VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
12. novembrī, 2015
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Tava drošība
11
11

Lai saprastu, kurp iet, ir jāzina, no kurienes esi nācis

LV portālam: ANDREJS MEŽMALIS, atvaļināts Latvijas Jūras spēku flotiles admirālis un „Daugavas vanagi” centrālās valdes priekšsēdis

Andrejs Mežmalis: „Latvijas karavīri ir ļoti, ļoti spējīgi, un to apliecina arī viņu līdzdalība dažādās starptautiskās misijās.”

FOTO: Lita Krone/ LETA

„Galvenais, kas mūs vieno kā tautu, ir valoda un vēsturiskā pieredze. Tu nekad nezināsi, kurp dosies, ja nezini, kur esi bijis. Tā arī jūrā – ja nesaproti, kur atrodies, nevarēsi sasniegt savu mērķi,” saka Andrejs Mežmalis, atvaļināts Latvijas Jūras spēku flotiles admirālis un ASV kara flotes komandkapteinis.

īsumā
  • "Tautu vieno vēsturiskā pieredze un valoda."
  • "Lai iezīmētu nākotnē ejamo ceļu, ir jāņem vērā pagātnes mācības, lai saglabātu latvietību – ir jāpieliek pūliņi."
  • "Līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu bija jādomā par valsts drošību – tātad iestāšanos ne tikai ES, bet arī NATO."
  • "Lai to panāktu, Latvijas Republikas Nacionālo bruņoto spēku struktūra bija jāveido saskaņā ar NATO vadlīnijām un standartiem."
  • "Latvijas bruņotie spēki nav lieli. Bet tie ir ļoti profesionāli, ar augstu kaujas spēju."

Viņš allaž ir gājis uz stingri noteiktu mērķi, lai kādus pūliņus tas prasītu, un vēsturiskā pieredze, jaunos gados ne grāmatās izlasīta, bet paša dzīvē iegūta, bijusi orientieris, kas palīdzējis samērot vērtības un turējis uz pareizā ceļa. Otrais pasaules karš. Sešu gadu vecumā bēgļu gaitas kopā ar ģimeni no Liepājas uz Dancigu. Kājām noieti simtiem kilometru, pavadīti gadi pārvietoto personu nometnēs Vācijā, līdz par mītnes zemi kļuva Amerikas Savienotās Valstis, kur bijušajiem Tērvetes lauku saimniekiem nācās visu sākt no nekā.

Nu jau ilgu laiku Andrejs Mežmalis pastāvīgi mīt Latvijā. Vairāk nekā trīs gadus vada palīdzības organizācijas "Daugavas vanagi" centrālo valdi, bet iepriekš dzimtenē viņa lielais mērķis bija kopā ar kolēģiem palīdzēt neatkarību atgūstošajai valstij bruģēt ceļu uz NATO. Ceļu uz drošību. Par to visu LV portāla sarunā ar A.Mežmali.

Latvijā esat jau piecpadsmit gadu – pilnīgi pārcēlies, bet vai arī mainījis savu dzīvi?

Uz Latviju pirmoreiz atbraucu deviņdesmito gadu sākumā. Tad gan biju šokēts: ielas tumšas, apledojušas, maz mašīnu, daudz krievu karavīru. Kad gribēju veikalā kaut ko nopirkt, preci neļāva paņemt rokās, bet pārdevējas neprata latviski. Grūti bija aptvert - kā Latvijā, manas tautas dzimtenē, senču zemē, nevar runāt latviski. Radi stāstīja, ka tā bija arī iestādēs.

Mana māte dzimtenē atgriezās pirmā – 1996.gadā, un viņai tad bija 91 gads. Es māti atvedu, viņa gribēja te palikt, un tikai vēlāk sapratu, ka viņa vēlējās nomirt Latvijā. Mūsu bijušajās lauku mājās vairs nevarēja dzīvot, viņa apmetās pie krustmeitas Zemgalē. Divas nedēļas vēlāk jau braucu viņu apglabāt. Tas bija Tērvetē, kas mātei vienmēr bijusi ļoti mīļa.

Tā ir arī jūsu bērnības zeme, kur nodzīvojāt līdz sešu gadu vecumam.

Atceros, ka jāju ar zirgu, tēvs mani uzlika tam mugurā. Māte ir stāstījusi par Annu Brigaderi – ka viņa mums tuva radiniece... Bet īsti tos radurakstus nezinu. Nelaime tā, ka ģimenes tika izkaisītas pa visu pasauli, pazaudēja gan radnieciskās saiknes, gan dažs – latviešu valodu.

"Gala Bētas" Tērvetē tagad jums ir vasaras un brīvdienu māja?

Jā, un tur vienmēr gaida kaut kādi darbi. Mēģinu tur ēkas mazliet uzlabot, pats visu pamatā daru, un lēni iet.

Pārceļoties uz Latviju, droši vien izjutāt lielu starpību starp vidi, kur bijāt uzaudzis un strādājis, un šo pēcpadomju mantojumu.

Latviešu vidē starpība nav tik liela. Bet joprojām bieži gadās, ka pienācēji uz ielas vispirms mani uzrunā krievu valodā. Tas arvien ir pārsteigums. Esmu iemācījies krieviski vienu teikumu - "ja ņepoņimaju po ruski". Tad cilvēki nereti brīnās, kā es savos gados nemāku runāt krieviski un redzu, ka pat apvainojas. Vēl vairāk apvainojas, ja pavaicāju – bet kādēļ jūs nemākat latviski? Tā ir attieksme – no vienas puses. No otras - latviešu pašcieņas jautājums.

Jūsu ģimene emigrēja no Latvijas, izgājāt bēgļu ceļu vairāku gadu garumā. Kā jums izdevās sākt jaunu dzīvi svešumā?

Amerikā (manuprāt, tas attiecas arī uz Kanādu un Austrāliju) salīdzinājumā ar Eiropas vecajām valstīm vietējie iedzīvotāji nepievērš tik lielu uzmanību tam, no kuras vides tu nāc, kas ir tavi vecāki. Viņi uzlūko tevi kā individuālu personu, vērtējot – ko tu vari darīt? Ja tev ir labas sekmes skolā, ja iesaisties pasākumos sportā un citur, tad tev var būt ļoti spoža nākotne.

Amerikā mēs nesastapāmies ne ar kādu diskrimināciju. Cilvēki vienmēr bija palīdzīgi. Mans brālis Jānis un māte ar tēvu (māsiņa bija mirusi tūliņ pēc kara) sāka strādāt Indianas pavalstī lauksaimniecībā. Īpašnieks redzēja, ka tēvs ir ļoti labs zemnieks un uzticēja viņam fermas vadību. Vēlāk no Indianas pavalsts pārvācāmies uz Viskonsinu, Milvoku pilsētu, jo tur bija trīs latviešu draudzes un dzīvoja arī Tērvetes baznīcas mācītājs Ziņģis. Tomēr maniem vecākiem dzīve pilsētā nepatika un viņi sāka lūkoties, vai nevar dabūt aizdevumu un iegādāties kādu fermu. Tā atkal pārcēlāmies uz laukiem. Tēvs un māte pakāpeniski izveidoja diezgan lielu ganāmpulku un labu piensaimniecību. Kopš tiem laikiem man lauku dzīve ir ļoti tuva.

Kālab tad izvēlējāties militāro karjeru?

Tagad varu teikt – tās saknes ir dziļas un arī aizved bērnībā. Mūsu ģimenei bija pazīstami vairāki vecie strēlnieki no Pirmā pasaules kara, arī leģionāri. Viņi bieži bija mūsmājās, es klausījos viņu stāstos. Pēc kara nonākot Amerikā, bijušie leģionāri bija pavisam jauni: vācieši taču mobilizēja 17-18 gadus vecus puikas.

ASV tad bija obligātais militārais dienests, jau bija sācies Korejas karš, neviens neskatījās - esi pilsonis vai nepilsonis, un faktiski visus tos Otrā pasaules kara leģionārus, kas bija veseli, paņēma karot Korejā. Daudzi no viņiem vēl karoja arī Vjetnamā. Tā ir tā latviešu karavīru vēsture. Tas mani iespaidoja.

ASV kara skolām ir ļoti augsts prestižs, uz katru vietu ir daudz pretendentu, un konkursi ir ļoti lieli. Tur ir gan fiziskās, gan medicīniskās pārbaudes, bet galvenais uzsvars – uz akadēmisko zināšanu eksāmeniem. Īstenībā vērtētāji skatās, cik vispusīgs tu esi. Lai veselīgā ķermenī būtu veselīgs prāts. Izturēju visus pārbaudījumus Vestpointas militārajā akadēmijā, bet pavalstniecības trūkuma dēļ studijas uzsākt nevarēju. Pēc gada mani uzņēma ASV Kara flotes akadēmijā Anapolē.

Taču esat beidzis vēl vienu augstskolu?

ASV Flotes universitātē Monterejā, kur ieguvu maģistra grādu inženierzinātnēs. Tur izrauga cilvēkus, kuri varētu turpināt studijas. Flotes universitātē studēju trīs gadus. Mācības tur bija ļoti intensīvas – reti kad varēju aiziet gulēt pirms pusnakts. Taču Amerikas flotē līdztekus teorētiskajai apmācībai ļoti svarīga ir jūras dienesta pieredze: ir jāizprot, kā kuģi darbojas jūras vidē – gan virs, gan zem ūdens un arī saistībā ar gaisa apstākļiem. Tātad - kaut arī tu izej skolu, tev jāiet ir jūrā. Studiju akadēmiskā daļa ir ļoti līdzīga kā universitātē, bet militārā daļa – viss, kas jāzina jūras kājnieku virsniekiem: ierindas mācība, manevri jūrā, viena bija aviācijas vasara, kad obligāti bija jāmācās lidot.

Pēc Flotes akadēmijas beigšanas trīs gadus dienēju gatavās desanta vienībās, devāmies dažādās misijās, bet 1965.gadā piedalījos militārās operācijās Vjetnamā. Pēc tam atkal pārmaiņus jāmācās skolā un jāstrādā praksē – bija jāiegūst kvalifikācija gan inženierzinātnē, gan ieroču zinībās, gan operāciju vadīšanā. Tādā veidā - mācoties un jūrā, mācoties un jūrā (vai arī uz sauszemes ieņemot kādu amatu) - tu pakāpeniski dienestā virzies uz augšu. Šāda rotācija ir ļoti svarīga; to redzu arī šeit Latvijā - mūsu karavīri un virsnieki dodas misijās, atgriežas un atkal dodas prom.

Bet pēc tam strādājāt pētniecības un raķešu programmās – kā līdz tam tikt?

Tas arī bija saistīts ar to manu izglītību.

Cik ilgi nodienējāt ASV jūras spēkos?

Divdesmit divus gadus. Dienestu ASV armijā es beidzu kā komandkapteinis. Lai iegūtu nākamo pakāpi, atkal būtu jāiet jūrā un jāturpina tas viss, par ko iepriekš stāstīju. Kad deviņdesmito gadu sākumā atvaļinājos no dienesta flotē, turpināju līdzīgu darbu Vašingtonā militārajās programmās. Tas bija astoņdesmito gadu beigās, kad Latvijā sākās Atmoda, un ASV dažādu profesiju mūsu tautieši, dažādu nozaru cilvēki domāja, kā un ko varētu darīt Latvijas labā.

Vašingtonā bija daudz Baltijas izcelsmes atvaļināto virsnieku – latvieši, igauņi un lietuvieši, daži ar augstām pakāpēm. Ar mērķi palīdzēt Baltijas valstīm neatkarības atgūšanā izveidojām Baltijas institūtu un jau ļoti laikus domājām par Latvijas iestāšanos NATO. Tas bija absolūti eksistenciāls jautājums atjaunotās valsts drošībai.

Ko darīja Baltijas institūts?

Piedaloties arī visām lielajām latviešu organizācijām – Pasaules Brīvo latviešu apvienībai (PBLA), Amerikas latviešu apvienībai (ALA), "Daugavas vanagiem" -, sākām rīkot seminārus Vašingtonā, uz kuriem uzaicinājām NATO valstu vēstniekus un vēstniecību darbiniekus, vēlāk arī Latvijas politiķus. Uz pirmajiem pasākumiem vēstnieki nenāca, tikai sekretāri, bet laika gaitā attieksmi izdevās mainīt. Augļus deva arī tas, ka mūsu organizāciju pārstāvji devās vizītēs pie senatoriem un kongresa vīriem. Sadarboties ar militārās jomas speciālistiem ārzemēs vēlējās gan pirmais atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, gan arī viņa pēctecis – Ģirts Valdis Kristovskis. Mēs ar viņu iepazināmies kādā no Baltijas institūta pasākumiem.

Tajā laikā mani ievēlēja par Baltijas institūta prezidentu. Kad redzējām, ka tā lieta iet uz priekšu, sākām organizēt "Latvija un NATO" pasākumus arī Rīgā, Jelgavā, Rēzeknē un citās pilsētās Latvijā. Šeit salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu situācija bija sarežģītāka: te bija bijis Baltijas kara apgabals, ļoti daudz PSRS militārpersonu, arī cilvēku, kuri atvaļinājās no militārajiem spēkiem.

Ja Baltijas valstis vēlējās iestāties NATO, tad visas struktūras, visa apmācība bija jāveido pēc NATO standartiem.

Kā nokļuvāt Latvijā?

Mani aicināja ministrs Kristovskis. Tā bija liela izvēle: pirmkārt, man bija ļoti labs darbs, otrkārt, jādabū atļauja no ASV flotes vadības, valsts sekretariāta (kā Ārlietu ministrijas Latvijā). Jā, es šo izvēli izdarīju un tā nonācu Latvijā. Bet es nebiju vienīgais: ļoti lielu atbalstu sniedza padomnieku grupa Vašingtonā, ko vadīja pulkvežleitnants Ilmārs Dambergs, militārā dienesta darbinieks Egons Goldšmits (Goldschmidts) un vēl daudzi citi.

Pirmo gadu nostrādāju par aizsardzības ministra militāro padomnieku, bet bija tik daudz un dažādu darbu, kuros vajadzēja būt iekšā sistēmā, lai tu vari izdot pavēles un rīkoties. Tā nu es uzvilku Latvijas flotes virsnieka uniformu, un mans uzdevums bija vienkāršs, bet ne viegls – pārformēt Nacionālos bruņotos spēkus (NBS) strukturāli, standartizēt pēc NATO noteikumiem.

Saprotams, šajā darbā iesaistīts bija gan Bruņoto spēku komandieris, gan visu spēku veidu komandieri. Līdz ar Mācību vadības pavēlniecības izveidi manā pakļautībā nonāca Valodu skola, Ūdenslīdēju skola, Sakaru skola, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola un citas mācību iestādes, kā arī Rekrutēšanas un atlases centrs (RAC) un uz laiku - Ādažu militārais poligons Kadagā.

Tomēr ir jāuzsver, ka NBS uzbūvēja Latvijas virsnieki un instruktori, es caur Mācību vadības pavēlniecību veidoju to ievirzi, kādās sliedēs mums ir jāiet. Liela nozīme ir angļu valodai. Karavīriem un virsniekiem jāsaprot militārā terminoloģija, jāspēj sazināties un, ja nepieciešams, pārņemt kādas citas valsts vienību. Tādēļ izveidojām militāro valodas skolu, mums bija kādi 60-70 pasniedzēji, mācības norisinājās trīs līmeņos: ierindas karavīriem, instruktoriem un virsniekiem.

ASV ļoti palīdzēja ar mācību aprīkojumu - tolaik tā bija modernākā valodas apmācības skola visā Eiropā. Mūsu instruktorus un virsniekus sūtījām uz skolām ārzemēs – piemēram, uz Lielbritāniju, Kanādu, Ameriku, Franciju.

Tie, kurus tolaik mācījāt, droši vien tagad jau ieguvuši augstas dienesta pakāpes?

Viens otrs ir, jā. Piemēram, Zemessardzes komandieris ģenerālis Leonīds Kalniņš un arī citi vēl. Ir patīkami redzēt šo virsnieku izaugsmi. Mūsu karavīri ir ļoti, ļoti spējīgi, un to apliecina arī viņu līdzdalība dažādās starptautiskās misijās. Afganistānā divi mūsu instruktori kara apstākļos pārņēma vadību un izglāba arī amerikāņiem dzīvības. Es bieži domāju - ja man militārās karjeras laikā Amerikā būtu bijuši tik talantīgi un gudri cilvēki, būtu varējis daudz vairāk izdarīt.

Arvien ir diezgan liels cīniņš par Bruņotajiem spēkiem nepieciešamo finansējumu, lai sasniegtu plānotos divus procentus no IKP. Šogad valsts aizsardzībai atvēlēts ievērojami vairāk naudas, bet izskan arī viedokļi – tas nav vajadzīgs, jo armija vienalga ir tik maza, ka nespēs lielam spēkam pretoties...

Atceros, ka krīzes laikā samazināja finansējumu armijai, tostarp visiem algas, tas bija liels šoks. Tagad tas ir daļēji pārvarēts, viss iet uz labo pusi. Bruņotie spēki reprezentē savu valsti daudzos un dažādos veidos.

NATO līguma 5.pants ļoti skaidri pasaka – uzbrukums vienai valstij ir uzbrukums visām valstīm. Jā, mūsu militārie spēki ir mazi, mēs arī starptautiskajās misijās sūtām mazas militārās nodaļas vai formējumus. Taču šie karavīri ir labi apmācīti. Tā doma jau nav, ka mūsu bruņotie spēki vieni stāvēs pretī daudzām un dažādām divīzijām, bet tāda, ka tie spēs šos uzbrucējus nobremzēt uz kādu laiku, kamēr ierodas palīgspēki. Piemēram, kad runājam par Mores kauju Otrā pasaules kara laikā, rietumu sabiedrotie pat ir braukuši pētīt, kā var viena rota nobremzēt veselu divīziju.

Ir jau mums liels spēks arī Zemessardze, vai ne?

Mana brālēna dēls nupat ir iestājies Zemessardzē, un, kad viņš dabūs savu apliecību, iedzersim glāzi vīna. Ja es būtu tajā vecumā, pabeidzis vidusskolu un nezinātu īsti, ko tālāk dzīvē darīt, es ietu dienēt bruņotajos spēkos. Dienot armijā, tev ir jāmācās valodas, jāapgūst zināmas specialitātes, piemēram, flotē - ūdenslīdēja iemaņas. Tās pēc tam ir izmantojamas arī civilajā dzīvē. Militārajā dienestā arī atradinās no daža nelāga ieraduma, kas ieņēmis pārāk lielu vietu.

Kā domājat – cik esam patriotiski un gatavi aizstāvēt dzimteni? Rezerves karavīrus neizdevās uz mācībām sapulcināt tik kuplā skaitā, kā bija paredzēts. Ir arī dzirdēts – ja kaut kas notiks, man ir plāns – ņemu ģimeni uz laižos prom!

Tagad situācija ir daudz citādāka nekā, piemēram, 1940.gadā. Ulmaņa laikā uzaugusī paaudze bija ļoti patriotiska. Domāju, mums arī tagad Latvijā ir īsti patrioti. Katrs tāds cilvēks ietekmē arī citus. Ja ir ģimene, bērni, ir saprotams, ka rodas doma kaut kur meklēt patvērumu. Bet, ja izveidojas bīstama situācija, tu nedrīksti iesēsties auto vai lidmašīnā un tā vienkārši pamest savu valsti. Kara apstākļos situācija mainās drastiski.

Cilvēki šobrīd ir tādi sakacināti, dusmīgi uz valdību par nesaprotamiem lēmumiem, iespējams, tādēļ vismaz vārdos nereti sevi atstata no valstiskās piederības, politikas.

Vēlreiz atkārtošu daudzkārt citēto prezidenta Džona Kenedija reiz sacīto: neprasi, ko valsts var darīt tavā labā, bet prasi – ko tu vari darīt valsts labā! Varbūt ir jādomā tā. Vienkāršs, dzīvē novērots piemērs: ja notiek kāds pasākums un visi ir ieinteresēti palīdzēt, iesaistīties tā rīkošanā, tad iznākums vienmēr ir labs. Ja vairums skatās uz organizatoriem, sēž, rokas salikuši un gaida – kas te tagad būs? – tad lietas bieži saiet grīstē.

