VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
03. maijā, 2023
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
23
23

Atraisīt labo enerģiju cīņā par cilvēcību

LV portālam: ANDREJS OSOKINS, pianists, Ukrainas atbalsta akciju organizētājs.
Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Viens no skaņdarbiem, kas Andrejam Osokinam saistās ar Latviju, ir Jāzepa Vītola “Viļņu dziesma”. “Tas ir kā Baltijas jūras skaistuma un spēka manifestācija. Tik skaists un tautisks, meistarīgi uzrakstīts un emocionāli saviļņojošs!”

FOTO: Jānis Romanovskis.

Atslēga tam, kā dzīvot šajā pasaulē pilnasinīgi un laimīgi, ir meklējama empātijā un cilvēciskumā, saka izcilais pianists un Ukrainas atbalsta akciju organizētājs ANDREJS OSOKINS. Sagaidot Latvijas neatkarības atjaunošanas gadadienu, viņa veikums novērtēts ar augstāko valsts atzinību – Triju Zvaigžņu ordeni.

īsumā
  • Šis apbalvojums vienlaikus ir arī visiem tiem cilvēkiem, kurus man ir bijis gods iedvesmot iesaistīties Ukrainas atbalsta procesos, atraisot Latvijas tautas labo enerģiju cīņā pret ļaunumu, cīņā par cilvēcību.
  • Vairāk varu būt noderīgs savā profesijā, ar mūziku iedvesmojot cilvēkus, tostarp citus mūziķus, lai viņi skaļāk paustu savu viedokli pret Putina armijas agresiju un par Ukrainas tautu, Ukrainas cilvēkiem, viņu dzīvības vērtību. Par cilvēka dzīvības vērtību kopumā.
  • No dabas vai Dieva cilvēkam ir dots, ka tieši palīdzēšana kādam citam, kuru varbūt pat nepazīst, rada laimi pašam. To ļoti labi var redzēt saistībā ar cilvēkiem, kuri ziedo Ukrainai vai brauc uz turieni ar humānās palīdzības kravām. Viņi ir tik laimīgi, smaidoši, enerģijas un spēcīga gara piepildīti!

No 7. maija līdz 11. jūnijam Rīgā norisināsies jau ceturtais pianista Andreja Osokina rīkotais Brīvības festivāls, kas veltīts Ukrainai un tās cilvēkiem. Festivāls pulcēs Latvijā un pasaulē atzītus latviešu un ukraiņu mūziķus, aktierus un grupas. Gūtie ieņēmumi no biļešu tirdzniecības tiks ziedoti Ukrainas atbalstam. Martā, piesakot ziedojumu akciju Ukrainas aizstāvjiem, pianists sāka savas jaunās koncertprogrammas “Osokins – Listam” turneju, kas līdz pat gada beigām ar 12 koncertiem turpināsies visā Latvijā. Savukārt aizvadītā gada rudenī Andrejs Osokins aizsāka ziedojumu akciju, kurā cilvēki tika aicināti ziedot universālo maltīšu komplektu iegādei ukraiņu karavīriem frontē. Patlaban akcija tiek īstenota sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā, ukraiņu biedrību konfederāciju “VICHE” un labdarības organizāciju Ziedot.lv.

***

Triju Zvaigžņu ordenis ir visaugstākais valsts apbalvojums. To piešķir par sevišķiem nopelniem tēvijas labā. Ko jums nozīmē ordeņa saņemšana?

Tas, protams, ir ļoti, ļoti liels pagodinājums. Šis ir nozīmīgs brīdis manā dzīvē, un es lepojos, ka esmu šādi novērtēts, ka ir novērtēti Ukrainas atbalsta koncerti, kas izskanējuši kā kliedzieni pret vardarbību un asaras par kritušajiem varoņiem. Vienlaikus šis ir apbalvojums arī visiem tiem cilvēkiem, kurus man ir bijis gods iedvesmot iesaistīties Ukrainas atbalsta procesos, atraisot Latvijas tautas labo enerģiju cīņā pret ļaunumu, cīņā par cilvēcību. Ir būtiski šo darbu turpināt, attīstīt un nepagurt, lai karš ātrāk beigtos ar labā uzvaru. Tas ir ļoti svarīgi.

Apbalvojums man nozīmē arī ļoti lielu atbildību, jo tagad būšu ordeņa virsnieks. Rūpīgāk būs jāpārdomā koncerti, lai tie būtu visaugstākajā līmenī, kādu varu sniegt.

Saistībā ar ordeņa piešķiršanu tiekat pieteikts ne vien kā pianists, bet arī Ukrainas atbalsta akciju organizētājs. Kā nonācāt līdz tam, ka jāorganizē atbalsts Ukrainai?

