Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vita Anda Tērauda: “Gribētos, lai parlamenta darbība vairāk balstītos uz zināšanām un pierādījumiem. Tas nozīmē ne tikai emocijas un ideoloģiju – lēmumiem ir jābūt pamatotiem diskusijās un argumentos.”
FOTO: Dārta Ance Ēdere, LV portāls
Izzūdot tradicionālajiem pilsoniskās līdzdalības veidiem, demokrātijas funkcionēšanai ir attīstāmas alternatīvas, sarunā par Eiropas Savienību un Saeimu pēc pēdējām vēlēšanām saka viena no jaunievēlētajām parlamentārietēm, Eiropas lietu komisijas un Mediju politikas apakškomisijas vadītāja VITA ANDA TĒRAUDA (“Attīstībai/Par!”).
Šodien, 2. jūlijā, oficiāli darbu sāk jaunais Eiropas Parlamenta (EP) sasaukums. Ko varam sagaidīt no saviem deputātiem?
Latvijas pilsoņi EP ir ievēlējuši astoņus deputātus. Taču šie deputāti tur nestrādā visi kopā – viņi atrod savu politisko ģimeni, politiski sev līdzīgi domājošos. Katra deputāta uzdevums šai grupā ir pārstāvēt intereses, kuras ir svarīgas viņa vēlētājam Latvijā. Lai kaut ko panāktu, deputātam ir jākļūst ietekmīgam savā politiskajā grupā.
EP šoreiz būs ļoti interesants, jo tajā ir būtiski mainījies politiskais līdzsvars. Līdz šim EP dominēja divas politiskās grupas, taču tagad tas ir daudz fragmentētāks un būs nepieciešamas sarunas starp daudzām politiskajām grupām: līdzīgi kā tas notiek Latvijā, nevis Lielbritānijā vai ASV. EP būs daudzu partiju sarunas, kas mums ir priekšrocība, jo esam pie tā pieraduši.
Mūsu deputāti būs pārstāvēti visās lielajās EP grupās – Eiropas Tautas partijā, liberāļos arī sociāldemokrātiskajā blokā. No viņiem pašiem būs atkarīgs tas, cik daudz viņi spēs tur paveikt.
Kā šajā kontekstā raudzīties uz tiem diviem deputātiem no Latvijas, pret kuriem Latvijā varētu tikt vērstas kriminālapsūdzības?
Šie deputāti ir jaunpienācēji EP. Maz ticams, ka viņi tiktu kādā augstā amatā arī bez kriminālvajāšanas. EP deputātam vispirms ir sevi jāapliecina, un tikai tad viņam ir izredzes tikt augstā amatā. Kriminālvajāšanas fakts, ja tāds būs, noteikti viņiem šajā ziņā nepalīdzēs.
Latvijai nav skaidra vidējā termiņa un ilgtermiņa redzējuma ārlietās, norādījuši atsevišķi ārpolitikas eksperti. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es neteiktu, ka Latvijai ikdienas darbā trūkst kapacitātes un redzējuma par Eiropas lietām. Tas ir jautājums, ar ko Eiropas lietu komisija nodarbojas, – ik nedēļu skatāmies, kādas ir valdības sarunu pozīcijas. Un katrā jomā tās prasa redzējumu uz priekšu. Sarunas nevar risināt, ja nezina mērķi, kuru grib sasniegt. Kā komisijas vadītāja redzu, kāda kapacitāte ir nepieciešama, lai izstrādātu šīs sarunu pozīcijas, un nešaubos, ka mums ir daudzi pieredzējuši un kompetenti cilvēki, kuri spēj tās Eiropā aizstāvēt. Šajā ziņā mums ļoti noderējusi pieredze, ko devusi Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē.
Taču par lielo redzējumu saistībā ar mūsu valsts attīstību Eiropā ir jārunā. Piemēram, jautājums, vai gribam centralizētu vai mazāk centralizētu Eiropu. Latvijas ārpolitikas veidotāju pozīcija ir vairāk orientēta uz pirmo redzējumu. Tajā pašā laikā koalīcijā kopumā par šo jautājumu ir dažādas domas.
Dažkārt, pārmetot viena acīmredzama ārpolitikas koordinatora neesamību, norādīts uz konsekvences trūkumu Latvijas ārpolitikā.
Nē, es tādu nejūtu. Tomēr ir ārpolitiski jautājumi, par kuriem domas dalās. Piemēram, migrācijas jautājumā, kad pagājušā gada nogalē kļuva skaidrs, ka parlamenta vairākums vēlas Latvijai citu pozīciju nekā Ārlietu ministrija. Ar to jārēķinās, un tas jāņem vērā. Taču Saeimas un ārlietu ministra pozīcijas vienmēr būs daļēji atšķirīgas. Ne tik daudz Eiropas lietās (jo parlamentā apstiprina sarunu pozīcijas), taču citos ārlietu jautājumos gan – jo tie uzticēti ministrijai. Risinot Eiropas jautājumus, mēdz būt diskusijas starp pozīciju un opozīciju, taču saruna parasti nav par lielo kopainu, bet detaļām.
Nereti arī pārmests, ka Latvijai pietrūcis stratēģijas identificēt perspektīvās ietekmes jomas ES un virzīt savus cilvēkus uz vadošiem posteņiem tajās.
Visos šajos lielajos amatos ir nepieciešami cilvēki, kuri savu karjeru ir attīstījuši pietiekami augstā līmenī. Tur nevar ielikt vienkārši kādu diplomātu. Šobrīd Latvijas kandidāts postenim Eiropas Komisijā (EK) ir Valdis Dombrovskis, kuram ir ilga un veiksmīga karjera un kurš var tikt ierindots nozīmīgo kandidātu sarakstā. Krišjānis Kariņš ir izvēlēts par sarunvedi ES augsto amatu kandidātu atlases procesā. Tomēr neredzu tik garu sarakstu ar kandidātiem, ko mēs varētu virzīt ļoti augstajiem amatiem ES.
Taču EK aparātā daudzi veiksmīgi cilvēki no Latvijas amatu ieguvuši konkursa kārtībā. EP vadošajās pozīcijās mums nav tik daudz panākumu, taču tas vairāk ir individuālu politiķu sasniegums un daudzu gadu darbs, sevi apliecinot kā profesionāļus, kuriem uztic lielos posteņus. To nevar vienkārši tāpat “izlobēt”.
Vēlētājiem tā zināmā mērā bijusi dilemma – balsot par jauniem, perspektīviem kandidātiem, kuriem tomēr nav lielu izredžu uzreiz tikt pie ietekmīga amata, vai savu balsi atkal un atkal atdot par kādu pieredzējušu kandidātu.
To, ka cilvēks no sākuma ir hierarhijas apakšā, es uztveru kā pašsaprotamu politiskās karjeras veidošanas daļu. Vēlētājs, apzinoties to vai ne, balso arī par politisko konstelāciju EP kopumā, par to, ko vēlas stiprināt: centriski labējo Eiropas Tautas partiju vai sociāldemokrātus, vai liberāļus, vai zaļos. Balsojam par politisko balansu EP, kurš šogad ir mainījies un novedīs līdz pārmaiņām Eiropas politikā.
ES nākotne ir atkarīga no valstu spējas nodrošināt stabilu demokrātiju, kura respektē tiesiskumu un noraida ekstrēmas ideoloģijas. Ko secināt šajā ziņā ļauj pēdējo EP vēlēšanu rezultāti?
Sagaidījām lielāku EP fragmentāciju, bet ne ļoti lielu populisma pieaugumu. Eiropas Tautas partijas grupa kļuvusi mazāka, bet joprojām ir lielākais spēlētājs EP. Bažas par Eiropas vērtību respektēšanu radījušas Polija un Ungārija. Taču domāju, ka jaunais EP būs diezgan prasīgs pret šīm valstīm. Protams, ja ungāri aizies paši vai būs spiesti aiziet no Eiropas Tautas partijas grupas, radīsies jautājums, kuram blokam viņi piesliesies. Ja vērtības starp dalībvalstīm tik ļoti atšķiras, ES nevar pastāvēt ilgtermiņā, jo būs grūti noturēt ES pamatlīnijas: pārvietošanās brīvību, vienoto tirgu. Tas ir un būs viens no lielajiem ES izaicinājumiem.
Kā jaunā EP darbu ietekmēs “Brexit” faktors?
Domāju, jau šobrīd EP rēķinās, ka parlamentārieši no Lielbritānijas ir ļoti gaistoša parādība, no viņiem būs ļoti grūti kaut ko sagaidīt šajā parlamentā – ne amatus, ne ietekmi, neko. Uz viņiem raugās kā uz aizgājējiem.
Jums ir vairāk nekā divdesmit gadu pieredze valsts pārvaldes un to vērtējošo nevalstisko organizāciju darbā. Ko īsti ir nesušas 13. Saeimas vēlēšanas?
Ļoti lielu politiķu mainību Saeimā, par ko dziļākus secinājumus varēs izdarīt tikai ar laiku. Gribētos, lai parlamenta darbība vairāk balstītos zināšanās un pierādījumos. Tas nozīmē ne tikai emocijas un ideoloģiju – lēmumiem ir jābūt pamatotiem diskusijās un argumentos. Tas ir kaut kas tāds, ko vismaz daļa no jaunpienācējiem, sevišķi tiem, kas iepriekš ir darbojušies nevalstiskajā sektorā, varētu ienest.
Vienlaikus vēl kāda daļa jauno ienāca parlamentā uz viļņa, kuru varētu raksturot kā populistisku, ar skaļiem solījumiem, bet bez reāliem plāniem, kā tos īstenot. Tagad viņi sastopas ar politisko realitāti. Domāju, daudzi sāk saprast, ka pirmsvēlēšanu lozungus ir ļoti grūti pārvērst reālās darbībās parlamentā vai izpildvarā. Spilgts piemērs ir OIK jautājums. Partija, kura pirmsvēlēšanu laikā skaļi par to runāja, pati tagad kļūstot atbildīga par šo nozari, saskaras ar skaitļiem, faktiem, juridiskiem jautājumiem un saprot, ka pie vēlamā rezultāta var nonākt tikai laikietilpīgā un sarežģītā procesā.
Jebkuru vēlēšanu rezultāti atspoguļo vēlētāju gribu. Vismaz to vēlētāju, kuri ir atnākuši līdz vēlēšanu urnām. Pirmkārt, Latvijā vispār ir problēma vēlētājus uz to piedabūt – līdzdalība nav augsta. Taču, runājot vismaz par pēdējām Saeimas vēlēšanām, vēlētājiem bija reālas izvēles iespējas, par ko balsot, – bija gan jau zināmi politiķi un partijas, gan plašs spektrs ar jaunām partijām, kas varēja piedāvāt cerību uz pārmaiņām politikā. Pārstāvniecība būtu daudz pilnīgāka, ja uz vēlēšanām aizietu vairāk cilvēku.
Latvijas iedzīvotāji neprot izmantot demokrātijas instrumentus savu interešu labā, secinājis jaunievēlētais prezidents Levits. Kas ir problēmas pamatā?
Politologi un antropologi ir meklējuši atbildi uz šo jautājumu. Viens aspekts, pie kura daudzi nonāk, ir: svarīgi, vai pilsoņi uzticas savai varai, savai valdībai, savai valstij. Ja šādas uzticības nav, līdzdalības motivācija ir zema. Daudzi redz: pienāk vēlēšanas, cilvēki nobalso, ir lielas cerības uz pārmaiņām, kuras tā arī nepienāk.
Latvijā vispār nav liels skaits cilvēku, kas piedalās demokrātiskajā dzīvē, – politiskajās partijās iesaistīti 1–2% iedzīvotāju. Arī nevalstiskajās organizācijās (NVO) strādājošo skaits nav liels – mērāms padsmitos procentu. Taču NVO attīstība ir demokrātijas attīstībai ļoti būtiska – kad cilvēki redz, ka, sanākot kopā, viņi var mainīt lietas gan savā kopienā, gan pilsētā, gan valstī. Sēdēt, sūdzēties un neko nedarīt, protams, ir vieglāk, nekā piecelties un sākt rīkoties. Tieši NVO ir tās, kas bieži vien pieceļ cilvēku kājās un liek viņam realizēt savas idejas.
Ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā tradicionālos demokrātijas instrumentus cilvēki izmanto arvien mazāk – mazāk iet uz vēlēšanām, mazāk iesaistās politiskajās partijās un NVO, tā vietā priekšroku dodot vienatnei pie datora. Kā nodrošināt demokrātijas funkcionēšanu sabiedrības individualizēšanās laikmetā?
Jā, cilvēki tradicionālos veidos nepulcējas. Taču tas nenozīmē, ka viņi nepulcējas vispār. Domubiedri tiek meklēti sociālajos tīklos, kas ir vieni vienīgi domubiedru klubi. Vēlme būt kopā, meklēt domubiedrus ir vispārcilvēcīga, tā nekur nezūd. Jautājums ir par to, vai demokrātijas sistēma spēj pielāgoties tam, kā cilvēki mūsdienās domā un organizējas. Redzam, ka viņus šobrīd vairāk interesē pavisam konkrētas lietas un risinājumi. Piemēram, interesē klimata pārmaiņas, nevis tas, kā trīs politiskās partijas savstarpēji kašķējas par konkrētu politiku klimata pārmaiņu novēršanai. Cilvēki redz problēmas un gaida risinājumus, nevis orientējas uz politisko ideoloģiju. Kā ar to strādāt politiskajā spektrā? Pasaulē ir daudz metožu, ar kurām šajā ziņā eksperimentē. Arī šeit, Latvijā, turklāt ļoti veiksmīgi. Piemēram, iniciatīva manabalss.lv, kur cilvēki var savas idejas izlikt apskatei, atrast atbalstītājus un, savācot noteiktu parakstu skaitu, ar šo ideju tikt līdz Saeimai un, iespējams, savu ideju iedzīvināt. Tas ir starptautiski novērtēts modelis, kā līdzdalību ieaudzināt un novest līdz konstruktīvam rezultātam. Ja cilvēkam ir tikai iespēja izteikt savu viedokli, nevis kaut ko panākt, pieaug pasivitāte.
Demokrātija ne vienmēr dod risinājumus problēmām, kas ir saistītas ar sabiedrības vērtīborientāciju, piemēram, korupciju. Ko Latvijā var un vajadzētu darīt tās mazināšana?
Korupcija vairāk vai mazāk ir klātesoša faktiski visās sabiedrībās. Mūsu jautājums – kā to samazināt tiktāl, lai tā būtiski nekaitē valsts dzīvei, nedeformē lēmumus, nenovirza publiskos līdzekļus prom no publiskām vajadzībām.
Zāles pret to ir dažādas. Latvijā jau daudz ir izdarīts, piemēram, viss, kas gadu gaitā ir panākts atklātības virzienā, – tas palīdz, jo padara lietas redzamas. Mums ir dažādi likuma rāmji, kuri uzlikti amatpersonām un procedūrām, kas arī mēģina ierobežot korupciju: dažkārt veiksmīgi, dažkārt ne visai. Reizēm kaut kas tiek iegrožots tik tālu, ka vairs nevar sasniegt pamatmērķi. Taču ar to visu ir par maz – bez noteiktas vērtīborientācijas, bez sabiedrības neiecietības pret negodīgumu, bez izpratnes par kopējo labumu neviens pretkorupcijas mehānisms pats par sevi neko daudz atrisināt nevar. Diemžēl joprojām bieži tiek akceptēta pieeja: viņš zog, bet dalās.
Kopējā labuma princips groteskā veidā...
Kāds, kaut ko nozagdams, publisko, kopējo labumu padara mazāku. Arī tad, ja daļu nozagtā atmet apzagtajiem atpakaļ. Cilvēkiem par to nāktos domāt tā: viņš ir apzadzis manu kopienu, manus bērnus, manu un manu vecāku pensiju.
Šogad ir stājies spēkā trauksmes celšanas likums – cilvēki var ziņot par korupciju, neapdraudot paši sevi un aizsargājot sabiedrības intereses. Būs interesanti redzēt, kā tas darbosies: vai cilvēki, apliecinot atbalstu godīgumam kā vērtībai, izmantos iespēju ziņot par negodīgumu iestādēs, uzņēmumos, organizācijās. Tas ir ļoti būtiski pretkorupcijas kontekstā, jo korupciju no institūciju iekšienes ir daudz vieglāk pamanīt.
Sabiedrības aizsardzībai pret korupciju ir svarīga arī atbilstoši noregulēta plašsaziņas līdzekļu darbības joma. Politiskajā dienaskārtībā ir izmaiņas elektronisko mediju pārraudzības modelī. Kādā virzienā jāiet?
Esošais modelis ir jāmaina. Pirmkārt, no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) ir jānošķir sabiedrisko mediju pārraudzība. Šobrīd tajā ir iekšēja interešu sadursme – no vienas puses, šai padomei ir jāpārrauga un jāattīsta sabiedriskie mediji, bet, no otras, tā regulē visu elektronisko mediju nozari. Ir aizdomas par nonākšanu pretrunās. Piemēram, ka sabiedriskajiem medijiem neļauj attīstīties, jo negrib radīt vērā ņemamu konkurenci komerciālajiem medijiem. Redzam konkurenci par reklāmām, redzam, ka sabiedriskā pasūtījuma nauda tiek pārdalīta arī komerciālajiem medijiem. NEPLP ir dots uzdevums attīstīt abus, ko vienai atbildīgajai institūcijai ir ļoti grūti izdarīt.
Pirmais solis jaunajā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā būs no NEPLP izņemt sabiedrisko mediju pārraudzības funkciju un atstāt šo padomi kā regulatoru, kāda tā arī ir veidota, un radīt atsevišķu nelielu padomi, kura būs kapitāldaļu turētājs sabiedriskajos medijos un tos pārraudzīs, iecels valdes, darbinās uzņēmumus.
Otrkārt, NEPLP šobrīd strādā ar sabiedrisko pasūtījumu, taču visbiežāk tā nedarbojas kā pasūtītājs, bet saņem no televīzijas vai radio izklāstu par to, ko tie grib darīt, tikai izlasa, nedaudz parediģē un apstiprina. Proti, iniciatīva nav sabiedrības pusē, bet nāk no pašiem medijiem. Gribam sistēmu, kurā katram ir sava atbildība un jaunajai padomei būtu atbildība noteikt lielo ietvaru sabiedriskajam pasūtījumam. Proti, noteikt to, ko gribam, lai sabiedriskie mediji dara. Vienlaikus vēlamies nodrošināt, lai padome nejauktos mediju profesionālajā darbībā, redakcionālajā neatkarībā, un arī rast veidus, kā sabiedrībai pašai piedalīties sabiedriskā pasūtījuma veidošanā un saprast, vai sabiedriskais pasūtījums tiek izpildīts kvalitatīvi.
Gadiem runāts par nepieciešamību sabiedriskajiem medijiem iziet no reklāmas tirgus, kas saistāms ar atbilstošu līdzekļu palielinājumu šiem medijiem. Vai šajā Saeimas sasaukumā būs politiskā griba to beidzot izdarīt?
Katrā ziņā es strādāju pie tā, lai šajā sasaukumā ne tikai pieņemtu jaunu Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, bet arī nostādītu šos medijus uz tik stipriem finansiāliem pamatiem, lai tiem būtu nodrošināta reāla redakcionālā neatkarība, kas šobrīd, turot medijos ciešā finansiālā saitītē, stipri cieš. Ja medijiem ir regulāri jāiet lūgties valsts amatpersonām kādu finansiālu piešķīrumu, tā nav nekāda redakcionālā neatkarība. Vai patlaban ir politiskais atbalsts to darīt? Nevaru to noteikti apliecināt.
Tai pašā laikā dažas partijas labi apzinās, ka šo problēmu atrisināt ir svarīgi, ja vēlamies patiesi spēcīgus sabiedriskos medijus, kuri ir arī būtiska daļa no valsts drošības sistēmas. Ceru uz lielāku izpratni par to, ka stiprs sabiedriskais medijs un informatīvās telpas aizsardzība no svešām ietekmēm valsts drošībai ir tikpat svarīgi kā ieroči un militārā tehnika. Ja politiskajiem spēkiem izdotos par to vienoties, atbalsts sabiedrisko mediju finansējuma atbilstošai palielināšanai varētu būt plašāks. Regulatora – NEPLP – darbs būs aizsargāt visu mediju telpu no šādām ietekmēm.