Ja vairāk cilvēku atbalstītu Nacionālos bruņotos spēkus, iespējams, attieksme uzlabotos un dotu iedvesmojumu valdības cilvēkiem – ja tauta mūs atbalsta, mēs gribam kaut ko vairāk darīt! Iedvesmojums ir ļoti svarīgs.

Bet, manuprāt, ir vairāk jādomā par to, ka mēs vairs neesam tikai viena valsts pati par sevi, mēs esam arī Eiropas Savienības valsts, un vajag būt prasīgākiem. Piemēram, mūsu robeža ar Krieviju ir arī ES un NATO ārējā robeža, un mums ir jāprasa atbalsts, lai to nostiprinātu. Tas nevar būt tikai vienas pašas Latvijas pienākums.

Jūsu ģimene līdz ar daudziem tūkstošiem latviešu piedzīvoja bēgļu sūrās gaitas un guva patvērumu citās valstīs. Tagad Eiropu skāris jauns masveida patvēruma meklētāju vilnis. Bēgļus Latvijā uzņemt negribam, taču, no otras puses, vēlamies, lai itāļi sargā mūsu gaisa telpu, arī ES fondu nauda faktiski ir vienīgais finansējums ekonomikas attīstībai. Kā jūs uz to visu skatāties?

Pret īstiem bēgļiem ir jābūt tolerantiem. Kad situācija uzlabosies, viņi, iespējams, gribētu atgriezties savā dzimtenē. Bet noteikti jāņem vērā, ka starp robežu šķērsotājiem ir daudz ekonomisko bēgļu, kuri tikai meklē labākus dzīves apstākļus. Tiklīdz Vācijas kanclere Merkele paziņoja, ka Vācija var uzņemt 800 tūkstošus un pat vairāk patvēruma meklētāju, pāri robežai sāka gāzties bēgļi no nometnēm Turcijā un citur.

Tagad daudz cilvēku ierodas no Āfrikas vidienes un no Tunisijas, Alžīrijas, kur nav tāda kara kā Sīrijā. Redzams, ka bēgļi pārsvarā ir jauni vīrieši. Domāju – viņiem taču būtu iespēja censties izveidot savu valsti, karot par to, nevis laisties lapās un gaidīt kaut kādu palīdzību no citām valstīm. Jā, sociālā palīdzība Zviedrijā, Vācijā ir labāka, tāpēc visi turp iet. Bet tai pašā laikā ir jābūt stingrai atlasei un vērtēšanai, nevar šādi masveidā laist iekšā simtiem tūkstošu cilvēku. Bet uzlikt ES valstīm uzņemamo patvēruma meklētāju kvotas, manuprāt, ir absurdi.

Decembra beigās apritēs "Daugavas vanagu" pastāvēšanas 70.gadskārta. Šajā labdarības organizācijā, kuras darbības galvenais mērķis ir latviešu tautas gaišāka nākotne, ietilpst apvienības vairākās valstīs. Kopš 2012.gada esat Centrālās valdes (tātad globālās organizācijas) priekšsēdis. Tas ir atbildīgs pienākums, kas prasa daudz laika un darba.

Palīdzam bijušajiem karavīriem, daudzbērnu ģimenēm, bāriņu namiem. Mums ir sadarbība ar jaunsargiem, ir sevišķi Latgalē, tur ir arī spēcīgs vanadzēnu grupējums. Tas ir ļoti svarīgi jauniešu patriotiskajā audzināšanā. Mēs darām, ko varam mūsu līdzekļu ietvaros. Tos saziedo "Daugavas vanagu" biedri, tautieši. Piedalījāmies grāmatas "Gunārs Astra. Un citi" izdošanā, plānojam to izdalīt skolās. Padomju laikā tika iznīcinātas daudzas vērtīgas grāmatas, un iespēju robežās gādājam gan par šādu izdevumu atjaunošanu, gan vēstures pētīšanu.

Iestājamies arī par to, ka ir jāuzceļ Okupācijas muzeja piebūve "Nākotnes nams", kas mūsu nācijai ir ļoti svarīgi. Šo būvi un projektu nedrīkst kavēt, kā tas pašlaik notiek. Kā jau teicu – lai saprastu, kurp iet, ir jāzina, no kurienes esi nācis.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU