Jau daudzus gadus nodarbojaties ar labdarību. Kas jūs uz to pamudināja?
Jā, to daru jau desmit gadus. Mans paša izvirzīts mērķis ir sniegt palīdzību bērniem ar veselības problēmām un ar labdarību saistītu kultūras pasākumu organizēšana. Saku, ka mana labā roka ir mana mūzika, bet kreisā – mana labdarība, jo, kopš sevi atceros, esmu bijis izpalīdzīgs. Tas saistīts ar manu personīgo dzīvi – to, kā uzaugu bez vecākiem, ar to, kā mani mācīja mūsu ome. Mēs bez vecākiem palikām četri bērni, no kuriem trīs augām kopā, viens otru atbalstot un dalīdamies savā starpā.
Man ir savs labdarības fonds, un es pats izvēlos, kam palīdzēt. Par visām lietām pat nestāstu, jo man tam vienkārši nav laika. Atbalstu divas skolas Rīgā un sociālās aprūpes centru Ozolniekos, kur dzīvo vecīši, kuriem palīdzu, lai padarītu viņu ikdienu skaistāku, – nopērku, sagādāju, ko vajag, sākot no ievārījumiem un beidzot ar frizieri un kosmetologu.
Par labdarību bieži saka, ka tā ir sezonāla parādība, kuru visvairāk redzam Ziemassvētkos. Kā raugāties uz to?
Cilvēkiem nevajadzētu atmazgāt savu sirds grāmatvedību tikai Ziemassvētkos, Lieldienās vai citos svētkos, aizvedot bērniem saldumus un mandarīnus. Mani kaitina tas, ka ir tādi, kuri iedomājas, ka ar to pietiek, lai viss būtu kārtībā. Tā nav, un tā nedrīkst dzīvot. Mana labdarība ir mana ikdiena. Tāpat kā par dzīvniekiem ir jārūpējas katru dienu, ir arī cilvēki, kuriem atbalsts nepieciešams ikdienā.
Tagad ir sacelta milzu ažiotāža ap bērnunamiem un audžuģimenēm kā problēmas risinājumu. Taču bērnam ir jāaug savā paša ģimenē! Lielākoties šajās iestādēs ir dzīvu vecāku bērni, un viņi grib atgriezties savā ģimenē. Pat tad, ja māte atnāk reibumā, bērni grib viņu satikt, ilgojas pēc viņas. Arī tie bērni, kuri kādu laiku bijuši paņemti padzīvot ārzemēs, ASV, grib atpakaļ pie savas ģimenes, vecākiem, brāļiem un māsām, kurus nekādā gadījumā nedrīkst izšķirt vienu no otra. Tātad pirmais, ko vajadzētu darīt sociālajiem dienestiem, ir strādāt ar šādiem vecākiem. Jādara viss, lai bērns varētu atgriezties savā ģimenē, nevis jāatdod viņu svešai. Taču redzam pretējo – pieķer mammu nelielā reibumā ar ratiņiem, bērnu ieliek aprūpes iestādē un neko tālāk nedara. Par to nerunā, lai gan visām iesaistītajām institūcijām, speciālistiem, sabiedrības grupām vajadzētu sanākt kopā un lemt, ko darīt. Īstu bāreņu, kuriem nepieciešama adopcija vai audžuvecāki, ir vien neliela daļa no bērnunamu audzēkņiem. Kā manā ģimenē – mēs palikām četri bērni, kad māte gāja bojā. Tā, lūk, ir nelaime, kad patiešām ir jādomā, kur likt četrus bērnus.
Es varbūt diezgan skarbi reizēm izsakos, taču uzskatu, ka mans pienākums ir skaidri stāstīt par to, ko ļauj mana pieredze, jo bieži vien cilvēki spriež par lietām, par kurām viņiem nav saprašanas. Esmu audzis internātskolā un strādājis par mūzikas audzinātāju bērnunamā. Mana māsa šādā iestādē strādā joprojām. Vienmēr stāstu, ka bērns, kurš ir nācis no bērnunama, no nekurienes, var izveidot savu dzīvi tādu, kādu viņš vēlas, tādu, par kādu viņš sapņo. Nebaidos teikt, ka man ir bijis veiksmes stāsts – tas, kā esmu izveidojis savu dzīvi, savu karjeru.
Bērnunami, kā savulaik norādījusi ilggadējā Dzimtsarakstu biroja vadītāja Ārija Iklāva, ir pēckara laika paliekas kopš situācijas, kad valstī bija patiešām daudz bez vecākiem palikušu bērnu. Patlaban ir izvirzīts mērķis, uz ko mudina arī tiesībsargs Juris Jansons, tuvākajā laikā panākt atteikšanos no bērnunamiem pavisam. Kā raugāties uz šo iniciatīvu?
Tas ir jautājums par veselu sistēmu. Pirmkārt, patlaban bērnunamos strādā vairāk darbinieku, nekā tajos ir bērnu. Vienā rāvienā viņus visus atlaist no darba nevar. Bērnunamiem pārmet necilvēcisku attieksmi pret audzēkņiem. Taču, strādājot šādā iestādē desmit gadus, nekādu vardarbību, ieskaitot seksuālo, nekad netiku nedz redzējis, nedz dzirdējis. Tiesa, man nav saprotams, ka ir jārīko akcijas, jāvāc ziedojumi, lai organizētu bērnu aprūpes iestādēs strādājošajiem profesionālo apmācību darbam ar bērniem. Vai šie cilvēki tika pieņemti darbā bez attiecīgas profesionālās izglītības?
Vēl jau ir arī bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, kuri tiek ievietoti vēl cita tipa aprūpes iestādēs. Arī viņiem ir vajadzīga sava vieta uz zemes. Ir jādomā, kā to varētu izdarīt, radīt viņiem cilvēcisku, profesionāli sagatavotu vidi. Otrkārt, varbūt ir jārīko akcijas, kurās sociālā riska ģimenēm dala kontracepcijas līdzekļus, ja viņi nesaprot, kā jādzīvo.
Var jau teikt, ka bērnam ir jāaug ģimenē un uz valsts simtgadi nebūs neviena bērnunama, taču tās ir muļķības. Pat ja sabiedrība ir pret šādām iestādēm, tās vienalga būs. Varam tās nosaukt citādi, varbūt to būs mazāk, tomēr tās būs. Cita lieta, ka tajās jāstrādā cilvēkiem, kuri iedegas par savu lietu. Vienaldzība ir tā, kas nogalina.
Redzu, kā daudz kur naudu tērē nelietderīgi. Vai mēs nevarētu samazināt Latvijas simtgades svinību budžetu un ziedot daļu tiem, kam atbalsts nepieciešams visvairāk? Vai tiešām nevarētu vienu gadu nešaut salūtu? Vai šādi ietaupītos līdzekļus nebūtu lietderīgāk un cilvēcīgāk ziedot bērniem onkoloģijas nodaļā? Es tur esmu bijis, tā ir bēdu ieleja, kur vajadzīgas pozitīvas emocijas. Piemēram, es šiem bērniem atvedu leļļu teātri, nopirku izrādi. Taču ne vienmēr labdarībai vajag naudu, jo pozitīvas sajūtas ir iespējams sniegt arī citādi. Es labprāt strādāju, dziedu, dalos ar prieku. Mums ar mākslinieci Vēsmu Vītolu, manu skolotāju, jau septiņpadsmito gadu ir tāda akcija – iesaistīt māksliniekus, lai uzdāvinātu viņu darbu izstādi kādai iestādei – slimnīcai vai speciālajai skolai, tā padarot vidi tajās gaišāku, skaistāku.
Kā Latvijā attīstās labdarības kultūra?
Tā ir vairāk sirdsapziņas kultūra, līdz kurai sabiedrībai ir jānonāk. Labdarība nāk no sāpēm, tā ir iekārtots, ka cilvēks attopas tikai tad, kad ar viņu pašu vai viņa tuviniekiem kaut kas nelāgs notiek. Tad sāk domāt – jā, ir notikusi nelaime.
Es piedalos visur, kur uzskatu par vajadzīgu, un neatsaku dziedāt bez maksas. Taču principiāli nepiedalos labdarības pasākumos, par kuriem kāds saņem atalgojumu – par apgaismošanu, apskaņošanu, par pasākuma vadīšanu. Ja to dara bez maksas, es arī dziedu bez maksas. Tas, ko saku, varbūt ir skarbi, taču reizēm šķiet, ka labdarība Latvijā kļūst par biznesu. Un tas man nav pieņemami.
Ļausim lietotām lietām dzīvot otru dzīvi – neizmetīsim tās, bet atdosim cilvēkiem, kuriem tās var noderēt. Šādu cilvēku Latvijā ir ļoti daudz. Diemžēl ir daudz arī tādu, kas nodarbojas ar labdarību nevietā. Es nekad neko nedodu ubagiem un diedelniekiem – uzskatu, ka tādu nebūtu, ja mēs viņiem neko nedotu. Ja cilvēkam ir rokas un kājas, viņam ir jāiet strādāt. Savukārt par tiem, kuri patiešām ir nevarīgi, jārūpējas sociālajām institūcijām.
Nereti norādīts, ka, paļaujoties uz to, ka sabiedrība ziedo nelaimē nonākušiem cilvēkiem, piemēram, vāc līdzekļus slimu bērnu ārstēšanai, valsts atļaujas nepildīt savus pienākumus sociālajā jomā.
Ir labi, ka pastāv tādas iniciatīvas kā "ziedot.lv". Taču kāpēc valstij būtu jāuzņemas atbildība par to, ka man ir trīs vai četri bērni? Valstij nav jāgarantē palīdzība visās situācijas, kad kādam kaut kas notiek.
Taču attiecībā uz slimiem bērniem likums nosaka bezmaksas veselības aprūpi…
Tas arī notiek – bērni taču nav pilnībā pamesti bez veselības aprūpes. Tomēr neesmu speciālists šajā jomā un saku, kā pats to redzu.
Kā Latvijā attīstīt sistēmisku filantropiju, mecenātismu?
Mums jau ir vairāki mecenāti, cilvēki, kuri nodarbojas ar labdarību no sava brīva prāta un sirds gudrības. Vispirms ir jāgrib. Dzīvojam tādu cilvēku sabiedrībā, kādi esam mēs paši.
Esmu laimīgs, ka ap mani ir tāda komanda un ģimene, kas atbalsta un tic tam, ko daru. Un šis loks kļūst arvien lielāks un lielāks, un kopā varam izdarīt arvien vairāk un vairāk. Ja man kaut kā ir daudz, tas nepieder man vienam. Mūs, bērnus, ome tā ir audzinājusi – ja man ir viena konfekte, to sadalām uz trim. Un es šo principu stāstu tālāk – ka arī tā var rīkoties. Daudzi diemžēl neprot dalīties.
Kā sabiedrībā nostiprināt solidaritātes principu, izpratni, ka bez kopējā labuma arī individuālais nevar ilgstoši pastāvēt?
Ja par to runās daudzkārt, stāstīs pozitīvā gaisotnē, būs arī augļi.
