Esat dzimusi tā dēvētajos Ulmaņlaikos, daļa mūža nodzīvota nebrīvā, daļa – brīvā Latvijā. Cik lielā mērā šodienas Latviju ir iespējams uztvert kā pirmskara Latvijas turpinājumu, kā to nosaka arī Satversme, nevis kā pilnīgi citu valsti?
Vai jūtamies kā pirmās brīvvalsts pēcteči, tās mērķu un ideālu turpinātāji? Jā, galvenie uzstādījumi palikuši tie paši, kuru īstenošana noteikta Satversmē, tās pirmajos pantos, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga valsts un vara tajā pieder tautai. Atgūstot neatkarību, mērķis bija atgūt valsti, kura mums piederējusi.
Vēsturnieki daudz kritizē pirmās republikas laiku, sevišķi Kārļa Ulmaņa darbību. Bet mana mamma, lauku skolotāja, uzskatīja - tie, kam bija darba vietas vai saimniecības, kaut nelielas, dzīvoja labi. Pēc Pirmā pasaules kara gan gājis grūti, viņas lielā ģimene smagi strādājusi, nesaņemot nekādus pabalstus, bet tā darījuši visi, jo spārnojusi doma par sava zemes stūrīša iekopšanu. Es atceros tikai trūcīgos laikus pēc Otrā pasaules kara. Mēs, bērni, nejutāmies nelaimīgi, bet jau dzirdējām pieaugušo sarunas par jaukajiem pirmskara laikiem, taču zinājām, ka par to skaļi runāt nedrīkst.
1988.gada 4.oktobra mītiņā Mežaparkā, aizpildot visu milzīgo estrādi, cilvēki jutās kā viena saime. Gens una sumus (lat.) – esam viena cilts. Tas bija moto pirmajai pasaules latviešu ārstu sanākšanai, un šo pašu virsrakstu varēja likt daudzām no Atmodas laika sapulcēm, demonstrācijām, mītiņiem.
Toreiz Mežaparkā un arī citur gan varēja skaidri nodalīt divas cilvēku grupas – vairākumu, kas bija fokusējušies uz pasākuma būtību, aizrautīgi un pacilāti, un citu gana lielu, bet distancētu klātesošo kategoriju – samērā jaunus vīriešus putekļu mēteļos, kas pētīja un fotografēja skatītājus, sejas, lozungus, karogus. Nevienam nebija šaubu – čekisti dokumentē notiekošo, taču mūsu apziņa nostūma to malā, mēs pievērsāmies ilgi gaidītajai nākotnei, kura deva cerības uz savas brīvas valsts atjaunošanu.
Šodienas jaunatne to īsti neizprot. Reizēm nākas dzirdēt jauniešus izbrīnīti jautājam: kāpēc cilvēkus veda uz Sibīriju? Kāpēc viņi kāpa tajos lopu vagonos? Kāpēc tolaik nevarēja runāt to, ko domājāt? Viņiem tālaika realitāte nav īsti izprotama, un labi, ka tā.
Cik lielā mērā ir izdevies sasniegt tolaik cerētās brīvības?
Franklins Delano Rūzvelts ir nosaucis četras cilvēka pamatbrīvības: vārda un uzskatu brīvība, ticības brīvība, brīvība no nabadzības un no bailēm jeb drošība. Tiesības uz vārda un reliģijas brīvību mums ir. Valsts militārās drošības labā patlaban tiek intensīvi strādāts, taču nabadzība Latviju joprojām sāpīgi spiež.
Pagājušā gadsimta 50.-60.gadu jaunatnes kulta grāmata bija Trigves Gulbransena "Un mūža meži šalc", starp citu, arī skaists mīlas stāsts. Tās varonis, ar smagu darbu izkūlies no nabadzības, daudz domā par dzīvi, cilvēku attiecībām, pienākumu un nonāk pie secinājuma – nabadzība cilvēku sagrauž. Padomju laikā to tik smagi neizjuta, jo bija sajūta, ka vienlīdz nožēlojamā līmenī dzīvo visa tauta. Apzinājāmies, ka nomenklatūra nodrošina sev krietni augstāku dzīves līmeni, bet tā šķita tāla, atsvešināta un mazskaitlīga. Varbūt tāpēc, ka rūpīgi slēpa savas privilēģijas.
Šodien, kad neskaitāmi žurnāli un televīzija bez pārtraukuma vēstī: tev būs viss – veselība, veiksme un pat laime, tikai nopērc –, nabadzības slogs daudziem, kas to nevar atļauties, šķiet, kļuvis vēl nospiedošāks. Pēc 50 medicīnā nostrādātiem gadiem es reizēm atsakos no nepieciešamiem medikamentiem vai izmeklējumiem, jo nevaru par tiem samaksāt. To izjūtu kā pazemojumu.
Īsi pirms aiziešanas pensijā vairākus gadus nostrādāju rajona slimnīcā un biju dziļi satriekta par daudzu veco lauku cilvēku galējo nabadzību. Kā gan lai jūtas ārsts, kad apzinās, ka vēl vakar šo cilvēku varēja glābt, bet šodien tas vairs nav iespējams? Un vecais cilvēks saka: gribēju vēl drusku paciesties, pabarot lopiņus, jo jāpalīdz taču mazdēlam izskoloties. Cits skaidrojums: es nezināju, cik man slimnīcai būs jāmaksā. Tas notiek 21.gadsimtā Eiropas Savienības valstī. Tā ir sāpīga realitāte, un mana iekšējā balss saka: mana valsts to nedrīkstēja pieļaut.
Kāpēc tā to tomēr pieļauj?
Ik reizi, kad pārlasu Satversmi, man šķiet, ka tajā kaut kā trūkst. Tagad saprotu – kā tieši. Trūkst vārdu: "Es apsolu kalpot tautai", ko apņemtos deputāti un ministri. Šādas frāzes nav arī deputāta zvērestā. Vai tautai kalpo bagātību īsā laikā sarausuši cilvēki, tik aroganti deputāti, kas spēj izmēdīt vecus ļaudis, tie, kas negodīgā vai vismaz apšaubāmā ceļā ieguvuši savas augsta prestiža vietas? Vai varbūt tādi, kas nespēj panākt taisnīga soda piespriešanu cilvēkiem, kuru bagātībai ir acīmredzami krimināla izcelsme un kuri kā atbildīgas amatpersonas nelietderīgi iztērējuši miljonos mērāmas summas? Te parādās vēl viens brīvības mērķis, ko neesam īsti sasnieguši – tiesiska valsts. Princips "viens likums, viena taisnība visiem" joprojām darbojas stipri nepilnīgi. Un mēs neprotestējam!
Kāpēc tas ir iespējams? Domāju, tāpēc, ka tauta ir zaudējusi cerību un ticību, ka minētās netaisnības varētu mazināties, bet varas vīri un sievas to ir labi sapratuši. Proti, varai ir vienalga, ko par to un tās lēmumiem domā sabiedrība. Kāpēc gadu gadiem ar tik vājiem rezultātiem par savu algu palielināšanu cīnās mediķi un skolotāji? Tāpēc, ka politiķi ir pārliecināti: lielākajai daļai no šiem prasītājiem un protestētājiem, no kuriem daudzi ir pirmspensijas un pensijas vecumā, nav citas izejas kā turpināt savu līdzšinējo eksistenci, un viņi strādās arī tad, ja algu nepalielinās.
Varbūt valstij vienkārši nav naudas, ko pārdalīt?
Valstij, kurā ēnu ekonomika ir ap 40 procentiem, ir iespējami lielāki ieņēmumi, taču tā nevēlas vai nespēj tos pienācīgi iekasēt. Summas, ar kurām būtu iespējams nodrošināt skolotāju un mediķu algu mērenu pieaugumu, uz kopējā valsts budžeta fona nekad nav bijušas astronomiskas.
Piekrītu viedoklim, ka visu panākumu pamatā ir katra cilvēka rūpes par sevi, savas dzīves veidošanu, bet ir jomas, kurās primārs ir valsts atbildīgums – izglītība, veselības aprūpe, zinātne.
Vai šo duetu – aroganci un pasivitāti, pateicoties kurai tā pastāv, rada latviešu mentalitāti veidojusī nesenā vēsture? Antuāns de Sent-Ekziperī, aprakstot Francijas armijas sakāvi, saka: nav iespējams vienā rāvienā uzvarētos padarīt par uzvarētājiem. Ne tāpēc, ka šie cilvēki nebūtu uzvaras cienīgi, bet tāpēc, ka atkāpšanās saārda visas – tiklab materiālās, kā garīgās saites, kas vienoja cilvēkus.
Protams, zaudējums dezorientē un iespaido tautas mentalitāti, taču jāteic, pēc kara, lai gan valdīja milzīga nabadzība, cilvēki Latvijā bija neiedomājami izpalīdzīgi, ar empātiju apveltīti. Ļaudis nāca viens otram palīgā, apmainījās ar bērnu apaviem, uz ceļa paņēma mazos skolnieciņus ratos vai ziemā - kamanās, pilsētnieki pieņēma lauku radinieku bērnus savos mazajos komunālajos dzīvokļos uz laiku, kamēr tie mācījās vai studēja pilsētas skolās. Bija tāds jēdziens "pieņemt uz gultas vietu".
Riskējot ar visu, daudzi kara laikā un arī pēc tā palīdzēja mežabrāļiem. Kara gados un pirmajā pēckara gadā mūsu ģimene dzīvoja nelielā meža ieskautā sādžā. Naktīs pie mūsu logiem klauvēja bruņoti mežabrāļi, lūdza maizi. Atceros, kā mana mamma, lai gan viņai bija seši bērni, kas jābaro, deva šiem cilvēkiem pārtiku un reizēm arī apģērbu - gan tiem, kas bēga no vācu armijas, gan tiem, kas slēpās no komunistiem. Palīdzējām vajātiem cilvēkiem. Tā darījām mēs, un tā darīja visi kaimiņi. Šodien cilvēki savstarpēji kļūst vairāk atsvešināti.
Sadarbība ar komunistiem visus atjaunotās neatkarības gadus raisījusi jautājumu par kolaborāciju…
Absolūti norobežoties no režīma nebija iespējams. Cilvēkiem bija nepieciešams darbs, bērnus bija jāsūta skolā.
Kompartijā latviešu bija maz. Bieži tolaik pieminēja lietuviešus, kas masveidā stājoties partijā, lai varētu ieņemt vadošus amatus un paši pārvaldītu savu valsti. Tā toreiz bija klasiska struktūra: uzņēmuma – kolhoza vai rūpnīcas – priekšnieks bija krievs vai vismaz pēdējā kara dalībnieks, bet viņa vietnieks - latvietis, parasti partijnieks. Populārs bija anekdotisks teiciens: strādāt par latvieti. Un tomēr latviešiem nepatika lietuviešu pieredze, arī mūsu ģimenē un tuvos rados partijnieku nebija. Aktīvie un darboties gribošie stājās partijā un baudīja zināmas priekšrocības, taču mēs jutām, ka lielas uzticības latviešiem valdības vīru vidū nebija.
60.gados, kad biju kursos Maskavā, viņi mūs, baltiešus, sauca par "mūsu rietumniekiem" un izturējās pret mums ar cieņu. Vispār savā darbā nedalījām cilvēkus pēc nacionalitātes; es vienādi ārstēju krievus, čigānus, ebrejus, gadījās arī pa kādam vācietim. To mums nemācīja, šo attieksmi vienkārši redzējām savu pasniedzēju darbā, pie vecās skolas ārstiem, kuri pieturējās pie augstiem ētiskiem principiem.
Ārsts un rakstnieks Alberts Šveicers postulējis jēdzienu "bijība pret dzīvību" kā savas darbības pamatprincipu. Jūs, daudzus gadus strādājusi par ārsti reanimācijas nodaļā, varētu novērtēt, kā laika gaitā mainījusies cilvēka dzīvības vērtība, kuru varētu arī definēt kā valsts galveno vērtību.
Šveicers šo postulātu simtprocentīgi realizēja dzīvē, slimnīcu Lambarenē viņš ierīkoja par saviem līdzekļiem un visus ārstēja bez maksas, reizēm lūgdams tikai reālu palīdzību slimnīcas uzturēšanai, piemēram, galdnieka darbu. Esmu jautājusi šodien strādājošiem kolēģiem par Šveiceru, vairums par viņu neko nezina. Kārtīgam mediķim nav laika lasīt. Protams, ir diezgan nožēlojami, ja cilvēks ir spiests strādāt vairākās darbavietās.
Šodien augsti nevērtē cilvēku kā indivīdu. Kā totalitārās sabiedrībās, kur kolektīvais dominē pār individuālo. Arī Sent-Ekziperī apstrīdēja šādu kolektīva tiesību pacelšanu pāri indivīda tiesībām. Viņš rakstīja, ka mēs tādā veidā noslīdam līdz skudru pūžņa līmenim, kur atsevišķai dzīvībai nav tikpat kā nekādas vērtības. Valsts pastāv cilvēka dēļ, nevis otrādi.
Pirms gadiem desmit pirmo reizi presē izlasīju, ka cilvēka dzīvība ir līdzvērtīga noteiktai naudas summai, šķiet, vairākiem simtiem tūkstošu latu. Mani šis paziņojums šokēja, lai gan sapratu, ka runa ir par cilvēka saražotajām vērtībām, uzceltajām mājām, izaudzinātajiem bērniem utt. Līdz tam domāju, ka katrs cilvēks ir vesela pasaule un vērtība pati par sevi, ka viņu ceļ viņa attieksme pret līdzcilvēkiem , ģimeni, darbu, viņa godprātība, spēja palīdzēt bez atalgojuma un citas labas īpašības. Es dotu goda balvas valsts svētkos tiem, kas palīdz konkrētiem cilvēkiem vai atbalsta vērtīgus pasākumus, kas izaudzina kaimiņu bāreni, izglābj kādu no uguns vai ūdens, piešķir stipendiju talantīgiem studentiem, uzceļ drošu laipu pāri upei pie skolas, par velti izoperē vecīti, no kura vairs nevar gaidīt ne samaksu, ne derīgu darbu.
Ko jūs esat darījuši tam mazākajam no jums, to esat darījuši man, teica Kristus. Es neapbalvotu cilvēkus augstos amatos, kam izdodas lieli un labi projekti - viņi par to saņem algu. Tātad - atzinība cilvēkam par konkrētu darbību konkrētos apstākļos. Zinu, ka daudzi šo manu domu apstrīdēs, bet ir daudzkārt pierādījies, ka kolektīva atbildība ir bezatbildība, un kolektīvs ziedojums reizēm izzūd bez pēdām.
Latvijā faktiski ir pilnīga maksas medicīna. Ko jūs par to domājat?
Tā ir pieļaujama tad, kad sabiedrības lielais vairākums ir maksātspējīgs, bet pārējiem ir nodrošinātas kompensācijas iespējas. Aksels Munte, izcilais zviedru rakstnieks un ārsts, kurš ārstēja gan bagātos, gan nabadzīgos parīziešus un romiešus, rēķinus saviem pacientiem nekad nesūtīja un pauda sašutumu, ka pie citiem ārstiem tiem jāliek nauda galdā vēl pirms ver muti par to, kas viņam kait. Munte rakstīja, ka mūsu profesija nav tirdzniecība, bet māksla un visa šī spekulācija ar cilvēka ciešanām ārstu pazemo.
Te jāsaka daži vārdi par manu profesiju šodien. Cilvēks ir brīnumaina būtne gan ar savu fizioloģiju, ar bioķīmiju, ar psihi, iedzimtības mehānismiem un visu citu. Medicīnā ir vēl daudz nezināmā, un tā ir ļoti perspektīva nozare. To es stāstu jaunajiem cilvēkiem, kas interesējas par medicīnu. Visi garie gadi, visa zubrīšana ir to vērta. Tikai jābūt gatavam tam, ka reizēm nepalīdzēs ne zināšanas, ne zāles un jūs sev vēl dienām prasīsit, ko vajadzēja darīt citādi.
Mūsu neatkarībai ir loterijas piegarša, saka dzejnieks Knuts Skujenieks, norādot uz to, ka, gan pirmoreiz iegūstot neatkarību, gan atjaunojot to, esam balansējuši uz naža asmens starp izdošanos un neizdošanos. Vai jūtaties droša par Latvijas nākotni?
Neesmu droša, bet es ceru uz labāku nākotni. Vairāk baidos par slimīgi pārspīlēto Rietumeiropas politkorektumu.
Kopš Latvija iestājusies ES un NATO tiek uzsvērts, ka tai vairs nav mērķa. Vai jums ir kāda ideja par to, kas varētu būt vai kam vajadzētu būt šādam mērķim?
Tas varētu būt tautas labklājības celšana. Tas paceltu ne vien tautas materiālo, bet arī garīgo potenciālu.
Jums vārdadiena ir 11.novembrī, ko padomju laikā bija aizliegts atzīmēt. Kā svinējāt šo datumu?
Savā vārdadienā vakarā logā iededzu svecītes. 11. un 18.novembrī to darījusi esmu visos laikos, lai gan padomju laikā par to reizēm cilvēki tika nosūdzēti. Ar mani gan tā negadījās, jo tad, kad strādāju Ventspilī, mani logi izgāja uz šķūnīšiem, bet Rīgā – uz namu jumtiem.
Vai jūsu dzīve, kuras labākie gadi pavadīti okupācijas ēnā, ir bijusi laimīga?
Noteikti, neskatoties uz grūtiem brīžiem! Es uzaugu ģimenē, vecāki mani mīlēja un loloja tāpat kā manu brāli un māsas. Man bija lieliski skolotāji, kas nežēloja laiku un pūles, lai audzēkņi būtu zinātkāri un zinoši, un lieliski pasniedzēji manā specialitātē. Ar pateicību pieminu profesori Antoņinu Sondori, Aino Bergu, profesoru Georgu Andrejevu un citus.
Ja kādreiz kāds saka, ka esam maza valsts, vienmēr atceros Vairas Vīķes-Freibergas teikto, ka latviešiem uz mazo iedzīvotāju skaitu ir procentuāli vairāk spožu talantu nekā daudzām citām tautām. Es sagaidīju Latvijas neatkarību, man ir jauka ģimene. Kad braucu uz mūsu mazo dārza mājiņu Ziemeļvidzemē un skatam paveras jauni un jauni pakalni ar ezeru acīm ielejās, vai ja gadās būt klusā jūrmalā, sev saku, ka dzīvoju ļoti skaistā zemē. Tas viss taču ir laime, vai ne? Svētkos novēlu, lai gan mani mazbērni, jaunā paaudze, gan mani kolēģi varētu teikt to pašu - esam laimīgi cilvēki laimīgā zemē.
