pārliecināts, ka tas ir bijis iespējams, pateicoties plašajam mūzikas skolu tīklam, kurš diemžēl samazinās, un augstajai kvalitātei, kādā šajās skolās mūzika tiek mācīta. Mūzika jau no tautasdziesmu rašanās laika latviešiem ir bijusi tik dziļi tautas garā mītoša, ka šīs tradīcijas ir transformējušās arīdzan akadēmiskajā mūzikā, caur kuru varam uzrunāt klausītājus visā pasaulē.
Kāda vispār ir mūzikas sūtība?
Es šajā ziņā nevaru pateikt neko labāku, kā ir teicis Johans Sebastians Bahs: “Mūzika ir gara atspirdzinājums.” Izteikti pasaulīgs skats uz dzīvi cilvēka garu var nospiest dziļi zemē, bet mūzika ir spēcīgs līdzeklis, ar ko to no jauna pacelt augšup. Garam ir jālido, tas nevar mīcīties pa dubļiem. Turklāt mūzikas vērīga klausīšanās, līdzpārdzīvošana mūsu iekšējo pasauli bagātina ar ko tādu, ko mums neviens nevar atņemt. Tas taču ir brīnišķīgi!
Kas vispār cilvēkam ir nepieciešams, kādi priekšnoteikumi vajadzīgi, lai viņš būtu laimīgs?
Cilvēkam būtu svarīgi formulēt savas vajadzības. Un ne pēc principa, ka vajag vairāk un vairāk, bet uzdodot sev jautājumu: ko man patiešām vajag? Šis var būt gluži praktisks ceļš uz spēju izjust laimes sajūtu. Visādi citādi, es domāju, mums visapkārt ir gana daudz laimes ceļvežu – gan reliģisku, gan laicīgu. Visām gaumēm, tā teikt. Un vēl ir svarīgi apzināties, ka eksistē tādi laimes priekšnosacījumi, kuri varbūt šķietami ierobežo cilvēka brīvību, viņa ego, bet vienlaikus palīdz sasniegt patiesu, vērtībās balstītu laimes sajūtu.