Kad 2022. gada februārī sākās karš Ukrainā, pirmās domas bija drūmas, jo radās iespaids, ka visam, ko esmu darījis, spēlējot Šopēna noktirnes un Bēthovena sonātes, varbūt nav nekādas vērtības pasaulē, kura, iespējams, tūlīt beigs pastāvēt. Radās jautājums, ka varbūt esmu veltījis savu dzīvi kaut kam, kas nav tik nozīmīgs. Taču pēc tam sāku domāt, ko noderīgu es varētu darīt šajā situācijā. Apzinoties, ka, paņemot ieroci un dodoties uz fronti, es, iespējams, vairāk traucētu nekā palīdzētu, secināju, ka vairāk varu būt noderīgs savā profesijā, ar mūziku iedvesmojot cilvēkus, tostarp citus mūziķus, lai viņi skaļāk paustu savu viedokli pret Putina armijas agresiju un par Ukrainas tautu, Ukrainas cilvēkiem, viņu dzīvības vērtību. Par cilvēka dzīvības vērtību kopumā.

Mūzika, būdama šķietami trausla un nemanāma, ir arī spilgts vēstījuma nodošanas līdzeklis un spēcīgs ierocis. Kultūra var mudināt cilvēkus darīt skaistas un vajadzīgas lietas.

Sapratu, ka ar mūziku esmu savā vietā un varu iedvesmot, nevis būt ārpus politikas un reālās dzīves.

Kāda ir mūzikas saikne ar politiku?

Visos laikos mūzika ir atspoguļojusi to, ko tobrīd ir pārdzīvojis tās radītājs, komponists. Arī politiku. Piemēram, Bēthovena mūziku nevar nodalīt no tālaika sabiedriski politiskajiem notikumiem Eiropā. Tas pats jāsaka par citu komponistu skaņdarbiem. Šopēna mūzikā ir iešifrēta mīlestība pret savu tautu, Poliju, kurā Krievijas iebrukuma dēļ viņš nevarēja atgriezties, un beidza savu dzīvi kā emigrants. Tā radās mana Šopēnam veltītā programma. Kopā ar viņu es sapratu, ka varu veidot labdarības akciju un sāku interesēties, ko es varu darīt. Tādējādi jau no aizvadītā gada to īstenojam ciešā sadarbībā ar labdarības organizācijām, Ziedot.lv, ukraiņu biedrību konfederāciju Latvijā “VICHE” un Ukrainas vēstniecību, noskaidrojot, kāda palīdzība būtu nepieciešama. 

Mani visvairāk uzrunāja tas, ka frontē karavīriem var nebūt iespējas izmantot elektrību vai ugunskurus ēdiena pagatavošanai, jo tas rada risku būt pamanītiem. Tā nonācām līdz aicinājumam koncertos un arī ārpus tiem ziedot pašsildošajām maltītēm, kādas izmanto arī mūsu karavīri. To pagatavošana notiek ar speciālu reaģentu, kas sasilda ēdienu līdz 40 grādu temperatūrai. Iedomājos –, ja mēs varētu savākt 1000 eiro, par tiem varētu iegādāties 200 šādu maltīšu, kuras nosūtīt uz fronti, un tas būtu brīnišķīgi. Atsaucība ir bijusi krietni lielāka. Patlaban akcijā savākti jau 100 015 eiro, kas nozīmē 24 000 pašsildošo maltīšu frontes līnijās. Atnākot mājās pēc mūsu koncertiem un ēdot vakariņas, cilvēki ir sapratuši, ka var tajās padalīties arī ar ukraiņu karavīriem. Es no viņiem saņemu vēstules par to, cik svarīgi tur, frontē, ir sajust atbalstu, kas nāk no visas pasaules.

Šajā karā viens no ļoti būtiskiem faktoriem ir laiks, ko Putina Krievija saista ar cerībām, ka pasaulei apniks sniegt palīdzību Ukrainai un tā pamazām izsīks.

Tieši tāpēc ir tik svarīgi apliecināt, ka mēs esam gatavi atbalstīt Ukrainu vēl un vēl, tik ilgi, cik vien tas būs vajadzīgs. Ar šo akciju varam atbalstīt ukraiņu karotājus gan emocionāli, gan praktiski. Svarīga ir ideja, ka pat neliels ziedojums ir ļoti vērtīgs. Vienas maltītes cena ir zem pieciem eiro, ziedojot 10 eiro, cilvēks zina, ka ukraiņu cīnītājs – viņš vai viņa – varēs paēst divas reizes, vienlaikus sajūtot emocionālo atbalstu.

