Bijāt viena no redzamākajām Egila Levita kandidatūras atbalstītājām, norādot, ka viņa ievēlēšana palīdzēs sabiedrībai atgūt uzticību savai valstij. Tagad tas ir noticis – Saeima par Valsts prezidentu ievēlējusi Egilu Levitu. Vai esam kādas politiskas paradigmas maiņas aculiecinieki?
Taisnība – tā ir politiskās paradigmas maiņa. 13. Saeima atšķirībā no iepriekšējās izvēlējusies spēcīgāko kandidātu, valststiesību speciālistu, augstākās raudzes profesionāli, pētnieku, cilvēku ar vēstnieka, diplomāta pieredzi.
Levita juridiskā un starptautiskā kompetence ir zināma, taču kā ir ar morāli ētisko pusi? Liela daļa sabiedrības par Levitu līdz šim neko daudz nezināja.
Levits vienmēr ir uzsvēris, ka Valsts prezidents dod politiskās un morālās koordinātas. Valsts prezidentam ir morāla atbildība iesaistīties krīzes situācijās, kad kādu iemeslu dēļ pārējie valsts varas centri nespēj to atrisināt. Viņš ir kā politiskais “pāvests”. Piemēram, kad apcietināja Latvijas Bankas prezidentu – vienu no mūsu valsts galvenajām amatpersonām, Valsts prezidentam būtu vajadzējis aktīvi iesaistīties ar savu klātbūtni, prasīt šo lietu atrisināt maksimāli ātri. Taču pašreizējais prezidents nav teicis nevienu vārdu šajā jautājumā, bet sevi uzsvēris kā dekorāciju masu pasākumos un pieņemšanās.
Kas Levita biogrāfijā apliecina viņa morālās kvalitātes?
Es gribētu uzdot pretjautājumu: cik daudz par šādām īpašībām zinājām, kad par Valsts prezidentu vēlēja Valdi Zatleru, Andri Bērziņu, Raimondu Vējoni?
Par savu morāli ētisko kodolu var atbildēt tikai cilvēks pats. Taču, zinot Egilu Levitu, varu teikt: viņš jau kā bērns ir audzināts un ievirzīts domāt par Latviju politiski. Viņa tēvs bija disidents. Domāju, ka cilvēkam, kurš audzis ar tādu pārliecību par vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, morālais kodols ir veidojies pilnīgi atšķirīgā tradīcijā. Pēc ļoti ilgiem laikiem atkal esam ieguvuši prezidentu, augstas raudzes juristu, kāds bija Jānis Čakste. Saskatu tajā zināmu garīgu pēctecību. Čakste, gādājot par latviešu kara bēgļiem, būdams cilvēks ar lielu ģimeni, domājis par latviešiem, kopējo labumu. Egils Levits varēja gluži komfortabli dzīvot kā Eiropas Savienības tiesnesis, taču ir izvēlējies grūtāko ceļu – atgriezties Latvijā un piedalīties.
Kas liek domāt, ka Egils Levits spēs mainīt politisko paradigmu?
TV diskusijās un vēl šur tur izskanējušas arī ārkārtīgas ekspektācijas – ka tūlīt nāks mesija, kas visu mainīs. Es vēlētos to mazliet reducēt. Viņu ievēlēja ar 61 deputāta uzticības balsojumu. Tātad viņš ar šīm balsīm var rēķināties. Saeimā un valdībā ir Jaunā konservatīvā partija, kura iestājas par tiesiskumu. Domāju, ka uz šīs platformas mēs varētu ļoti labi sadarboties. Tas vien, ka Levits izteicis atbalstu ģenerālprokurora darba izvērtēšanai, ir pirmais signāls, ka viņš ir gatavs aktīvi risināt tiesiskuma jautājumus, kas ir svarīgi arī Jaunajai konservatīvajai partijai. Domāju, ka arī citas partijas ir ieslēgušas darbības režīmu sadarbībai ar prezidentu, kurš aktīvi piedāvās savus likumprojektus, labojumus, un mēs tam aktīvi atsauksimies.
Pats ģenerālprokurors tieslietu ministra Bordāna ierosinājumu izvērtēt viņa darbību uzskata par politisku spiedienu.
Katrs cenšas sevi aizstāvēt. Ja vērstos pret jums, jūs teiktu, ka tas ir politisks spiediens pret žurnālistu. Domāju, ka Jāņa Bordāna aicinājums izvērtēt ģenerālprokurora darbu ir ļoti vietā, jo šķiet, ka daudzi problēmjautājumi atduras pret viņa darbību. Skaļi iesāktas lietas ilgstoši paliek bez turpmākas virzības, sabiedrību turot neziņā par apsūdzību pamatotību. Arī lieta pret mūsu partijas biedru Juri Jurašu, kuru Saeima kriminālvajāšanai izdeva jau gada sākumā.
Vai tieslietu ministra nostādne par bezkompromisa tiesiskumu, saskaņā ar kuru tikusi rosināta vairāku tiesībsargājošo iestāžu vadītāju atbilstība amatam, nedraud nonākt pretrunā ar Egila Levita izpratni par tiesiskumu?
Vai var būt tiesiskums, kuram ir kompromisi? Tas ir naratīvs, zem kura es neparakstos. Es nebiju klāt, kad partija to veidoja, iekļāva savos programmatiskajos dokumentos.
Tiesiskums tika pieprasīts, kad izgājām ielās pēc “Rīdzenes” sarunām. Man tās apliecināja ļoti nopietnu tiesiskuma krīzi valstī – ka ļoti augsta līmeņa tiesībaizsardzības speciālisti uzskata, ka šajās sarunās nekā tāda nav, nav pierādījumu. Beigās viss izčākstēja, jo izrādījās, ka cilvēki var pēc darba tikties un runāt visu, kas ienāk prātā. Ir daudz lietu, kur netaisnība ir acīmredzama, bet juridiskā hermeneitika māk atrast skaidrojumu un taisnība neuzvar. Darbojas nevis likuma gars, bet burts. Tas Latvijā jau kļuvis par normu, un manā nejurista skatījumā tā ir tiesiskuma krīze. Likumus nevar veidot tikai juristi, jo viņi to dara pēc juridiskās hermeneitikas loģikas, bet bieži neredz to loģiku, kas dod likuma garu. Ja nevarēja “Rīdzenes” sarunās neko noziedzīgu pierādīt, tad ģenerālprokuroram vajadzēja vismaz nosodīt to, kā bija rīkojušies cilvēki, kuru rokās atradās reālā valsts vara.
Sabiedrība un mediji secinājumus par Egila Levita darbību Valsts prezidenta amatā mēģināja izlobīt no viņa uzrunas Saeimā ievēlēšanas dienā. Ko jūs uztvērāt kā galvenos nākamā prezidenta vēstījumus?
Domāju, ka Egils Levits turpināja tradīciju, sakot, ka viņš vēlas būt visas sabiedrības prezidents.
Tieši šo aspektu politologi uzlūko kā iespējamo Levita vājo vietu, norādot, ka vismaz patlaban viņš drīzāk tiek uzlūkots kā elites reprezentētājs.
Valstsnācijai ir ļoti svarīgi iegūt prezidentu, kurš spēj apvienot latviešus no visas pasaules. Tas, pirmkārt, ir viņu prezidents. Otrkārt, visu tautību, grupu, iedzīvotāju prezidents visā pilnībā nav iespējams nevienā valstī. Pat prezidentālās republikās prezidents nevar iemiesot visu sabiedrību, jo viņu ir ievēlējusi tikai kāda tās daļa. Apņēmība kļūt par visas tautas prezidentu ir kā augstākais mērķis, uz kuru tiekties. Te vēlētos uzsvērt, ka piederība latviešu tautai ir katra indivīda, kurš nav etniskais latvietis, privāta izšķiršanās.
Ko saprotam ar eliti? Un ko sagaida no prezidenta tauta? Piemēram, Silvio Berluskoni Itālijā daudziem patīk – vienkāršs zēns, kas ir dzīvē izsities uz augšu, viens no mums. Varbūt tā šeit skatījās vēl uz vienu otru prezidentu. Neilgojos pēc prezidenta, kurš ir “viens no mums”. Ir jāorientējas uz izcilību. Mēs taču vēlamies uz skatuves redzēt izcilības, meklējam tās literatūrā un mākslā, nenākam uz koncertiem un izstādēm, lai skatītos viduvējības. Ja gribam valsts attīstību, nevis stagnāciju, to var panākt ar ļoti spēcīgu, zinošu prezidentu, kuram ir stāja un parlamenta vairākuma atbalsts viņa piedāvājumiem, likumu labojumiem.
Runājot par visas tautas prezidentu, nāk prātā jūsu teiktais Egila Levita atziņu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas pasākumā, kur viņu raksturojāt kā nācijas tēvu. Vai prezidentam pilsoniskā sabiedrībā vajadzētu būt nācijas tēvam?
Labi, ka to jautājat. Kā mācu saviem studentiem jau pirmajā kursā, jebkurai politiskai runai jābūt ar humoru. Pirms izteicu šos vārdus, ieturēju pauzi un, vēlēdamās pajokot, sacīju: “Būtu jūs vecāks, mēs jūs varētu saukt par nācijas tēvu.” Gaidīju smieklus zālē, taču izdzirdu aplausus. To, ko izteicu kā joku, uztvēra kā svētsvinību, un tagad pieraksta man šo frāzi visā nopietnībā. Gluži pretēji – domāju, ka Egils Levits ir bijis tas, kurš, jau veidojot Satversmes preambulu un uzklausot dažādus viedokļus, aktīvi veicinājis pilsonisko līdzdalību. Viņš, šeit atbraucis, vienmēr tiekas ar daudz un dažādiem cilvēkiem, apliecina interesi uzturēt šeit pilsoniski aktīvu sabiedrību, viedokļu daudzveidību.
Grāmata “Valstsgriba” ir ļoti nozīmīga – Egils Levits šeit ir bijis klātesošs gadu desmitiem ar intervijām un sniedzis savu viedokli, redzējumu, iedrošinājis. Viņš ir devis drosmi mums sevi pareizi saprast – mēs neesam tikai tauta. Tauta, kurai ir sava nacionālā valsts, ir nācija. Un politikas leksikā tā ir valstsnācija.
Redzēju, cik preambulas apspriešanas laikā akadēmiskā vide bija nobijusies no šī jēdziena, to Satversmē neieliekot. Taču šodien jēdzienu “valstsnācija” lietojam bez bailēm, un Levits ir stāvējis tam klāt. Savā uzrunā pēc ievēlēšanas par Valsts prezidentu viņš teica: “Latvieši savu valsti ir dibinājuši, lai tā pastāvētu caur gadu tūkstošiem.” Tie ir vārdi, kam bija jābūt, taču nebija ielikti mūsu Satversmē jau 90. gadu sākumā, bet ko bija ielikuši igauņi un lietuvieši. Mēs to izdarījām tikai pēc valodas referenduma, kad sapratām, ka mums uzbrūk. Uzbrukums latviešu valodai ir uzbrukums mūsu valstij. Levits iedrošināja saprast, kas mēs esam, – valstsnācija, nācija, kura 1918. gadā gribēja un proklamēja savu valsti un 1990. gadā to atjaunoja.
Šarls Monteskjē saka: pastāv patiesības, attiecībā uz kurām nepietiek, ja kādu par tām pārliecina, bet tās piedevām ir arī jāizjūt. Kā raugāties uz Latvijas sabiedrību šādā ziņā?
Redzu to kā socioloģe – prezidentam ar kādām idejām aizraut visu sabiedrību nav iespējams, viņš nav estrādes zvaigzne. Taču prezidents var iespaidot noteiktu sabiedrības loku, kas savukārt var iespaidot citas sabiedrības daļas. Ja Levita grāmatu, intervijas, par kurām jāpateicas daudziem žurnālistiem, izlasītu kāda lielāka sabiedrības daļa, ar to jau būtu paveikts plats solis uz priekšu, lai mēs labāk saprastu paši sevi, jo, kolīdz nācijas kritiskā masa, vismaz 51% populācijas, saprot un akceptē kādu jautājumu līdzīgi, ir iespējamas lielas un kardinālas izmaiņas visā sabiedrībā. Levitam piemīt spēja vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas, un to viņš ir darījis arī grāmatā “Valstsgriba”. Valsts sākas ar valsts gribēšanu, sākas mūsu galvā un ir atkarīga no mūsu pašizpratnes, kuru grāmatā skaidro Levits. Viņš valstsgribu pratis pasniegt no dažādiem skatpunktiem, cilvēkam pasakot, kas viņš ir un kāpēc viņam vajadzīga sava valsts.
Kas notiek ar mūsu valstsgribu? Tā attīstās?
Ļoti lēni. Daudzas lietas mainās, iegūst aprises, kolīdz cilvēks skaidri saprot, kas viņš ir. Šis Zatlera jautājums faktiski risina ļoti svarīgu apziņas un darbības savienojuma momentu. Brīdī, kad mūsu pašizpratne ir pietiekami adekvāta, mainās mūsu darbības limiti – ja cilvēks pareizi saprot, kas viņš ir, nāk viņa atbildība par paša rīcību – cilvēks saprot, ka uzņemas atbildību par savu dzīvi, apzinās, ko var pats izdarīt tās labā, nevis visā vaino valdību vai citus. Te ir vietā Kenedija teiciens: nevis domā, ko valsts var dot man, bet ko vari dot valstij.
Iespējams, kādam ir sarežģīti mīlēt šo valsti, taču cik lielā mērā uzlūkojam savu valsti vismaz kā kopējā labuma avotu?
Kopējais labums ir tas, kā piedalāmies valstī, cik godīgi pret to esam, kā maksājam nodokļus. Es dzīvoju ar kādu ilūziju vai sapni – ka stātos spēkā jauns sabiedriskais līgums, saskaņā ar kuru nodokļus katrs maksātu brīvprātīgi pēc savām iespējām, saprotot, ka veido kopējo labumu. Valsts uzplauktu, un mēs dzīvotu labāk.
Ekonomisti jums droši vien iebilstu, ka šāds modelis varētu eksistēt tikai ļoti pārtikušā valstī.
Piekrītu. Taču to stāstu, lai paskaidrotu, ka kopējais labums ir atkarīgs no tā, kā mēs piedalāmies tā veidošanā.
Jūs darbojaties Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un tās Mediju politikas apakškomisijā. Uz ko, izstrādājot jaunu sabiedrisko elektronisko mediju un tā pārraudzības regulējumu, vajadzētu virzīties, redzot problēmas ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP)?
Ir izgaismojušies daudzi nepatīkami momenti, kas lielā mērā koncentrējas ap NEPLP. Modelis, kā to ieceļ, ir saistīts ar politiskajām partijām, ar partiju naudas plūsmām un attieksmi. Mums pat nebija, ko Eiropas raiduzraugu organizācijai atbildēt, kāpēc NEPLP no LTV vadības atcēla valdes locekļus Belti un Ņesterovu. Redzam paradoksālu situāciju: Saeima apstiprina NEPLP, uzņemoties par to atbildību, taču parlamentam, ja padome rada problēmas, kļūst nekontrolējama un sabiedrības intereses apdraudoša, nav nekādu iespēju kaut ko darīt, jo mums uzreiz pārmetīs politisku iejaukšanos.
Šobrīd esam darba procesā, lai reorganizētu NEPLP. Strādājam pie SEPLP – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes – izveidošanas. Domājam, ka uzraugošās kompetences ir jānodala – vieni, kas veic satura monitoringu, un otri, kas atbild par finansēm medijos. Uzskatām, ka Latvijā vajadzētu mediju ombudu, kāds ļoti veiksmīgi darbojas Igaunijā, lai iedzīvotāji arī varētu izteikt kritiskas piezīmes par mediju darbu. Redzam, ka mediji – jo tiem neviens neko nedrīkst iebilst – bieži vien ir tādā kā svēto kārtā, tik nevainojami kā Romas pāvests.
Latgaliešu sabiedriskās organizācijas, skatot jauno Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumprojektu, vēlas 10% no raidlaika sabiedriskajos medijos atvēlēt saturam latgaliešu valodā. Vai tam būs politisks atbalsts?
Nezinu, vai šādas kvotas ir vajadzīgas. Jau šobrīd likums neliedz iespējas translēt latgaliešu, arī lībiešu valodā. Latgalē ir lokālā televīzija un radio. Vai tad kāds to aizliedz? Drīzāk ir jautājums, kāpēc nav uzcelti apraides torņi Latgalē. Kāpēc tur nevar uztvert LTV raidījumus?
Kā, strādājot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, raugāties uz priekšlikumu latgaliešu valodai noteikt atsevišķa mācību priekšmeta statusu?
Lībieši arī tagad ir ko līdzīgu iesnieguši un grib politisku atbalstu šai lietai. Latgaliešu valodu var mācīt un apgūt fakultatīvi. Kas to aizliedz? Paskatieties, kāpēc Latgalē bērniem neliek tos latgaliešu vārdus, Jezupus un Broņislavas. Liek protestantiskās Latvijas bērnu vārdus. Ja nav pieprasījuma, nav arī mācīšanas. Piespiest mācīties latgaliešu valodu nebūtu pareizi. Mums ir politiski jāraugās, kādā stāvoklī noliekam tos skolēnus, kuriem dzimtā valoda ir krievu vai kāda cita. Viņiem jau ir jāmācās valsts valoda. Ja noteiksim, ka jāmācās ar latgaliešu, saprotiet, kādu slogu uzliekam tiem bērniem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā.
Vai tiešām ir nepieciešams Latviju šķelt pēc dialektiem? Tas ir jautājums, kas piespēlē vienai citai valstij, kura ir ļoti ieinteresēta uzkurināt šīs kaislības. Latvija nav federāla, bet unitāra valsts, kurā ir viena valsts valoda.
