Nupat atzīmējām desmitgadi Lielajai talkai, kurai bijāt iedvesmotāja. Nu tā izaugusi par līdzdalības ziņā, iespējams, plašāko brīvprātīgo pilsonisko aktivitāti Latvijā. Kādi, jūsuprāt, bijuši Lielās talkas veiksmes faktori, jo īpaši ņemot vērā, ka citās jomās pilsoniskā līdzdalība Latvijā ir zema?
Mūsu sabiedrībā ir daudzi, kuriem nav vienalga, kādā vidē dzīvot savu mūžu un kādu Latviju atstāt mantojumā bērniem. Šie cilvēki gribēja un grib paši rīkoties, lai sakoptu savu apkārtni. Lielās talkas dienā apkārtne ir visa Latvija. Toreiz ideja krita auglīgā zemē, bet tas ir arī liels talkas koordinatoru nopelns, ka kustība turpinājusies 10 gadus. Ļoti ceru, ka tā neizplēnēs, kā tas noticis ar daudzām iniciatīvām. Manuprāt, Lielajai talkai ir arī pievienotā vērtība – priecīga kopā būšana.
Kāpēc tomēr citās pilsoniskās dzīves jomās pietrūkst Lielajai talkai piemītošo panākumu? Varbūt iemesls ir nepietiekama spēja koncentrēties ilgstošai, pastāvīgai darbībai? Lielā talka tomēr ir vienas dienas pasākums, kura rezultāts redzams uzreiz.
Tiesa, talka ir vienas dienas pasākums, bet sagatavošanās tai ik gadu no visiem prasa krietni ilgāku laiku. Iemesli, kāpēc cilvēki nepiedalās citās pilsoniskās dzīves aktivitātēs, var būt dažādi un arī personīgi. Tie, kam ir darbs, ir ļoti noslogoti, īpaši, ja ģimenē ir bērni. Tad gluži vienkārši neatliek laika, reizēm pat bērniem nē. Esmu dzirdējusi, ka darba devēji sakot: vari jau stāties tai arodbiedrībā, lai aizstāvētu savas tiesības, gan atradīsim citu tavā vietā. Liela daļa cilvēku ir sarūgtināti, tomēr tikai nopūšas: “Slikti un grūti jau ir, bet, neko darīt – kā ir, tā ir, jādzīvo”. Tā ir tāda fatāla pieeja, kas atgādina padomjlaiku nostāju: “Gan piecietīsim, kaut tikai nebūtu karš.”
Pat to, ka mūsu tauta spēj koncentrēties ilgstošai un pastāvīgai darbībai, jaunāko laiku vēsturē liecina kaut vai pagājušā gadsimta 80. gadu beigas, kad nodibināja Tautas fronti, un arī Barikāžu laiks. Tas kulminējās ar neatkarības atjaunošanu. Vēlāk ir bijuši īslaicīgāki skābekļa padeves brīži, bet dažādu iemeslu dēļ tie vienmēr izčākstējuši. Piemēram, prezidenta Zatlera laiks, “Lietussargu revolūcija”.
Arvien jāpatur prātā mūsu ģeopolitiskais novietojums. Par Latvijas teritoriju un cilvēku prātiem joprojām cīnās mūsu valsts nedraugi, un īpaši pēdējais tiek darīts ārkārtīgi viltīgā, gadu simteņos trenētā formā. Liela daļa cilvēku nemaz neaptver, cik smalki ar viņiem manipulē, un domā, ka paši izdomājuši: “Latvija ir neizdevusies valsts”.
Latvija nav neizdevusies valsts. Mums ir, ar ko lepoties. Tiesa, ir arī no kā kaunēties, salīdzinot ar daudzām ES valstīm. Tomēr, atskaitot Igauniju un Lietuvu, mūsu pilsoņiem un arī tiem, kuri nav gribējuši par tādiem kļūt, klājas vislabāk salīdzinājumā ar to neatkarīgo valstu iedzīvotājiem, kas uzsāka vai atjaunoja savu ceļu pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Kas nepieciešams, lai sekmētu pilsonisko līdzdalību Latvijā? Vai šim procesam jānotiek pašam par sevi pakāpeniskas evolūcijas ceļā, vai varbūt to ir iespējams stimulēt?
Nedomāju, ka pilsonisko līdzdalību iespējams stimulēt “no augšas”. Tā tas notika padomju okupācijas laikā, kad valsts dibināja un balstīja gan padomju sieviešu organizācijas, gan, piemēram, Sarkanā Krusta darbību, darbaļaužu arodbiedrības utt. Šīs ačgārnās rīcības sekas jūt joprojām – cilvēki ir atsvešinājušies no valsts un vēl vairāk no domas par savu līdzdalību vai atbildību. Vēl tagad, vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas, dažas lielas pašvaldības cenšas dibināt “neatkarīgas” sabiedriskās organizācijas, vienlaikus atstumjot un pat nomelnojot pilsoniskās aktivitātes rezultātā radušās kustības.
Manuprāt, risinājums meklējams sabiedrības izglītības līmeņa celšanā, un te nav runa par lasīt vai rakstītprasmi. Vai Latvijā ir daudzi vēlētāji un pat politiķi, kuri saprot, ko patiesībā nozīmē jēdzieni tiesiskums, demokrātija un, piemēram, pašvaldību politika, vai kāda varētu būt sabiedrības līdzdalība šajās jomās?
Tuvojas Saeimas vēlēšanas, kurās startējošās partijas to biedru mazskaitlīguma dēļ bieži dēvē par interešu grupām. Iedzīvotāju līdzdalība politiskajās organizācijās Latvijā ilgstoši ir zemākā Eiropas Savienībā. Kam jānotiek, lai cilvēki Latvijā stātos partijās un spētu ietekmēt to darbību?
Es nezinu. Varbūt ir jāmaina mūsu partiju vadības darbības stils, jo man palicis iespaids, ka “augšas” nerēķinās ar to, ko domā “vienkāršie” partijas biedri. Augstprātība ir lipīga slimība. Ja pēc ievēlēšanas Saeimā deputātam nav regulāras saskares ar vietējām nodaļām, ja tajās esošajiem biedriem nav pieejama nekāda informācija par to, kas patiesībā notiek, ja viņiem nav nekādas ietekmes, par abpusēji auglīgu un ražīgu sadarbību nevar runāt. Vispār nevar runāt par sadarbību.
Manuprāt, Rietumu tradicionālajās partijās visu laiku saglabājas kontakts gan ar parastiem partijas biedriem, gan ar vietējām nodaļām. Vismaz man ir iespaids, ka mūsu deputāti pēc ievēlēšanas it kā paceļas spārnos un aizlido uz metropoli, Jēkaba ielu Rīgā, kur viņiem jārisina tik svarīgi jautājumi, ko vienkāršais vēlētājs nemaz nespēj saprast.
Kā raugāties uz rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Vai ir kādi aspekti, kas rada bažas?
Vairākas izčākstējušas pat sākumā lielas partijas ir parādījušas, ka tiešām bijušas interešu grupas, kas galvenokārt gādājušas par savu biedru un pietuvināto labklājību. Tāda savulaik bija arī komunistiskā partija. Kā izteicies viens to laiku redzams politiķis: vispirms man un maniem tuviniekiem, pēc tam partijai un ja kaut kas vēl paliek pāri, tad valstij. Kā atskatoties redzam, šis plāns izpildīts turpat par 100% un pirms ceturtdaļgadsimta iesāktās shēmas joprojām attīstās. Tik ilgtspējīga kā alkatība mūsu valstī nav bijusi neviena vīzija. Citas idejas Latvijā praktiski nav spējušas izdzīvot.
Bažas par rudens vēlēšanām patiesībā ir lielākas nekā pirms visām pārējām Saeimas vēlēšanām. Tiesa, tādas modušās katru reizi, jo mūsu pat tuvākā nākotne nekad nav bijusi paredzama. Šoreiz atšķirība ir tā, ka, pirmkārt, uz slikto pusi izmainījusies situācija pasaulē un, otrkārt, latviešu sabiedrība ir tik ļoti sašķēlusies vai sašķelta kā nekad agrāk. Tas noticis gan pašu muļķības dēļ, gan tiek ietekmēts no ārpuses.
Intervijā pirms gandrīz desmit gadiem teicāt, ka, pateicoties Latvijā strādājošo diplomātu ziņojumiem, ārvalstīs “zina daudz labāk par mums, kurš, kad un ko nozadzis Latvijas valstij un kādi kukuļi prasīti par labvēlīgiem lēmumiem. Iegūto informāciju viņi dalījuši savām valdībām, ministrijām un uzņēmēju organizācijām. Noslēpums tas ilgi bijis mūsu valsts pilsoņiem.” Tagad, kad zināmas tā dēvētās oligarhu sarunas, daudzi noslēpumi pagaisuši. Taču – cik Latvijas vēlētājiem svarīga ir kandidātu un viņu pārstāvēto politisko spēku vadītāju reputācija?
Sevi par vadošiem valsts un pašvaldību politiķiem dēvējušo sarunas, ko noklausījies KNAB, tikai apstiprināja to, ko domājoši sabiedrības locekļi varēja redzēt un nojaust. Diezin, vai kādam bija pārsteigums padomju laikos šikajā viesnīcā Rīdzene risināto sarunu tēmas – atskatoties, valsts attīstība notikusi tieši tā, kā tur tika plānots. Patiesībā varbūt pārsteidza vienīgi izvēlētais vārdu krājums.
Var tikai cerēt, ka vēlētājiem svarīgāka par mirkļa ieguvumu – solījumu nedaudz palielināt pensiju vai izrādīt kādu citu pretimnākšanu – izrādīsies vēlme dzīvot pašiem un nākamām paaudzēm sakārtotā labklājības valstī, rīkojoties tā, lai tas īstenotos.
Savulaik, bieži norādot uz 40 bībeliskajiem gadiem, daudz runāts par paaudžu nomaiņu sabiedrībā un politikā kā par gandrīz neapšaubāmu jūsu minētās rīcības atraisītāju. Kopš valsts neatkarības atjaunošanas pagājuši jau gandrīz 30 gadi. Kā redzat notiekam paaudžu nomaiņu? Kādi būsim pēc 10 gadiem?
Ļoti ceru, ka pēc 10 gadiem mēs joprojām dzīvosim neatkarīgā un kaut cik demokrātiskā valstī… Paaudžu nomaiņa pati par sevi neko nemainīs, jo redzam, ka ir jauni un samērā jauni cilvēki, kas labi apguvuši līdzšinējo praksi. Tiesa, ir arī ļoti daudzi gudri jauni cilvēki, kuri izglītību guvuši rietumu augstskolās, kuri jau atgriezušies vai labprāt atgrieztos, lai savas prasmes liktu lietā dzimtenē. Nezinu, cik plaši atplestām rokām viņi te tiek gaidīti. Katrā ziņā, šķiet, ka viņiem neiet viegli, piemērojot Latvijā citur apgūtos uzvedības un savstarpējo attiecību un morāles modeļus. Tas attiecas gan uz politiskajām aprindām, gan uz valsts pārvaldi, piemēram, ierēdniecību.
Nākamgad Saeimai jāpārvēlē šis vai jāizraugās kāds cits Valsts prezidents. Kas būtu jādara, lai galarezultāts nenestu vilšanos? Jau kopš neatkarības atjaunošanas daudz runāts par tautas vēlētu prezidentu…
Nemāku izdomāt visaptverošu recepti. Jācenšas darīt visu, lai izglītotu sabiedrību, lai attīstītu tajā kritisko domāšanu, un tas attiecas vispirms jau uz Saeimas vēlēšanām, kas ir jau pavisam tuvu. Palicis iespaids, ka politiķi par to pietiekami daudz nedomā, jo domājošu sabiedrību acīmredzot uzskata par sava statusa apdraudējumu.
Līdz šim katras vēlēšanas vēlāk nesušas vilšanos lielā sabiedrības daļā. Nezin kāpēc vēlētāji nespēj ievēlēt pietiekamu skaitu Saeimas deputātu, par kuriem būtu pārliecība, ka viņi strādā valsts, ne savā, partiju vai sponsoru labā un tiešām gādā par Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Tātad, manuprāt, jāsāk ar Saeimu, par kuras deputātu labo gribu un lojalitāti nebūtu šaubu. Ja tas kādudien izdotos, tad deputātiem mierīgu sirdi varētu uzticēt ievēlēt prezidentu. Protams, šīm vēlēšanām ir jābūt atklātām.
Minējāt sabiedrības sašķeltību. Ko darīt ar tā dēvētajiem čekas maisiem, kuru publiskošanu, nododot atklātībā arī daudzu sabiedrībā zināmu inteliģences pārstāvju vārdus, saista ar bažām par sabiedrības vēl lielāku šķelšanos?
Vesela paaudze jau uzaugusi, kopš šī tēma pa laikam, bet regulāri uzjunda mūsu sabiedrību. To, protams, vajadzēja atšķetināt jau daudz agrāk. Ja ir tā, ka šajos maisos atrodas galvenokārt pazīstamu radošo cilvēku vārdi, tad kāda daļa jau nonākusi atklātībā, un sabiedrība vismaz pagaidām tāpēc nav sašķēlusies, lai gan var domāt, ka tāds bija iepriekšējās varas mērķis.
Tie, kas labi pārzina informāciju par maisu saturu – gan mūsu zemē, gan austrumu kaimiņvalstī – var turēt uz grauda cilvēkus, kuru vārdi ir sarakstos. Kādam vai kādiem pēc iespējas ātrāk jāizlemj, ko darīt, un jāuzņemas atbildība. Šis droši vien nebūs tautas referenduma jautājums.
Šajā sakarā man prātā Elzas Stērstes dzejolis “Novēlējums”(1941): “Lai vecā audze aiziet godam/Kā gulbji, kas pret sauli slīd,/ Un lai neviens tos nedzird sodām-/ Šo visu plašumu jums dodam/Ar jauniem sapņiem piepildīt.”
Lielās talkas ideju esat smēlusies no Igaunijas. Šo valsti, kurā esat bijusi Latvijas vēstniece, uzkrītoši bieži min par attīstības piemēru Latvijai. Ja tas ir pamatoti, tad kādi bijuši Igaunijas sekmīguma iemesli? Ar ko igauņi bijuši labāki par latviešiem?
Ir jārunā atkal par sabiedrības izglītību. Tas notika jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad praktiski visi igauņi ar ievērojamu Somijas atbalstu mācījās demokrātiju, valsts un pašvaldību politiku, tiesiskumu – visu to, kas svarīgs dzīvei neatkarīgā demokrātiskā valstī ar tirgus ekonomiku. Igaunijas sabiedrība nepieļāva privatizāciju pēc oligarhu diktāta un līdzekļus ieguldīja valsts attīstībā un pilsoņu labā. Rezultātus redzam šodien.
Pērn, sagaidot Somijas – otras valsts, kurā esat strādājusi par Latvijas vēstnieci – simtgadi, rakstījāt, ka Somija “ilgstoši noturējusies ideāla augstumā un kalpojusi latviešiem par paraugu vismaz pusotru gadsimtu”. Kas tieši Somijā ir parauga vērts?
Par to, kāpēc mēs cienām un apbrīnojam Somiju, esmu rakstījusi savā grāmatā “Ziemeļzemes cēlā tauta”, ko šogad izdeva apgāds “Zinātne”. Tāpat kā visi, arī es augsti vērtēju šīs valsts pilsoņu lielo gribu turēties pie savām vērtībām un aizstāvēt savu valsti.