Mums, mūziķiem, tieši emocijas ir materiāls, ar kuru strādājam. No dabas vai Dieva cilvēkam ir dots, ka tieši palīdzēšana kādam citam, kuru varbūt pat nepazīst, rada laimi pašam. To ļoti labi var redzēt saistībā ar cilvēkiem, kuri ziedo Ukrainai vai brauc uz turieni ar humānās palīdzības kravām. Viņi ir tik laimīgi, smaidoši, enerģijas un spēcīga gara piepildīti!

Kara atbalsis Latvijā arī par mūsu sabiedrību parāda ko tādu, ko citādi mēs nebūtu redzējuši...

Jā, protams. Ir ļoti svarīgi vienot sabiedrību izpratnē, cik būtiski ir palīdzēt Ukrainai. Latvijā to saprot daudzi, taču ne visi. Bijām šokēti, kad Daugavpilī, kur pie mūzikas skolas bija pacelts Ukrainas karogs, nāca cilvēki un lamāja skolas direktoru. Mēs bieži domājam, ka visi cilvēki ir apmēram tādi paši kā tie, kuri ikdienā ir ap mums. Manā gadījumā – kā manu koncertu apmeklētāji. Tomēr faktiski cilvēki ir ļoti dažādi, ar atšķirīgu skatījumu uz dzīvi, ko lielā mērā ietekmē informatīvā telpa, kurā viņi dzīvo. Krievijas propaganda, kas ir ievērojami attīstījusies, burtiski hipnotizē, iegalvojot, ka pie visa ir vainojama Amerika un Rietumi, turpretī Putins dara labas lietas. Diemžēl tas attiecas arī uz cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā un viedokli par Krieviju veido tās televīzijas vēstījumu iespaidā.

Propaganda ir cieši saistīta ar cilvēka identitātes veidošanu, manipulācijām ar to. Kas kopš kara sākuma ir noticis ar Latvijas krievu kopienas pašizpratni, piederības sajūtu?

Jā, kara laikā šis jautājums ir par visaugstākajām likmēm, dzīvību, to, kuras valsts labā cilvēks būtu gatavs atdot visdārgāko, proti, savu dzīvību. Karam sākoties, aptaujas liecināja, ka 25% krievvalodīgo atbalsta Putinu. Savukārt 50% negribēja atbildēt. Tieši minētie 50% bija biedējoši, jo ir skaidrs, – ja viņi negribēja atbildēt, diez vai bija vienādās domās ar Latvijas sabiedrības vairākumu.

Man nav lielu ilūziju, ka šajā jautājumā varētu būtiski mainīt propagandas nohipnotizēto Krievijas iedzīvotāju domas.

Taču, runājot par Latviju, kur ir tik daudz iespēju iegūt objektīvu informāciju par Ukrainā notiekošo, manuprāt, šādus cilvēkus ir iespējams tuvināt patiesajai pasaules ainai, jo viņiem līdzās ir citi cilvēki, kuru “smadzenes nav izskalotas” un kuru spēkos ir skaidrot realitātē notiekošo. Nevajag zaudēt cerību. Arī mūsu projekta “Latvia for Ukraine” dziesma “Resistance” ir trijās valodās – ukraiņu valodā no ukraiņu tautas dziesmas, angļu valodā, ko uzrakstīja Ojārs Ēriks Kalniņš, un krievu valodā. Tekstu krievu valodā uzrakstīja dziedātājas Katrīnas Gupalo tēvs ar ideju par karavīru, kurš runā un domā krieviski, taču dodas karā aizstāvēt Ukrainu. Īstenībā daudz šādu cilvēku pārsteidzoši dedzīgi aizstāvēja Ukrainas pilsētas pret Krievijas iebrukumu, kaut arī frontes pretējā pusē skanēja krievu valoda. Tas apliecina, ka krievu valoda pati par sevi nav noteicošais faktors, lai cilvēks, kurš to lieto, nostātos Putina režīma pusē.

Par krievu valodu un kultūru Latvijā norit asas diskusijas. Komponists Pēteris Vasks kādā intervijā apgalvo –, ja viņš būtu koncertējošs mūziķis, nespētu ne dziedāt, ne spēlēt krievu mūziku, zinot, ka krievu valodā tiek dotas pavēles slepkavot un iznīcināt. Kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertmeistare, vijolniece Marta Spārniņa pēc četrpadsmit tajā nostrādātajiem gadiem nupat paziņoja par orķestra atstāšanu, jo nevēlas kara laikā izpildīt krievu autoru darbus, turpretī diriģents Normunds Šnē uzskata, ka mūzika nav saistāma ar politiku. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

Šis kopumā ir ļoti plašs jautājums.

Skaidrs, ka ar Krievijas propagandu cenšas iestāstīt, ka visa pasaule šobrīd cenzē krievu kultūru, tai skaitā mūziku. Tie ir meli. Daudzās Eiropas valstīs, arī pie mums, skan Čaikovskis, notiek krievu autoru (klasiķu) baleta izrādes un operas utt. Cita lieta ir komponisti, kuri darbojas pašlaik. Ja viņš ir Krievijas pilsonis, ja viņam ir agresorvalsts pase, ir tikai loģiski pajautāt, kāda ir viņa attieksme pret Krievijas rīcību Ukrainā, – vai viņš to atbalsta vai nosoda. Ja šāds cilvēks apgalvo, ka nevēlas par to izteikties, ir skaidrs, ka būtībā viņš savas valsts rīcību atbalsta un negrib iestāties pret Putinu.

Ja cilvēks ir par karu vai klusē, jāsaprot, ka daudziem būtu ļoti grūti klausīties viņa darbus, tāpēc, manuprāt, viņa mūzikai nav vietas Eiropā.

Sarežģītāks ir jautājums par tiem krievu komponistiem, kuri dzīvoja pirms boļševiku apvērsuma Krievijā 1917. gadā, piemēram, Čaikovski, Musorgski un citiem, kuriem nav iespējams pavaicāt par viņu attieksmi pret šo karu un režīmu, par kura sākumu daudzi uzskata tieši 1917. gadu. Tomēr ir pilnībā saprotams, ka ukraiņiem, kuri cieš no Krievijas uzsāktā kara, patlaban nav pieņemama neviena krievu autora mūzika, un es piekrītu idejai, ka tagad tā netiek spēlēta. Ar krievu klasiķu mantojumu nekas slikts nenotiks. Čaikovskis un Tolstojs, tāpat kā Šekspīrs, pieder visai pasaulei, un viņu darbi, šedevri pastāvēs neatkarīgi no tā, vai būs vai nebūs Putina režīms. Taču tagad vajag ieturēt pauzi. Arī mēs, mūziķi, organizējot “Osokina Brīvības festivālu”, kas tūlīt sāksies, nolēmām krievu mūziku neatskaņot.   

Līdz pat gada beigām notiks koncertprogramma “Osokins – Listam”. Kāpēc Ferencs Lists patlaban ir aktuāls?

Listam veltītā programma vairāk ir par klejojumu gadiem, kas viņam ir viena no galvenajām tēmām. Klejojumu gadi un mēģinājumi bagātināties no kultūras tajās zemēs, kur esi nonācis. Listam tā bija Itālija un renesanses šedevri. Ukraiņu cilvēkiem šeit tā ir latviešu mūzika, bet mums – ukraiņu mūzika. Tādā veidā viena kultūra bagātina otru, un tas ir brīnišķīgi. Par to ir šis stāsts. Arī par labdarību, jo Lists, dzīves sākumā būdams ļoti egoistisks cilvēks, donžunāns, mūža nogalē kļuva reliģiozs, tomēr būtiskākais – skolotājs, kurš Dieva doto talantu un zināšanas labdarības vārdā centās nodot citiem mūziķiem, jaunākajai paaudzei, darot to mūzikas dēļ. Tas mani ļoti iedvesmoja. Saistot savu darbību ar ziedojumu akcijām, mēs vēlamies apliecināt, ka varam būt nevis egoistiski, bet empātiski. Manuprāt, tā ir atslēga, kā dzīvot šajā laikā, dzīvot nevis depresijā, bet pilnasinīgi un laimīgi. Tas ir vēstījums Listam veltītajā programmā un aicinājumos ziedot.    

Ja jums būtu iespēja izvēlēties programmu svētku koncertam par godu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai, kuru skaņdarbu izvēlētos nospēlēt? Kurš skaņdarbs jums saistās ar Latviju?

Domāju, ka Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis” ir skaņdarbs, kas simbolizē šo skaistumu. Īsta pērle pasaules mūzikā! Man šis skaņdarbs ļoti daudz nozīmē arī kā skolas, kurā mācījos (Emīla Dārziņa mūzikas skolas), himna. Ir jāmin vēl viens skaņdarbs, kuru spēlēšu arī festivāla atklāšanas koncertā – Jāzepa Vītola “Viļņu dziesma” –, kas ir kā Baltijas jūras skaistuma un spēka manifestācija. Tik skaists un tautisks, meistarīgi uzrakstīts un emocionāli saviļņojošs!

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
23
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI